punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Popmūzika un terorisms

Jeļena Glazova

02/10/2020

 

***

miesas izmiršana
kustības izmiršana
ūdens izmiršana
vēja izmiršana
domas izmiršana
laika izmiršana
estētikas izmiršana
literatūras izmiršana
vārda būt izmiršana
vārda es izmiršana
runas izmiršana
izšķērdības izmiršana
pīšļu sauja balta apļa centrā
to lēnām aplej ar pienu
nāves idejas izmiršana
nāves ideja seko viņam pa riņķi
mehāniska skulptūra ar slavena mākslinieka galvu
tas nav noliegums
tā ir visaptveroša pieņemšana
lūk viņa vārdi
skan no skaļruņiem
neviens no šejienes neaizies
šis viss nemūžam nebeigsies

 

***

„sapņi ir aukstāki par nāvi”
saka melna galva uz debess fona
mēs izsapņojām savu pagātni
bet kurš mums dāvās tagadni
„jauna pieeja rasu un kultūras izpētē
kas formējusies feminisma ietekmē”
vienlaicīgi ar arhīva kadriem
fonā nomainās vairākas galvas
uz kuģa izkāmējuši melni stāvi
uz karātavām sasieti ķermeņi
uz šī fona bildējas baltas galvas
kukluksklana baltās mices
„mākslinieka darbs atspoguļo jauno feminisma vilni
kļūstot par šīs progresīvās
teorētiskās un politiskās kustības nozīmīgu atspaidu”
koka fonā vaid sieviete
zaudējums ir viņas pamatvēsts
drīz viņa zaudēs visu
jo viņi visi mirs
un nebūs vairs neviena
kamera fokusējas uz koku
hiphops lec pāri ekrānam
pa ielu slaistās puiši ar drediem
pa joslu aiztrauc skeitbordisti
„hiphopā ego nedarbojas pēc freida” (artūrs džafa)

 

***

popmūzika un terorisms
kas tiem kopīgs
„viņi arī vēlējās nokļūt ziņu virsrakstos
tas ir tas kas mūs vieno”
saka kaprīza dīva
bruņoti teroristi fliteriem rotātās maskās
skrien uz pludmales pusi
kāda roka ar telefonu viņus filmē
meitenes balaklavās
ar automātiem
rozā peldkostīmos
dejo pie baseina
puisis kam zelta zobu kronīši
uz klavierēm atskaņo saldu dziesmiņu
baltās klavieres atspīd baseinā
saulriets virs losandželosas
popmūzika un terorisms
lipīgais meldiņš
un popdīvas balss
kas atpūtu sola
stroķu šāvieni
un sitieni ar laidnēm
šis viss tiek samontēts
ar jaukām dejojošām meitenēm
balaklavās
piedziedājums – sitiens – zalve
piedziedājums – sitiens – zalve
krēslo
virs baseina – ēnas

 

***

tas ir pārbaudījums ar nākotni
„tāds kiberpanks” saka draugs
visas darbības noris neatstājot telpu
viņu galvās satilpst veseli kontinenti
vairs nav jākustas
nu dislokācijas maiņai nav jēgas
galvām pievieno
domjūtīgus sensorus
tikai ar vienu smadzeņu darbības spriedzi
tie pasūta barības vielas
kas tiek piegādātas pa vēnām
daži pasūta arī stimulantus
vai halucinogēnus
neverbālo kontaktsesiju sarunbiedriem
ziņo par iekšējiem ceļojumiem
daudzi saņem dzimumaktu imitējošus
hormonālos stimulatorus
smadzeņu centru aktivizēšana
kontrolē piekļuves līmeni un kontakpersonu skaitu
vienotās kontaktsistēmas
visu lietotāju pastāvīgā klātbūtne
beidzot īsteno gadsimtiem senu sapni
miljonu radību saplūšanu vienā organismā
viedokļa diferenciācijas zudums un viendabīguma klātbūtne
tos apvieno datu plūsmā
virzoties pa noteiktu trajektoriju
neatkarīgi no eksperimenta ilguma
jau tagad var secināt ka
testēšana veiksmīgi nokārtota
un var ķerties pie nākamā koordinātu uzdevuma

 

***

nenosakāma dzimuma varonis
ar trešo aci uz galvassegas
ar āmuru iekaļ mitoloģiskus zīmogus
šī ir mitoloģiskā pārdošana
kropļu pilsētas tirdzniecības centrā
dodiet savu zoli
un tā tiks apzīmogota
saņems mitoloģiskās atlaides garantiju
varonis kam mugura apjozta melnām virvēm
tērpts melnā lateksā
pie viņa straumē plūst cilvēki polietilēna lietusmēteļos
viņi visi vēlas mitoloģisko atlaidi
varonis aizbliež garām
zoles vietā trāpa kādai rokai
vaidošajam upurim sākas histērija
āmurs ir asinīs
cilvēki polietilēna lietusmēteļos dzenas pakaļ varonim
viņš bēg pa eskalatoru
aizcērt stiklotās durvis
pūlis sitas pret stiklu
stikls noķep sarkaniem traipiem
varonis ar trešo aci aizmūk
mitoloģiskā izpārdošana ir galā
dekorāciju maiņa – nu skulptūru parks ar dīķi
varonis pārvēršas par vīrieti
viņš dodas pie staba
kurā uzrāpies svētais
ap stabu lūdzas
fanātisks
svētā dievinātāju pūlis
varonis melnā lateksā pienāk tuvāk
pamirušais svētais atdzīvojas un bilst
es tik ilgi gaidīju tevi
tu esi izredzēts ieņemt manu vietu šeit
svētais klust un nokrīt beigts
ap viņa līķi pulcējas fanātiķi
tev jāieņem viņa vieta
šie kliedz varonim
bet viņš to nevēlas darīt un mēģina izvairīties
fanātiķi viņam nocērt galvu, paceļ gaisā
un nes procesijas priekšgalā
dekorāciju maiņa
tagad varonis ir sieviete
viņa ir konferansjē
ikgadējā kropļu konkursā
cilvēki ratiņkrēslos
ar kruķiem
punduri
un aklie
uz vasaras skatuves
meža vidū
sacenšas par gada labākā kropļa titulu
tomēr pirmā vieta tiek piešķirta
tirdzniecības aģentam
ko viņš pārdod
neviens nezina
cilvēki ratiņkrēslos
ar kruķiem
punduri
un aklie ir sašutuši
tie laužas uz skatuvi
un saplosa varoni gabalu gabalos
skatuves dēļus nosēj lateksa skrandas
un varones miesas lēveri
dekorāciju maiņa
tagad varonis atkal ir nenosakāma dzimuma
viņš klimst pa tuksnesi
meklējot zudušo kropļu pilsētu (utt.)

 

***

„psiholoģiskas barjeras
apspiesta jutība
instinktīvas tieksmes
civilizācijas trakokrekls
samilzuši psiholoģiski konflikti
pasivitāte un atkarība
patoloģiska tieksme pēc varas
gadsimtiem ilga sieviešu apspiešana
narcistiska pasivitāte
izolācija slēgtā telpā”
runā meitene kāpjot kuģī
sēžot izstieptām kājām uz klāja
savus novērojumus viņa pieraksta piezīmju grāmatiņā
visapkārt jau sākusies rosība
ap vadoņmātīti
riņķo krāsainas sievietes
tikai viņai ir tiesības lemt
visas kas pretendē uz viņas laupījumu
tiek nogalinātas
vadone stāv plati ieplestām kājām
uz galvas viņai ir spoguļpiramīda
kurā atspīd jūra debesis un klājs
viņas visas pameta savas nodarbes
un pēc pirmā aicinājuma skrēja uz kuģi
neviena nespēja pretoties kārdinājumam
kuģis brauc sievietes pozē
pēc brīža daudzas sodīs
vadones bargā roka
pagaidām vēl
viņas mierīgi šurpu turpu pastaigājas
kāda pauž ka vadone viņām ir nepieciešma
viņas viegli pakļaujas
vadone ved iekarot citus kuģus
viņas laupa un slepkavo
kad kārtējais kuģis ir nogrimis
vadone ņem varas simbolu
un noindē savas sekotājas
meitenes neizpratnē krīt pie viņas kājām
nākamajā ostā tā atrod jaunu komandu
piedzīvojumu meklētājas ar prieku kāpj pa trapu
jo viņas pārvar psiholoģiskās barjeras
atdzīvina nomākto jutīgumu
instinktīvās tieksmes
novelk civilizācijas trakokreklu
risina samilzušos psiholoģiskos konfliktus
cīnās ar pasivitāti un atkarību
apmierina patoloģisko tieksmi pēc varas
noliedz gadsimtiem ilgo sieviešu apspiešanu
atdzīvina narcistisko pasivitāti
izvairoties no izolācijas slēgtā telpā

 

***

„es būšu robots visu atlikušo dzīvi
ir grūti būt cilvēkam laikā
kad viss robotizēts”
dženija saka džonijam
džonijs nerimstas
„tātad tu man arī iedosi”
uz ko dženija atbild
„es vairs nevienam nedodu
jo sekss ir cietums
sekss tāpat kā māksla
ir postkapitālisma instruments”
džonijs 1979. gadā ņujorkā
pie madd club ieejas sten
vai tiešām nav skaidrs
bilst dženijas draudzenes
„mēs tuvojamies brīdim
kad vēlme izlec
kā monstrs”
šodien jākrīt galējībās
preces virzās pa white street
bet šis nav 1979. gads – šis ir 2020.
lūk – kārotā ēsma
galvas pagriežas sekojot produktam
lūk mirgo seju straume
katrai piesprausta cena
pārāk ātri lai notvertu
džonijs joprojām iet pa ielu
dženija joprojām stāv pie kluba
viņi dabūja maču appā
tā ir droša zīme preču atbilstībai
jo tāds ir plāns –
ātruma palielināšana
preču maksimāls apgrozījums

 

***

zini – ir tāda tablete: kanibāls
atslēdz smadzeņu daivas
pēc tādas
apēd pirmo kurš pagadās
bet viņi par to neprātoja
kad viņa uzlika melno masku
bez acu spraugām
tā ir melnā nāves maska
parasti ja to uzliek
tad viņi šauj galvā
kad viņai sēja rokas
viņa nedomāja par nāvi
bet drīzāk par dzīvi
„dari visu ko liek”
bet viņš atteicās klausīt
un tālab tika piekauts
viņam iedeva tableti
ar roku aizspieda degunu un muti
viņa gulēja asinīs
no plēstās miesas
spraucās zemādas tauki
beigtais suns
gulēja blakus
„dari visu ko liek”
bet kaut kas nenostrādā
viņš to neēd
un atsakās šaut
šauj uz citu
kamēr šie guļ
viņš atslēdzas
no tabletes vai no gaisa
viņa noņem masku
tas ir labākais kas varēja notikt
šajā caurspīdīgajā stāstā

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu