punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Gleznotājs

Kristīne Želve

08/10/2020

 

No romāna Grosvaldi

Vēlāk savās atmiņās par Jani Rozentālu Mērija rakstīs:

Man jautā – kā viņš gleznoja? – Ātri, sajūsmināti un impulsīvi. Būtu varbūt nepareizi sacīt – pēc iedvesmas. Viņam bija tāds žests – viņš pacēla labo roku, aprakstīdams ar to gaisā it kā gleznotāja žestu – kā kad viņš kādu spilgtāku krāsu vilktu pār audeklu gleznā. Šī rokas kustība viņam bija īpatnēja un pie katra gadījuma, kad viņa tumšās acis spīdēja sajūsmā par kaut ko skaistu, viņš pacēla savu labo roku un vilka gaisā, it kā ar šo gaisa līniju nostiprinādams savus vārdus.

Ir viena zila pasteļa glezna, ko R. gleznoja manu vecāku vasarnīcā vienā vasarā, kad viņš kādu laiciņu dzīvoja pie Eduarda Lindberga vecākiem Majoros. Šo pasteļa bildi R. gleznoja uz vienkāršas jumta papes. Gleznoja viņš mani gaiši zilā vasaras kleitā, kad es stāvēju blakus mazam galdiņam, uz kura bija uzliktas rozā asteres.

Mērijai vēlāk diezgan labi patīk stāstīt šo stāstu par sevi un gleznotāju – ar katru reizi tas apaug jauniem niekiem, pasakām, niansēm, tāpat kā bieza, gropaina koka miza ar laiku aplīp ar sīkbūtnēm. Viņa stāsta, kā kopā ar Rozentālu domājuši par latvisku etnogrāfisku rotaslietu kalšanu un darināšanu, kam Rozentāls varētu zīmēt skices – nez, kā tās izskatītos, vai tā būtu vijīga čūskas rokassprādze ar ugunskrustu mutē vai smagas dzintara pērļu virtenes ar jumīti kulona vietā? Reiz viņa pat atļaujas dot vieglu mājienu, ka Rozentāls savā ģimenes dzīvē nav bijis līdz galam laimīgs un sūdzējis sirdi viņai, Mērijai, (kad tā, cita starpā, gāja pie viņa pasūtīt savu pirmskāzu portretu, ko jaunajam vīram dāvināt, melnā kleitā ar volānu šlepi un piespraustu sarkanu rozi). Viņai patīk stāstīt, ka vēl pirms iepazīšanās gleznotājs viņu iztālēm vērojis; Mērija Majoros ņēma jāšanas stundas, tikmēr gleznotājs, – tolaik viņš valkāja tumšzilu apmetni ar pelerīnveidīgu krāgu ap pleciem – aiz kāda žoga stāvot, brūnās acis spīdinot, bolījies, cik iznesīga ir tā jaunava laukā uz zirga, tā Grosvaldu vecākā meita.

Grosvaldu vecākā meita – tas bija atbildīgs uzdevums, ne katram veicams.

Iepazīšanās bija askētiska:

– Janis Rozentāls, gleznotājs.

– Mērija Grosvalde, Grosvaldu vecākā meita.

Tajā pavasarī Mērija valkā tumšzila auduma kleitu, kuras blūzes daļa ir dekorēta ar daudzām cieši nošūtām ielocēm, kakla daļā ir ielaidums: trijstūrveida ķīlis ar augstu, kaklam cieši pieguļošu krāgu – tas vispār ir Mērijas trademark – augstās cieši pieguļošās krāgas, uzsprausti mati, reizēm kāds zieds pie blūzes.

Tas notiek Grosvaldu vasarnīcā, ir agrs pavasaris, nekādas pučes vēl nav saziedējušas, bet Mērija taču ir Grosvaldu vecākā meita, rādītājpirksts; palieņu pļavās viņa sarauj garu, sulīgi zaļu grīsli un vasarnīcā pie sētas saplūc pieneņu sauju, pūkaini dzeltenu cālīšu maigumā, un sakārto pušķi tumšsarkanā, trekni spīdīgā māla krūkā, to ektīgo krāsu salūtu redzot, gleznotāja tumšās acis iedegas – tās acis, tās acis, tās atceras daudzas, bet Mērijai atmiņā vairāk paliek tā kustība, ko Rozentāls sajūsminādamies vilka ar labo roku gaisā, – gleznotāja triepiens bez otas, līnija debesīs. Žests.

Rozentāls veco Grosvaldu sauc par papī, abi vienmēr strīdas par politiku.

Tolaik latviešu gleznotājiem neklājās viegli, Mērija atceras vienu Rozentāla mājokli pretim Strēlnieku dārzam (nezin kāpēc viņai liekas, ka tur dzīvoja arī Purvīts), kur uz grīdas mētājās tukšas konservu bundžas un izsmēķu gali.

Latviešu labās pamīlijas – nu, tur Grosvaldi, Bergi, Morbergi – sarunāja, ka vajagot mūsu māksliniekus atbalstīt – nu, tur pasūtīt meitu un sievu portretus un tā. Vai, ja kāds ģimenes loceklis precas vai citas godības paredzētas, dāvanai pirkt kādu latviešu māldera gleznu. Mērija atceras, ka vienreiz viņai bija uzticēts apstaigāt turīgos pilsoņus, salasīt naudu, lai kopīgi pirktu to dāvanas gleznu, – tad aiziet viņa pie viena latviešu miljonāra (Berga? Morberga?), tā un tā, vajaga zināmus rubļus, pirksim bildi no Rozentāla, un latviešu miljonārs (Bergs vai Morbergs?), atslēgas kabatā žvadzinot kā kapīķu liekšķi, Mērijai piekodina – labi, lai pērkot ar’, tikai ne tādu, kur veca būdiņa uzmālēta, tādas viņam nepatīkot skatīties, cik var!

Was kann man von einem Bauern anders verlangen!1

Grosvaldi paši sev nopērk Ganu meitas dziesmu no Rozentāla – tur vismaz nav nekādu vecu zemnieku būdiņu.

1901. gadā Rozentāls, pēc Grosvaldu pasūtījuma, darina Mērijas Grosvaldes portreju – tas ir tas vēlāk slavenais gaišzilais pastelis, kas tagad lielajā muzejā. Pirms sākt likt līnijas uz papīra, gleznotājs ilgi stāv un mēra Grosvaldu vecāko meitu ar savu tumšbrūno acu mērlenti (un varbūt tas ir tas zibais saskatīšanās mirklis, kas uzšķiļ tās sprēgatas, kuras plēnēs kā kveldenas sprūkstes daudzus gadus uz priekšu). Mērijas acu priekšā ataust tas gleznotāja žests pie viņas dzelteno pieneņu kompozīcijas, un viņa saprot, ko tas viņai atgādina, – tā putns švīkstina gaisos savu spēcīgu spārnu. Pienenes sen jau kā noziedējušas, tāpēc Mērija dārzā saplūc raibu asteru pušķi, zilganas, baltas un rozā, ko noliek priekš pozēšanas.

Īstenībā jau varēja to portreju gleznot arī no fotogrāfijas, Rozetāls tā ne reizi vien bija pasūtījuma bildes darinājis. Bet ne, viņš nāca ik dienas uz Edinburgu, trieca jokus, bolījās uz Grosvaldu vecāko meitu. Jaņa jokus un flirtus Lullū vairs neatminas, bet to žestu – to gaisā vilkto sajūsmas loku – to gan, tas stāv viņai acu priekšā vēl šodien.

Gleznošana ar katru diena kļūst grūtāka, Mērija labprātāk gribētu izskriet dārzā un iekrist uz mutes slapjajā zālē starp ābeļnīcas kritušajiem āboliem un justies kā viena no viņiem, kritusī, grēka ābolā kodusī Ieva, bet viņai nav tāda audzināšana, savas sajušanas ir jātur uz iekšu – tā viņi tur darbojas, Rozentāls ar plašu žestu velk lokus gaisā, Mērija velk uz iekšu, tur iekšā. Pēc vienas pozēšanas reizes, kad gleznotājs atkal ir vienādiņ jokojis, Mērija pieiet pie molberta apskatīt sadarīto. Vispār viņa grib teikt: – Cik gan daudz dzidras caurredzamas un mīkstas gaismas šajā rudens dienā jūs esat atradis, Rozentāl! – Un asteru pušķa sārtums atblāzmo viņas vaigos, viņa grib teikt, un vēl viņa grib pateikt: – Es jūs mīlu! Mīlu, Rozentāl, dzirdat! – bet tā vietā tik muļķīgi iespurdzas:

– Vai, cik man lustīgas acis!

Gleznotājs satumst, nomurmina: – Ak, tad jums acis nepatīk! – un žigli sāk berzēt un labot, žvīks, žvākš, un nu pavisam cits izteiciens parādās Mērijas sejā.

– Nē, nu bija jau labi…

Tā viņš tur švīkāja, laboja, slaucīja, līdz strauju kustību nosprauda papi nost no štafelejas, satina, pasita padusē – ņemšot sev līdzi, labošot mājās. Dabūs Mērija atpakaļ savas lustīgās acis!

Ar visu padusē pasisto rulli pa vārtiņiem laukā ejot, viņu pārtvēra Mamiņa, kas uzreiz prasa – ko tad mākslinieks tur zem apmetņa nesot?

– Iesākto bildi, – Rozentāls saka, – vajag bik piepravīt, – bet Grosvalda kundze jau nu gan zina, ko nozīmē Rozentāla „vajag bik piepravīt” – ne viena vien iesākta (un jau apmaksāta) glezna tā bija aizgājusi un netika ne izlabota, ne kādreiz vēl redzēta. – Nē, nē, šitas jums, Rozentāl, vairs neies cauri, – Marija Grosvalde stingri uzstāj. – Es to portreju esmu pasūtinājusi, es viņu esmu jau aizmaksājusi – nesiet vien atpakaļ salonā, spraudiet pie šatafalejas un labojiet, cik vien vēlaties, ziema vēl tālu! Bet tikai uz vietas!

Tā nu Mamiņa to gaišzilo pasteli mākslas vēsturei izglāba, bet savas meitas lustīgo acu skatienu gan ne – tas tajā bildē neatgriezās. Tur paliek Mērijas uz iekšu ievilktās sirdssāpes un pareģojums, ka gleznotājs pavisam drīz būs laimīgs bez viņas.

Un, kad vienu vakaru Māsiņa, pie Mērijas portrejas pieskrējusi, iesaucās: – A par ko tā viena astere tāda noļukusi, ar galvu uz leju kā beigtam putnam? – Mērija jau gan zināja pareizo atbildi, kāpēc.

Kad gleznotājs bildi bija pabeidzis, pasteļa krītiņu putekļus slaukot no pirkstiem, pabrīdināja Mēriju:

– Nu ir galā, nu kādu laiku neaiztiekat. Lai apvelkas, un kaut kas lai drusku nost nobirst. Tad stāvēs ilgi.

Nu bija galā. Apvilkās, un kaut kas drusku nost nobira. Bet stāvēja ilgi. Vēl šodien.

  1. Ko jūs varat gribēt no zemnieka! (Vācu val.)   (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu