punctum

Literatūra un kultūra

Dažādība kā vadmotīvs

Inga Lāce, Deniss Hanovs, Evita Goze

14/09/2020

 

Laikā, kad piesardzības pasākumi un drošības instrukcijas kļuvušas par mūsu ikdienu, šķiet loģiski, ka šogad Latvijas Laikmetīgās mākslas centra festivāls Survival Kit pievēršas drošības tēmai, tomēr festivāla kuratores Katjas Krupeņņikovas vēl pirms pandēmijas pieteiktā tēze „būt drošībā ir bīstami” nav attiecināma tikai uz vīrusa blaknēm. Arī pirms pandēmijas bailes par pašu drošību, statusu un „normālību” izskauda dažādību un radīja apdraudējumu citām, marginalizētām grupām, savukārt šobrīd pieredzam saasinājumu pašizolācijā pieaug vardarbība pret sievietēm, bēgļu grupas tiek pozicionētas kā vīrusa perēkļi utt. Kāpēc savas drošības vārdā ir tendence izolēt citādo, un kā šo bīstamo virzību mainīt par to sarunājāmies ar  vienu no Survival Kit veidotājām, LLMC kuratori Ingu Lāci un programmas dalībniekiem kulturologu Denisu Hanovu un fotogrāfi Evitu Gozi.

Laura Brokāne

 

Es negribētu sākt mūsu sarunu ar pandēmijas tēmu – ne tikai tāpēc, ka ir pāragri spriest par to, kā tā ietekmēs mākslas saturu, bet arī tāpēc, ka vīruss drīzāk ir kā lakmusa papīrītis tiem tematiem, ko Survival Kit pieteica pirms vīrusa. Inga, vai tu kā viena no festivāla veidotājām vari pastāstīt par to, kā festivāla koncepcijā tiek apvērsts drošības jēdziens?

Inga Lāce: Patiesībā kuratore Katja Krupeņņikova attīstīja konceptu ļoti patstāvīgi. Viņa pieteica koncepta ideju, un mēs (LLMC) to izvēlējāmies starp vairāku citu uzaicinātu kuratoru piedāvātajām idejām. Solvita Krese ir festivāla mākslinieciskā direktore, bet es šogad esmu Survival Kit kuratoriālā padomniece. Mums šķita svarīgi runāt par drošības tēmu, jo jau pirms pandēmijas bija parādījušās bīstamas tendences arvien pieaugošā novērošana, ko izmanto ne tikai korporācijas, bet arī valsts līmenī. Un, iespējams, visuztraucošākā tendence bieži vien, lai pamatotu novērošanu un drošību, ir jāizvēlas cilvēki un sabiedrības grupas, kas tiek pozicionētas kā „nedrošās grupas”, – citas rases, citas etnicitātes, citas seksuālās orientācijas cilvēki, piemēram, lesbietes un geji tiek uztverti kā drauds tradicionālajai ģimenei, kuru vajag pasargāt. Pasargāšanas loģika ir tik ļoti ieaudusies nacionālistiskajā politikā. Tas nenotiek tikai Latvijā. Mums ļoti patika Katjas koncepts – mēs parādām problēmas un pieliekam klāt arī alternatīvu – rūpes. Rūpes vienam par otru, par vidi, tādus terminus, kas varbūt liekas banāli. Bet mēs visi kopā varētu justies drošāki, ja viens otram uzticētos un nenodarbotos ar izslēgšanu.

 

Lai skaidrotu šo ideju, izmantojat kopienas jēdzienu, kommunalku, ko apvēršat optimistiskā nozīmē.

Inga: Kad sadarbībā ar Gētes institūtu Rīgā veidojām Survival Kit publisko programmu Kommunalka, uzreiz arī likām klāt community, mēģinot saprast, kāda ir Latvijas sabiedrība, kurai joprojām ir attieksme, ka ir kaut kāda piespiedu kopā būšana, ko varētu izskaidrot ar kommunalkas metaforu.

 

Bailes no vēl vienas savienības”.

Inga: Jā, ka visi ir piespiesti dzīvot kopā, bet gribētos jau atsevišķi. Tas ir pagātnes rēgs. Un visi šie jaunie termini – community un kopiestrāde – arī Latvijas iedzīvotājam nav īsti pieņemami. Likās, ka vajadzētu atrast veidu, kā mēs visi varētu dzīvot kopā, un arī jāatrod veids, kā par to runāt.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra kuratore Inga Lāce. Foto: Agnese Zeltiņa

 

Denis, viens no pasākumiem, ko vadīsi festivālā, ir saruna Kommunal-kā?: kopīgās Latvijas nākotne. Tās pieteikumā raksti, ka pēdējā laikā Latvijas sabiedrībā ir novērojamas ļoti bīstamas tendences.

Deniss Hanovs: Diemžēl šīs tendences ir globālas, bet mums, protams, nāk klāt arī padomju pagātne. Padomju Savienība mums, Latvijas valsts iedzīvotājiem, ir nodevusi mantojumā ikdienišķu rasismu un dažādas fobijas, ieskaitot arī antisemītismu, kas ir bijis ierasts padomju laikā Staļina politikā. Ļoti tuvu, tepat blakus ir valsts, kas atsakās pieņemt dažādību un demonizē šīs grupas, turklāt ar dažādiem mehānismiem, kā to veidot normatīvajā līmenī. Diemžēl, vairākus gadus komentējot politiskus procesus, esmu novērojis, ka virkne politisko partiju arī Latvijā veido līdzīgu valodu. Protams, mums ir Eiropas Savienības ietvars, kas to kontrolē un mazina, un varbūt arī dažas tendences nobloķē, bet mani uztrauc tas, ka Latvijā ir, es teiktu, patoloģisks politiskais spēks. Mums nav Rietumeiropas sociāldemokrātijas, jo tai atkal ir pagātnes piegarša. Rīgas domes sociāldemokrāti 1990. gados ir apglabājuši Latvijas sociāldemokrātiju. Šis jēdziens mētājās uz ielas kopš 90. gadu skandāliem, un daži surogāti, piemēram, Saskaņa, to, nevienam nevajadzīgu, pacēla un nodomāja – okei, lai iet.

Bija cerība uz paaudžu nomaiņu politikā, bet redzam, ka tiek atražota tā pati retorika. Tas ir rīcības algoritms izslēgt citādo, atsauces ir pārāk smagnējas, tāpēc vēlētājs tam nespēj pretoties. Agrāk bija Markss, Engelss un Ļeņins, un partijas konkrēti lēmumi, tagad tas ir abstrakts nacionālais gars. Te mēs redzam zināmu ironiju, ka nacionālisms var mierīgi sadzīvot ar komunistisko versiju par pasauli. Es te nedomāju komunismu kā ideoloģiju, bet to variantu, ko veidoja boļševiku kultūra, sākot no 1917. gada.

Visām negatīvajām tendencēm, kas pie mums pastāv, – radikālismam, populismam, dažādām ksenofobijām – ir saknes un ir skaidrojums. Tas nav monstrs no nekurienes. Protams, ka visas 20. gadsmita traģēdijas, plašas un noturīgas laikā un telpā, veido šo augsni. Bet lielākā problēma ir tā, ka mums nav politiskā akta – performatīvi īslaicīga vai ilgstošāka –, kurā mēs, sabiedrība, varētu izvēlēties citu konsensu. Nācija, protams, ir apdraudēta, bet problēma ir tāda, ka draudu avots ir pašā nācijā. Un tad ir jautājums – kā komunālajā telpā dzīvot? No bērnības atceros tantes komunālo dzīvokli – tā bija piespiedu likteņa kopiena. Cilvēki no dažādām kopienām, no dažādām profesijām dažbrīd ienīda viens otru, brīžiem mēģināja būt kopā tāpēc, ka bija deficīts. Kundzes viena otru ienīda, naidojās, bet bija arī iespēja būt kopā, piemēram, bija, kas izsauc „ātros”, pārbauda, vai sēnes indīgas, vai aizdod naudu līdz algai. Runājot vispārīgi, mums ir šī likteņa koptelpa, kur pagātni vairs nevar mainīt, un tā ir jāpieņem. Domāju, mums kā sabiedrībai trūkst ilgstošas psihoterapijas, kas, protams, ir individuāls process, bet psihoterapijas pamatā ir runāt, artikulēt un mēģināt atrast ceļu ārā. Masveida antidepresantu nebūs – tie drīzāk aizēnotu un pieklusinātu, bet ceļš ārā ir mēģināt saprast, kā dzīvot kopā. Sabiedrība ir plašāka, sarežģītāka, varbūt arī neizskaidrojamāka par nāciju. Nācijas ilgtspēja ir piederēt, apzināties, līdzdarboties, bet no publiskās telpas sagaidīt arī pieņemšanu un līdzdalības mehānismu. Latvijā trūkst daudzveidības pieņemšanas un tolerances. 

Kommunalkas pasākumos būs dažādu žanru kombinācija – saruna par nākotnes kopīgo telpu, miniatūrais stāsts par kommunalku padomju laikā – ne gluži nostalģiju, bet drīzāk iespēju atcerēties to, ko jaunāki cilvēki neatceras. Būs arī dzejas vakars, kas veidos lingvistisko dažādību, kas neapdraud nāciju. Daļa no šīs kopīgās telpas ir arī darbs ar jēdzienu „latvietība”, kas ir jāatver un jāmaina. Es jau 10 gadus stāstu vienu un to pašu – pārvērtības nodrošinās nācijas ilgtspēju. Nepiederība – skatītāji, nevis dalībnieki – apdraud šo nāciju. Un piederība nevar būt statiska, asimilācijas formāts ir jāaizmirst. Tā ir ilūzija. Tā būs arī latvietības transformācija, kura ir jāpieņem. Es gribētu, lai diskusijā izskan kritiski jautājumi, ko mēs varētu uzdot arī politiķiem. Viņi, protams, mūs nedzirdēs, bet ir ļoti svarīgi, lai šie temati cirkulētu sabiedrībā. 

Evita Goze: Denis, vai tu domā, ka situācija pasliktinās? Man tomēr ir naivas ilūzijas, ka daudz lēnāk, nekā mēs gribētu, bet līdz ar paaudžu maiņu cilvēki kļūst atvērtāki. 

Deniss: Es arī biju domājis, ka, mainoties paaudzēm, varētu mainīties arī diskurss, bet arī jaunākā paaudze var mantot to pašu pagātnes kravu. Nacionālistisko partiju elektorāts kļūst jaunāks, šie jaunie cilvēki ir bijuši Erasmus programmās, viņi ir profesionāli un kompetenti, izmanto sociālos tīklus un komunikāciju, bet vienlaicīgi – gan krieviem, gan latviešiem – ir šis pagātnes slānis. Piemēram, es domāju, ka krievvalodīgie politiķi varētu būt nosacīti ieinteresēti dažādu marginālu grupu tiesību aizstāvēšanā. Piemēram, Latvijas Krievu savienība būtu ieinteresēta LGBT kopienu tiesībās kā Lielbritānijā, kur ogļrači solidarizējās ar LGBT kopienu. Nekā tamlīdzīga! Šīs partijas programmā mēs redzam hibrīdu no pareizticīgā domostroja plus sociāli vārgu grupu uzturēšanu pie privilēģijām, pie bezmaksas pakešu šprices. Solidaritāti un eiropeiskumu mēs neredzam. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka principā minoritāras grupas ir pārņēmušas to, kas dominē Latvijas politikā, nosacītajā latviešu telpā. Mēs vienkārši redzam divus spoguļus. Es diezgan skaidri saprotu, ka nepietiek ar marginalizētu grupu iniciatīvām. Ir nepieciešama politisku grupu griba, un tā ir jāīsteno normatīvajos aktos. Tie nosaka tiesības, par kurām var cīnīties un kuras var panākt tiesā. Cilvēki pamet šo valsti ne tikai tādēļ, lai apmaksātu hipotēku, bet arī tāpēc, ka viņiem ir grūti un skumji. Būdams gejs, es Latvijā neesmu nekas. Ar savu partneri, ar kuru nodzīvoju kopā divdesmit gadus, viens otram esam sveši cilvēki. Pēdējais piliens bija pagājušogad, kad es noformēju ienākumu deklarāciju, man teica: „Bet jūs saprotat, ka neesat viņam nekas.” Problēma ir arī tāda, ka marginalizētās grupas nav pietiekami intensīvas publiskajā telpā. Man ir virkne pretenziju, piemēram, pret Mozaīkas politiku. Ir jābūt lielākam troksnim. 

Kulturologs Deniss Hanovs. Foto: Agnese Zeltiņa

 

Inga: Atgriežoties pie drošības jēdziena, man šķiet, ka pie mums dažādi politiskie spēki izmanto daudz un dažādās cilvēku bailes, līdz ar to daļa sabiedrības, piemēram, krievvalodīgos uztver kā apdraudējumu latviešu nācijai, bet homoseksuālos cilvēkus – kā apdraudējumu savai ģimenei. Mākslas, kultūras lokā mēs dzīvojam tādā kā burbulī, bet, saskaroties ar plašāku cilvēku loku, es tiešām dzirdu šos aizspriedumus – ja homoseksuāla ģimene audzinās bērnus, viņi kļūs par gejiem, ka to var iemācīt. Viņi to uztver tiešu apdraudējumu savai eksistencei, līdz ar to – nācijas eksistencei.

Deniss: Problēma tā, ka mums trīsdesmit gadi ir pagājuši – tas varbūt skan mazliet vulgāri – bez demokrātijas skolas. Atkal, ielūkojoties Berlīnē, redzam, ka tur ir tas, ko sauc par politisko izglītību vai apgaismību. Tā ir izglītība, kas nav skolas programmā, demokrātijas kursi, kas domāti dažādām grupām – nevalstiskajām organizācijām un arī plašai sabiedrībai. Vācijas valsts budžetā ir īpašas programmas demokrātijai. Tas darbojas jau sešdesmit gadus kā valsts pārvaldes institūcija pedagoģijas nozarē, mūžizglītība mūsdienu jēdzienos sākās ar denacifikāciju, bet kļuva par valsts demokrātijas ilgstspējas institūtu. Tas ir jautājums par apgaismību – virkne baiļu ir pārmantota vēl no padomju laika, [Ineta] Lipšas kundze parādīja, ka bailes ir vēl no Ulmaņa laikiem, no viktoriāņu laikmeta, no cara laikmeta un tā tālāk – mēs redzam, ka šie slāņi ir ļoti koncentrēti. Ir nepieciešama politiskā apgaismība, kurā stāsta par to, ka tā nav slimība, tas nav iemācīts, ka tā nav subkultūra. Atceros, ka tad, kad paziņoju saviem vecākiem, ka es esmu gejs, tēvs mani gribēja ārstēt ar hormoniem, ieslēgt slimnīcā, kaut arī man bija jau 22 gadi. Un arī mammai bija līdzīgas fantāzijas, jo viņiem abiem bija ļoti grūti pieņemt, es saprotu tagad, cik grūti viņiem bija. Tagad mana mamma aizstāv seksuālās minoritātes un iebilst, kad dzird aizvainojošu valodu. Par to es viņai ļoti esmu pateicīgs. Dažādības diskurss ir ļoti neattīstīts, jo diemžēl demokrātijas vietā mēs izvēlējāmies pseidodrošību.

Inga: Interesanti tas, ko tu saki par demokrātijas skolu. Mums ir ļoti maza politiskā aktivitāte kopumā – cilvēki nav politiskajās partijās, jo viņiem liekas, ka tā ir tikai politiķu lieta. Un viņi nezina, kādas ir iespējas iesaistīties – tu vari būt aktīvists, vari būt politiskajā partijā un nekandidēt, un tev vienmēr ir iespēja rakstīt vēstules. Ir doti visādi rīki, bet cilvēki tos neizmanto, jo vienkārši nezina. Tieši saistībā ar šiem procesiem Survival Kit ietvaros mēs esam uzaicinājuši režisori Kristu Burāni veidot Līdzdalības skolu. Tā ir darbnīca 14 līdz 25 gadu veciem jauniešiem, kuras laikā viņi rada mākslas darbu protestu, paralēli uzzinot par dažādām aktīvisma formām, par to, kā notiek politisku lēmumu pieņemšana un kā iesaistīties brīžos, kad lēmumi ir netaisnīgi vai neapmierinoši kādām sabiedrības grupām. Šī darbnīca sasaucas ar pēdējā laikā izplatīto jauniešu aktīvismu visā pasaulē, kur ir jūtams, ka viņi vēlas būt sadzirdēti, jo šodien pieņemto lēmumu sekas ietekmēs pasauli, kurā viņi dzīvos.

 

Bet ir arī bailes iesaistīties un neuzticība, tāpēc ir viegli ļauties, piemēram, latviešu un krievu pretnostatījuma diskursam, izdarīt šo vienkāršo izvēli, kas neprasa piepūli un zināmā mērā – pat atbildību.

Deniss: Dihotomiskais arī ir daļa no padomju mantojuma.

 

Kā veicināt iesaistītību?

Deniss: Dažādu iemeslu dēļ esmu starp šīm telpām – viengabalaina piederība man ir sveša. Kultūrpētniekam tas ir ļoti labi, bet cilvēkam – diezgan smagnēji. Bet es noteikti redzu, ka ir virkne uzdevumu abām kopienām – latviešu politiskajai elitei ir jāpieņem, ka nācija aptver visus, ka ir strauji un kategoriski jāatsakās no etniskā principa. Ka nācija ir politisko kopienu kopīgā telpa, kuras pamatā ir konsenss par Satversmi; kur ir demokrātija, un demokrātija ir dažādība un atzīšana, un līdzdalība. Savukārt tiem, kas ir nosacīti krievvalodīgie, viņi ir ļoti dažādi, ir jāpieņem nacionālas valsts specifika. Man riebjas valodu arogance. Ne tāpēc, ka es gribētu būt pareizs krievs, es neesmu pareizs – mani sen jau vairs neaicina Latvijas mediji, jo es kaut ko esmu sapļāpājis nepareizi. Agrāk visur komentēju, bet tas strauji mainījās pēdējo divu gadu laikā…

Inga: Tāpēc, ka tu nereprezentē kaut kādu meinstrīmu…

Deniss: Jā, esmu sodīts. Oļega Ignatjeva raidījumā LTV7 pateicu, ka krievu kultūra nav tikai Čaikovskis vai Puškins, tur ir arī ir sētnieki nodevēji, melnas mašīnas, NKVD un tā tālāk. Daļa sabiedrības, mani krievvalodīgie draugi uzskatīja, ka tā ir arogance – ka es biju vienkārši nepieklājīgs, uzspļāvu pagātnei un vectēviem. Bet es vismaz ceru, ka man bija iespēja tikt iekšā citu cilvēku sāpju telpā. Bez tā nevar iet tālāk. Bet tas prasa to pašu politisko izglītību, jo problēma tāda, ka tieši latviešu nacionālistiskais diskurss ir aizvēris šo telpu. Un tā ir mana lielākā pretenzija – viņi nestrādā, lai saglabātu šo nāciju, viņi strādā tikai uz to, ka uz šīm sāpēm jāveido politiskais kapitāls. Nacionālistiskās partijas – abas puses – apdraud demokrātiju. Viņi ir drauds politikai, nevis feministes, LGBT un Soross. Un tam ir jābūt skaidri artikulētam!

Inga: Man ir vēl viens personisks komentārs – kad bija diskusija par rasismu ASV, parādījās arī temats par liberālajiem rasistiem. Publiskajā telpā viņi ir liberāli, bet, kad, piemēram, cilvēks jāpieņem darbā, viņi izvēlas balto, veic strukturālo rasismu. Es par to domāju, kad uz ielām aicināju cilvēkus balsot Rīgas domes vēlēšanās, bet katrs desmitais vai piecpadsmitais cilvēks teica, ka ir nepilsonis un nebalsos. Tas bija tāds kā wake up call, kad es sapratu – man viņiem nav, ko piedāvāt. Tie nav cilvēki, kas saka: „Mēs balsosim par Saskaņu”, – un es varu atbildēt: „Labi, paldies, tā ir jūsu izvēle.” Tu it kā par to zini, bet ikdienā nesaskaries. Ir sabiedrības daļa, kas vispār nevar piedalīties sabiedriskos procesos. Tas ir šokējoši!

 

Vienas marginalizētās grupas tiek demonizētas, bet citas – padarītas neredzamas. Evita, lūdzu, pastāsti par savu darbu Survival Kit izstādē, par neredzamās, noklusētās vardarbības sekām.

Evita: Gada sākumā es Katjai rādīju darbu Sardzē no izstādes ISSP Galerijā, ko veidoju vairākus gadus. Arī tā lielā mērā pievēršas drošības jēdzienam. Vairākus gadus fotografēju jaunsargus, kas ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā esoša organizācija, tāds kā ārpusskolas pulciņš, kur var iesaistīties gan puiši, gan meitenes vecumā apmēram no desmit līdz astoņpadsmit gadiem. Fotografēju jauniešus vidusposmā, kas man šķita visinteresantāk – viņi vairs nav bērneļi, kas tikko atnākuši uz nodarbībām, bet nav vēl arī perfekti noslīpējuši stāju, kļūstot arvien līdzīgāki zemessargiem. Starpposmā izlien laukā visādas lietas, kas varbūt neatbilst ideālam karavīra tēlam, – kļūdas vai neveiklības. Ir redzams viņu nogurums vai garlaikošanās, kad ir ilgi jāgaida, – mani interesēja ar šādiem paņēmieniem atklāt karavīra audzināšanas procesu. Bet kaut kādā ziņā tas ir neiespējami – kļūt par šo ideālo karavīru –, jo katrs no viņiem ir cilvēks ar savu trauslo ķermeni, vajadzībām. Mans mērķis bija saskatīt cilvēcisko karavīra tēlā. Veidojot šo sēriju, es arī eksperimentēju ar fotosesijām studijā, kaut arī pēc tam šos attēlus neizmantoju. Vienā no tām biju uzaicinājusi divus puišus iestudēt dažādus pašaizsardzības paņēmienus. Toreiz meklēju materiālus un atradu dažas grāmatas no pagājušā gadsimta 50. un 60. gadiem. No mūsdienu skatpunkta šie iestudējumi izskatās naivi. Tur ir cilvēki civilās drēbēs, uzpucējušies, sievietes blūzītēs, svārkos, uz augstiem papēžiem studijas apstākļos. Citreiz pat nav skaidrs, kas tur īsti notiek, – tas var izskatīties pēc dejas, pēc apskāviena. Vēlāku laiku grāmatās iestudējumi būs rafinētāki – visbiežāk tur būs divi vīrieši vai varbūt tas būs zīmējums. Viņi būs sporta tērpos, vienā brīdī fotogrāfijas kļūst krāsainas, viss izskatās daudz brutālāk. Bet 50.–60. gadu attēli ir estētiski pievilcīgi. Domājot par neviennozīmību fotogrāfijās, es uzaicināju vairākus pārus pāriestudēt šīs pašaizsardzības ainas, tai skaitā fotografēju arī sevi un savu draugu. Mainoties uzbrucēja un upura lomām, izmēģinot dažādus paņēmienus, fotogrāfijās meklēju punktus, kuri rada spriedzes sajūtu. Izvēlējos attēlus, kuros ne vienmēr ir līdz galam skaidrs, kas tur notiek. Protams, šis darbs runā arī par vardarbību ģimenē, kas Latvijā ir liela problēma, pēc statistikas datiem, – katra trešā sieviete ir saskārusies ar vardarbību no kāda no ģimenes locekļiem, un tas ir viens no augstākajiem rādītājiem Eiropas Savienībā. Ir diezgan viegli no sevis nogrūst – uz mani jau tas neattiecas, ar mani tas nav noticis un nenotiks un tā tālāk. Bet darbs runā arī par tādiem kontroles mehānismiem attiecībās, kas skar vai ir skāruši lielāko daļu cilvēku, – par to, kā mēs mēģinām otru cilvēku pārveidot, uzspiest viņam savu gribu, esam pārlieku greizsirdīgi, nerunājam vai vēl kā citādi manipulējam. Visiem tiem mehānismiem, ko izmantojam mājās, kas būtu tā vieta, kur mums vajadzētu justies drošībā, bet kuru padarām par nedrošības un kaujas lauku.

Fotogrāfe Evita Goze. Foto: Agnese Zeltiņa

 

Mākslā ir lieliska iespēja pievērsties ikdienišķajām, nemanāmajām izstumšanas un noliegšanas formām – padarīt tās redzamas, ieliekot jaunā kontekstā. Bet, domājot par Survival Kit auditoriju, kā ar šiem vēstījumiem iziet ārpus Ingas jau pieminētā mākslas, kultūras burbuļa un sasniegt plašāku sabiedrību?

Inga: Veidojot publisko programmu, tu parasti centies strādāt kopā ar kādu, kam ir lielāka pieeja šādām grupām. Piemēram, uzaicināt Denisu Hanovu vai iekļaujošas sabiedrības fonda Make Room vadītāju Miku Celmiņu, kurš arī vadīs divas diskusijas, ir daudz individuāli strādājis ar bēgļiem, ārvalstu studentu kopienām, īpaši pandēmijas laikā. Piemēram, Latvijā jau vairākus gadus dzīvo zobārsts no Gazas, Ibrahims, kuram ir piešķirta uzturēšanās atļauja, viņš ir iemācījies latviešu valodu, bet nevar praktizēt zobārstniecību, jo šeit ir pārāk daudz birokrātijas, lai viņa diploms tiktu pielāgots šejienes sistēmai, un turklāt tas ir ārkārtīgi dārgi. Bet Liepājā tajā pašā laikā pietrūkst bērnu zobārstu! Tikai ar Make Room palīdzību viņš panāca, ka šim jautājumam tiek pievērsta uzmanība gan medijos, gan arī attiecīgajās iestādēs, un situācija jau nākamgad tiks atrisināta. Mākslas pasaulē ekskluzivitāte ir liela problēma – tu it kā runā par aktuālām tēmām, bet cilvēki, kurus sasniedz, visbiežāk ir vieni un tie paši, kuri arī runā par šīm tēmām, kurus tas interesē, tāpēc vienmēr ir jāmeklē jauni veidi, kā sasniegt dažādāku auditoriju.

Vēl būtu jādomā par valodu, kādā mēs uzrunājam skatītājus. Latvijas mākslas institūciju vidē ir tāds kā noklusējums krievu valodas lietošanai informēšanai par pasākumiem. Es par to esmu sākusi domāt tikai pēdējos gados. Viens aspekts, protams, ir finansiāls, jo visus materiālus iztulkot un izrediģēt krievu valodā prasa papildu līdzekļus. Otrs – tas ir arī par prioritātēm. Es nesen runāju ar vienu no nesen no Maskavas iebraukušajiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem, un viņs man teica, ka par tēmām, kas ir sarežģītas, taču  interesē cilvēkus, kā laikmetīgā māksla, cilvēkam ir vieglāk informāciju uztvert dzimtajā valodā, un šeit ir daudz kreivvalodīgo iedzīvotāju. Viens institūcijas piemērs, kas Latvijā to dara, ir RIBOCA.

Punctum redaktore Laura Brokāne. Foto: Agnese Zeltiņa

 

Denis, vai, strādājot radio, juti plašāku atgriezenisko saiti?

Deniss: Teiksim, Baltkom radio, kurā man ir polemiski raidījumi, ir ļoti jaukta auditorija. Tiešajā ēterā uz studiju zvana gan latvieši, gan krievvalodīgie, un, jā, krievvalodīgajiem lielākoties ir stāsts par nosacītu nodevību 90. gadu sākumā, par to, ka Tautas fronte bija visiem, bet pēc tam… Tas, kas kādreiz bija laba augsne radikālismam Veimāras Republikā, tā saucamais dūriens mugurā, tā ka sociāldemokrāti, Vācijas karaspēks, kas visus bija pievārējuši, patiesībā sekmēja arī nacionālistiskās partijas popularitāti. Protams, ir ļoti grūti izstāstīt to, ka iepriekšējā Padomju Latvija nemaz nedrīkstēja pastāvēt, tā bija divu valstu noziegumu sekas, – izstāstīt cilvēkam, ka viņa dzīves un emociju telpa bijusi nepareiza, pirmkārt, ir bezjēdzīgi un, otrkārt, brutāli. Un, treškārt, nedrīkst aizliegt atmiņas – tās vienmēr pastāvēs un pretosies jebkam citam. Latviešu kopienai ir milzīgi stāsti par to, ka atmiņas palīdzēja atcerēties, neaizmirst, nenodot, saglabāt un atjaunot. Pievienot šīm atmiņām alternatīvu stāstu – to mēs cenšamies darīt arī Berlīnē, kur arī ir bijušie krievvalodīgie, pašreizējie Vācijas krievvalodīgie, viņiem ir dažādas atmiņas, un daudziem galvā ir haoss – gan nosacīti padomju nostalģija, gan jaunā Vācijas sabiedrība, kuru arī viņi nepieņem. Ir jāpieņem, ka arī tiem, kas šeit runā par sazvērestību vai nodevību, ir ārkārtīgi grūti. Empātijai un humānismam ir jābūt. Bet acīmredzot jaunās nacionālās valstis nespēj piedāvāt telpu, kur iekļauties un piederēt emocionālajiem vai politiskajiem bezpajumtniekiem. Tas ir ļoti smags liktenis, un tādēļ viņi cenšas doties tur, kur viņus nosacīti gaida. Un mūsu kaimiņvalsts piedāvā šādu emocionālo resursu. Tieši emocionālo resursu. Putins ļoti labi izgaismo to, cik daudz mēs neesam izdarījuši un esam ignorējuši. Ja tam piemineklim, ko visu laiku sola spridzināt, būtu alternatīvs stāsts, atmiņas varētu pastāvēt, būtu plurālisms.

Inga: Vai tev ir veiksmīgs piemērs, kā rīkoties?

Deniss: Šis piemineklis paliek, un cilvēkiem ir tiesības artikulēt savu atmiņu publiskajā telpā, ja viss norisinās demokrātiskas sabiedrības ietvaros. Bet, ja turpat būtu statistika par kaut vai izsūtīto etnisko sastāvu, mēs redzētu, kā var pārvērsties deportācijas sāpes. Ja vagonam Torņakalna stacijā būtu atvērtas durvis. Nav tālu jāiet – Skolas ielā Ebreju muzejā ir mazs zīmējums, ko Iļja Ļenskis bieži piemin, – mazs ebreju izcelsmes bērns, kas arī ir tajā vagonā. Viņš to ir uzzīmējis no iekšpuses. Vagonā ir arī citu cilvēku stāsti. Tur arī ir daudz krievvalodīgo. Pirmie, kas bija pazuduši 1940. gadā, bija t. s. krievu baltās emigrācijas pārstāvji. Tas ir jāpieņem visiem, sākot ar prezidentu un beidzot ar vairākām komisijām, un jāsāk to veidot par meinstrīmu. Jēdziens „populisms” dažos tekstos tiek traktēts kā tukša forma, kuru var piepildīt ar citu saturu. Arī liberālismam ir jākļūst populistiskam. Jārunā, kāpēc feminisms nav vajadzīgs trim elegantām jaunkundzēm no akadēmiskās vides, bet jebkurai kundzei, kuras vīrs ienāk virtuvē un sit viņai pa galvu. Cilvēktiesības ir  ideoloģija konkurencē ar citām ideoloģijām. Priekš manis cilvēktiesības ir dzīves kvalitāte – tāpat kā mēs rūpējamies par ūdeni, atkritumiem, potēm, ceļiem – par ceļiem nerūpējamies gan, bet jebkurā gadījumā tā ir daļa no dzīves kvalitātes. Piemēram, es negribu, ka manas māsas meitai vajadzētu sevi ķermeniski un vizuāli „piedāvāt” vīriešu kopienai. Gribu, lai viņa sevi īsteno kā cilvēks.

Inga: Mēs ar šo festivālu visādi varam censties domāt par iekļaujošu sabiedrību, bet arī muzeji un to kolekcijas ir ļoti svarīgs aspekts. Rietumu bankas galerijā bija brīnišķīga ebreju mākslinieku izstāde – visi šo mākslinieku darbi ir arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja kolekcijā. Jautājums, kāpēc tie nav iekļauti ekspozīcijā, atšķaidot stāstu par Niklāvu Strunki un latviešu modernistiem? Tā man liekas ļoti liela problēma. Kolekcijas un muzeji stāsta nacionālo stāstu un sasniedz citu auditoriju. Festivāls ir viena lieta, notiek mēnesi vai pāris mēnešus, bet uz Nacionālo muzeju visi iet mācīties. Un, ja tu no mākslas vides izdzēs ebreju mākslinieku darbus, ir sarežģītāk runāt par antisemītismu un holokaustu.

Deniss: Dažādībai ir jākļūst par pamatmotīvu, kas caurstrāvo visas institūcijas.

 

Foto: Agnese Zeltiņa

Dalies ar šo rakstu