punctum

Literatūra un kultūra

Svešie krājumā

Anete Krūmiņa

29/10/2020

 

Bibliotēka ir īpaša vide. Tā var būt heterotopija, kur mērķtiecīgi tiek akumulēts laiks.1 Tā var būt labirints, kurā pastāv „milzu lērums bezjēdzīgu burtu kopojumu, lēveņiem vārdu atlūžņu un citāda jūkļa”.2 Tā var būt arī noslēpumu pilns cietoksnis, kas radīts, lai sargātu tajā sakopotās grāmatas, bet, liedzot lasītājiem brīvu pieeju krājumam, pārvērsties par grāmatu kapu.3 Arī bibliotekārs ir īpaša profesija, lai gan nereti pats to neapzinās. Būdams vidutājs starp lasītāju un drukātām zināšanām, bieži vien tieši bibliotekārs atlasa izdevumus atbilstoši lasītāja vēlamajai tēmai. Šī atlase ilgtermiņā var mainīt gan krājuma uzsvarus, gan arī izvēlētās grāmatas likteni, kā to trāpīgi raksturo stāstītājs Alēna Renē 1956. gada filmā par Francijas Nacionālo bibliotēku Toute la mémoire du monde: „tā vairs nav tā pati grāmata / iepriekš tā bija universālas, abstraktas, vienaldzīgas atmiņas sastāvdaļa, kur visas grāmatas ir vienādas / šeit tā ir izraudzīta, tai dota priekšroka pār citām / šeit tā ir neaizstājama lasītājam, izrauta no savas galaktikas.”4

1962. gada 28. aprīļa rītā pie Džo Ortona un Keneta Halivela vienistabas dzīvokļa durvīm klauvēja policija, viņiem bija kratīšanas orderis un aizdomas par zādzību. Ortons un Halivels nebija prasti grāmatu zagļi – pēdējo divu gadu laikā viņi bija iznesuši grāmatas no Londonas Izlingtonas rajona bibliotēkām, lai vēlāk tās noliktu atpakaļ plauktos, tikai to apvāki bija papildināti ar komiskām kolāžām un ironiskiem, dažreiz homoerotiskiem saukļiem.

Tālaika bibliotēkas Ortons un Halivels aprakstīja kā „bezgalīgas plauktu rindas ar atkritumiem”, kur pārāk daudz valsts līdzekļu tiekot tērēts nevajadzīgām muļķībām.5 Pēc vairāk nekā desmit askētiskā kopdzīvē pavadītiem gadiem un regulāriem izdevēju atteikumiem publicēt viņu darbus Ortons un Halivels vērsa savu radošumu jaunā virzienā – kopskaitā 72 grāmatu apvāki tika papildināti ar ilustrācijām, saukļiem un jauniem satura aprakstiem. Vairākas grāmatas palika bez darbam nepieciešamajām ilustrācijām. 

Agatas Kristi The Secret of Chimneys vāks tika papildināts ar kaķu saimi un puķu pušķi, izdevniecības Collins ceļvedis rožu audzēšanā – ar pārsteigta mērkaķa seju. Citi izdevumi atgādināja Monty Python estētiku, vietām parādījās tetovēti kundziņi, puskaili ķermeņi vai mākslas darbu reprodukcijas. Par šiem noziegumiem tiesa piesprieda sešus mēnešus ieslodzījumā, kas Ortonam un Halivelam jāpavada atsevišķās ieslodzījuma vietās. Turklāt viņiem bija jāatmaksā bibliotēkām nodarītais zaudējums 262 mārciņu apmērā. 2019. gadā tās būtu 5630 mārciņas jeb 6370 eiro. Salīdzinājumam – abu notiesāto askētiskais iztikas minimums pirms ieslodzījuma esot bijis piecas mārciņas nedēļā. Halivels ieslodzījumā mēģināja izdarīt pašnāvību. Ortons turpināja rakstīt un izkopa satīrisku izteiksmes veidu, kas vēlāk viņu padarīja par Lielbritānijā pieprasītu dramaturgu. Pēc iznākšanas no ieslodzījuma abi atsāka kopdzīvi un turpināja radošo karjeru, tomēr saņemtais sods bija atstājis neatgriezeniskas sekas uz Halivela psiholoģisko veselību, un 1967. gada augustā viņš nogalināja savu dzīvesbiedru, izdarot deviņus sitienus pa galvu ar āmuru. Pēc tam Halivels izdarīja pašnāvību, pārdozējot antidepresantus, ar kuriem cīnījās pret saņemtā soda izraisītajām sekām. 2012. gadā lieta tika pārsūdzēta un piespriestais sods bija pieci mēneši nosacīta cietumsoda.6 Arī kontekstualizācija ir mainījusies – to, kas bija noziedzīgs vandālisms 60. gados, mūsdienās sauc par guerilla akciju7 un kvīru mākslu.8

Vēl viens vandālisma, laikmetīgās mākslas un bibliotēkas kritikas krustpunkts ir Džona Leitema1966.–1969. gada darbs Art and Culture. Būdams pasniedzējs Londonas Centrālajā Sentmārtina koledžā, Leitems no augstskolas bibliotēkas izņēma Klementa Grīnberga eseju krājumu Art and Culture ar nodomu destilēt to līdz esencei, paradoksālā kārtā vienlaicīgi reducējot tā ietekmi.9 Grāmatas izvēle nav nejauša: Leitema un Grīnberga viedokļu nesaskaņas saistāmas ar 1965. gada Džona Mūra balvu glezniecībā, kurā Grīnbergs, būdams žūrijas eksperta statusā, esot kritiski izteicies par britu glezniecības pārlieko noslieci uz labu gaumi.10 Organizētā notikumā Still and Chew mākslinieki, studenti un kritiķi tika aicināti sakošļāt grāmatas lapas un pēc tam tās iespļaut kolbā. Pēc tam kolbas saturam tika pievienota rauga kultūra, kam sekoja vairākus mēnešus ilgs fermentācijas process, kā arī vairāki uzaicinājumi grāmatu atdot bibliotēkā. Kad bibliotēka bija saņēmusi atkārtotu pieprasījumu no kāda studenta, kuram steidzami bija nepieciešama māksla un kultūra, Leitems destilēja sarūgušo ļergu un alkoholiska šķidruma formā grāmatu atdeva bibliotēkai. Pēc sarunas ar skolas vadību pasniedzēja amatu prestižajā augstskolā viņam nācās atstāt.

Pudelīte ar marķējumu Art and Culture / Clement Greenberg / Distillation 1966 nonāca atpakaļ Leitema īpašumā. Neilgu laiku tā pavadīja mākslinieka darbnīcā, līdz kopā ar dokumentiem un priekšmetiem no Still and Chew hepeninga tika ievietota diplomātiskā tipa portfelī. 1969. gadā objekts tika izstādīts Lūsijas R. Lipardes kūrētā izstādē 557,087, pēc kuras darbu savai kolekcijai iegādājās Ņujorkas MOMA. Pedagoga karjeru Leitems neturpināja un savos turpmākajos projektos dažādos veidos iznīcināja visai daudz grāmatu. 

Šie gadījumi uzskatāmi demonstrē, ka vēl nesenā pagātnē bibliotēkas krājums tika uzskatīts par neaizskaramu, neakadēmiska iejaukšanās krājumā un kritika par tā veidošanas politiku tika sodīta. Un tiešām – kas gan notiktu, ja institucionālu krājumu veidošanu nodotu radikālu brīvdomātāju rokās?

Jebkura krājuma veidošana neizbēgami veido arī paralēlo neredzamo krājumu, kas nav izturējis atlasi. Teorētiski iespējams iztēloties neitrālu un visaptverošu krājumu, tomēr jebkura organizācijas sistēma paredz kvalitātes, satura vai gaumes kritērijus krājuma papildināšanai, līdz ar to veidojas oficiālajām vadlīnijām neatbilstošs noraidīto salons. Tai pašā laikā kolekcijās iekļaut visu nav nedz iespējams, nedz nepieciešams. Gluži tāpat kā precīzākā karte būtu mērogā 1 : 1, arī uzstādījums krājumā iekļaut visu, padara visu par krājumu. Kamēr valsts nozīmes institūcijas izstrādā krājuma komplektēšanas stratēģijas, neatkarīgas institūcijas ignorē salona vadlīnijas un veido pašas savus publiski pieejamus krājumus, vadoties pēc pašu definētiem noteikumiem priekšmetu atlasē un telpiskajā organizācijā.

Viens no spilgtākajiem pētnieka brīvā gara telpiskās manifestācijas piemēriem ir Varburga institūta bibliotēka Londonā. Saglabājusi bibliotēkas dibinātāja Abija Varburga izstrādāto informācijas struktūru, tā joprojām mēdz pārsteigt savus lasītājus – ierastās UDK burtu, ciparu un terminu kombināciju vietā pie plauktiem ir īsi, bet saturiski ietilpīgi apzīmējumi, piemēram, Ļaunā acs. Brīvpieejas plauktos līdzās atrodas gan viduslaiku manuskripti, gan jaunāko laiku izdevumi. Turklāt vēsturiski grāmatu izkārtojums plauktos mainījies tikpat regulāri, cik mainījušās to savstarpējās attiecības Varburga pētījumos.11 Apjomīgs brīvpieejas krājums mūsdienu institucionālajās bibliotēkās ir reta parādība. Piemēram, no Latvijas Nacionālās bibliotēkas vairāk nekā četru miljonu vienību krājuma lasītavās brīvi pieejami apmēram 10 %, kas, kā norādīja LNB Krājuma attīstības vadītāja, Rietumeiropas bibliotēku praksē esot daudz. Turpretī Varburga institūta bibliotēkā meklējot vienu izdevumu, lasītājs var nejauši uziet pilnīgi citu izdevumu, par kuru iepriekš neko nezināja, un šī veiksmīgā sagadīšanās ir labā kaimiņa princips. Tieši laimīga sagadīšanās ir vairāku nozīmīgu atklājumu pamatā, un Varburga institūtā tai tiek dota brīva vaļa, atšķirībā no slēgta tipa krājumiem, kuros nejauši uziet kādu grāmatu ir teju neiespējami. 

Varburga institūta starpdisciplināro pieeju informācijas arhitektūrai kā iedvesmas avotu min viena no mūsdienu intriģējošākajām privāti uzturētajām publiskajām bibliotēkām – Rika un Meganas Prelingeru veidotā Prelingeru bibliotēka Sanfrancisko. Šīs bibliotēkas pirmsākumi saistāmi ar Prelingera arhīvu – privātu iniciatīvu efemero video arhivēšanai. Bibliotēku vidē efemeri ir izdevumi ar ļoti īsu aktualitātes periodu – skrejlapas, pasākumu programmas u. tml. Attiecinot šo apzīmējumu uz videomateriāliem un meklējot mazāk zināmu americana vēsturi, reklāmu rullīši, mācību un amatieru video un B-roll materiāli tika apkopoti Prelingera arhīvā. Arhīvs tika dibināts 1982. gadā, bet 2002. gadā tā krājumu iegādājās ASV Kongresa bibliotēka. 

Sākotnēji veidota kā izdevumu kolekcija ar mērķi kontekstualizēt uzkrātos videomateriālus, Prelingeru bibliotēka ir attīstījusies par vernakulārās kolekcionēšanas pionieri. Definējot sevi kā apropriācijai draudzīgu bibliotēku, šī bibliotēka sevi pretnostata klasiskajai atmiņu institūciju praksei materiālus padarīt publiski pieejamus tikai pēc tam, kad tie ir aprakstīti un kontekstualizēti. „Kāpēc ir tikai viens konteksts? Kāpēc mums nevarētu būt vesels lērums kontekstu?”12 Viņuprāt, ar efemero vēstures liecību palīdzību atklājas kanonos neiekļauta vēstures aina, kas lielākoties sastāv no sliktām idejām un neveiksmīgiem eksperimentiem.13

Latvijas vēsture nav no vienkāršajām, tomēr atmiņas, kuras glabā valsts pārvaldībā esošie krājumi un arhīvi, netiek pakļautas tik daudzpusīgam skatījumam un starptautiskai kontekstualizācijai, kāda atbilstu Latvijas raibajai vēsturei. Izstāžu praksē, kas saistīta ar nacionālas nozīmes krājumu, ir ierasts, ka ar krājuma interpretāciju strādā institūcijas pārstāvji, kuru ikdienas darbs ir tieši saistīts ar izstādītās kolekcijas glabāšanu. Šis modelis neizslēdz iespēju piesaistīt dizainerus un arhitektus, lai estetizētu sasniegto rezultātu, tomēr šāds darba modelis nav pašsaprotama prakse pasaules atmiņu institūcijās.

Intriģējoši piemēri atrodami muzeju vidē, piemēram, kinorežisora Vesa Andersona un kostīmu mākslinieces Dzumanas Malūfas kuratoriālā debija Spitzmaus Mummy in a Coffin and Other Treasures Mākslas vēstures muzejā Vīnē 2018. gadā. Abi kuratori veltīja vairākus gadus kolekciju apzināšanai un izstādei atlasīja 430 priekšmetus, vadoties pēc savas gaumes un nepiešķirot lielu nozīmi objektu vēsturiskajai nozīmībai. Rezultātā vairāk nekā puse no priekšmetiem apskatei tika izstādīti pirmo reizi muzeja vēsturē. Andersona un Malūfas veidotā izstāde ir trešā ciklā, ko muzejs aizsāka 2012. gadā. Cikla pirmās izstādes The Ancients Stole All Our Great Ideas kurators bija mākslinieks Eds Ruša. Šīs izstādes caurviju motīvs bija pārsteigums un neizpratne, ko krājuma objekti radījuši kuratorā. Cikla otrās izstādes During the Night kurators bija britu mākslinieks Edmunds Devāls. Par izstādes atskaites punktu viņš ņēma Albrehta Dīrera 1525. gada skici, kurā atainots pasaules gals. Izstādei atlasītie priekšmeti atainoja delīriju un brīžus starp sapni un nomodu. Arī šajā izstādē lielākā daļa no eksponātiem tika izstādīta publiskai apskatei vai nu pirmo reizi, vai pēc ļoti ilga pārtraukuma. „Muzeja kolekcija,” saka Devāls, „nav noliktava mirušām lietām. Tā gaida iespēju pastāstīt neiedomājami interesantus stāstus.”14 Visām trīs izstādēm ir kopīgs caurviju motīvs – vēlme apskatīt pašam un ļaut citiem ielūkoties muzeja slēgtajās krātuvēs. Atļaujos pieņemt, ka piesaistītie kuratori atspoguļo plašāku auditorijas vēlmi izzināt oficiālajās vadlīnijās mazāk pārstāvētus vēstures aspektus un redzēt uzskatos brīvākas interpretācijas.

Šādām izstādēm pamatoti var pārmest pētniecisku un akadēmisku zināšanu trūkumu. Tomēr vai visām izstādēm ir jāatbilst vieniem un tiem pašiem kanoniem? Pieredzes trūkums var būt trūkums, bet var arī būt atslēgas elements negaidītai veiksmei un svaigam skatījumam uz ierastām lietām, ja izmantots mērķtiecīgi un ar nepieciešamo atbalstu. Neakadēmiska pieeja, improvizēta metodoloģija un tradīciju neievērošana ir šo projektu neatņemama sastāvdaļa.

Progresīvas izstāžu prakses pionieris bibliotēku vidē ir Dānijas Karaliskā bibliotēka Kopenhāgenā. Šajā bibliotēkā izstādes netiek izmantotas kā memoriāla piemiņas forma, atzīmējot kāda svarīga kunga attiecīgo jubileju. Veidojot izstāžu grafiku un lemjot par tēmām, tiek ņemta vērā arī bibliotēkas auditorija – šī bibliotēka ir atteikusies no ieraduma veidot apjomīgas un dārgas izstādes šaurai pētnieku auditorijai. Tiek rūpīgi izvērtētas satura un formas attiecības un iespēja atspoguļot saturu izvēlētajā medijā. Jo „nepietiek vienkārši ielikt grāmatu vitrīnā, lai tā būtu izstāde,” norāda bibliotēkas izstāžu daļas vadītāja Kristina Baka. Kvalitatīva izstāde ir multisensora pieredze, dažām tēmām piemērotāks ir grāmatas formāts, citas tēmas ir labāk risināt kā konferences, lekcijas vai darbnīcas. Samērā radikāls jauninājums šīs bibliotēkas izstāžu praksē ir lēmums veidot izstāžu saturu sadarbībā ar māksliniekiem. Lai arī Dānijas Karaliskā bibliotēka ir zinātniskā bibliotēka, izstādes nav telpiski ilustrēti zinātniskie pētījumi, tā ir patstāvīga komunikācijas forma.

Pirmā izstāde jaunās kuratores vadībā Everything You Can Think of Is True. The Dish Ran away with the Spoon tika atklāta 2008. gadā un tapa sadarbībā ar amerikāņu teātra režisoru, scenogrāfu un mākslinieku Robertu Vilsonu. Tam sekoja jauna pastāvīgā ekspozīcija Treasures in The Royal Library, kura tika veidota sadarbībā ar krievu multimākslinieku Andreju Barteņevu popārta estētikā. Barteņeva veidoto pastāvīgo ekspozīciju 2017. gadā nomainīja sadarbībā ar serbu izcelsmes mākslinieci Marinu Abramoviču veidotā Abramović Method for Treasures. Šobrīd ir apskatāma izstāde Stranger than Kindness. The Nick Cave Exhibition, kas tapusi sadarbībā ar mūziķi Niku Keivu. Kā sarunā norādīja šo izstāžu kuratore Kristina Baka, svarīgs uzstādījums mākslinieku atlasē esot vēlme strādāt ar pieredzējušiem autoriem, kuri var bagātināt gan bibliotēkas izstādes, gan kolektīvu.

Bibliotēka un kuratoriālā prakse nav ierasta kombinācija, it īpaši laikmetīgās mākslas kontekstā. Laikmeta liecību organizēšana fiziskā struktūrā, atspoguļojot sava laika loģiku, kārtību un vērtību izpratni, būtiski ietekmē tagadnes un nākotnes pētnieku viedokli par laiku, kurā dzīvojam. Līdz ar to kolekciju veidošana pēc būtības ir nākotnes atmiņas kūrēšana.

Tajā pašā laikā nestandarta interpretācijas piesaista plašākas auditorijas, rezonē medijos un ļauj atmiņu institūcijām saglabāt aktualitāti. Nestandarta interpretācijas arī apšauba un izaicina institūcijas ierastās izstāžu prakses, piespiež tās darbiniekus iziet no savas komforta zonas un skatīties uz savām kolekcijām neierastā rakursā. Meklējot piemērus jaunām, neparastām un drosmīgām krājuma interpretācijām, kas veidotas sadarbībā ar neatkarīgiem satura autoriem, Latvijas atmiņu institūcijās atrodas vien daži gadījumi: Annas Salmanes un tekstrupas Orbīta dalība Rakstniecības un mūzikas muzeja izstādē Rīgas pieraksts dzejā, Latvijas Laikmetīgās mākslas centra veidotā izstāde Kopīgā vēsture un gadu vēlāk Frančeskas Kirkes trauslums / fragile Rīgas Biržas pastāvīgajā ekspozīcijā. Sekojot pasaules atmiņu institūciju tendencēm, 2019. gada pavasarī tika uzsākts darbs pie eksperimentālas Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma interpretācijas sadarbībā ar tekstgrupu Orbīta, kas rezultējās izstādē 2020: mūžības perspektīva. Izstāde piedāvāja neparastu interpretāciju par krājuma saglabāšanas tēmu, kurā mākslinieki kopā ar izstādes kuratori Aneti Krūmiņu un krājuma saglabāšanas speciālisti Sintiju Saldābolu pievērsās sarežģītajam jautājumam: kas ir mūžīgas glabāšanas vērts? Procesā ir nākamā izstāde, kas top sadarbībā ar mākslinieku Ivaru Drulli un galeriju Alma, to plānots atklāt 2021. gadā. Šīs izstādes caurviju motīvi ir labirints un nejaušība. Pēc izstādes 2020: mūžības perspektīva atklāšanas starp bibliotēkas darbiniekiem bija diskusijas, vai šāda pieeja bibliotēkas krājumam ir nepieciešama. Daži skarbi iebilda, ka izstāde esot pārāk neakadēmiska, kamēr citi aizstāvēja izvēlēto pieeju. Tomēr drosme nodot krājuma interpretāciju svešinieka rokās no institūcijas puses ir uzdrīkstēšanās, kas liecina par vēlmi komunicēt ar savu auditoriju un iet līdzi laikam.

 

Foto: no izstādes 2020: mūžības perspektīva, fotogrāfs: Vladimirs Svetlovs

  1. Foucault M. Other spaces (1967). Utopias. Documents of Contemporary Art. Cambridge, MA: MIT Press, 2009. P. 66.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Borhess H. L. Stāsti. Rīga: Jumava, 2007. 65. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Eko U. Rozes vārds. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 1998.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Resnais A. Toute la mémoire du monde. 1956. Pieejams: http://www.openculture.com/2014/03/watch-alain-resnais-short-evocative-film-toute-la-memoire-du-monde-1956.html (sk. 17.04.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Andrews E. Joe Orton television interview. 1967. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?time_continue=120&v=rWmVsEEHIPc&feature=emb_title (sk. 02.04.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Marshall T. Tragic Islington playwright Joe Orton escapes jail 50 years later. Islington Gazette. 2012. Feb. 1st. Pieejams: https://www.islingtongazette.co.uk/news/heritage/tragic-islington-playwright-joe-orton-escapes-jail-50-years-later-1-1194984 (sk. 05.04.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Brown M. Library books defaced by prankster playwright Joe Orton go on show. The Guardian. 2011. Oct 11th. Pieejams: https://www.theguardian.com/books/2011/oct/11/library-books-playwright-joe-orton#maincontent (sk. 05.04.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Grāmatu apvāki 2017. gadā bija iekļauti Tate Britain izstādē Queer British Art 1861–1967. Pieejams: https://www.tate.org.uk/art/queer-british-art-1861-1967 (sk. 05.04.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Conceptual Art in Britain 1964–1979. London: Tate Enterprises Ltd, 2016. P. 22.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Walker J. John Latham: The Incidental Person – His Art and Ideas. London: Middlesex University Press, 1994. P. 84.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Fantasies of the Library. Ed. by S. A. Springer, E. Turpin. Cambridge, MA: The MIT Press, 2016. P. 39.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Films that Work: Industrial Film and the Productivity of Media. Ed. by V. Hediger, P. Vonderau. Amsterdam: Amsterdam University Press, 2009. P. 57.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Prelinger R., Prelinger M. The Prelinger Library – San Francisco. Station to Station EP27 – WIRED. Pieejams: https://www.youtube.com/watch?v=tqJgQ__zUV4 (sk. 05.05.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Videointervija ar izstādes kuratoru Edmundu Devālu (Edmund de Waal). Pieejams: https://www.khm.at/en/visit/exhibitions/2017/edmund-de-waal/ (sk. 17.03.2020.).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu