punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Atšķirības

Sintija Sudmale

29/08/2020

 

***

Man likās, šķirstot albumu,
ja uzticēšos instinktam,
atradīšu apstiprinājumu savām aizdomām.
Bet viss bija sašvīkāts,
es nesapratu, ko rakstīji.
Tu biji pārvilkusi treknu svītru Kaukāzam.
Pēcāk ar flomāsteru aizmālējusi telti
arbūzu dobē.
Principā ar pagātni tā nedara, īpaši nobrieduši
pieaugušie, īpaši jau ar kalnu ainavu.
Karš nopļāva apses, nevis tevi. Imants aizbrauca
mācīties, teorētiski tas bija slikti, praktiski, nu, gadās.
Pārdabiski skaistā, ahromātiskā fotogrāfijā
baptistu meita lidoja padomju helikopterī
pāri Allaha zemei, murminādama:
tikai nepievem jūru.
Es tevi turēju aizdomās, ka pievēmi
gan.
Flomāstera pleķi sedza kalnu vecuma vasarraibumiem.
Es šūpoju albumu rokās,
sniedzot tam zināmu mierinājumu.

 

***

man ir daži jautājumi

vai kāds zina kur steidzas domas
un kur tās galu galā nonāk
cik aivars izķeksēja no krājkasītes
vai kāds pacietīs suņu ekskrementus šajā kafejnīcā
vai piepildīsies prognoze par lipomas uzsūkšanos
un aklā tereisija bēdīgi ironiskais pareģojums oidipam
pareģojums par dejojošo zirgu visu svēto mīļākajā grāmatā
solījumi un slavinājumi izteiktie transā
vai piepildīsies vācu valodas skolotājas sauktas par mamutu lāsts
par nonākšanu bezizejā pēc mutes palaišanas
vai atklāsies izvarotāja vārds pierobežas ciematiņā
kas rakstīts mazās meitenes dienasgrāmatā kurai aizliedza gleznot
vai atklāsies kādēļ zeltainie šakāļi kļūst līdzīgi pelēkajiem vilkiem
kādēļ gazas joslā cilvēkiem bail no zirnekļiem
kādēļ populāru teologu bērniem ir slepena facebook grupa kur tikties
vai tiešām čempionei ir peldplēve starp kāju pirkstiem
un kādēļ nedrīkst atlaisties ārstu istabas dīvānā ja gulēt koridorā ir tik skumīgi
kur diezin tagad ir revolveris braun ko vecmamma iemeta sausajā atejā uzreiz pēc kara
vai būs jādzer no kumeļa pēdas vai būs jāēd pupas
vai būs jāvilto atzīmes liecībās
kādēļ šis gēns atbild par abstrakto domāšanu un mēles saliekšanu trubiņā vienlaikus
un vai biroju ēkas stiklos ietriekušos zilzīlīti patiešām varēja glābt
iesēdinot forsītiju krūmā
un uzpīpējot

 

***

kapteinis dzīvoja starp citiem ieslēptā namā
kā notriektā ligzdā pilnā ar suvenīriem uzlasītiem šķērsielās
pamīšus ar flautas spalgo agoniju kaimiņu dzīvoklī
un naktīs neierobežoti pilsētā ieplūstošu trauksmi
kapteinim vairs nebija miera starp svešajiem sapņiem
kā albatrosam ilgi eksistējot starp cilvēkiem
kas tam apsējuši auklu ap kāju
dāvājuši pieķeršanos un regulāras ēdienreizes
kādudien nolicis tv pulti malā viņš devās prom
(bez nepieciešamām atļaujām) kā piepešs uzliesmojums
garām pārsteigto kaimiņu logiem augšup
līdz vairs nevarēja saskatīt pārapdzīvoto zemi
un nelielu mirušu jūru
starp baltiem mākoņu zārkiem
kur nu vēl mūsu mazo provinciālo pilsētu
kas reiz bija metalurģijas flagmanis 
un pēdējo kapteiņu rezervāts

 

***

es samierinos
ar melhiora karotēm nopelnītām šaušanas sacensībās pirms kara kad lodes vēl bija nevainīgas kā gardēniju pumpuri
ar lielo ideju vīstošo skaistumu un vecišķām dusmām
ar grāmatām kurās aprakstītā dzīve ir reālāka par īsto
ar saules plankumiem uz sakristejas linoleja
ar drupačām kabatā blakus nosvīdušiem pirkstiem
es samierinos ar sniegu kas mūžīgi snieg
es samierinos ar nejaušību virknēm
ar to vienu cilvēkus atsvešinošo nejaušību
psihoterapijā vēlāk konstatējamu kā dziļi ieprogrammētu vēlmi būt vientuļiem
es samierinos ar raspodiņiem un kaķpēdiņām
es samierinos ar staru kūli marianas dziļvagas dibenā
es samierinos ar nozagtu mājas zīmi
kas glabājas kā slēpjamas pasaules pīšļi rimi maisiņā uz balkona
ar daudzu cilvēku meliem par savu tautību un vārdu lai paliktu dzīvi
ar saziņas trūkumu ko pārtrauc braucieni uz mazdārziņu un pieradinātas žubītes dziesma
kuras metāla līdziniece uzvelkama ar atslēgu nodzīvo ilgāk
ar meitenes sviedriem zem polietilēna cenšoties novājēt lai iestātos cirka un estrādes skolā
pasaules malā kur mirst sapņi arī viņas
es samierinos ar tikko pļautas zāles pirmsnāves smaržu
ar raizēm par pusmūža alkoholismu vīriešiem šajā dzimtā un man taču ir dēls
ar savu vainu par nošauto agrīša ārstu 1941. gada jūnijā tieši pretī mūsu logiem pie krūma piebiruša baltām ogām
es samierinos ar aizspiestām ausīm un aizvērtiem slēģiem
es samierinos ar sniegu kas mūžīgi snieg
es samierinos ar likumsakarību ķēdēm un atdzisušu kafiju
ar ieņemšanas dzimšanas un miršanas alkām
ar visiem sava tēva bērniem
ar visu tēvu bērniem
es samierinos ar atšķirībām
es nesamierinos ar gardēniju vēso zilumu
es nesamierinos ar to

 

***

neapkurināta virtuve brūkošā mājā strādnieku rajonā apokaliptiskā pirmdienas rītā
visi devušies prom peles no alām mušas no palodžu vates
gleznām pazuduši plankumi grāmatām autori un kā papīra tūtiņu saldskābās ledenes
izkusuši bērni kas svētdienās lēkāja parkā un koki kas šalkdami līgojās parkā
putni sačokurojušies olas pārogļojušās šokolādes lidmašīna nometusi bumbu

ēnas no sienām ir prom un straumes no ūdens vadiem apkārtnes mežos čab sausums
visā pasaulē neviena sēņotāja laimes liešanas fabrikās neviena strādnieka
strausu paslēptās galvas tuksnešos tā arī nav atradušās un zemūdenes
uzpeld kā sērkociņu kastītes tukšas un visas dienas kas kā mākoņi smaržīgi
savērti bija uz diega un debesskrāpji kas tos atstaroja ir pelnos un putekļos

viss ko varēju paspēt sasiet kurpju auklas

 

***

tu mani gandrīz nepazīsti
tu nezini ne kā es sajuku ap gadiem 20 ne kā normalizējos gadus 20
nevienam neieteiktu tik ilgi būt normālam
apmeklēt skolas slimnīcas un visas tās iestādes
kur izkristalizējas izdzīvotāji
es vispār makaronus uz ausīm speciāli nevienam nekarināju
no otras puses daudz ko no līdzcilvēkiem slēpu
līdz dienai kad mans lego bija salikts
tu nezini kā es normalizējos gadus 20 automātiskajā režīmā
ne kā vienā naktī atslēdzos no ciema elektrības
tobrīd lejot kačai zivju galvu buljonu tu izklaidīgi pasmaidīji
mēs esam kā mākoņi tu teici
ir vienalga kur lidot
un kurš mūs pazīst

Dalies ar šo rakstu