punctum

Literatūra un kultūra

Tagadnes tumsā ieskatoties

Andrejs Balodis

27/10/2020

 

Pārdomas saistībā ar Džordžo Agambena grāmatu Esejas (no itāļu un angļu valodas tulkojis Alekseja Ribakova vārdā nosauktās soterioloģijas biedrības politiskās teoloģijas pulciņš; Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2020)

 

Nozīmīgu grāmatu recenzentiem ir neapskaužams uzdevums – pavēstīt plašākai publikai, kāpēc šo vai citu izdevumu būtu vērts iepazīt, lai arī pašas grāmatas aktualitāte šķiet acīmredzama. Džordžo Agambena eseju tulkojuma parādīšanās, nenoliedzami, ir patīkams fakts, tomēr diez vai ir pārsteigums. Grāmata izdota LLMC tulkojumu sērijā, kas pēdējos gados kļuvusi par teju vienīgo stabilo platformu 20. gadsimta otās puses un mūsdienu domātāju tekstu klātesamībai Latvijas intelektuālajā telpā latviešu valodā.

Tiem lasītājiem, kas nodarbojas ar mūsdienu filozofijas un estētikas jautājumiem, Agambena vārds, visticamāk, nav svešs, tomēr šajā grāmatā būs iespējams iepazīt autora esejas, kas tapušas pēdējo piecpadsmit gadu laikā, iespiestas dažādos izdevumos un lielākoties saistītas ar mākslas filozofijas un estētikas jautājumiem. Agambena vērojumi par procesiem šodienas mākslas pasaulē nav virspusīgi, tie jānolasa netieši, un no lasītāja tie pieprasa erudīciju, lai spētu sekot autora domas pavedienam. Piemēram, esejā Kas ir radīšanas akts? Agambens pēta mūsdienās tik nozelēto radošuma jēdzienu. Liekot lietā Aristoteļa potencialitātes nojēguma interpretāciju un Žila Delēza „radošuma kā pretestības” skaidrojumu, filozofs nonāk pie bezdarbības, „neoperativitātes poētikas”, ko var skaidrot kā jaunu cilvēka ķermeņa lietojuma iespēju pretēji šodienas nomācošajai prasībai pēc „darba” un „produktivitātes”. Krājumā atrodam arī darbus, kas saistīti ar klasisko mantojumu, antīkās filozofijas un viduslaiku studijām, kas ne tikai ir bijis caurviju motīvs Džordžo Agambena filozofijā kopumā, bet arī praktiski apliecina „bezdarbības poētikas” maksimu.

Šīs grāmatas prezentācijas pasākums norisinājās mākslas festivālā Survival Kit 11, par kura vadmotīvu šogad kļuva ietilpīgā, bet varbūt arī pārlieku uzbrūkošā frāze „būt drošībā ir bīstami”. Agambena filozofijas, īpaši politiskās filozofijas, iepazīšana, iespējams, varētu padziļināt šīs domas izpratni, pārdomājot drošības un brīvības pretstatījumu, kas atkal kļūst aktuāls, pateicoties ģeopolitisku un planetāru notikumu izraisītajām svārstībām un sekām, ko tās rada diezgan bezrūpīgajā un dīkajā kapitālistiskās izrādes sabiedrībā. Šis konteksts pamudināja mani pievērsties Agambena idejām kopumā un viņa atstātajam nospiedumam šodienas domas telpā.

Agambena atpazīstamība saistās ar viņa pirmā lielā darba Homo Sacer (1995) koncepciju, proti, politiskās dzīves un kailās dzīvības nošķīrumu, ko viņš atrod jau Aristoteļa politikas filozofijā. Bios politikos jeb politiskā dzīve definē cilvēku, pilsoni kā politisko attiecību subjektu. Tās ietvaros brīvais cilvēks var īstenot savu būtību – kļūt par zoon politikon jeb politisku dzīvnieku. Savukārt kailā dzīvība ir raksturojama ar cilvēka esamību, kurā viņa politiskā dzīve ir atņemta, atcelta, reducēta līdz dzīvnieka, „kaujamā lopa”, „biomasas” statusam.

Agambena pētījumi par dzīvību ierindo viņu starp nozīmīgākajiem mūsdienu biofilozofijas pārstāvjiem. Biofilozofijas virziens tiecas aplūkot dzīvību kā sarežģītu ētikas, politikas filozofijas, metafizikas, bioloģijas, medicīnas, zinātnes problēmu, apzināti norobežojoties no bioētikas disciplīnas, kam nereti tiek pārmests ētisks un tiesisks normatīvisms, kas ignorē varas un ideoloģijas lomu zinātnes diskursos.1 Viens no nozīmīgākajiem biofilozofijas avotiem ir franču filozofa Mišela Fuko pētījumi par biovaru un biopolitiku. Taču Agambens atšķirībā no Fuko varas interesi par bioloģisko dzīvību nesaista vienīgi ar moderno laikmetu. Saskaņā ar Fuko nozīmīgākais pārrāvums Eiropas vēsturē notiek 17.–18. gadsimtā, kad par varas mērķi kļūst nevis sodīšana, bet labošana, nevis pakļaušana, bet pārvaldīšana. Vara iegūst biovaras dimensiju, ko īsteno ar biopolitikas instrumentiem, iegūstot kontroli pār iedzīvotāju ekonomiskajiem un bioloģiskajiem resursiem. Agambena piedāvātā biopolitikas jēdziena revīzija nosaka cilvēka bioloģisko eksistenci politiskajā laukā kā sākotnēju, pat ontoloģisku stāvokli. Kailā dzīvība ir cilvēka kā politiska dzīvnieka neatņemams eksistences aspekts, un gan senatnē, gan arī mūsdienās tā kļuvusi par varas realizācijas galējo objektu.

Politiskās un kailās dzīvības nošķīrumu īsumā var raksturot šādi: bios politikos nosaka ikvienu cilvēku kā tiesisku subjektu, ko ierobežo, bet vienlaikus aizsargā likuma vara. Savukārt kailā dzīvība saistāma ar stāvokli, ko apzīmē Agambena lietotais romiešu tiesību termins homo sacer, kas apzīmē cilvēku, ko izraida no sabiedrības, viņa pasludināšanu ārpus likuma, atļauju to nogalināt bez tiesas. Iespējams, variācijas par homo sacer var saskatīt vergu tiesiskajā statusā antīkajā pasaulē, var spekulēt par bēgļiem (gan 20. gadsimta pēckara pasaulē, gan mūsdienās) kā cilvēkiem, kam pieder vienīgi to kailā dzīvība, jo visas pārējās politiskās tiesības tiem ir atņemtas. Agambens kā uzskatāmus piemērus kailās dzīvības „nesējiem” ir minējis Guantanamo ieslodzītos, kam droši vien varētu pieskaitīt arī dažādus teroristus un džihādistus,2 kas tiek pasludināti ārpus likuma un var tikt likvidēti ar attiecīgu sankciju.

Rēgs, kurš vajājis teju vai visu 20. gadsimta otrās puses Rietumu filozofiju un kura klātbūtne atrodama arī Agambena tekstos, tostarp arī šajā krājumā, ir nacionālsociālisma ideoloģija un režīms. Itāļu filozofa veiktā totalitārisma analīze ir cieši saistīta ar viņa biopolitikas interpretāciju. Holokausts un koncentrācijas nometnes, iespējams, ir pats uzskatāmākais piemērs cilvēka „kailās dzīvības” faktiskumam. Agambens veic nacistu ideologa Karla Šmita valsts varas (suverēna) teorijas tiesībfilozofisku analīzi,3 lai pamatotu, ka totalitārisms pastāv kā permanents izņēmuma stāvoklis, kad ikviens pilsonis, ikviens cilvēks ar suverēna dekrētu var tikt pasludināts par homo sacer, ārpus likuma esošo. Izņēmuma stāvoklis ir totalitārisma ikdiena, tā normālā funkcionēšanas forma, kas, kā mūs brīdina Agambens, nav gluži neiedomājams arī mūsdienu politiskajā realitātē. Neviļus rodas kārdinājums šādu izņēmuma stāvokli saskatīt lēmumos, kas saistīti ar globālās Covid-19 pandēmijas ietekmi uz politisko procesu.

Mūsdienu domātāji reti var atļauties greznību norobežoties no aktuālās politiskās dienaskārtības, ko nedara arī Džordžo Agambens, allaž sniedzot komentārus saistībā ar „karstajiem” tematiem. 2020. gadā plašu uzmanību piesaistīja filozofa ieraksts Quodlibet blogā, kur viņš atļāvās nodēvēt koronavīrusa izraisīto haosu pasaulē par „epidēmijas izgudrošanu”. Kritiku un pat nosodījumu izpelnījās Agambena pārdomas, ka ārkārtas stāvokļa noteiktie ierobežojumi vājina cilvēciskās saites sabiedrībā un rada īpašu „kara stāvokli”, kur ikviens ir ienaidnieks kā potenciālais neredzamā vīrusa nēsātājs. Turklāt filozofs pauda bažas, ka vara nekavēsies izmantot sabiedrības bailes, ko vairoja medijos tiražētās apokaliptiskās ainas, lai ieviestu totālu kontroli, de facto izņēmuma stāvokli. Skandālu ap Agambena pozīciju īpaši dramatisku padarīja tas, ka ieraksti tapa laikā, kad Itālija bija viena no pandēmijas vissmagāk skartajām valstīm pasaulē.

Lai arī Agambena filozofija ir rezignācijas pilna un mēs esam daudz tuvāk totalitārismam, nekā mums labpatiktos to atzīt, cilvēce, pēc viņa domām, tomēr saglabā cerību uz „nākotnes kopību”,4 bezvalstību, kurā cilvēks ir atbrīvojies no visām piederības un pakļautības saitēm. Nākotnes vīzija, ar vai bez anarhisma toņiem, lai paliek lasītāja ziņā. Taču tagadnes izpēte ir jebkura sevi cienoša intelektuāļa atbildība. Un Džordžo Agambens aicina tos, kuri patiesi vēlas saprast savu laikmetu, būt gataviem ieskatīties tagadnes tumsā.

 

Foto: Lita Millere

  1. Sk., piemēram, The Care of Life. Transdisciplinary Perspectives in Bioethics and Biopolitics. Ed. by M. de Beistegui, G. Bianco, M. Gracieuse. London, New York: Rowman and Littlefield intl., 2015, pp. 8–11; Wolfe C. Bioethics and posthumanist imperative. In: Signs of Life. Bio Art and Beyond. Ed. by E. Kac. Cambridge, MA: The MIT Press, 2007, pp. 95–115.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Agambena domu var ilustrēt arī ar Islāma valsts fenomena parādīšanos un norietu. Visi mēģinājumi pasludināt šo veidojumu par valstisku starptautiskajā politikā tika deleģitimizēti, tādējādi atņemot arī politisko statusu visiem ar to asociētajiem indivīdiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Agamben G. State of Exception. Chicago: University of Chicago Press, 2005.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Agamben G. The Coming Community. Minneapolis, London: Minnesota University Press, 1993.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu