punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ir traumas, kas stiprāku dara. Četri baltkrievu dzejnieki

Dmitrijs Strocevs, Volga Gronska, Vladzimirs Ļankevičs, Andrejs Hadanovičs

18/08/2020

 

Dmitrijs Strocevs

Dzejnieks, dziesminieks, režisors, arhitekts. Dzimis 1963. gadā Minskā. Absolvējis Baltkrievijas Politehnisko institūtu. Apgāda Vinograd dibinātājs, izdod dzeju un reliģisko literatūru.

 

***

Hannas Ārentes piemiņai

jātnieki mums pakaļ trauca
bēgām glābdamies no tiem
jātnieki mums pakaļ brauca
jādami uz kvadrātiem

jātnieki mums pakaļ brauca
jādami uz kvadrātiem
kā tornado projām traucām
aizlaidāmies mēs no tiem

darbināmiem kvadrātiem

 

*

kvadrātus jūs rūcinājāt
darbinot
mēs ar brāli kājām gājām
nesteidzot

kvadrātduna auga spēkā
dzīdamies
mēs ar brāli abi bēgām
tīdamies

 

*

bezkājaini bēgām traucām
prom no motorkvadrātiem
gulējām kā zibeņšautras
vidū dzimtiem debešiem
tā kā zibeņšautras traucām
glābāmies no kvadrātiem
beigti apkrituši maucām
prom no rūcināmajiem

tā kā bezkājaini traucām
apkrituši bēgām maucām
prom no motorkvadrātiem
dzimtās zemes jātniekiem

 

***

dzejnieks
kā ikviens cilvēks
vēlas nogulēt
visas šīs drausmas

viņš
neviļus
ieslīd ģetzemanes apustuļu
sapnī
septiņu efesas gulētāju
sapnī

bet pamostas
jau
poēzijas harmonijas un brīvības
zelta laikmetā
vai
etapā uz gulagu

 

***

es – provinciālis
neesmu bijis ārzemēs
te necerēti piedāvāja
vietu tankā
nespēju atteikties

bijām mitām
sitām
chinvali gori poti

kādi kalni
kāda jūra
bēda sūra

būs visam mūžam
atcer
es

 

Volga Gronska

Dzimusi Minskas apgabalā, beigusi Baltkrievijas Valsts universitātes filoloģijas fakultāti (disertācija par Ingeborgas Bahmanes prozu). Pasniedz Baltkrievijas Valsts kultūras un mākslas universitātē, vada universitātes literāro apvienību. Pirmā grāmata Patvaļīgā mitoloģija izdota 2013. gadā.

 

***

Šajā stāstā
viss vienkārši un primitīvi:
meitene
kļūst nikna un izvēlas brīvi
(ir traumas,
kas stiprāku dara,
kad meklē
savu salu,
māju, cilvēku,
gaismu un baru).

Ceļš paradīzi sola,
itin kā pats ļaujas.
Pa to soļo,
līdz nonāc
pie kraujas.

Pāri laisties
vēl nav spējas.
Sirds midzenī –
ievainota vilcene.
Kur glābties no dzedrā vēja,
ar ko plecus klāt?
Dzert grūtsirdības pienu,
pūst,
dziedināt.

Bet vēlāk skatīties
Vendersu un Karvaju,
klausīties zilo blūzu
un dzirdēt pirmo tramvaju,
redzēt,
kā pilsēta nomet zvaigžņu plīvuru…
Un justies –
dzīvai.

 

***

Saproti, ticēt ir jauki.

Lūk, piemēram,
ņemu velosipēdu, eju laukā
un braucu.
Ilgi – bez rokām, ciet acīm.
Ceļš pats, šķiet, mani ved.
Tam ļaujos kā mīļotam padevīga,
tad stāju pie lieveņa nogurusi un svētlaimīga,
samīlējusies šajā rītā dumjā.
Ne miņas no sāpēm un skumjām.

Bet tu man jautā: „Kā iet?” Lai turos un esmu stipra…
Nu, tāda tā dzīve kā krekliņš strīpains:
Te dzidra debess, te tumsā met.

Skaties – es neredzu, neturu stūri.
Un saku tev:
tu esi – ceļš.
Turi.
Ved.

 

***

Man ir viens draugs,
kurš klusumu klausās –
viņu nesaista
komponistu un dzejnieku margojumi,
bet patīk
tukšums starp rindām un pauzes.
Kad viņam zvanu – klusējam
(mums savi noslēpumi).

Viņš ar daudzpunktēm
izraibina vēstuli katru
un iet prom,
kad nekas vēl nav sācies.
Es atpazīstu viņu
mēmo filmu kadros –
tur arī daudzbalsīgi
ieslēpts nesacītais.

Viņš tic – katra rītdiena
ir jauns sākums.
Viņš – aiz un virs,
starp vakaru un ausu…
Es piekļauju ausi
pie viņa krūts gliemežvāka
un jūras
šūpuļdziesmu klausos.

 

Vladzimirs Ļankevičs

Dzimis Minskā, beidzis Baltkrievijas Valsts universitātes filoloģijas fakultāti. Tulkotās literatūras interneta žurnāla ПрайдзіСвет redakcijas loceklis, dažādu literāro konkursu finālists. 2013. gadā izdevis pirmo dzejas grāmatu 70% ūdens. Rokgrupas TonqiXod vokālists un līderis.

 

pilsēta – kā uzmācīgs āksts transportā
pilsēta es tevī neklausos neskatos esmu iztukšots
pārāk pamanāms – kā burti uz transparenta
es noduru acis – lūk, gumijas paklājs nopēdots
mūzika ausīs no valsts „tālāk no nulltā kilometra”
kumpstu uz saplēsta dermatīna – pasažiervietā
lai elpa neatsistos no loga rikošetā
elpoju sevī – šallē ap kaklu sietā

es tik daudz apavu esmu nonēsājis
pa tīrajām ielām, ietvēm kur pētoši pūļi staigā
taču ne pēdas neatstājis –
tās nospiedums manā vaigā         

liec mierā ej prom man riebjas šīs skavas
kropla jaunceltne iespiež spīlēs
man laiskumu uzdzen senās bildes tavas
tevi kā vislabāko neiemīlēs

do-re-minska do-re-minska
tik mažorīgi skan tramvaji gurdie un trolejbusi
līst pilsētas miksā mij vadus uz citu pusi          
do-re-minska
tev šeit nav jābūt – šķiet
tu svinīgi apglabāta jau simtu reižu
gājēju koris bēru dziesmu tev dzied
mi-re-dodies atpūtā – tu jau beidzi reisu

redzi līķi zārkā zīda drapētām sienām
tā esi tu uz pastkartēm senām

 

Ffynnon Garw

The Englishman who went up a hill but came down a mountain (1995).
Christopher Monger

vienubrīd sāc saprast visādus actekus, ēģiptiešus utt.
viss kas mums vajadzīgs: jāuzber kalni
lai mūsu bērni beidzot dzimst ar ērgļu deguniem
nevis uzrautiem un plakaniem

uzbērt kalnus uzbērt
pārdot īpašumus nopirkt mašīnas obligāti ar kravas kasti
lāpstas liekšķeres laužņus – visu kas vajadzīgs lai

uzbērtu kalnus uzbērtu kalnus
lai mums rodas ne tikai dzejnieki
lai literatūrā mirst ne tikai lecot upē grimstot purvā
nosalstot spelgonī
bet arī krītot no kalna

uzbērt kalnus uzbērt
citu pēc cita – lai veidojas nacionālā kustība
un lai neviens
neizrīko neplāno lai ber šķībi greizi
un vēlāk noraudzīties kā tie dabū vārdu
kā lēnām apaug ar kokiem un ļaudis tos aprūpē

uzbērt kalnus uzbērt
un pēcāk svinēt nacionālos svētkus – Kalnu Dienu
varbūt pat nedēļu ilgu festivālu
kuru apmeklēs ārzemnieki
bet kalnos augs kartupeļi un nacionālais lepnums

uzbērt kalnus uzbērt
bez tam šim projektam ir jauks bonuss: vieta no kuras
izraksim zemi un akmeņus kļūs par pilnīgi
gatavu jūru (tās nosaukums jau sen atstāts novārtā)

uzbērt kalnus uzbērt
lai pēcteču tūrisma bizness strādā ar peļņu
uzrotīsim piedurknes – pilnveidosim iegūtos Stavrus un Gavrus1

uzbērsim kalnus uzbērsim

 

skatos uz sevi no malas
ciezdams no spāņu kauna
ausis nav modras
acis nav spodras sagurušas
un pietrūkst dūšas
atzīt ka neticu zvaigznēm
un negribu sākt no jauna

reiz biju pilnā
svešas sarunas
plūda
nesinhronas
kā sabo filmā
kad arī tā zuda
visi kopā
uzslēja mani stāvus
basu un lopā
lika dažādu mūziku lai dabūtu dzīvu
dārdēja pa visu vasarnīcu kooperatīvu
iedarbojās tikai placebo
come home
no šī viņu pirmā albuma
atģidos no slābuma
bet tu savus septiņpadsmit atceries?
vai tu savus septiņpadsmit atceries?
dzīve izklausījās pēc septakorda
un es vēl aizvien kā skolnieks sapņoju
lai mani balsī lasītu
Arturs Rembo un Valžina Morta

 

Andrejs Hadanovičs

Dzimis Minskā, beidzis Baltkrievijas Valsts universitātes filoloģijas fakultāti, turpat pasniedzis franču literatūru. Atdzejo no franču, poļu, ukraiņu un krievu valodas. Prēmijas Zelta apostrofs (2007) un Karlosa Šermana prēmijas laureāts (2017, par Šarla Bodlēra atdzejošanu). No 2009. līdz 2017. gadam Baltkrievijas PEN centra prezidents.

 

Raudājām, zinām!

Trīsgadīgs zēns
iet ar mammu,
bet tad bladāc
uz asfalta krīt!
Celis asinīs,
taču neraud,
trīsgadīgi vīri neraud,
pieceļas, noskurinās
un pašapzinīgi bilst:
„Gandrīz vai pakritu!”

Četrgadīgs zēns
guļ uz operācijas galda,
nāk raudiens,
jo kāds gan viņš vīrietis,
ja tante daktere ar kaut kādu dzelzīti
viņa krāniņu aiztiek,
labi, ka vēl vecākus neielaida.

Piecgadīgs zēns
savā tuberkulozes sanatorijā
sagaidīja gardu sūtījumu
un priecīgs visu notiesāja,
vienīgi sajauca skapīšus,
un vēlāk meitenīte tur kaut ko meklēja,
bet neatradusi apraudājās,
un puisēns kompānijas pēc arī,
tāpēc ka štrunts par apelsīniem,
sanatorijā karantīna,
un vecākus atkal neielaida,
lūk, viņi aiz loga
māj ar rokām,
kamēr viņš svešu cienastu ēd…

Trīsgadīgas meitas tēvs,
ejot uz lāzerklīniku,
noklausās kādu sarunu.

Trīsgadīgs zēns
iet ar mammu.
„Mammu, zini, tu arī nomirsi!”
„Ko tu runā?!
Gribi, lai mamma nomirst?”
„Nē, negribu. Es tikai atgādinu.”

Ak Dievs,
kaut ārstiene nenokļūdās ar lāzerlēcu.
Sargā ceļā visus Tavus rakarus,
visus aklos
un tos, kam šodien acīs pilināja.

 

Kolumbiešu divertisments

1. Skaudība

„Ak Dievs, kā kolumbieši dejo!”
Mazliet padomāja un piebilda:
„Es gribētu tā dzejot,
kā dejo kolumbieši!”

Vēl mazliet padomāja un piebilda:
„Un vienkārši dejot kā kolumbieši
arī gribētu!”

 

2. Ceļu satiksmes noteikumi

Krustojumā apstājas motocikls.
Pie stūres – meitene ķiverē.
Apburoši daiļa.

Aizmugurē – puisis bez ķiveres.
Sēd un –
riskējot ar dzīvību –
neturas pie viņas.

Un visi kolumbieši apkārt
stāv un domā:
„Bet es pie tādas turētos.
Pat riskējot ar dzīvību!”

 

3. Pasaules simbols

Pašā Kolumbijas sirdī
El Colombiano avēnijā
uz jumta nosēžas balodene,
bet balodis uz balodenes.

Te prasītos morāle:
„Make love, not war!”

Taču arī bez tās viss notiek pareizi!

 

Baltkrievu vīrieši

Baltkrievu vīrietis piedzimst ar moskītu kodumiem, nevis dzimumzīmēm
Un tālabad zina: kur lielākie purvi – tur jābūt dzimtajai zemei.

Baltkrievu vīrietis pamanās iegāzties tādā muklāja rāvā,
Ka ne vella vairs neizraut sevi, bet baltkrievu vīrietis rāva.

Baltkrievu vīrietis allažiņ desmit kartupeļēdienu receptes zinās,
Kam simt un vienu atrunu nemizot kartupeļus piemetinās.

Baltkrievu vīrietis mitinās precīzi Eiropas centrā, kā norādīts kartē:
Šajā centrā stāv dīvāns, kur baltkrievu vīrietis vārtās.

Viņa vecaistēvs pārcieta kolhozu un meliorāciju.
Viņa tēvs – pusmūža krīzi un hiperinflāciju.
Viņa mājoklis pārcieta remontu, bet kaķis – kastrāciju.
Viņš teica, ka būšot vēl sliktāk, un pareizi sacīja.

Baltkrievu vīrietis mašīnu pērk, kas no ārzemēm dzīta,
Un turpmākā dzīve tiek garāžā pavadīta.

Baltkrievu vīrietis – futbola fans. Un, ja pūdelētāji pēkšņi gūst vārtus,
Viņa daudzstāvene piedzīvo ellišķus dārdus.

Baltkrievu vīrietim par politkorektumu – ne jausmas,
Un tāpēc joko tā, ka bez alko klausīties – tīrās šausmas.

Katrs trešais dzer aliņus, katrs otrais – šņabīti bauda,
Bet trešais uzskata, ka šņabis bez alus – izmesta nauda.

Viņa vecaistēvs pārcieta kolhozu un meliorāciju.
Viņa tēvs – pusmūža krīzi un hiperinflāciju.
Viņa mājoklis pārcieta remontu, bet kaķis – kastrāciju.
Viņš teica, ka būšot vēl sliktāk, un pareizi sacīja.

Baltkrievu vīrietis pados sievietei roku un atnesīs puķes,
Un vienreiz pat apsolīs, ka neizmētās dzīvoklī zeķes!

Baltkrievu vīrietis brīvdienas parasti pavada mājās.
Dažureiz iziet uz minūtēm desmit, bet atgriežas naktī. Kur valkājās?

Aizsnaužas taksī, bet pamostas nez kādā tramvajā paģiru slāpēs…
Un nevienam uz zemes nav saprotams – kāpēc

sievai ir jācieš šis futbola, dīvāna, garāžas, ambrāžas subjekts?
Baltkrievu vīrietis izsenis – vienīgi mīlas objekts.

Viņa vecaistēvs pārcieta kolhozu un meliorāciju.
Viņa tēvs – pusmūža krīzi un hiperinflāciju.
Viņa mājoklis pārcieta remontu, bet kaķis – kastrāciju.
Viņš teica, ka būšot vēl sliktāk, un pareizi sacīja.

 

The Poetry Center

Dzejas vakars Poēzijas centrā
aizritēja siltā un mājīgā noskaņā.
Auditorija bija pilna ar klausītājiem,
bet plaukti – ar dzejas grāmatām.

Visi pieci dzejnieki bija diezgan talantīgi
un savā dzimtenē visai populāri.
Viss notika ļoti korekti.
Lēdija lasīja pirmā,
bet četri džentlmeņi – pēcāk.

Lēdija pavēstīja, ka viņas dzejoļi
angliski nav atdzejoti
un nolasīja romāna fragmentu.

Pirmais džentlmenis atklāja, ka viņa dzejoļi
arī nav angliskoti
un nolasīja stāstu.

Otrais džentlmenis pauda, ka viņa dzejoļi
ir tulkoti, taču
viņš arī palasīs prozu,
jo tā viņu labāk sapratīs.

Trešais džentlmenis atzinās,
ka vispār dzeju neraksta
un šeit esot vienīgais prozists,
kas visus stipri sasmīdināja.

Tikai ceturtais džentlmenis
nolasīja vienu dzejoli
oriģinālā un angliski,
taču ķīniešu akcents bija tik spēcīgs,
ka atšķirību nevarēja saklausīt.

Moderators jutās gandarīts
un izteica cerību, ka dzeja
dalībnieku valstīs un valodās
arī turpmāk dzīvos un attīstīsies.

Arī es biju priecīgs un ne bez iemesla:
pa visu dzejas vakaru Poēzijas centrā
netika dzirdēts neviens slikts dzejolis.

 

Atdzejojis Einārs Pelšs

  1. Stavrus un Gavrus – baltkrievu mitoloģijā Baja suņi, Zemes iemītnieku ciltstēvi, kas iezīmēja valdnieka īpašumus – tagadējo Baltkrievijas teritoriju. (Tulk. piez.)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu