punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Enpils

Leonīds Dobičins

01/10/2020

 
„Ļeņingradā viņu salīdzināja ar Džoisu un Prustu, lai gan viņš rakstīja mikroskopiskus stāstus,” tā, sarunādamies ar Brodski, izteicies Solomons Volkovs. Runa bija par Leonīdu Dobičinu (1896–1936), Ludzā – jeb Lucinā – dzimušo un zēnībā Daugavpilī – jeb, protams, Dvinskā – dzīvojušo krievu rakstnieku, kura darbu korpuss, apjomā pavisam neliels (divi stāstu krājumi un viens kodolīgs romāns), t. s. glasnostj laikā tika izglābts no aizmirstības un kļuva par vienu no svarīgākajiem literārajiem atklājumiem. Še publicēts fragments no romāna Enpils (Город Эн), kas jau pavisam drīz nāks klajā sērijā Orbītas bibliotēka.
 
Tulkotāja

 

Tēvs aizgāja uz pārvaldi, kur pieņem jauniesauktos. Neapģērbusies maman uzraudzīja uzkopšanu. Es paņēmu grāmatu un lasīju, kā Čičikovs atbrauca uz Enpili un visiem iepatikās. Kā viņi iejūdza puskarieti un devās pie muižniekiem un ko tur ēda. Kā Maņilovs viņu iemīļoja un, lievenēs stāvēdams, sapņoja, ka ķeizars uzzinās par viņu draudzību un paaugstinās viņus par ģenerāļiem.

– Ar ko aizraudamies? – man pajautāja maman. Viņa vienmēr tā teica „ko lasāt” vietā. – Sauc Cecīliju, – viņa teica, – un ej ārā. – Cecīlij, – es iesaucos, un viņa attraucās, strupulīga. Ņemdama priekšautu, viņa vēra vaļā savu lādīti, kura saucās „skrinka”. Nospēlēja mūzika pilī, un parādījās Leons XIII. Viņš iekšpusē bija uzlīmēts uz vāka.

Diena bija saulaina, un iela mirdzēja. Šokolādes aita, kas stāvēja maizniekam uz loga, spīdēja. Vezumi dārdēja. Sarunājoties mums vajadzēja kliegt, lai otru varētu saprast. Mēs papriecējām acis gar dāmu skūšanās salona logā un apskatījām reliģiskos priekšmetus Pjotra tirg-ja Mitrofanova logā.

Skaļš maršs pēkšņi sākās. Tuvojās rota, un orķestris spēlēja zaigodams. Kapelmeistars Šmits majestātiski vēcināja cimdotu roku. Madam Štrausa sarkanā kleitā izskrēja no desu bodes un, svētlaimīgi smaidīdama, bez gala māja viņam ar galvu. Tīstīdamās lakatā, L. Kusmane pavēra savas durvis.

Atskanēja spalga dziedāšana, un parādījās bēres. Cilvēks kreklā ar mežģīnēm nesa krustu, baznīckungs gāja uzpūties. – Tur, – Cecīlija dievbijīgi ierunājās un paskatījās augšā, – aukles un ķēkšas valdīs un kungi viņām kalpos. – Es tam neticēju.

– Te, liekas, ir laba šķērsieliņa, – Cecīlija man teica. Mēs iegriezāmies, un katoļu baznīca kļuva redzama. Ar sarkanu jumtu, tā baltojās aiz zariem. Pie tās žoga, kas puslokā atkāpās no ielas, sēdēja ubagi. Cecīlija izmantoja iespēju, un mēs tur iegājām. Tur jau bija tukšs, bet vēl smirdēja pēc dievlūdzējiem. Divas akmens sievietes stāvēja pie ieejas, un viena no viņām bija līdzīga L. Kusmanei un drapējās tāpat kā viņa. Mēs viņām palūdzāmies un pastaigājām apkārt, pieklusuši. Soļi klaudzēja dobji. – Mūsu ticība ir pareiza, – lielījās Cecīlija, kad mēs izgājām. Es viņai nepiekritu.

Otrā pusē es ieraudzīju melnganu zēnu logā un piebikstīju Cecīlijai. Mēs apstājāmies un skatījāmies uz viņu. Pēkšņi viņš sašķobīja acis, iebāza pirkstus mutes kaktiņos un, tos pavilcis lejā, izbāza mēli. Es šausmās iebrēcos. Cecīlija aizsedza man seju ar roku. – Nospļaujies, – viņa man lika un sāka mest krustus: – Jezus, Marja. – Mēs bēgām.

– „Briesmīgais zēns”, – šo atgadījumu nosauca tēvs. Maman uz viņu pikti paskatījās. Viņai patika, ka visu uztver nopietni.

 Aleksandra Ļvovna Leja jau trīs dienas nebija pie mums nākusi, un pie pusdienu galda mēs par viņu parunājām.

Nolēmām, ka viņa ir „praksē”. Man divas reizes pielika vēl ķīseli, lai mani spēki, no izbīļa saļodzījušies, ātrāk atjaunotos. Pie sienas manā priekšā bija eņģelis no L. Kusmanes. Ar palmas zaru viņš stāvēja uz mākoņa. Zvaigzne liesmoja viņam virs galvas.

Ieradās Pšiborovskis, feldšeris. Ar matiem gaisā un platām ūsām, viņš atgādināja „Nīčes” bildi. Tēvs piecēlies lika viņam nospodrināt instrumentus un aizgāja no istabas. – Morfeja apkampienos, – ar godbijību paskaidroja Pšiborovskis, paklanījies viņam pakaļ. – Iekārtojieties te, – palikdama pie galda, norīkoja maman. – Nevajag otru lampu dedzināt. – Patiesi, – atbildēja Pšiborovskis.

Iezaigojās dažādas stangas un šķēres. – Šodien, – viņš spodrinādams runāja, – man gadījās būt baznīcā. Sprediķis bija brīnišķīgs. – Un viņš to pastāstīja: kā mums jāpakļaujas, jāizpilda savi pienākumi. – Pareizi ir, – maman iecietīgi piekrita un kļuva domīga. – Dievs jau ir viens, – viņa sacīja, – tikai ticības dažādas. – Lūk, tiešām, – sajūtinājās Pšiborovskis. Viņš staroja.

Tādā prātošanā mūs sastapa Aleksandra Ļvovna Leja. Mēs priecājāmies, pasildījām viņai pusdienas, izprašņājām, kas piedzimis. Pulksten septiņos es tiku nolikts gulēt un aizvēru acis. Tas briesmīgais zēns man pēkšņi parādījās iztēlē. Es pietrūkos. Ieskrēja dāmas, satraucās un līdz manai aizmigšanai sēdēja man blakus un sarunājās klusām. – Nē, bet Ļeikins, – iemigdams es dzirdēju. – Lasījāt, kā viņi Parīzē apmaldījušies, nolīguši ormani un teikuši viņam adresi? – Un viņas smējās čukstus.

No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova

Dalies ar šo rakstu