punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Necenties atkārtot

Ilmārs Šlāpins

25/08/2020

 

Par Čārlza Bukovska dzejas izlasi Kodiens (no angļu valodas atdzejojis Jānis Elsbergs; Neputns, 2020)

 

1965. gadā Čārlzs Bukovskis vēstulē izdevējam Džimam Romanam rakstīja: „Pēc visa, ko es esmu uzrakstījis, es joprojām sev šķietu kā mūks, kas ogļraktuvēs kopojas ar zosi. Tas, protams, man nāk tikai par labu. Tas ļauj man turpināt strādāt, skaldīt šo bluķi bez apstājas. Protams, es mirstu savos vēmekļos, taču klusiņām, un tas skaitās. Dievi ir bijuši pret mani labi, ļoti, ļoti labi.”

Daudzkārt ir apgalvots, ka Bukovska dzeju nav iespējams uztvert atrauti no paša autora personības (te viņš bezkaunīgi apgāž savu laikabiedru tēzi par autora nāvi, lai arī pats bieži un ar tīksmi par savu nāvi ir runājis). Kaut reizi izdzirdot, kā viņš pats lasa savu dzeju, ir grūti to aizmirst – šī intonācija, attieksme, rezignācija pielīp un kļūst par teksta būtisku sastāvdaļu. Sēcošā, nosmēķētas rīkles balsī lasīti dzejoļi stieptā frāzējumā, ironiski un vienlaikus kautri, cieņpilni pret katru uzrakstījušos vārdu – klausoties viņā, rodas sajūta, ka viņš ne vismazākajā mērā nav tos uzskatījis par skandaloziem vai šokējošiem, tāpēc centies pievienot savam skatuves tēlam to dzērāja un rupjā veča bruņuvesti, kuru noņemot mēs ieraugām trauslu un gaistošu cilvēciskas vientulības maigumu.

Apgāda Neputns jaunā atdzejojumu sērija, kas nodēvēta par „brezenta sēriju”, lieliski atveido šo metaforu – maigas domu drumstalas raupjā iesējumā, ko beidzot tiešām var vazāt visur sev līdzi un snobiski atšķirt apskretušā bārā vai pustukšā pēdējā tramvajā, kas ved uz Purvciemu vai Zolitūdi.

Bukovskis nereti ir ironizējis par to, ka viņa lasītāji un kvēlākie pielūdzēji ir dzimuši krietni pēc tam, kad viņš sācis dzert (un viņš turpinās dzert, kad viņi būs jau miruši), lielā mērā tieši viņa ietekmē „dzert un rakstīt dzeju” kaut kādā veidā ir kļuvis par ietekmīgu stereotipu, kas turpina darboties arī 26 gadus pēc viņa nāves, lai arī šajā laikā krietni mainījušās dzejas lasītāju paaudzes, to attieksme pret alkoholu, cigaretēm un citiem apziņu mainošiem līdzekļiem. Bukovskis nelaimīgā kārtā tapis iekonservēts dzērāja tēlā, taču cerams, ka latviskais izdevums ar divām mākslinieka Andra Brežes vīna glāzēm (pilnu un tukšu) uz vāka konsekventi novedīs šo klišeju līdz likumsakarīgam punktam, pēc kura varēsim sākt skatīties uz viņa atstāto dzeju kaut mazliet plašāk.

Uz Bukovska kapa plāksnes Kalifornijā rakstīts „Necenties” („Don’t try”), tā ir rindiņa no kāda dzejoļa, taču vairākkārt atkārtota Bukovska vēstulēs draugiem. 1963. gadā viņš rakstīja Džonam Viljamam Koringtonam: „Kāds reiz man jautāja: „Ko jūs darāt? Kā jūs rakstāt, kā radāt?” Nedari, es atbildēju. Necenties. Tas ir ļoti svarīgi: necensties, vienalga – vai nopelnīt kadiljakam vai radīt, vai iemantot nemirstību. Pagaidi, un, ja nekas nenotiek, pagaidi vēl. Tas ir kā ar vaboli uz sienas pie griestiem. Pagaidi, līdz tā norāpo zemāk pie tevis. Tad tu to aizsniedz, nospied un nogalini. Vai – ja viņa tev iepatīkas – paturi par mājdzīvnieku.” Un tā nebija tikai poza vai arogance, arī vēlāk, jau septiņdesmigadīgs, viņš rakstīja Viljamam Pakardam: „Mēs par daudz strādājam. Mēs par daudz cenšamies. Necenties. Nestrādā. Tas tur ir. Tas skatās tieši mums virsū, gatavs izlauzties ārā no aizslēgtās dzemdes. Ir bijis pārāk daudz norādījumu. Tas ir par brīvu, mums nav vajadzīgas pamācības. Uzrakstīt dzejoli ir tikpat viegli, cik noraut kulakā vai izdzert pudeli alus.” Citās vēstulēs viņš atzīstas, ka ir pārtraucis uzstāties ar lasījumiem, tie viņam bija vajadzīgi, tikai lai nomaksātu īri un izdzīvotu. „Vislabākā lieta, kas man patika lasījumos, bija garie pārlidojumi, uzmākšanās stjuartēm, prasot vēl iedzert, vēl iedzert! Un flirtēšana ar profesoru sievām pēc lasījumiem, pāris šarmējošu joku, piedauzības un filozofēšana ar viņām, es biju Sartrs, Selīns un Lī Po ar to pašu dzēriena glāzi rokā. Taču tas viss izplēn, zaudē jēgu. Tu vēlies tikt atpakaļ pie papīra, kurā ieskrambāt savus vārdus kā tad, kad tu to tikai sāki darīt, kad tu grūdies dzīves ellei cauri ar savas personīgās elles palīdzību. Rakstnieka darbs ir rakstīt. Un tas ir mežonīgi priekpilns darbs. Pats labākais.” Sācis nopelnīt ar dzejas un prozas publikācijām, Bukovskis ir pārstājis uzstāties, jo vairāk par visu viņam paticis sēdēt mājās un rakstīt. Arī dzēris viņš labprātāk vienatnē. „Krogos cilvēki piesienas ar sarunām. Viņiem patīk runāt par to, ko viņi nedara.”

Atdzejotājs Jānis Elsbergs ir sakārtojis Bukovska dzejoļus biogrāfiskā secībā – no bērnības atmiņām un pieaugšanas problēmām pie alkohola un sievietēm, tad pie dzejnieka dzīves un darba tēmām, nedaudz par sociāliem un politiskiem jautājumiem, ir vairāki dzejoļi, kas veltīti jaunajiem un „asajiem” dzejniekiem, līdz pat slimībām un nāvei. Dzeršanas tēma nav apieta arī priekšvārdā – tai veltīta korekta atruna „don’t try it at home” un atgādinājums par to, ka ne katram piemīt tāda fiziskā un psiholoģiskā izturība kā Bukovskim, – daudzi latviešu dzejnieki ir miruši no alkoholisma krietni jaunākā vecumā.

Elsberga atdzejojums ir tīrs un mežonīgi priekpilns. Lasīt Bukovski oriģinālā nav grūti, lai arī viņš reizēm iesprauž pa intelektuālākam svešvārdam vai mums svešākai idiomai. Smalkākais elements viņa dzejā tomēr ir skaudrais minimālisms vai atkailinātie vārdi, kuru skanējumu, intonāciju vai jēdzienisko niansi pārcelt citā valodā ir grūtāk. Latviskoti, šie dzejoļi iegūst nedaudz citu pieskaņu, tie noteikti izklausās daudz rupjāki un (kā lai to pasaka maigāk?) prastāki. Te pie vainas nav atdzejotājs, bet valodas pieredze. Mēs neesam piedzīvojuši tik bagātīgu vienkāršrunas vārdu ienākšanu sadzīves valodā, no tās – literārajā, neesam veikuši atgriezenisko procesu, kas piešķirtu necenzētai leksikai īpašo spilgtumu un romantiku, kādu tā ieguvusi angļu valodā un – pavisam citā, taču līdzīgā procesā – krievu valodā. Frāzes „ejam labāk nopisties” vai „bet es tik un tā padirsu” Bukovska tekstā iegūst lirisku vērtību, ko latviešu valodā (pagaidām) nav iespējams atveidot. Taču tieši tāpēc šis tulkojums ir svarīgs šobrīd un vēl jo svarīgāks nākamībai (atvainojos par tik patētisku pāreju), mums ir pakāpeniski jāpierod pie tā, ka rupjību lietošana dzejā vai daiļliteratūrā vispār var arī nebūt tikai paņēmiens lasītāja šokēšanai, tēla vai vides iezīmēšanai, tas var būt arī poētisks redzējums, gluži tāpat kā savulaik krievu akmeistu pievēršanās „vienkāršām pasaulīgām lietām un priekšmetiem”. Viņi mums iemācīja, ka dzeja var būt arī par „to bulciņu uz galda, līdzās vīna glāzei”, Bukovskis atklāj, ka dzeja nozīmē ieraudzīt skaisto vispiezemētākajās situācijās.

Krājums Kodiens noteikti ir gaidīts un vajadzīgs latviešu lasītājam, svarīgi ir pieradināt un iedzīvināt Bukovska atklāto (abās šī vārda nozīmēs) dzejas valodu mūsu maigajā un rasaspērļotajā dzejas druvā. Iedzīvināt gan nenozīmē, ka mums būtu jāraksta tāpat vai līdzīgi. Mēģināt atdarināt Bukovski nav grūti, turpināt – gandrīz neiespējami. Vēl kādā vēstulē Pakardam 1992. gadā viņš rakstīja: „Saņēmu pastā vairākus žurnālus, dažus ar maniem dzejoļiem, dažus bez, taču lielākoties tajā pašā tonalitātē un stilā, lielā mērā ietekmējoties no mana rakstības stila, tikai viņi to nav sapratuši pareizi. Šīs atbrīvotās lēdijas ar savām seksa poēmām, kāda garlaicība! Vai tad viņas nesaprot, ka pišanās var būt nogurdinoša, bet runāšana par to – vēl nogurdinošāka?”

Dalies ar šo rakstu