punctum

Literatūra un kultūra

Man riebjas vārds „strādāt”

Lauris Veips, Vilis Kasims

26/10/2020

 

Ar Lauri Veipu iepazinos pēc kāda viņa raksta Satori. Satikāmies, parunājāmies, sapratām, ka mūsu dzimšanas dienas ir gandrīz vienā datumā, tad nu turpinājām tikties. Tagad mums abiem reizē ir iznākusi grāmata sērijā Orbītas bibliotēka – Laura pirmais dzejas krājums Interesantās dienas un mans miniatūru apkopojums ar nosaukumu Lizergīnblūzs. Tas šķita labs iemesls, lai satiktos vēlreiz un parunātu par šīm grāmatām, kā arī dzīvi un literatūru kopumā.

 Vilis Kasims

 

Lauris Veips: Tagad mēs esam divi džeki, kas runā. No sākuma mums jāapsveic vienam otru. Vai, man tik ļoti patīk tava grāmata, es tik ļoti priecājos.

Vilis Kasims: Brīnišķīgi, jā. Īstajā vietā un laikā.

L. V.: Notikums latviešu literatūrā. Nu jā. Tie bija sarunas ievadvārdi.

V. K.: Nu okei. Mans defoltais jautājums, kad autoram tomēr iznākusi debijas grāmata, ir par to… Kā es saprotu, tur ir dzejoļi no dažādiem periodiem. Tas nav viss pēdējā gada vai pusgada laikā tapis. Kāds ir tas laika diapazons?

L. V.: No 2016. līdz 2020., līdz šim gadam. Vienā brīdī uztraucos, vai tur nebūs kādas stila izmaiņas. Šķiet, ka tādas ir bijušas, bet man šķiet, ka vēl joprojām rakstu no tās pašas vietas, no kuras esmu rakstījis, kopš sāku rakstīt. Līdz ar to, pat ja darbi, ko rakstu tagad, literāri ir savādāki, es vēl neesmu šķīries no tās grāmatas, nosacīti no tā dzīves posma, kurā sāku rakstīt. Un sāku es diezgan vēlu. 23 gados uzrakstīju pirmo dzejoli.

V. K.: Kā tas notika?

L. V.: Es, protams, jau pirms tam bakstījos, bet…

V. K.: Vienkārši interesanti, jo tu saki, ka tev tad bija pirmais dzejolis. Interesanti, ka tu tik precīzi zini, jo tas nozīmē, ka tev tas dzejolis ar kaut ko bija īpašs.

L. V.: Bija īpašs nevis tas dzejolis, bet laiks. Vienkārši bija daudz pārmaiņu dzīvē. Arī, piemēram, psihedēliskās pieredzes. Man liekas, ka kaut kas ar mani notika, un tas mani pamudināja. Kaut kāda nosacīti pamošanās. Šķiet, ka man nevis sākās eksistenciālā krīze, bet ka es pamodos savai eksistenciālajai krīzei. Sāku redzēt, ka esmu iekūlies nopietnās nepatikšanās.

V. K.: Ar piedzimšanu?

L. V.: Ar piedzimšanu.

V. K.: Bet krājumā, man šķiet, nebija nevienas atsauces uz psihedēlisko pieredzi.

L. V.: Tur nav tiešas atsauces, bet ir lietas, ko esmu pieredzējis, – arī psihedēlijā. Bet vienmēr tā pilnīgi no malas. Negribu neko konkrētu minēt, jo tas vienkārši drusku sabojātu cilvēkiem lasīšanas pieredzi. Bet man vispār ir sajūta, ka psihedēliskā pieredze īsti labi netranslējas uz literatūru. To arī Berouzs ir intervijās minējis. Un tāda ir bijusi mana pieredze līdz šim.

Tas ir tas, ko es tev gribu jautāt. Nevis tā provokatīvi, bet… Tu esi aprakstījis psihedēliskas pieredzes. Kā tu tam vispār piegāji? Vai tas ir bijis ar milzīgu laika nobīdi?

V. K.: Tie gabali, kas runā par psihedēlisko pieredzi, man šķiet, ir agrākie gabali tajā krājumā. Lielākā daļa tekstu krājumā ir kāda gada laikā uzrakstīti, plus mīnus. Bet tie pāris psihedēliskie nāk no psihedēliskā perioda manā dzīvē. Tagad es viņus krietni apstrādāju, visiem mainījās noskaņa, bet arī tad, kad es viņus rakstīju, tas nebija tripa laikā vai uzreiz pēc tam, jo es esmu rakstījis kaut kādus tekstus tripojot, bet tie visi ir diezgan drausmīgi. Tas, es domāju, ir neizbēgami.

L. V.: Bet tajos brīžos, kad tu dīlo… kāda ir bijusi tava motivācija ņemt tās vielas?

V. K.: Man tas periods bija agrīnajos divdesmit. Tas droši vien ir saistīts ar divām lietām. Pirmkārt, ar interesi par psihedēlisko mūziku, kam tas defoltā nāca līdzi. Tur visas vielas bija ļoti cieši piesaistītas. Mani interesēja ne gluži tā estētika, bet sajūta, kas tika radīta. Un mani interesēja tas, ko viņi izmantoja, lai radītu tās sajūtas. Un otrs bija kaut kāda apzināta vēlme izlauzties no parastās pieredzes, no ierastajiem domāšanas ceļiem.

L. V.: Bet, atgriežoties pie tā jautājuma, kuru es pirms tam uzdevu patiesībā apgalvojuma formā, – tad tavā gadījumā tā pieredze tomēr translējas uz literatūru?

V. K.: Es domāju, ka translējas mana reakcija uz pieredzi. Nevis pati pieredze. Jo to kaut kādā veidā notvert… nezinu, vai ir vispār jēga mēģināt.

L. V.: Man interesanti liekas tas, ka dažas filozofijas idejas ir radniecīgas tam, ko cilvēki izjūt psihedēliskās pieredzes laikā. Ka tas nāk nosacīti no līdzīgas vietas. Es runāju par dialektiku. Atceros kādu rakstu, kur Viljams Džeimss, viens no psiholoģijas pamatlicējiem ASV, klāsta, kā viņš, rijot smieklu gāzi, saprata Hēgeli.

Un to tiešām ir ļoti grūti ietērpt vārdos. Bet man liekas, ka tā pamatsajūta kaut kādā ziņā ir, ka viss ir viens. Un tas ir ambivalenti, ņemot vērā, ko latviski saprot ar „man viss viens”.

V. K.: Jā, es domāju, ka tas vienmēr stāv tam visam apakšā.

L. V.: Man liekas, ka tavus gabaliņus totāli nevar uztvert kā pamācošus.

V. K.: Es ceru, ka ne.

L. V.: Tas ir parastākais stāsts, ko par vielām var uzrakstīt. Ka tu tās lietoji un tās sabojāja tavu dzīvi, un tagad tu viņas vairs nelieto. Bet ir taču iemesls, kāpēc cilvēki tās lieto. Tas ir jautri, un tas paver jaunus pieredzes ceļus.

V. K.: Šajā sakarā – viena no manām atslēgas dziesmām pēdējos gados ir bijusi Stērdžila Simpsona Turtles All the Way Down, kur ir teksts, ka marihuāna, sēnes, skābe un DMT ir izmainījuši manu domāšanu, bet vienīgais, kas mani izglābis, ir mīlestība. Es domāju, ka mums abiem mīlestība ir krietni svarīgāka tēma.

L. V.: Es ceru par sevi, ka tā ir.

V. K.: Tā ir viena no lietām, kas mani… ne obligāti pārsteidza, jo tu jau biji par to teicis, bet iekrita acīs, ka tavā grāmatā ir daudz atsauču uz nebijušu un neiespējamu mīlestību vai pieredzēm, kas varēja būt mīlestība, bet tomēr nebija. Un reizēm man šķiet, ka robeža starp to, kas ir bijusi, un to, kas varēja būt mīlestība, ir ļoti izplūdusi. Un reizēm šķiet, ka tās var būt vienas un tās pašas pieredzes, kuras tu apraksti gan kā mīlestību, gan kā nemīlestību un to, kas varēja būt mīlestība.

Tev bija jautājums, kāpēc es izmēģināju vielas. Es tev varētu jautāt – kāpēc tu izmēģināji mīlestību?

L. V.: Viens no sabiedrībā valdošajiem uzskatiem ir, ka mīlestība ar tevi notiek. Un, drusku paverot šo „ka ar tevi kaut kas notiek”, – es mēģinu paļauties uz lietām, kuras esmu nevis pats izdomājis darīt, bet kuras ar mani notiek. Ieskaitot literatūru. Man ir sajūta, ka reizē varu un nevaru piesēsties un uzrakstīt tekstu. Teksts ar mani vairāk notiek. Un mīlestība ir par excellence lieta, kas ar tevi notiek. Vismaz kaut kādā līmenī.

Protams, var runāt par praktisko. Protams, ka, attiecībām ejot dziļumā, tev ir jāstrādā, lai kā man nepatiktu tas vārds un kā man nepatiktu tā darbība. 

Bet, drusku paturpinot, man tā pasivitāte – nav īstais vārds – dod drošības sajūtu. Tāpēc, ka es īsti neuzticos savam prātam. Un līdz ar to… (ilga  pauze) tas man ir kā tāds īsceļš uz to, kas patiesībā esmu.

V. K.: Domā dzeju?

L. V.: Dzeju, jā. Bet it sevišķi tās dzejas daļas, kuras ir bez intencionalitātes. Tās pieredzes daļas, kas ir bez kaut kādas intencionalitātes. Labs piemērs ir sapņi. Tie arī ar tevi notiek. Daļēji es smeļos arī no sapņiem, ne ļoti lielā mērā.

Kad man bija kādi četrpadsmit, es izlasīju to klasisko Stīvena Laberdža rokasgrāmatu par apzināto sapņošanu, un man tas arī vairākas reizes izdevās. Un tad, kad varēju izdarīt visu, es biju tik nenormāli garlaikots. Kad sapnī sapratu, ka varu izdarīt visu, ko varu iedomāties, man tiešām palika šķērmi. Kur te ir pārsteigums? Kur spēles elements? Kur noslēpums?

Bet tas, kas ar mani notiek, nevis kur es aktīvi kaut ko shēmoju, man šķiet drošāks, tīrāks, sauc, kā gribi. Man pašlaik tāda vairāk ir literatūra. Un tad es brīnos par to, kā esmu salicis krājumu kopā. Bet tas jau arī ir vairāk tāpēc, ka… labi, pirmkārt, gadi skrien.

V. K.: Vairs neesi jaunais…

L. V.: Jauns un sprigans… sprigans vēl jā. Jauns? Nu tā, nu tā. Labākais, ko esmu par šo dzirdējis, ir no Krišjāņa Zeļģa. Viņš teica, lai beidzot salieku kopā to krājumu. Piebilstot, ka dzīvē maz kas gadās, visādi negadījumi.

V. K.: Vismaz būs krājums, ko uzlikt uz zārka… Bet tad grāmata tev nav nekas tāds, kas ir organiski iznācis? Teiksim, tu raksti un vienubrīd redzi, ka ir izveidojies krājums.

L. V.: Vienkārši vienubrīd liekas, ka man ir dzejoļi, un tie dzejoļi jau veido krājumu. Atkal atgriežamies pie intencionalitātes. Es gribētu, lai varētu ņemt un rakstīt, nodarboties ar vienu ideju un tēmu, bet…

V. K.: Bet mūsdienu realitātē…

L. V.: Pat nezinu, vai mūsdienas vainīgas. Man tā vienkārši ir. Bet atgriežamies pie tevis. Sāksim ar pamatjautājumu. Kā tu sauc savus tekstus?

V. K.: Es tos saucu par miniatūrām, jo es negribu iespringt uz kādu prikolīgu nosaukumu. Bet tā noteikti ir proza, un tie ir drīzāk miniatūri stāsti. Ar pāris izņēmumiem apakšā stāsta mugurkauls ir vairāk nekā tēli vai ainas. Tur kaut kas notiek vai nu pasaulē, vai ar tevi. Un tas man ir tas galvenais. Tāpēc es tos vairāk uztveru kā stāstus.

L. V.: Pirms tam mēs runājām par vienu no uzdevumiem, par to, ko tu ar literatūru vispār mēģini darīt. Un tas ir atrast vārdus jaunām sajūtām. Un tas saistās arī ar psihedēlisko pieredzi, kāpēc tu vispār psihedēliķus lietoji. Vai tu vari, lūdzu, izvērst šo nebijušu sajūtu radīšanas…

V. K.: Vai arī restaurācijas, kā teiktu Lediņš. Jo NSRD, man šķiet, ir lielisks nosaukums, un no viņiem es pa lielam arī paņēmu to, kā par to domāt. Tad, kad dzirdēju NSRD nosaukumu, man likās, lūk, tas ir tas, ko es visu šo laiku esmu darījis. Ko esmu gribējis darīt.

Tas ir jautājums par to, kāpēc es rakstu, pa lielam. Ir kaut kas tāds, par ko man nav bijis sajūtas, ka es varu to pārrunāt ar kādu. Daļēji tāpēc, ka tajā vietā, no kuras es nāku, lielākoties par neko tādu nerunā, par tādām sajūtām, kas nav notveramas, sataustāmas. Un otrs – tāpēc, ka tieši tās sajūtas, kuras kņud tevī iekšā, kuras tevi urda, un tu nezini viņām vārdu – tu gribi saprast, kas, pie velna, tās ir. Un tad nākas iet pa aplinku ceļiem, kas var būt dzeja, kas var būt proza, mūzika, droši vien vizuālā māksla. Bet manā gadījumā… es mēģinu varbūt restaurēt kaut kādus tēlus, kādas ainas, kas, man šķiet, var kaut kur aizvest vai novest pie tās sajūtas.

L. V.: Žils Delēzs ir teicis, ka rakstīt nozīmē izgudrot cilvēkus, tautu, kura vēl neeksistē.

V. K.: Tas ir varbūt viens no iemesliem, kāpēc fantastika man vienmēr ir kaut kur tuvumā. Pat ja es pēdējos gados ļoti maz lasu fantastiku, bet maģiskais reālisms vai fantastikai pietuvināta literatūra ir tas, kur man ir sajūta, ka es esmu īstajā vietā. Jo tur ir sajūta, ka varu pietuvināties tai realitātei, kas varbūt ir patiesāka, jo nav patiesa.

L. V.: Bet Zaļupe, kas tavā grāmatā ir primārā lokācija, – vai tev ir sajūta, ka tu arī Zaļupi esi izdomājis?

V. K.: Jā, nu, tāda vieta neeksistē, un man ir vairāki cilvēki prasījuši, kur ir Zaļupe un kas tā par vietu. To es uztveru kā komplimentu, jo tas nozīmē, ka tā ir pietiekami dzīva iznākusi. Bet principā tas vairāk ir simbols neesošai pagātnei vai kaut kādai sajūtai arī, jā. Nosaukums ir ļoti primitīvs, tā ir kaut kāda zāles noskaņa patiesībā.

L. V.: Es par to vispār tā nebiju domājis. Vienkārši, ā, Zilupe, Zaļupe.

V. K.: Es atceros, biju kādā viesnīcā un gribēju rakstīt… vairs neatceros, ko īsti gribēju rakstīt. Bija kāds trīsdaļīgs stāsts, kuram bija nosaukums Zaļupē. Un tur man bija sajūta, ka tas, ko es rakstu, ir mēģinājums atgūt kaut ko, kas, nezinu, vai ir pazaudēts, vai nekad nav bijis. Tad man iepatikās tas koncepts, un es sāku atsaukties uz Zaļupi viscaur krājumam. Bet primāri Zaļupe ir tā vieta, kur es meklēju to, kā man varbūt nav, vai to, pēc kā es ilgojos. Tas var būt kaut kas konkrēts vai kaut kas nekonkrēts…

Tādā ziņā – es varbūt jau pieminēju, ka tavā krājumā ir tā ne gluži nostalģiskā stīga, bet arī sajūta par ilgām vai tieksmi pēc… ne obligāti tikai mīlestības, bet bija tas dzejolis, kas likās kā atslēga visam, tas, kurš sākās ar – vai būs kāds, kas mani mīl, vai…

L. V.: Tas ir zemākais punkts manā krājumā, man liekas. Es domāju, izjūtu cēluma ziņā.

V. K.: Tas tāds ļoti straightforward

L. V.: Jā, apkaunojoši tiešs. Ilgi domāju, vai man viņu neizņemt.

V. K.: Bet tas, ka viņš ir tik tiešs, tas kaut kādā veidā… Tā ir prizma, caur kuru vismaz daļa no tava krājuma man nonāk fokusā. Es nedomāju, ka pamattēma obligāti ir „vai kāds mani mīlēs?”. Drīzāk tas ir otrādi – „vai es varēšu mīlēt?”. Un man šķiet, ka tavā krājumā notiek maldīšanās mīlestības tuvumā, un tu ik pa laikam pacel galvu un paskaties. Tā ir mīlestība? Nē. Laikam tomēr nebija.

L. V.: Tā apmēram ir. Laikam Arvis Viguls jau bija izteicies, ka es būvēju karjeru uz pieredzes trūkuma.

Man ir dziļa sajūta, ka mana dzīve vispirmām kārtām ir ciešanas. Tas tā skaļi teikts, jo domāju, ka ļoti daudziem cilvēkiem dzīve ir ciešanas. Bet es mēģinu izdarīt kaut ko ar tām ciešanām. Lai tās nebūtu vienkārši ciešanas. Lai varu kaut ko pasākt ar to, ka neprotu dzīvot, ka neprotu īsti mīlēt, lai gan mēģinu… Gribēju teikt, ka cenšos, bet „cenšanās” un „darbs” – tie ir vārdi, kas man riebjas. Es mēģinu, un man nesanāk. Es nesaprotu, ko vispār daru. Esmu šajā pasaulē iemests. Bet tas arī ļoti pielādēti skan. No sākuma mani iemeta gādīgo vecāku rokās, kuri mani aprūpēja un mīlēja. Un tagad es meklēju mājas. Caur literatūru, protams, vienkārši mēģinot savas muļķīgās un nekonsekventās pieredzes pārvērst – un es nebaidos šī vārda – mākslā.

V. K.: Tas ir labi, ka nebaidies?

L. V.: Es vienkārši mēģinu atrast veidu, kā dzīvot, kā būt. Un šķiet, ka arī tev māksla un dzīve galīgi nav šķirtas lietas.

V. K.: It sevišķi tagad. Tā mana pirmā grāmata, romāns Lielā pasaule, es domāju, bija krietni nošķirts no manas dzīves, un bišķi besīja, ka cilvēki, kas mani pazina, teica: „Ā, tas ir par šito brīdi tavā dzīvē, kad tu biji hipiju nometnē kādas dienas.” Bet tas galīgi nebija saistīts ar to. Hipiju nometnē biju tāpēc, ka man bija tas stāsts galvā un daļēji arī uz papīra un es domāju, kā tas būtu, ja es pats aizbrauktu uz līdzīgu vietu. Bet stāsts jau bija pirms tam. Bet okei, tā tāda atkāpe.

Ar šo krājumu bija tā, ka sākumā es rakstīju fantastikas stāstu ciklu, triloģiju stāstos. Tas baigi iestrēga, es viņu gadiem rakstīju un sapratu, ka tas nekam neder. Aizsūtīju tekstu vienam draugam, un viņš teica: „What the fuck, ko tu esi uzrakstījis?” Un visu to laiku man bija krājušās skices, piezīmes ar miniatūrām, un tās man arvien vairāk un vairāk galvā kņudēja, niezēja. Tas bija laiks, kad man dzīve bija diezgan traumatiska un es nevarēju katru rītu sēdēt un rakstīt, kā tas ir vajadzīgs garākiem gabaliem.

Un tad es domāju: okei, tad, lai vismaz kaut ko tomēr darītu, es mēģināšu rakstīt miniatūras, izvērst tās skices pabeigtākā formā. Un kopā uzrakstīju baigi daudz, krājumā ir palikusi aptuveni tikai puse, bet tas, kas tur ir palicis, ir ļoti pietuvināts dzīvei. Tas droši vien bija vairāk redaktora Arvja Kolmaņa nopelns, jo pirmajā nopietnajā versijā, ko es viņam aizsūtīju, bija diezgan daudz gabalu, kas nebija nekādā veidā reāli, un viņš uz tiem visu laiku norādīja, ka, okei, šito izņemam ārā, labs gabals, bet kompozīcijā neiederās.

Tad es beigās vēl pāris izņēmu, kurus Kolmanis gribēja atstāt. Jo es domāju: ja mēs uz to ejam, tad ejam pilnībā. Es šo grāmatu – vairāk nosaukuma, nevis tēmu dēļ – uztveru kā Pujāta Tuk, tuk par sevi. Šis ir manējais Tuk, tuk par sevi. Kas savā ziņā ir loģiski pirmajai grāmatai, bet mana pirmā grāmata bija apzināti ne tāda kā pirmās grāmatas. Bet tagad es esmu kaut kādā veidā vairāk sācis strādāt ar sevi. Un arī tas, ko tagad rakstu, daudz tiešākā veidā nāk no manas pieredzes.

L. V.: Liekas, ka atgriežamies pie tā, par ko pirmīt runājām. Man liekas, ka, pirmkārt, pieredze, tas, kas ar mani notiek, tas, kas ar mani ir saklikšķējis, par ko jūtu spēcīgu saviļņojumu, iedod licenci, ka drīkstu ar to poētiski strādāt. Es tā kaut kā taustos. Un tas izklausās pēc tā, ko Arvis Kolmanis ir darījis ar tevi redakcijas laikā, un tā, ko tu faktiski pats ar sevi dari.

Ja tādu drusku kritisku vārdu bilstu par cilvēkiem, kas tikko sākuši rakstīt, man liekas, ka viena no lielākajām problēmām ir tāda, ka cilvēkiem liekas, ka viņu pieredze nav interesanta. Un ne tikai ka viņu pieredze nav interesanta, bet tas uzskats, ka tev nav, ko teikt, ka neesi interesants, ka tev ir kaut kā jāizkļūst ārpus sevis, lai rakstītu. Jā, sākumā tas man bija beisiklī jāizdara, jo es nebiju literāts, un tad man bija jāizkļūst ārpus sevis, lai par tādu kļūtu. Protams. Un tāpēc pirmie darbi ir tādi gļukaini, tāpēc ka tu esi kā pusaudzis. Tu esi garš, bet ar īsām rokām. Tev nav nostādīta balss. Tajā ir kaut kāds superīgs šarms. Tūlīt atcerēšos, kur es ar šito gāju.

V. K.: Tikmēr piebildīšu, ka es pat biju pierakstījis, ka man, lasot tavu krājumu, arī bija sajūta – varbūt tāpēc, ka tevi pazīstu, – ka šie dzejoļi ir tavas dzīves organisks blakusprodukts. Ka tu nemēģināji izveidot naratīvu par sevi ar dzejoļiem, ka tas ir organisks tāds… negribu teikt atkritums, kas…

L. V.: Nebūsi pirmais, kas dzejoļus ar sūdiem salīdzina.

V. K.: Es pats savas miniatūras ar atraugām salīdzināju.

L. V.: Jā, jā, dvēseles atraugas. Ā, nu jā. Tajā nosacīti atmodas… Trešās atmodas posmā…

V. K.: Ceturtā acs atvērās…

L. V.: Jā, ceturtā acs. Kad sāku nopietni nodarboties ar Baltijas celiņu, ja… (Abi smejas.) Tad man pielēca, ka tas, kas man dzīvē izraisa emocijas, tā arī ir tā literatūras viela. Kas man izraisa pārdzīvojumu, kas man kaut ko nodara – ir liela iespēja, ka to kaut kad varēšu pārvērst literatūrā. Protams, paiet daudz laika, līdz tu pabeidz apstrādāt kaut kādu pieredzi.

V. K.:  Reizēm tas baigi ilgi aiziet. Reizēm atkal ir tā… Man ir vairākas miniatūras, kas reāli ir par laiku, kuru es tobrīd, kad rakstīju, arī izdzīvoju. Un tas bija vairāk, lai kaut kā sevi nostabilizētu, lai apstrādātu tās sajūtas. Bet tavi dzejoļi tad lielākoties ir retrospektīvi?

L. V.: Pārsvarā jā. Izņemot, piemēram, ir teksti, kuriem sākumu esmu uzrakstījis sapīpējies, viņi nemeiko nekādu sensu, bet viņi liekas tik rēcīgi, ka es varu turpināt viņus rakstīt skaidrā. Bet grāmatā tāds ir tikai viens.

Bet… es nezinu, kāpēc, un man arī tā ilgu laiku bija, ka cilvēkiem ir sajūta, ka literatūra ir kaut kas augsts, kaut kas superpiepacelts. Ka tava īstā dzīve nav literatūra. Un es sāku rakstīt citādi, kad sapratu, ka, pirmkārt, nevienam nav skaidrs, kas ir laba literatūra, kas ir slikta literatūra.

V. K.: Es domāju, ka teiksi, ka nevienam nav skaidrs, kas ir laba dzīve, kas ir dzīve.

L. V.: Šim mēs jau esam tikuši pāri. Neviens nesaprot, un viss ir pilnīgs bezsakars, it sevišķi tagad, kad situācija ir tik nestabila, tiešām nezini, kas būs pēc gada, pēc diviem. Bet tā dzirkstījošā dzīve vienkārši ir jāielaiž literatūrā. Vismaz pašlaik man tas liekas pilnīgi skaidrs.

V. K.: Pirms tam tu teici, ka tev tas kaut kā retrospektīvi notiek. Bet man ir tāda sajūta, ka man ir dzīvošanas posmi un rakstīšanas posmi. Un tās ir kā šūpoles vai pulksteņa pendele, no vienas puses uz otru.

L. V.: Jā, man arī tā ir. Bet pēdējā laikā tas ir pusi uz pusi, jo es dzīvoju viens un man ir maz draugu. Bet, ar tevi čomojoties, man liekas, ka tā pamatsajūta, kas mūs vieno, ir tas, ka literatūra mums ir pats fakin svarīgākais.

V. K.: Jā, nesen es intervēju Maimu Grīnbergu, un viņa pajautāja, kāpēc es vairs netulkoju. Es atbildēju, ka tad man vairs nav laika rakstīšanai. Tāpēc tā nav nekāda izvēle. Ja tīri finansiāli ir iespēja izvēlēties, tulkot vai netulkot. Un man arī, līdzīgi kā tu teici, sajūta ar šo grāmatu ir tāda, ka es esmu noticējis, ka arī mana pieredze ir rakstīšanas vērta. Ilgu laiku man arī tā bija, ka es neticēju, ka tas, ko esmu pieredzējis, tas puslīdz tiešā veidā var būt literatūras avots. Jo, okei, tie fantastikas gabali vai maģiskākie gabali, kurus es diezgan daudz rakstīju, tie vienmēr smēlās kaut kādā iekšējā pieredzē, un arī tas bija mēģinājums kaut kādai sajūtai iedot fiktīvu apģērbu.

Tagad es vairāk domāju, kādas drēbes stāstam uzvilkt, lai tas parādītu to sajūtu precīzāk. Teiksim, krājuma miniatūrām ir diezgan atšķirīgas formas. Dažas ir dzejiskākas, citas ir garākas un ļoti stāstnieciskas, citas ir vairāk uz ēnām balstītas vai atsevišķiem tēliem. Katru reizi, kad man parādās kāda sajūta, kas nedod mieru, es domāju, kāda forma būtu tai piemērotāka. Man galvā vienmēr ir stāsti, kuriem es nevaru atrast satvaru. Un tad reizēm sanāk kopā un saslēdzas saturs un forma no pavisam dažādiem brīžiem un vietām.

L. V.: Man, piemēram, diezgan ilgu laiku trūka iemesla vispār rakstīt atsevišķās rindiņās. Un es sāku domāt: bļāviens, kas es vispār esmu, ja vairs nevaru parakstīt vārsmās. Vienkārši nebija ideju, nenāca idejas, kuras pieprasa klasiskāku dzejoļa formu. Par laimi, tas ir pārgājis, nav vairāk jādomā. Laikam tā ir pieredze, kas nosaka formu, nevis otrādāk.

Piemēram, sākotnēji es gribēju rakstīt stāstus. Vēl joprojām. Mežonīgs respekts pret stāstniekiem. Pašlaik diemžēl neesmu nevienu uzrakstījis, bet ļoti gribētu. Es mēģināju savas impresijas, kas ir tipiskas latviešu lauku liriķa impresijas, pārvērst stāstos, līdz sapratu, ka es neprotu rakstīt stāstus. Tie bija statiski, nekas tur nenotika. Vienkārši ne. Baigi žēl.

V. K.: Par laukiem runājot, viena no lielajām tēmām, kas man ir bijusi svarīga, arī rakstot Lizergīnblūza gabaliņus, ir konflikts starp mūsdienām un tradicionālo dzīvesveidu. Tā vide, kurā es uzaugu, bija visnotaļ tradicionāla – gan tāpēc, ka tas bija laukos, ciematā, kur mums bija šādi tādi lopi un kartupeļu talkas, un tā tālāk, gan tāpēc, ka mani vecāki nāca no vēl dziļākiem laukiem, no vēl tradicionālākas vides.

L. V.: Respektīvi, no Moldovas.

V. K.: Mamma no Gagauzijas. Pēdējoreiz tur biju pagājušajā pavasarī, un man atkal bija sajūta, ka tā ir vēl pavisam cita pasaule. Savukārt tēvs nāca no Malienas, no viensētas tur. Viņš stāstīja, ka bērnībā, jaunības gados, tur nākuši ebreji pārdot ziepes. Bet man tas asociējas ar 19. gadsimtu kaut kādā mērā.

Man ir ļoti interesanta tā sajūta par dažādu gadsimtu sadursmes punktu. Jo, kad es uzaugu, tad daudzējādā ziņā tiešām bija 19. gadsimta sajūta. Valda Staburaga bērnus es izjutu kā ļoti mūsdienīgu grāmatu. Tas reāli bija viss tas, ko mēs ar draugiem darījām. Dažus gadus vēlāk es gāju pie mammas uz darbu līst internetā, bija saskare ar spēļu pasauli un forumiem. Dažās manās miniatūrās šis kontrasts ir pamatā. Tas mani nebeidz fascinēt. Mēs Latvijā, it sevišķi ne-Rīgas Latvijā, esam saskārušies ar ļoti atšķirīgām ietekmēm – vairāk nekā Rietumos un varbūt vairāk nekā attīstības valstīs, kur 90. gados ir bijusi mazāka Rietumu ietekme. Tas man šķiet tas unikālais, kas ir mūsu paaudzei. Tas ir tas, kā īsti nav nekur citur.

Tas ir tā, it kā tu artu to pašu tīrumu, kuru aris arī tēvs un vectēvs, un tā būtu visa tava pasaule. Un tikmēr fonā tu redzētu atblāzmu no kosmosa kuģiem, kas šauj lāzerus. Tas ir tas, kā es jutos bērnībā, vai tas, kā tagad jūtos par bērnību.

L. V.: Es arī savos laukos, kur nu vēl Rīgā, jutos kā citplanētietis. Es gan nevaru tam atrast kulturālus iemeslus, vienkārši dzīvoju mājā kalna galā, ārpus pilsētas, un drusku par čudaku izaugu.

Es jau pirms tam teicu, ka īsti neuzticos savam prātam. Es neuzticos loģikai, prāta pamatmašinērijām. Pirmkārt, tāpēc, ka pats esmu racionāls cilvēks un man neinteresē tas, ko pazīstu. Un vēl tas, ka loģika nāk no sāpēm.

Esmu klasiķis, starp citu. Grieķi ir pazīstami ar savu ģeometrisko rakstu, kas sastāv no krasiem pavērsieniem. Grieķu ģeometriskais raksts ir spirāles 90 grādu leņķī, nogriežņi, to viņi mantoja no mīnojiešu kultūras. Bet grieķu raksts ir kareivīgāks. Tas liecina par sabiedrību, kur tu konstanti esi izvēles priekšā, un no tavas izvēles ir atkarīgs ļoti daudz, piemēram, vai tu saglabā savu dzīvību. Bet mīnojiešu kultūra… Neviens īsti nezina, kas viņi bija. Vai viņi bija indoeiropieši? Visdrīzāk, ka nebija. Viņi savukārt, būdami laimīga tauta, deva priekšroku plūdenām līnijām, klasiskām spirālēm. Tu neskaties, kur līnija nonāks, tāpēc ka tu jūties droši. Tā ir zināmā mērā māju sajūta, kuru meklēju, un zināmā mērā tas, kāpēc līdz galam neuzticos racionāliem mehānismiem, – tāpēc, ka tie nenāk no vietas, kurā es gribētu atrasties. Es neesmu kareivīgs pēc dabas. Es gribētu atrast laimīgo vietu.

V. K.: Kur vienkārši dzīvot saskaņā ar sevi, pasauli, apkārtējiem.

L. V.: Tad atkal jautājums, kāpēc rakstīt, ja tu atrodies tādā vietā. Tad tev nav kaut kādas spriedzes, lai nodarbotos ar literatūru.

V. K.: Lai tu vispār kaut ko darītu.

L. V.: Par laimi vai par nelaimi, tāda vieta mums nav dota.

V. K.: Tas, es domāju, ir vairāk saistīts ar mūsu pašu cilvēcīgumu. Ja tev viss ir viegli, ja tu esi apgaismots guru un smaidīdams sēdi lotosa pozā, tad nekas tev vajadzīgs.

L. V.: Kas tev ir vajadzīgs, Vili?

V. K.: To es pats bieži vien nezinu. Es mēģinu saprast. Tā ir viena no lietām, ko es mēģinu saprast. Kas man ir vajadzīgs. Man bieži vien liekas, ka kaut kā pietrūkst, bet es nezinu, kā īsti man pietrūkst. Un reizēm tas ir tieši saistīts ar to, ka it kā teorētiski viss ir kārtībā, bet atkal tu mēģini saprast, kā tieši tev pietrūkst. Ja atgriežamies pie paša sākuma, pie runām par psihedēliju, par to pieredzi, viena no manām spilgtākajām atmiņu ainām ir tas, kā reiz, laikam zem kaktusiem, es izgāju ārā pa koridoru pastaigāties, tad ieeju atpakaļ savā istabā un skatos, un domāju: bļāviens, man taču viss ir, ko vajag. Es strādāju, pelnu naudu, man ar to naudu pietiek, lai dzīvotu. Man ir arī laiks rakstīt, es rakstu. Man ir apkārt grāmatas, kuras man interesē, ko es gribu lasīt, – ko man vairāk vajag? Bet laikam jau kaut ko vajag. Jo, es domāju, ja man viss būtu, ko es gribu, tad es nerakstītu. Reizēm man ir tāda sajūta, ka es meklēju problēmas, kādu iekšēju konfliktu, it kā tas būtu tas, kā man pietrūkst, lai varētu rakstīt.

L. V.: O jā. Tas ir šausmīgi. Bet man šķiet, ka tā ir daudziem rakstošiem cilvēkiem, tai skaitā man, bet es mēģinu no tā izvairīties. Es mēģinu vienkārši dzīvot.

V. K.: Tas ir klasiskais jautājums, ko intervijās uzdod mūziķiem, kas ir attiecībās, kam viss ir kārtībā, – kā jūs varat rakstīt mūziku, būdami laimīgi?

L. V.: Tā atbilde ir vienkārša. Kad tu izej to etapu, tu saproti – labi, okei, attiecības ir forši. Bet ir jau arī cita pasaule.

V. K.: Pirms gada vai diviem es būtu teicis, ka attiecības ir tas, kas es esmu, tas ir tas, kas mani definē. Tagad, man šķiet, es savā ziņā esmu patstāvīgāks, lai gan esmu attiecībās. Vienlaikus šīs attiecības ir pietiekami rimtas, lai tās nebūtu dzinulis un vadošā doma manā galvā. Taču tajā laikā, kad rakstīju tās miniatūras, attiecības bija kādi 90 % no tā, kas darījās manā galvā.

L. V.: Šķiet, tas ir tas, kāpēc man vairāk nostrādāja tavi teksti par attiecībām. Pat nezinu, tavus tekstus, man liekas, nevar tā norobežot, tos attiecinot, piemēram, uz maskulinitātes gļukiem. Lai gan arī tas ir daļa no tā, jo lielākā daļa tavu attiecību tekstu ir no vīrieša skatpunkta. Bet man kā cilvēkam, kuram dzīvē vēl nav nekā īsti stabila, tie arī visvairāk nostrādāja. Daudzos tavos tekstos ir tā enerģija, fundamentālā ambivalence, kas ir, iesaistoties attiecībās ar citiem cilvēkiem, kurās tu drusku pazaudē sevi, kļūsti par kaut ko citu – it sevišķi, kad kļūsti par kaut ko citu. Prātā stāv tā miniatūra par džeku, kurš, staidzinot suni, noklausās, kā pārītis sarunājas, un pēc brīža kļūst par tādu pašu cilvēku, par kuru viņš tikko ir iesmīkņājis. Un tas ir baigi forši, ka tu tādā minimālistiskā formā esi iedabūjis to morālo sparu, kurš parasti prasa vismaz īsstāsta garumu.

V. K.: Jebkurā gadījumā es domāju, ka pat tad, ja tagad, tieši šodien, kaut kas notiktu un mēs visu turpmāko mūžu dzīvotu pārlaimīgi, ja mēs dzīvotu ekstāzē un mums nekā netrūktu, mums tāpat pietiktu materiāla jau no iepriekšējiem dzīves gadiem, lai rakstītu visu atlikušo mūžu. Vai arī tad, ja vienkārši redzētu, kas notiek aiz loga. Es nezinu, kāda būtu literatūra utopijā.

L. V.: Tas ir socreālisma jautājums, bezkonfliktu literatūra un tamlīdzīgi. Nīče ļoti trāpīgi norādīja, ka dzejnieki, kuri ļoti daudz runā par mīlestību, īstenībā būtu pilnīgi nevietā pasaulē, kur visi viens otru mīlētu. Viņi gribētu ļoti ātri prom no tādas pasaules.

Labi, mēģināsim drusku noslēgt mūsu sarunu. Šķiet, ka mēs operējam ar diezgan līdzīgām lietām. Tu mēģini aprakstīt sajūtas, kurām īsti nav vārda, bet pašlaik tas minimums, kā es attaisnoju savu eksistenci literārajā pasaulē, ir – ka es paplašinu pieļaujamo sajūtu diapazonu literatūrā. Vienmēr ir uzsvars uz dziļāko un izjustāko, bet var dziļi aprakstīt virspusējas emocijas. Ja cieši skatās, arī līdzenākajā virsmā var saskatīt dziļumu.

Tāpat kā cilvēki pirms manis, es mēģinu visprecīzāk izteikt visvienkāršākās patiesības. Es cenšos.

V. K.: Tas būtu labs virsraksts intervijai – „Es cenšos”. Kaut arī tu teici, ka tev nepatīk vārds „censties”.

L. V.: Man riebjas vārds „censties”, man riebjas vārds „strādāt”.

Dalies ar šo rakstu