punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Ārpus nulles līmeņa

Maima Grīnberga

28/09/2020

 

Turpinot Punctum interviju sēriju ar tulkotājiem, piedāvājam sarunu ar Maimu Grīnbergu. Viņa ir viena no tulkotājām, kuras vārds latviešu lasītājiem ir gandrīz lielāks kvalitātes zīmogs nekā autora iegūtās balvas vai grāmatas aizmugurē lasāmie slavinājumi. Viņa ir ieguvusi divas Latvijas Literatūras gada balvas par tulkojumiem no somu un igauņu valodas, kā arī vairākus citus apbalvojumus Latvijā, Igaunijā un Somijā. Šobrīd Maima dzīvo Sulkavas ciematā Somijas dienvidaustrumos. Intervija notika augusta nogalē, kad tulkotāja uz nedēļu bija ieradusies Latvijā, lai strādātu ar Latvian Literature organizētā jauno somu tulkotāju semināra dalībniekiem.

Vilis Kasims

 

Kā saprotu, tu tagad esi pārcēlusies uz Somiju. Kāda ir dzīvošana tulkojamajā valodā?

Pārcēlusies esmu relatīvi nesen. Patiesībā šis ir pirmais gads, kad Latvijā patiešām esmu ļoti maz, un tas ir neplānoti. Korona pie visa vainīga.

Mani pašu arī interesē, kādu ietekmi tas atstās. Es ļoti daudz komunicēju rakstiski: feisbukā, e-pastos. Rakstīto latviešu valodu lietoju daudz. Mutisko patiešām ne. Zvanu reizi nedēļā tantei, bet vispār man zvanīt nepatīk, līdz ar to runātās latviešu valodas manā dzīvē ir maz, ļoti, ļoti maz. Kaut kad taču beigsies šis laiks un es uz Latviju braukšu biežāk, tad man varbūt nebūs šīs sajūtas.

 

Tagad tulkojot tu jūti, ka ilgāk jāpameklē kāds vārds vai rodas šaubas par to, kā kaut kas skanētu dabiski?

Jā. Bet, zini, tur droši vien pie vainas ne tikai tas, ka es dzīvoju tur un ikdienā runāju somiski un igauniski, bet, domāju, vienkārši arī vecums, kaļķītis piezadzies pamazām. (Smejas.) Tā ka to es nevarētu novelt tikai uz dzīvi svešā vidē.

 

No otras puses, droši vien ir arī plusi dzīvei somiskā vidē. Bet pieņemu, ka jau esi diezgan daudz laika pavadījusi Somijā…

Helsinkos nodzīvoju apmēram trīs gadus deviņdesmito beigās. Biju uzņemta universitātē – nekādus grādus gan nedabūju, bet ļoti aktīvi, čakli gāju visādus kursus klausīties, gan par literatūru, gan valodu. Tā bija tā iepriekšējā dzīve Somijā. Pirms tam, protams, studiju laikā kādas divas vai trīs reizes kursos biju.

 

Un, tavuprāt, ir kaut kas tāds, ko var saprast vai iegūt, tikai dzīvojot tajā vidē?

Zini, var gan. Ir viens stāsts, ko esmu jau izmantojusi visādās intervijās, bet man tas vienkārši patīk. Es kopš bērnības zinu igauņu valodu, bet somu valodu ne. Sāku to mācīties kā svešvalodu Tartu Universitātē, un sākumā man galīgi nepatika. Likās, ka tā ir ļoti garlaicīga valoda. Iespējams, vienkārši bija sauss pasniedzējs.

Un tad – kā es to atceros – es iebraucu ar kuģi no Tallinas Somijā, izkāpju, paskatos uz vienu, uz otru pusi, un tur ir tādi bomžu tipa vīri, kuri tajā brīdī somiski lamājas. Un tad es piepeši sapratu šīs valodas pievilcību. Perrrrrrkele, vittu, saatana! Tā ir tā mana atmiņu glezna. Un kaut kas tajā visā… Ar to brīdi es sāku šo valodu mīlēt.

Runātā somu valoda un sarunvaloda ir tāda ļoti dzīvelīga un forša. Protams, es melotu, ja teiktu, ka neviens neraksta tādā valodā. Tā pati mana mīļā Roza Liksoma un vēl daži labi. Katrā ziņā, lai somu valodu iemīlētu, der paklausīties, kā somi bez aizturēm sarunājas.

 

Tas dzīvelīgums ir viena no lietām, ar ko man asociējas arī tavi tulkojumi. Lasot ir sajūta, ka vari iztēloties to arī pateiktu.

Paldies, tas ir labs kompliments. Nevaru noliegt – man vislabāk patīk tulkot tādus tekstus, kuriem stilistikas reģistrs nav gluži nulle. Man patīk, ja autors ir kādu grotesku… kaut ko ar to valodu izdarījis, lai ekspresijas līmenis nav nulle. Man tiešām ir pagrūti tulkot tādus ļoti ieturētus tekstus. Kaut nē, nevar teikt, ka pagrūti, bet ar lielāku kaifu es tulkoju tos otrus. Sevišķi tad, kad jaunāka biju. Tagad droši vien veca un nogurusi esmu, negribas tik daudz ņemties. (Smejas.) Bet jaunībā es patiešām taščījos no iespējas visādi izpildīties.

 

Ir kāds tulkojums no tādiem īpaši palicis atmiņā?

Ar lielu kaifu jau pieminēto Rozu Liksomu tulkoju. Viņa raksta vai nu pilsētas slengā, vai ar sava dialekta iezīmēm. Dažkārt arī literārajā valodā, bet tad ar uzsvērtu patētiskumu. Ar viņu man briesmīgi patika strādāt. Pirmā grāmatiņa, kas Atēnā iznāca, bija Vienas nakts ekstāze. Man līdz šim brīdim ļoti mīļa grāmata.

Galīgi ne nulles līmeņa rakstnieks ir Jāns Kross, igauņu klasiķis. Daži man ir teikuši, ka Stūrgalvības hronikā es jau esmu pārspīlējusi. Bet tu pats arī droši vien zini, ka reizēm tā gribas rakstniekam izpatikt, ka zūd mēra izjūta. Iespējams, tur ir vietas, kur es patiešām esmu pārāk akli sekojusi oriģinālam, kaut ko arhaizējot un meklējot kaut ko interesantu. Jo sevišķi grāmatas sākumā. Bet uz beigām Kross pats arī acīmredzot bija paguris. Es vakar tieši skatījos [grāmatas tulkojumu], meklējot citātu Krosa simtgades izstādei, kas būs LNB, un tad vietumis biju diezgan apmierināta, pārlasot, ko esmu tur sastrādājusi. Bet vienmēr ir risks, ka vari pārāk aizrauties ar atveidi ārpus nulles līmeņa.

 

Reizēm nesanāk kaut kāds konflikts starp precizitāti un to pašu dzīvīgumu vai labskanību tulkojumā?

Man precizitāte ir diezgan svarīga. Briesmīgi gribas, lai ir precīzi, bet, protams, vajag arī labskanību. Tāpēc es no sirds mīlu redaktorus, kuri pasvītro visas pārprecīzās vietas. Bet nē, nē, nav arī tā, ka es truli pārceltu vārdus vai teikumu konstrukcijas, tā arī gluži nav. Ja vajag, es ļoti labi spēju arī attālināties.

Precizitāte ir šausmīgi svarīga – normas robežās –, bet ir svarīgi, lai lasītājs arī baudītu [tekstu]. Ja vien tā nav rakstnieka ciešā iecere, ka lasītājam ir jābrien pa džungļiem, tad nu nevajag tā tulkot.

 

Ir bijuši arī tādi gadījumi, kad autors ir gribējis, ka lasītājam jāstrādā?

Jā, piemēram, man ļoti mīļa grāmata ir Miko Rimminena Albus tarbas romāns. Kā viņš pats saka, tajā romānā galvenajā lomā ir draudzība un valoda. Un viņš arī ne pa jokam tur draudzējas ar valodu. Es nezinu, kā tagad tulkotu. Toreiz es šausmīgi centos, lai latviešu lasītājam būtu tikpat grūti. Varbūt tagad būtu pielaidīgāka. Es zinu, ka ir cilvēki, kas to romānu vispār nevar palasīt, – izlasa pirmo lappusi un aizcērt ciet. Bet ir cilvēki… es pārspīlēšu, ja teikšu, ka tas savulaik kļuva par kulta romānu, bet bija cilvēki, kas to citēja rindkopām.

 

Tātad pamatā, tavuprāt, ir precizitāte, un pēc tam jau var slīpēt…

Ir jāsaglabā, nu, tik, cik ir iespējams, cik mērķa valoda ļauj – tomēr ir jāsaglabā tā precizitāte. Jo vienalga sanāk kļūdīties. Es domāju, ka jebkura tulkotāja jebkurā darbā var atrast kļūdas, kas nav radušās tāpēc, ka tulkotājs nezinātu valodu. Tur var nostrādāt da jebkas, pat kaut kādi optiskie maldi, piemēram…

Tāpēc tajās retajās reizēs, kad strādāju ar jaunajiem tulkotājiem, es vienmēr saku – lūdzu, sekojiet līdzi, domājiet, ko darāt, koncentrējieties. Jo ir tik viegli kaut kur aizklīst, aizdzīvoties.

 

Tad ar jaunajiem tulkotājiem tu neesi daudz strādājusi?

Maz, maz. Es vislabāk jūtos savā darba dzīvē, viena pati pie datora. Bet attiecībā uz somiem un igauņiem man drusku ir misijas apziņa.

Šīs nedēļas seminārs bija trešā reize, kad es ar tādu darbaudzināšanu nodarbojos. Ja vismaz vēl viens no viņiem – jo Annika [Suna] jau ir mūsējā – tam pievērsīsies, tad tā būs uzvara.

 


Foto: Gints Ivuškāns

Kā tev pašai šķiet, kas visvairāk ir mainījies salīdzinājumā ar taviem agrākajiem tulkojumiem? Gan tajā, kā tu strādā, gan rezultātos.

Tagad es saprotu, ka daudz vairāk ir jāšaubās. Jaunībā nav tās sajūtas, ka nezini, kaut ko nesaproti. Īpaši, nedod Dievs, ja ir kādi vēsturiskie romāni. Tagad man ir drebulis no katra vēsturiskā romāna.

Jaunībā jau tu nesaproti, no kā baidīties. Vienkārši uz vecumu arvien vairāk apzinies visādas problēmas, kas var rasties, par kurām jaunībā aiz stulbuma neesi varējis iedomāties. Nemitīgi viss jāpārbauda, jākontrolē. Jo vecāks tu kļūsti, jo labāk to saproti.

Par rezultātu man ir grūti pateikt… Tā būtu tāda tukša ļerkstēšana, ja es tagad salīdzinātu. Kaut kā paveicās. Man bija labi redaktori jau pašā sākumā, nedomāju, ka man savas pirmās grāmatas jāmet ārā.

 

Pārlasīt tās nav sanācis pēdējā laikā?

Nē, ar pārlasīšanu neaizraujos. Reizēm kādi citāti jāatrod, tad. Nu, piemēram… bet toreiz es gan gluži iesācēja vairs nebiju. Nācās reiz [Mikas Valtari] Sinuhi, ēģiptieti pāršķirstīt un likās tīri glīti viss. Biju diezgan apmierināta ar sevi. (Smejas.)

Bet noteikti ir kaut kas, kas nav tik labi sanācis, pilnīgi noteikti. Tieši tāpēc man… Nu, kā mēs zinām, viss, ko atdzejo Uldis Bērziņš, ir Uldis Bērziņš. Es, protams, neesmu Uldis Bērziņš, man nav tāda radītāja egoisma, tad nu ceru, ka gluži visos manis tulkotajos darbos nav uzreiz redzams, ka tā ir Maima Grīnberga. Bet noteikti ir tādi, kur man ir bijis vieglāk ar valodu sadarboties, un ir tādi, kur ne tik viegli.

 

Jaunajiem tulkotājiem ir raksturīgāk kādu savu nospiedumu uz tekstu atstāt?

Arī labs jautājums. Zini, es nedomāju, ka tas ir kaut kāds savs nospiedums. Tu vienkārši vispār vēl nesaproti, ko drīksti darīt. It kā runā un raksti normālā latviešu valodā, bet tad pēkšņi tulkotajā tekstā sāc tizloties. Tas var sanākt stīvs, nedzīvs, un tu nekad nezini, vai vari no tā izārstēties.

Nezinu arī, vai tas, ka cilvēks var tulkot, ir skaidrs jau ar pirmo darbu. Nemāku es tā pateikt. Droši vien to var arī iemācīties. Var atbrīvoties, un tādas lietas. Drīzāk… Man, teiksim, liekas, ka cilvēki, kuri paši raksta dzeju vai prozu, – drīzāk tas varētu atstāt kaut kādus… Nu, es pati neko nerakstu, nekad neesmu rakstījusi. Varbūt maldos, bet es iztēlojos, ka tad varētu būt vēlme kaut kā brīvāk apieties ar tulkojamo tekstu.

 

Tavuprāt, tulkojums var būt labāks par oriģinālu?

Nedrīkstētu. Pāris cilvēki, kas lasa gan igauniski, gan latviski, man ir teikuši, ka viņiem tādu un tādu autoru labāk patīk lasīt manā tulkojumā nekā oriģinālā. Varbūt tur kaut kāda nozīme vienkārši valodu zināšanām. Teiksim, igauņu valodu tik labi nemāk, tāpēc ir vieglāk [latviski]. Teorētiski jau nedrīkstētu, mēs zinām, ka nedrīkstētu.

Bet zini, kā sanāk, vismaz pēdējā laikā? Mana pieredze ar somiem ir tāda, ka reizēm redaktori haltūrē un grāmatās paliek ļoti daudz kļūdu, kuras var uzskatīt par nepieļaujamām…

Atceros, kā mēs ņēmāmies ar Katjas Ketu Vecmāti… Mums Helsinkos bija speciāli seminārs uzorganizēts. Mēs bijām kādi 15 Vecmātes tulkotāji, un tad mēs vienkārši Katju nobeidzām ar saviem jautājumiem. Tādos gadījumos, piedod, bet tulkojumi ir labāki par oriģinālu, jo tur vienkārši nav kļūdu vai arī kļūdu ir mazāk. Protams, neviens neko neizdarīja Katjas poētikai, tas viss palika. Es zinu, ka ļoti daudziem Latvijā tas romāns ir svarīgs. Esmu pat redzējusi tādus brīnumus, ka cilvēki Vecmāti ielikuši savos literatūras „top 10”. Man ir liels prieks par to.

Bet atgriežamies pie tās uzlabošanas. Kā mēs zinām, tulkotājs patiesībā ir vislabākais lasītājs. Nu neizlasa neviens to gabalu tā, kā izlasa tulkotājs. Arī brīnišķīgi pieredzējuši redaktori šo un to palaiž garām, jo arī viņi ar tekstu nestrādā tā kā tulkotājs. Uzlabošana atkarīga arī no tā, vai rakstnieks ir dzīvs vai miris. Arī no tulkotāja personības. Man, teiksim, nav problēmu kaut ko pajautāt rakstniekam. Man liekas – labāk es viņam paprasu, nekā… Vēl var gadīties tā, ka es kaut ko uzskatu par kļūdu, bet rakstniekam tur ir sava teorija un viņš ļoti labi zina, kāpēc ir it kā kļūdījies. Ir arī tādi gadījumi bijuši, ka es uzrakstu un prasu no sava viedokļa, viņš man atbild, un izrādās – es esmu interpretējusi nepareizi. Ir arī tā. Tāpēc es labāk pajautāju nekā pati uz savu galvu laboju.

Tad nu man reizēm smiekli nāk, iztēlojoties, kā kāds raksta maģistra darbu, salīdzinot tulkojumu ar oriģinālu, vispār neaprunājies ar tulkotāju. Līdz ar to viņš neko nezina par starpposmu. Viņš tikai redz – te ir tāds gads, te šitāds, eh, stulbais tulkotājs…

 

Runājot vēl par tulkošanas gaitu sākumu – kā tu nonāci pie saviem pirmajiem darbiem?

Bērnībā es kaut ko cakināju, bet to nevienam nerādīju. Mamma man abonēja vecuma grupai atbilstošus igauņu žurnālus. Vispirms tādus kā mūsu Zīlīte, pēc tam citus. No jauniešu žurnāliem – tā varēja būt kāda astotā devītā klase – es kaut ko tulkoju. Bet to neviens nav redzējis, viss izmests, nekur tas neglabājas.

Es tagad domāju, kas vispār bija… No daiļliteratūras es zinu, kas bija pirmais. Bet principā… Ā, pareizi, es zinu, kas ir mani pirmie tulkojumi. Bet tā nav daiļliteratūra. Kad atgriezos no Tartu, es sāku strādāt avīzē Izglītība par korektori. Un tad vienā brīdī tā pārtapa par Izglītību un Kultūru. Un mani iecēla par – tas ir pilnīgs Minhauzena stāsts – un mani bez jelkādas sajēgas par žurnālistiku iecēla par kultūras nodaļas vadītāju. Un es biju tik jauna un stulba, ka piekritu. (Smejas.)

Nu, lūk, un tai kultūras nodaļai bija astoņas avīzes lapas reizi nedēļā. Tās vajadzēja kaut kā aizpildīt. Protams, nedomā, ka es pietulkoju visas astoņas, bet šis tas bija. Man gāja tulkojumi turpinājumos. Piemēram, igauņiem bija iznākusi – tas bija deviņdesmito gadu vidus – divdesmitā gadsimta mākslas vēsture. Mēs to turpinājumos publicējām, protams, nevienam atļauju nepaprasot, un man stāstīja, ka zīmēšanas skolotāji un pasniedzēji man ir dziļi pateicīgi. Ka cilvēki ir nēsājuši tos izgriezumus līdzi…

Tagad iedomājoties, ko es tur esmu varējusi satulkot tīri terminoloģiski, – negribu to redzēt, teikšu, kā ir. Vēl bija arī kaut kādi vēsturiski gabali, visu kaut ko es tulkoju.

Patiesībā, kā leģenda vēstī, tieši šo manu tulkojumu dēļ notika nākamais ļoti smieklīgais pavērsiens manā dzīvē: Pēteris Bankovskis, kurš aizgāja par premjerministra Māra Gaiļa padomnieku, uzaicināja mani savā vietā par Labrīt, tās lielās dienas avīzes, kultūras nodaļas redaktori. Un es atkal piekritu. (Smejas.)

Man šķiet, ka tai nedēļas avīzei es neko sliktu nenodarīju, tur no manis bija kāds labums. Dienas avīze gan totāli nav mans lauciņš. Tā bija interesanta pieredze, es iepazinos ar nenormāli daudziem cilvēkiem, literātiem. Manai dzīvei tas bija svarīgi, bet avīzei…

Bet, jā, vārdu sakot, paši pirmie tulkojumi bija Izglītībā un Kultūrā. Un tad kaut kā sākās. Es biju iepazinusies ar Irēnu Auziņu, kas tolaik strādāja Zvaigznē ABC, un pirmās divas grāmatas tur arī iznāca. Somu bērnu grāmatiņa un igauņu klasiķis Enns Vetemā – Kristīgi ļaudis, 1995. vai 1996. gads tas bija, un tad kaut kā aizgāja. Parādījās Atēna, es tur ar Krosu aizgāju. Es nevaru žēloties, ka man būtu bijis šausmīgi jācīnās par vietu zem saules.

 

Tu vari sevi tagad iedomāties darām kādu citu darbu?

Hrens viņu zina. (Pauze.) Es negribu. Reizēm domāju – piemēram, ja tagad cilvēki arvien vairāk lasīs angliski, nu, tie, kas vispār lasa, tad vienubrīd izdevniecības pateiks, ka viņus neinteresē somu un igauņu literatūra – pat par spīti atbalstam, ko šīs valstis atvēl savas literatūras tulkošanai. Var pienākt tāds brīdis. Nu, es gan netaisos dzīvot mūžīgi, bet pieļauju, ka pat manā darba dzīves laikā var pienākt tāds brīdis. Un tad es reizēm domāju, ko es savos Somijas laukos varētu darīt tādu interesantu. Bibliotēkā visas vietas noteikti būs aizņemtas. Nu, veikals droši vien vienmēr pieņems cilvēkus darbā… Ir mums arī atklāta tipa cietums.

Atliek cerēt, ka tā nenotiks. Man nav nekādu specifisku interešu vai hobiju. Arī par redaktori es, visticamāk, [neiešu], jo tomēr esmu neuzmanīga. Domāju, ka tulkojot esmu relatīvi uzmanīga, bet, ja esmu redaktore, tad man darbs ir jāpārlasa reizes piecas sešas septiņas, un tas vienkārši neatmaksājas. Nē, uz šito es netiecos. Korektore es droši vien būtu pārāk brīvdomīga (smejas), kas autoriem, iespējams, patiktu, bet darba devējiem nepatiktu.

Es mēģinu par šito tēmu nedomāt. Ceru, ka kaut kā izvilkšu.

 

Gan jau tuvākajos gados, pāris desmitgadēs, tulkojumi no igauņu un somu valodas būs pieprasīti.

Mēs to nezinām. Man, piemēram, ļoti svarīgs bija Lienes Lindes raksts par valodu Satori. Tā nu ir viena tāda tendence. Man ļoti patika šis raksts, gribu atzīmēt. Man ļoti patika, ka kāds godīgi tieši to arī uzrakstīja. Līdz šim man bija tikai tāda iekšēja nojauta, ka nākamajai gudru potenciālo lasītāju paaudzei ir pilnīgi citas vajadzības nekā tai auditorijai, kurai vai ar kuru es… Tā ka interesanti, kā viss attīstīsies.

 


Foto: Gints Ivuškāns

Tu saki, ka negribi sevi iztēloties ārpus tulkošanas. Tātad kaut kas tevi katru rītu motivē. Teiksim, tu no rīta celies ar prieku, ka šodien tulkosi?

Drusku atkarīgs no teksta, bet vispār man patiešām ļoti patīk savs darbs. Un es jūtos diezgan slikti, ja man… Nav gan man bijis daudz tādu periodu, kad nav darba, kad nav neviena projekta. Katrā ziņā, ja man nav aptuveni skaidrs, ko darīšu turpmāko gadu, tad es jūtos ļoti nekomfortabli, tā nav forša sajūta. Man vajag strādāt.

Mēs ar Daci Meieri daudz esam braukušas tādā kultūrtūrismā – un man optimālais laiks vienmēr ir kādas trīs dienas. Divas naktis viesnīcās, koncerti, operas, muzeji – un, davai, atpakaļ, jo kaut kā strādāt gribas. (Smejas.)

Man vienkārši patīk strādāt. Otrs ir nauda. Man vajag drošības sajūtu, ka man ir līgums un būs nauda. Nemāku būt pofigatore. Kad Labrīt bankrotēja, man bija stipri smags laiks. Atceros, kā aizņēmos no draugiem… Es vispār aiz kauna raudāju. Es šito nevaru. Un negribu. Tāpēc es vienmēr pieskatu, kā ir ar manām finansēm.

 

Ir kaut kas tāds, ko tu neuzņemtos tulkot no daiļliteratūras, prozas?

Zini, pilnīgi noteikti neko tādu, kur ienāktu, piemēram, kā pirmās personas stāstītājs kāds no Lienes Lindes paaudzes un viņu dzīve un īstenība. Nekad. Tas ir jātulko kādam viņu cilvēkam. Pēdējā laikā neesmu daudz pusaudžu grāmatas tulkojusi, bet, ja kāds piedāvājums gadās, vienmēr paskatos, kāda tur ir valoda.

Uzmanīga esmu kļuvusi. Es zinu, ka ir lietas, ko nevar pajautāt. Piemēram, aktuālajā tulkošanas darbā ir pilns ar stikla pūšanas terminoloģiju. To es varu pajautāt. Bet citas paaudzes, cita burbuļa stāstītāju dzīvību, draivu… Nu, tad tas mans tulkojums ir jāparraksta kādam no tā burbuļa, un tas nav vajadzīgs.

Visticamāk, man pašlaik arī vienkārši būtu slinkums strādāt ar ļoti grotesku prozas valodu. Poētiska var būt. Bet dažādās nozīmēs groteska ne. Bet tiešām tikai tāpēc, ka esmu vecs un noguris cilvēks.

 

Tu runāji par nespēju tikt līdzi valodai. Bet tajā pašā laikā tu iztulkoji Harri Salmenniemi Punctum. Tomēr tev ir sajūta, ka valoda sāk plūst projām no tevis, slīdēt starp pirkstiem?

To sajūtu es ļoti labi saprotu, zinu, ko tu gribi pateikt. Tāpēc jau es tā skatos. To Harri – man nez kāpēc vienkārši patīk viņa teksti, lai gan viņš patiešām ir daudz jaunāks, cita ģenerācija, cits intelektuālais fons. Viņš ir jauns, patīkams cilvēks, ar kuru mums bija ļoti jauki Visbijā reizēm satikties virtuvē pie galda un izbraukt pa salu, bet mēs noteikti dzīvojam pilnīgi dažādās pasaulēs. Tomēr kaut kā man šķita, ka to viņa tekstu es vēl spēju. Ej nu zini, varbūt kāds jaunāks tulkotājs uz to noskatīsies kā uz kaut ko vecīgu.

Bet, jā, tas ir tas pats, ko es iepriekš gribēju pateikt, – ir lietas, kur man Anglija ir aizslēgta… Tāpēc, protams, ir loģiskāk, ka es palieku pie kaut kā tāda, kas man ir organiskāk. Tulkojot vienmēr ir kaut kam jāpārkāpj pāri. Bet, ko nevar izdarīt, to nevar izdarīt. Un arī nav jādara, tas vienkārši nav jādara.

Tāpēc es nekad neatdzejošu formu. Un arī uz brīvajiem pantiem es skatos. Mēģinu saprast, vai tas ir kas tāds, ar ko tieku galā vai ne. Piemēram, es uzskatīju, ka ar Penti Sārikoski tieku galā, tāpēc atļāvos viņu atdzejot. Bet ir vesela rinda, kurai es pat klāt neķeršos, jo tur ir kaut kas tāds, kas man aiziet garām. Pilnīgi, totāli.

 

Kāpēc tev šķiet, ka vieglāk ir atveidot, nezinu, 19. gadsimta tekstus, nevis divdesmitgadnieku vai trīsdesmitgadnieku tekstus? Jo arī tā valoda ir diezgan mainījusies…

Jā, tas ir interesanti… Varbūt tāpēc, ka tā ir jauna pieredze, kamēr tie 19. gadsimta teksti ir mani veidojuši, es tos visu mūžu esmu lasījusi un lietojusi valodā. Es nezinu, kā būtu, ja man pašai būtu bērni un es būtu ar viņiem augusi un klausījusies, ko viņi runā, varbūt tad būtu citādi. Lai gan es nezinu, tas jāprasa tulkotājiem, kam ir bērni.

Tā ir tāda kā cita profesija. Ja es gribētu kaut ko tādu tulkot, tad tā vairs nebūtu mana tulkošanas vide. Man vismaz tā liekas. Kaut kādas robežas ir jebkuram.

 

Mūsdienās arī ļoti liela priekšrocība ir iespēja saskarties ar lielu daudzumu rakstīta teksta, kas tiek rakstīts runātajā valodā bez kādām pretenzijām uz noslīpētību…

Un reizēm tie patiešām šķiet ārkārtīgi pabeigti. Bet tie ir dažu konkrētu cilvēku teksti. Viss ir tik šausmīgi mainījies salīdzinājumā ar manu jaunību, kad telefons bija vienīgais neklātienes saziņas līdzeklis. Bet rakstiski… Nu, vēstules. Nu, labi, vēstules rakstījām. Bet tas viss bija pilnīgi citādi.

Man nemaz nav spēka visam izsekot līdzi un būt informētai, jāatzīstas godīgi. Acīmredzot arī manā paaudzē ir cilvēki, kam ir lielāks uzrāviens sekot tam, kas notiek, turēties kamanās tā brašāk. (Smejas.) Man laikam patīk skatīties, kā tās kamanas aizbrauc. Piedod par stulbiem salīdzinājumiem.

Dalies ar šo rakstu