punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mūžīgā viltvārža sajūta

Dace Meiere

02/11/2020

 

Pateicoties Daces Meieres „pārrakstītājas” talantam un cītīgumam, latviešu lasītājs ir iedzīvojies izdevībā iepazīt milzum daudz itāļu, lietuviešu, spāņu un katalāņu grāmatu. Minot tikai dažus autorus – Alesandro Bariko, Kristinu Sabaļauskaiti, Sandro Veronēzi, Roberto Bolanjo un daudzus citus. Šoruden saņēmusi arī Lietuvas Kultūras ministrijas Svētā Hieronima balvu par nopelniem lietuviešu literatūras tulkošanā. 

Ilze Jansone

 

Neesmu specifiski pētījusi tavu biogrāfiju, tāpēc izlasīju tavu profilu Literatura.lv. Divi jautājumi vienā, bet sāksim ar vienu – tev ir daudz dažādu apbalvojumu. Tas ir brīnišķīgi, bet vai tev kāda no balvām ir visnozīmīgākā? 

Patiesībā visas. Piemēram, katra reize, kad LALIGABA ieliek četrinieciņā, ir ļoti svarīga. Pat ja neiedod pašu LALIGABU, bet ieliek četrinieciņā: apziņa, ka mana grāmata ir viena no četrām, kas tikušas pamanītas tulkoto grāmatu lērumā. Ka noglauda grāmatiņu – nevis man noglauda galvu, bet grāmatai. Tagad, protams, ļoti svarīga ir Sv. Hieronima balva. Es jau agrāk bezkaunīgi domāju, ka man šo balvu kaut kad iedos, tikai nedomāju, ka tik drīz… Spriedu, ka vēl dažus gadus lietuviešus patulkošu – un tad. Tagad sajūta, ka drusku par ātru.

 

Tā ir balva, ko saņem reizi mūžā, vai ne? No latviešiem vēl bija Talridam Rullim? 

Jā, Talridam Rullim bija. Tāpēc jau tā saku. Viņš visu mūžu tulkoja, un viņam iedeva. Loģiski. Un tagad liekas, ka nu man ir pienākums vairāk tulkot lietuviešus, atstrādāt balvu. 

 

Ja Latvijas vidē tiek pasniegta balva, tad primāri ir sajūta, ka noglāstīta tiek grāmatiņa? Pareizais tulkojums pareizajā laikā, ka ir izdots īstais autors? 

Tajā ir kaut kas tāds. Es un grāmatiņa savā ziņā esam viens. Man liekas, tulkotājiem tomēr ir mazliet citādas attiecības ar saviem tekstiem nekā rakstniekiem. Gan vieniem, gan otriem grāmatiņas ir kā pašu bērni, bet man viņu ir tāds bars, ka tās tomēr ir mazāk ciešas attiecības un katrs teksts nav tik lielā mērā gabals no manas miesas. Ir – bet ne tik ļoti kā autoram. Jebkurā gadījumā balva par konkrētu grāmatiņu ir arī grāmatiņas glaudīšana. Un visi konkursi, protams, ir arī laimes spēle un loterija – tas elements arī nekur nepazūd. Skaidrs, ka priecājos, ja mans bērns vinnē loterijā.

 

Līdzīgi kā par balvām, es gribu prasīt arī par valodām – tu tulko no itāļu, lietuviešu, spāņu un katalāņu valodas, kā saprotu, brīvi runā lietuviešu un itāļu, bet spāņu un katalāņu ir tādas darba valodas?

Spāņu un katalāņu man ir pasīvās valodas – varu sazināties, bet vajag ilgu laiku, lai uz tām pārslēgtos. Itāliski un lietuviski es varu sakarīgi runāt, ja mani pamodina nakts vidū. Bet tajās divās vajag pārejas laiku. Itāļu un lietuviešu esmu nopietni mācījusies, studējusi, ilgi dzīvojusi attiecīgajā vidē, un tās ir bijušas manas ikdienas, dzīves valodas. Spāņu un katalāņu ne, tās vienmēr ir bijušas valodas, kurās runā attālāki paziņas vai grāmatas, vai filmas, vai es kā tūrists, ja nonāku tai vidē. 

 

Vai no šīm četrām tev ir kāda, ko tu izjūti kā tuvāku? 

Abas divas – itāļu un lietuviešu, es tās izjūtu atšķirīgi, bet tās ir manas īstās, svarīgās valodas. Varētu teikt, ka no spāņu un katalāņu es tulkoju kā no svešvalodām. Ar lietuviešu varbūt ir arī kaut kāda asiņu lieta, bet es viņu jūtu dziļāk, un arī kontekstus uztveru dziļāk nekā spāņiem un katalāņiem. Ar itāļiem savukārt pieredze savākta daudz lielāka – sajūtu līmenī arī… Protams, no tuvajām valodām tulkojot, ir drošāka sajūta. Ar spāņu un katalāņu strādājot, es visu simtkārt vairāk pārbaudu. Tas nenozīmē, ka tāpēc tulkojums būtu sliktāks, bet viss sanāk daudz laikietilpīgāk. Jo es visu laiku neticu sev, vai esmu pareizi sapratusi, baidos kaut ko nepamanīt vai pārprast, palaist garām kādas asociācijas, vārdu spēles, citātus, kontekstus. Itāļiem un leišiem es to visu tomēr pārzinu labāk. 

Foto: Gints Ivuškāns

 

Bet vai tas vispār nav viens no tulkotāja principiem – neuzticēties sev?

Tas ir galvenais princips, bet šaubu līmenis var būt dažāds. Ar lietuviešiem un itāļiem tomēr ir drošāka sajūta. Bet tik un tā visu laiku liekas, ka iztulkot nevar neko. Ka tā ir blēdīšanās. 

 

Man šķiet, tu lieto vārdu „pārcelt”?

„Pārrakstīt”, es pārrakstu. Un vēl mūžīgā viltvārža sajūta. Kad sāku kādu grāmatu tulkot, nekad nezinu, kurā brīdī tas teksts atdzīvosies, kā es to saucu. Un tad ir tāda muļļāšanās sajūta, liekas, teksts ir nedzīvs un es vispār neko nemāku tulkot, viss ir pilnīgi garām un ir jāmaina nodarbošanās. Neko citu es neprotu, attiecīgi jātulko tālāk, bet mokoši liekas: arī tulkot es toč nemāku. Parasti tas pāriet un viss ir labi. Bet, starp citu, ir bijušas dažas grāmatas, kur „viss ir labi” tā arī nav noticis. Neteikšu, kuras tās ir, – cilvēki ir lasījuši un slavējuši, tātad ar gramatiku, precizitāti un stilu viss ir kārtībā. Tikai man nebija sajūtas, ka viss ideāli. Dzīvības bišķi par maz. Par maz tā kaut kā netveramā, ko nemāku izskaidrot. Taču parasti tā dzīvība parādās un tad viss ir labi. 

 

Tur ir atšķirība starp profesionalitāti un iedvesmu? Tulkotājiem taču arī ir iedvesma?

Tas ir kaut kas, ko nemāku definēt. Iedvesmas jēdzienu parasti lieto, runājot par dzejniekiem, – viņš gaida iedvesmu, un teksts nāk. Bet, tulkojot tūkstoš lappušu romānu, saproti, ka uz iedvesmu izbraukt diez kas nav. 

 

Pagrūti.

Jebkurā gadījumā ar pirkstiņiem palēnām jāpārraksta katrs burts. Un tad, kad ir pusotrs miljons rakstzīmju, man ķepas nolaižas un iedvesmas lielākoties nav. 

 

Ļoti ilgi man bija tā, ka es teicu „Meiere”, bet domāju Aukstā āda. Tu jau biji iztulkojusi veselu čupu ar citiem darbiem, bet man tā bija pirmā reize, kad saskāros ar romānu, kas tulkots no katalāņu valodas. Kā tev vispār ienāca prātā – pamēģināšu tulkot katalāņus?

Man neienāca prātā. Šo, manuprāt, izdomāja Karstens Lomholts. Vai arī Pēteris Jankavs. Vai arī abi divi. Patiesībā, man šķiet, tu esi pirmā, kas piemin to grāmatu, viņa palika galīgi nepamanīta, bija tāds stipri neizteiksmīgs vāks, un kaut kā… Es pat neatceros, vai kaut viena recenzija bija. 

 

Es šo grāmatu arī ļoti iesaku lasīt citiem, joprojām. 

Laba grāmata. Bet ar katalāņiem es pirms tam biju saskārusies vien tik, ka mana kursabiedrene Itālijā bija katalāniete. Cik atceros, Karstens mani pārliecināja: ja turēšu blakus arī citu valodu tulkojumus, gana labas vārdnīcas un gramatikas grāmatas, tad es to varēšu. Bet tā bija šausmīgi lēna ņemšanās. 

 

Bet tas bija pirmais tulkojums no katalāņu valodas?

Jā, mans pirmais nopietnais katalāņu teksts. Un turēju blakus tulkojumus citās valodās, vairākus – itāļu, spāņu, franču. Un tagad varu atzīties, kaEs atzīstos, ka grāmatu Es atzīstos arī tulkoju tieši tāpat: vispirms izlasu teikumu katalāniski, pēc tam itāliski, tad spāniski, tad angliski vai vāciski, tad vēlreiz katalāniski un tad tulkoju. Lēni un ķēpīgi. Vienkārši aiz bailēm, ka kaut kas paliks pārprasts vai nesaprasts… Laikietilpīgi, toties drošāk. Un interesanti skatīties, kurš kolēģis uz kuru pusi aiztulkojies. 

 

Man šķiet, tu būsi Kabrē uztaisījusi ekseģēzi. 

Pats galvenais ir vispirms izlasīt katalāņu teikumu un pēc tā līkuma cauri citiem tulkojumiem atkal izlasīt katalānisko, un tiešām tulkot katalāņu teikumu, nevis kādu jau pārstrādāto. 

 

Starp citu, Kabrē bija tava vai izdevēja izvēle?

Izdevēja izvēle. Man pašai nemūžam nebūtu drosmes – tas bija Jānis Oga, kurš teica, ka mums to vajag un ka es to varu. Tāpat kā Atēnas puikas, tāpat arī Jānis Oga mani pierunāja. 

 

Es saprotu, ka ar tulkojumiem ir tā – ir kaut kāda daļa, ko tu pati atrodi un izdevējiem iesaki, un ir tā, ka izdevēji tev pasaka – rekur, šitā ir laba grāmata un mums vajag, lai tu viņu iztulko?

Zini – gan, gan. Un liela daļa ir autori, kurus savulaik esmu sākusi tulkot, bet viņi raksta tālāk. Es puslīdz mēģinu sekot līdzi tam, ko viņi dara, un tāpat arī izdevēji. 

 

Bariko, piemēram?

Nu piemēram. Kurš sākumā bija Atēnas autors un tagad ir Zvaigznes autors. Nav jau pilnīgi viss Bariko iztulkots, bet vismaz lielākā daļa ir. Tāpat nav arī pilnīgi viss Eko, toties visi viņa romāni ir iztulkoti. Bet man to autoru ir savairojies tik daudz, ka es vienkārši nejaudāju ne visus izlasīt, ne iztulkot. It kā cenšos skatīties līdzi, kas kurā no manām literatūrām notiek. Un, kad lasu, iekšā uzreiz tāda balstiņa prāto un vērtē – vai to es vispār gribētu tulkot, vai to būtu vērts tulkot un kam to varētu ieteikt. Izdevējiem arī ir dažādas gaumes, un, ja man, piemēram, liekas, ka grāmata derētu Rozes apgādam, es par to viņiem izstāstu. Un tad viņi apdomājas, der vai neder. Bet ne jau vienmēr, kad es kaut ko iesaku, tas tiek uzklausīts – kā nu kuro reizi. 

 

Tev ir kāds īpašais prieks, ko tu esi ieteikusi izdevējam un kas ir iznācis un izdevies?

Es teiktu, ka Sabaļauskaite ir tāda. 

 

Atzīstos, ka esmu vienīgais cilvēks Latvijā, kas viņu nav izlasījis. 

O! Es tevi apskaužu! Tur ir baigi smukie mēra apraksti. Tajā grāmatā ar ģiltenīti virsū. 

 

Bet Sabaļauskaites grāmatas tev ir gandarījums?

Jā, noteikti. Man šķiet, arī Kalvīno es ieteicu… Bet saproti, man ir patiešām draņķīga atmiņa. Vispār atmiņa nav uzticama lieta. To arī vēsturnieki saka, ka atmiņai nevar uzticēties. Un es arī neatceros, vai pati ieteicu vai man ieteica. Piemēram, Sandro Veronēzi man ir mīļš autors: to es neatradu, to Rozes apgādā bija lasījušas vāciski. 

 

Rāmais haoss, ja? Fantastiska grāmata. Un pēc tam bija vēl divas laikam. 

Pēc tam bija, jā, Pagātnes spēks, XY, un šogad esmu Kolibri iztulkojusi, bet vēl pagaidām nav iznācis.

 

Cik labas ziņas!

Tā ir ļoti smaga grāmata. Grūti gāja tulkot. Būs laba. 

Foto: Gints Ivuškāns

 

Kādas ir attiecības starp tulkotāju un visu pārējo komandu, kas veicina to, ka grāmata galu galā nonāk pie lasītāja? Izdevējs, redaktors, maketētājs, mākslinieks… Kā tu skaties uz šīm komandām, un cik tev ir svarīgi, kas tai komandā spēlē? 

Nu, man gandrīz vienmēr ir veicies ar komandu. Ir bijuši atsevišķi izņēmumi, kad kāds no spēlētājiem nav gluži labi vai gluži apzinīgi visu darījis, bet vispār redaktors, labs redaktors ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem pasaulē – katram tekstam. Ir man daži tādi, kurus es sevišķi augstu vērtēju. Un bez laba korektora arī teksts nevar iztikt. Bet arī tad, kad divi labi korektori ir gājuši pāri, kļūdas vienalga paliek – nav grāmatu bez drukas kļūdām. Katrā ziņā tie vairākie acu pāri ir vajadzīgi. Jo mēs visi izlasām nevis to, kas tekstā patiešām rakstīts, bet to, ko iedomājamies, ka esam tur uzrakstījuši. 

 

Vistuvāk tulkotājam sanāk strādāt ar izdevēju un redaktoru, vai ne? 

Ar izdevēju – plānošanas un vienošanās daļa. Ar redaktoru – praktiskais darbs ar tekstu. Lielākajā daļā apgādu es pārlasu arī savu tulkojumu korektūru. Tad ir drošāk. Bet, piemēram, par vāku man reti kur un reti kad ir teikšana. 

 

Tur droši vien galvenos lēmumus pieņem izdevējs. 

Nu, jā, viņi ir tie, kas saprot, ko un kā labāk pārdot. Reizēm parāda vāku variantus un prasa, kurš man vairāk pa prātam.

 

Un kā bija ar Primo Levi Atelpu?

Levi Atelpu izdot ieteicu un pierunāju es. Un esmu sev un citiem nosolījusies, ka Levi tulkošu vēl, tikai nezinu, kad saņemšos. Jo, nu, vajadzētu arī to briesmīgo, iepriekšējo grāmatu Ja tas maz ir cilvēks… Bet es esmu bailīgs un jūtīgs radījums, un tulkojot viss ir jālaiž sev cauri. Baidos atkal vairākus mēnešus dzīvot kopā ar tām šausmām. Un, tādas grāmatas tulkojot, darbam iznāk ļoti daudz ko meklēt, diemžēl klāt nāk vizuālais materiāls. Teksti mani dīvainā kārtā traumē mazāk nekā bildes.

 

Tas ir kaut kas tāds, kas iesēžas un no kā tu netiec vaļā visdrīzāk arī tad, kad grāmata jau ir izdota? 

Diemžēl. Eko Neglītuma vēsturi – antoloģiju ar literatūras fragmentiem un mākslas bildēm – es tulkoju ar kartona gabalu, ko liku virsū ilustrācijām. Bet tāpat, manuprāt, līdz sīkumiem atceros katru bildi, kas bija tai grāmatā. 

 

Spēcīgs tulkošanas mīnuss. 

Toties tekstus es laimīgi aizmirstu. 

 

Kā tev liekas, kura valoda tulkotājam jāzina labāk – tā, no kuras tu tulko, vai tā, kurā tu tulko? 

Abas, bet svarīgāka laikam tomēr ir mērķvaloda, uz kuru tulko. Nepietiek ar to, ka tu līdz pēdīgām nanodetaļām saproti visu tekstu un autoru, jo kāda jēga no tavas saprašanas, ja tu to pašu nevari izteikt sava tulkojuma valodā.

 

Tu daudz strādā ar savu latviešu valodu. 

Cik lielā mērā tas ir apzināti, es nezinu. Valoda ir mans rīks un elpa, un doma. Lielākoties šis darbs notiek neapzināti. Viss, ko es lasu, paliek kaut kur manī. Viss, ko dzirdu, tāpat. Bet cik apzināti tas notiek? Man vienmēr ir lielisks attaisnojums: varu vazāties pa interneta plašumiem un lasīt pilnīgas muļķības, jo es bagātinu savu leksiku! Bet nav tā, ka man galvā pa plauktiņiem stāvētu – tur man ir tie vārdiņi un tur šitie. Viss lielā mērā notiek pusapzināti: ņemies ar tulkojamo tekstu mēnešiem ilgi, un vārdi kaut kādā mērā paši atnāk un ieliekas īstajās vietās. Visādus konkrētus jēdzienus, terminus, žargonismus – to es meklēju cītīgi un apzināti, bet pārējais nāk pats. Tikai jābūt, no kurienes nākt. Ja neesi izlasījis grāmatu kaudzes un neesi savācis savus leksikas krājumus, tad nav, no kurienes. 

 

Pa kuru laiku tu lasi? 

Es pēdējā laikā lasu ļoti, ļoti maz, un lielākoties man grāmatas paliek aizkostas. Par daudz burtu galvā. Un vēl nelaime tāda, ka lasu arvien lēnāk, jo es katru vārdu pārcilāju – kaut kāds profesionālais kretīnisms traucē lasīt ātri. Un es nevaru lasīt tikai sižeta dēļ – latviski pilnīgi noteikti ne. Vēl man ir grūtības koncentrēties uz nopietnajām, garajām formām. Bet varu teikt, ka lasu to jauno literatūru, kas īsās un gaistošās formās parādās, piemēram, feisbukā. Un, par laimi, ir tādas vietnes kā mūsu Punctum un Satori. Tā ir nevis grāmatu, bet mūsdienu īso formu lasīšana. Salīdzinoši daudz lasu telefonā. Pat neatceros, kad esmu pirkusi itāļu papīra grāmatas, – telefonā man ir itāļu lasīklis, un tas nozīmē, ka itāļu grāmatas salīdzinoši lēti varu nopirkt ar diviem trim pirkstu uzsitieniem pa ekrānu. Tāpēc, arī stāvot veikala rindā, varu izvilkt grāmatu – patiesībā grāmatplauktu – un lasīt. Šodien lasīju itāļu romānu, sēžot pie mātes fizioterapeita. Lasīju, stāvot uz perona un gaidot vilcienu. Staipīt līdzi fiziskās grāmatas būtu daudz grūtāk. 

 

Ir tādas divas lietas, par ko nereti dzirdu apkārt runājam, – viens, ka iznīks drukātā grāmata un izdevējdarbība pāries tikai uz e-grāmatām. Un otrs – ka iznīks arī latviešu valoda. Kā tu pret tiem izturies?

Visi mēs esam mirstīgi, visas parādības ir galīgas, un kaut kad visam pienāks gals. Bet ar visu galīgumu man liekas, ka papīra grāmatniecība nekur nepazudīs. Tāpat pareģoja, ka kino iznīks televīzijas dēļ vai glezniecība iznīks tāpēc, ka parādījusies fotogrāfija. Nu nepazudīs grāmatas, jo ir ļoti daudz cilvēku, kam grāmatas patīk kā priekšmets. Es arī sapērkos grāmatas, ko nemaz neizlasu. Bet man viņas patīk – apskatāmi un aptaustāmi priekšmeti. Un arī apostāmi: man patīk grāmatas apostīt. Bet elektronisko grāmatu apostīt nevaru, lai arī cik ērta ir lasīšana jebkurā vietā, izvelkot telefonu no kabatas. Bet par valodas dzīvošanu vai iznīkšanu es tev nemāku atbildēt. Man liekas, latviešu valoda ir daudz labākās pozīcijās nekā jebkurā citā laikā, bet tas, ka valoda mainās, ir normāli. 

 

Ir ļoti daudz cilvēku, kas iebilst, piemēram, pret anglicismiem. 

Man, protams, patiktu, ja valodā vairāk un brīvāk ienāktu jaunie vārdi – tieši latviskie jaundarinājumi. Manuprāt, lietuvieši ievieš nesalīdzināmi vairāk jaunu vārdu, viņu valodas centrs tos lielā mērā uzspiež, bet lietotāji pasprēgā, pasprēgā un drīz vien lieto. Bet mums kaut kā neveicas ar jauno vārdu izdomāšanu un ieviešanu… Ja neuzkrītoši ievieš valodā, tad vārdam ir izredzes, bet, ja medijos parādās raksts, ka, lūk, valodnieki iesaka tādu vai citādu jaundarinājumu, tad to simtprocentīgi noraks. Vispār valodā ir milzums neizmantotu iespēju. Bet es tulkojumos nevaru bāzt visādus jaundarinājumus, ja autors lieto gluži parastus un vienkāršus vārdus. Nedrīkstu salikt nekādus savus brīnumus, kas izlec no konteksta. Man patiktu, ja citi visādus jaunos vārdus lietotu un padarītu par normāliem un ierastiem, tad arī es tos varētu brīvi izmantot. Bet, runājot par aizguvumiem, – valoda tak no tiem lielā mērā sastāv! Mēs nemitīgi lietojam vārdus, kurus uzskatām par īsteni latviskiem un seniem, bet tie ir pavisam jauni, nesen izgudroti vai salīdzinoši nesen aizgūti. Mans mīļais piemērs: mūsu „un” un „jā” ir relatīvi neseni aizguvumi no vācu valodas. Un nevienam nav iebildumu… Viss ir nemitīgā kustībā – tikai tas, kas ir beigts, nemainās. Ja valoda ir dzīva, tā mainās. Tik vienkārši. 

 

Ir populārs stereotips, ka jauniešiem rūk vārdu krājums, rakstniekiem nav vārdu krājuma, žurnālistiem nav vārdu krājuma. Vai tu to jūti?

Es teiktu, ka mūsdienās ir ļoti daudz ātro, paviršo tekstu – un neviens pie ātrajiem, paviršajiem tekstiem ar daiļo vārdu krājumu nestrādā. Tādi teksti ir paredzēti ātrai lietošanai, tas ir fāstfūds. Tas ir tekstu fāstfūds, un ir normāli, ka tas izskatās un garšo pēc fāstfūda. Reizēm man arī liekas, ka viss iet uz galu, bet tad es nonāku bibliotēkās vai skolās, satieku brīnišķīgus jauniešus un saprotu, ka nekas uz galu neiet, viss ir labi. Un, manuprāt, vajadzētu atcerēties, ka vēl nesen bija stipri mazāk cilvēku, kas vispār prata lasīt un rakstīt, bet tagad iespaidu par nabadzīgo vārdu krājumu rada tie, kuri agrākos laikos vispār nebūtu lasījuši un rakstījuši. Tagad viņi iznāk arī publiskajā telpā, pauž viedokļus arī citiem izlasāmā veidā. Agrāk tā nebija. Bet procentuāli to cilvēku, kam valoda ir bagāta un smalka, to cilvēku, kas nodarbojas ar smalko vārdu kulināriju, mūsdienās ir vairāk nekā citos laikos. 

 

Tas nozīmē, ka principā viss ir labi?

Manuprāt, jā. Bet man vispār ir raksturīgs slimīgs optimisms. 

Foto: Gints Ivuškāns

 

Tev kopā ir iztulkots ap simt grāmatu – milzīgi daudz. Bet paralēli tam tu paspēj būt arī pilsoniski aktīva. 

Pēdējā laikā mazāk. 

 

Pēdējā laikā mēs visi esam pilsoniski aktīvi feisbukā. 

Ja tu uzbūvē sev feisbuka tēlu un reizēm to izmanto, lai popularizētu savus politiskos uzskatus un aizstāvētu politiskos domubiedrus, tad faktiski, jā, tā arī ir aktivitāte. Viltīgi liekot fotogrāfijas ar dabasskatiem un puķītēm un panākot, lai algoritms tevi biežāk rāda nevainīgiem pilsoņiem, un tad bliezt ar saviem liberasta uzskatiem! Jā, jā, to es apzināti daru!

 

Bet tev ir svarīgi aizstāvēt konkrētu pozīciju, ko tu pārstāvi?

Nu bet protams! Man ir svarīgi, lai es varu brīvi elpot un lai mani apkārtējie var brīvi elpot. Pasaulē ir pārāk daudz piemēru ar sabiedrības modeļiem, kuros es negribētu dzīvot. 

 

Tu kādreiz brauci arī uz Ģikšu danču naktīm – es zināju, ka Dace Meiere skrien, bet nezināju, ka tev patīk arī šādi pasākumi. Turklāt triekties uz Ģikšiem!

Ģikšos es jau sen neesmu bijusi – cilvēku par daudz, nevar griezties pietiekami ātri! Tāda biežņa! Daudzus gadus man ļoti svarīgas bija arī danču nometnes. Vasarā tāda garā nedēļas nogale, kādas četras piecas dienas, kad dejo līdz nemaņai, līdz pilnīgam izsīkumam un jēlām kājām. Tā arī kaut kādā ziņā ir atbrīvošanās no tekstiem, ar kuriem pilna galva. Jo vecāka kļūstu, jo labāk saprotu, ka instruments, ar kuru es strādāju, ir ne tikai valoda, – izrādās, ka mans darba instruments ir arī ķermenis. Un mani nervi. Baigi dīvaini, bet arī tad, ja sāp kāja, patulkot nevar – it kā jau ar kāju es netulkoju, bet… Kāja šajā gadījumā ir tikai piemērs, bet jebkura fiziska vaina traucē strādāt galvai, un tieši tāpat visādi spēcīgi emocionāli satricinājumi un pārdzīvojumi šo instrumentu, kurš pārraksta grāmatas, padara par vārgi un švaki strādājošu. Attiecīgi skriešana un danči ir psihoemocionālās un fiziskās veselības uzturēšana. Zinu, ka man vajag fizisko slodzi, citādi nedarbojas nekas. Un vēl danci un skriešana sniedz tādus transam tuvus stāvokļus. Nezinu, kas tas ir, bet zinu, ka manam prātam un manai miesai nāk par labu. Tāpat arī mūzika – no mūzikas es neko nesaprotu, bet ļoti daudz klausos – kā smejos – klausos ar miesu. Man nav muzikālās izglītības, es nevaru neko analizēt, vērtēt un saprast, bet mūzikas klausīšanās ir tikpat svarīga kā ēšana – bez tās nekādi. 

 

Ja varam tomēr runāt par tulkojuma oriģinalitāti – kur viņa slēpjas? 

Atbilde: „Viņa ilgi klusēja.” Tas viss ir tik netverams, saproti? Tāpat kā ar mūziku vai mākslu – ir vai nav. Ar tekstu arī – ir dzīvs, nav dzīvs. It kā nemaz nedrīkstētu būt nekāda tulkojuma oriģinalitāte. Tulkojumam ir jābūt precīzam, un ir jāmēģina uztaisīt precīzu oriģināla kopiju, tikai citā valodā, cenšoties izdomāt, kā autors to būtu rakstījis, ja viņš būtu rakstījis latviski. Un tas ir neiespējami. Un skaidrs, ka jebkurš cilvēks jebkuru tekstu, ja tā nav zāļu lietošanas vai veļasmašīnas instrukcija – lai gan tās arī –, iztulko pilnīgi citādi. Lasot manus autorus manā pārcēlumā Meiere nedrīkstētu tekstā pa priekšu grozīties. Ir gadījies, ka man ir norādīts uz meierismiem, un es cenšos meierismus nelietot, bet šur tur tā āža kāja izlien ārā. 

 

Tu zini savus meierismus?

Man ir norādījuši uz dažiem, uzskaitīt nemācētu. Lielākoties runa ir par teikuma intonācijām, vārdu kārtību. Vispār es nedrīkstētu likt savas intonācijas, man jāmēģina pārradīt, pārrakstīt un atveidot autora ritmu. Bet tik un tā izlien manējais. No malas to laikam labāk var redzēt. Bet ar to, vai teksts ir dzīvs vai nav dzīvs, vai ir māksla vai nav māksla, vai kurš skaņdarba atskaņojums ir īstākais, pareizākais vai dzīvākais, – ar to lai kritiķi nodarbojas. 

 

Savulaik Ilmārs Zvirgzds mums teologos stāstīja, ka tulkojums ir labs un oriģināls, ja tu neklūpi tekstā, ja tu to lasi kā latviešu gabalu. 

Jā, tā tam vajadzētu būt. Tas jau ir tas pats, ko es teicu, – uztaisīt to pašu, tikai citā valodā. Vēl no maniem novazātajiem salīdzinājumiem – tas ir viltojums, viltotais romāns. Tā kā glezna pārgleznota, bet citā valodā pārgleznota. Citās valodās vienam un tam pašam tekstam mēdz būt daudz tulkojumu, kurus var salīdzināt, sevišķi klasikas darbiem. Latviski arī ir, bet salīdzinoši maz – varam paskatīties kaut vai to pašu Gētes Faustu. Man ir grūti lasīt Raiņa tulkojumu, mana valoda ir aizgājusi tālu prom. Lai arī cik nozīmīgs Raiņa paveiktais bija tolaik, šodien man ir vieglāk lasīt Bisenieku. Un runājot par oriģinalitāti: tur, kur Bisenieks atzina, ka Rainim ir sanācis tik labi, ka labāk nemaz nevar, Raiņa rindiņas ir pārņemtas un kursīvā iezīmētas – lūk, te priekšgājējam ir perfektais tulkojums, noceļu cepuri viņa priekšā un pārņemu viņa rindas. 

Literatūru netulko ar mehāniskajiem, elektroniskajiem tulkošanas rīkiem. Jebkurus dokumentus, jebkurus lietišķos tekstus var tulkot ar visām elektroniskajām, brīnišķīgajām palīgierīcēm un automātiskajām tulkošanas programmām, bet – varbūt tas ir veco laiku cilvēka uzskats vai pavisam drīz liksies veco laiku cilvēka uzskats –literatūru tā tulkot nedrīkst. Ja vien mēs gribam dzīvu mākslu, dzīvu tekstu, nevis literatūras izstrādājumu, romāna izstrādājumu. Tulkošanā svarīgākais ir tas ilgais laiks, par kuru saku, ka muļļājos, – kad notiek autora un tulkotāja saplūsme. Tā kā aktieris ar savu lomu, kā mūziķis ar izpildāmo skaņdarbu… Kamēr tu sajūti, kas tev ir jāpārrada, nevis vienkārši lieto vārdiņus, ko iesaka vārdnīca vai elektroniskās ārējās smadzenes, kuras saka – tajā un tajā romānā tu šo izteicienu tulkoji tā, tātad arī tagad vari tāpat. Nē, katrā tekstā ir cita elpa, cita balss, cits cilvēks, cits ritms. Tagad mēs viltojam citu gleznu, tur nevar to pašu. Zinu, ka pastāv visvisādas tulkošanas teorijas, kas to mēģina analizēt un racionāli izvērtēt, bet es te muldos diezgan neracionāli. Drusku ezotērēti! 

 

Ko tu teiktu tiem cilvēkiem, kas saka, ka viņi grib tulkot grāmatas?

Lasiet! Sevišķi tajā valodā, uz kuru taisāties tulkot, un es ceru, ka tā ir jūsu dzimtā valoda. Ja uzrunājam tos, kas grib no visvisādām valodām tulkot latviski, tad lasiet, daudz – visvisādus latviešu tekstus, ieskaitot garlaicīgos klasiķus. Jo citādi tulkojamo rīku un materiālu, no kā būvēt tekstu latviski, nevar uztaisīt. Savu iekšējo valodas korpusu var uzaudzēt tikai un vienīgi ar lasīšanu. 

Dalies ar šo rakstu