punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Apgaismības laikmeta neredzamie tīkli

Valdis Pīrāgs

10/11/2020

 

18. gadsimta apgaismības vēsturi, kuras nozīme Latvijas pagātnē saistās ar Gotharda Frīdriha Stendera un Garlība Merķeļa darbiem, caurauž brīvmūrniecības idejas. Līdz šim kultūras un literatūras vēstures interpretācijās tās ne vienmēr ir tikušas pietiekami apzinātas. Sekojot Rīgā brīvmūrniecībā uzņemtā Johana Gotfrīda Herdera rakstītajam par „neredzami redzamo sabiedrību”, tās atgādina, ka līdzās redzamajai vēsturei pastāvējusi arī neredzama – grūtāk izsekojama un atšķetināma, bet arī tāda, kas spēj ierosināt uz jauniem, intriģējošiem pētniecības virzieniem un sarunu tematiem. Brīvmūrniecības vēsturi Latvijā ir pētījis Valdis Pīrāgs – Latvijas Universitātes profesors, Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Internās medicīnas klīnikas vadītājs. Studiju laikā viņš uzņemts brīvmūrniekos Sentavoldā Francijā, vadījis Rīgas ložas Jāņuguns un Ziemeļzvaigzne, bijis Latvijas lielložas lielmeistars. Šajā sarunā V. Pīrāgs atklāj pirmās Latvijas ložas Ziemeļzvaigzne dibināšanas aizkulises pirms 270 gadiem un brīvmūrniecības nozīmi apgaismības laikmeta kultūrā. 

Pauls Daija

 

Kā brīvmūrniecības vēsture palīdz pilnīgāk saskatīt Baltijas apgaismības laikmeta kultūras mantojumu?

Runājot par slēgto biedrību iespaidu uz apgaismības laikmeta vēsturi – ne vienmēr tā bija tieši brīvmūrniecība. Precīzāk būtu teikt, ka tie bija cilvēki, kas vai nu bija brīvmūrnieki, vai arī veidoja kopas ap sevi. Brīvmūrniecība lielā mērā ir tīklošanās – viens no senajiem tīkliem. Var atcerēties indivīdu pulcēšanos klubos Anglijā, arī to, ka savā laikā ik pagastā Latvijā bija savas biedrības un „tīkli”. Tādā ziņā šis fenomens pastāvējis mūžseni. 

Jāatzīst, ka apgaismības vēsture bieži ir tikusi aplūkota vienpusīgi. Pilnīgs skatījums no šādas fragmentētas uztveres atšķiras. Mēs varam aptvert divus periodus, kuros bija pretēji viedokļi – pirmo Latvijas Republikas neatkarības posmu un padomju laiku ar tā indoktrinēto attieksmi pret vēsturi. Saskaņā ar vienu skatījumu, Baltijas vācieši ir bijuši mūsu mūžīgie ienaidnieki un nīcinātāji, saskaņā ar citu, viņu pašu daudz kultivēto kultūrtrēģerisma pieeju – viņi nesa kultūru šajā mežonīgajā Eiropas nomalē, kas arī nav taisnība. Rezultātā šobrīd mūsu rīcībā ir atšķirīgi, polāri viedokļi, bet interesantākais, protams, būtu veidot tādu modeli, kas nav polārs, bet ir pēc iespējas pilnīgs. Sabalansētais 21. gadsimta skatījums man šķiet ļoti svētīgs. 

Tas palīdz apzināties, ka Baltijas vācieši ir daļa no mūsu vēstures. Kādreizējais vācbaltiešu kultūras noliegums ir radījis priekšstatu, ka Latvijas vēsture sākās pirms simt gadiem. Jāatceras, ka Baltijas vācieši sevi neuztvēra kā piederīgus Eiropas vācvalodīgajām zemēm, viņu identitāte bija sakņota Kurzemē un Vidzemē, bet pārpoļoto Inflantijas muižnieku identitāte – Latgalē. Piederības sajūta viņiem bija ļoti elastīga, fleksibla, tā gandrīz katrā gadsimtā mainījās. Tas bijis raksturīgi arī latviešiem un ļāvis ātri piemēroties apstākļiem. 

Tāpat tas palīdz apzināties, ka Latvija vēsturiski nav bijusi tāda nomale un perifērija, kā tas varētu šķist, sekojot šiem polarizētajiem viedokļiem. Apgaismības laika brīvmūrniecības vēsture ir tam viena ilustrācija. 18. gadsimts ir laiks, kurš savā ziņā ir zudis un šodien restaurējams. Vēsture ir ar mums, jo vecie teksti ir pieejami, un tieši brīvmūrniecība ir viens no tiem tiltiem, kas savieno 18. gadsimtu ar mūsdienām. Latvijā brīvmūrniecības aizsākums datējams ar 1750. gadu, kad Rīgā tika dibināta loža Zum Nordstern (Ziemeļzvaigzne). Šīs ložas dibināšana liecina, ka 18. gadsimta vidū Rīga bija viens no centrālajiem punktiem starp Rietumeiropu un jauno Krievijas impēriju. 

 

Kāpēc tika dibināta loža Rīgā?

18. gadsimta vidū brīvmūrniecība bija jauna mode, pulcēšanās klubos nāca no Anglijas, kas, pateicoties pirmajai industriālajai revolūcijai, tika uzskatīta par progresīvāko valsti Eiropā, varbūt pat globāli. Tas bija laiks, kad sāka dominēt eiropeiskā kultūra, stājoties Āzijas dominantes vietā. Līdz ar industriālo revolūciju nāca arī garīgā revolūcija, un brīvmūrniecība bija viena no izpausmēm šīm pārmaiņām modernajā sabiedrībā. Tātad var paraudzīties uz brīvmūrniecību kā jaunu apgaismības laikmeta modi, kaut gan, protams, pastāvēja arī daudz senāka pirmslielložu brīvmūrniecība. 

Modernā brīvmūrniecība ir dibināta 1717. gada Jāņos Londonā un ļoti agri kļuva par globālu un pārvalstisku parādību. Viens virziens tradicionāli bija vērsts uz Franciju, ar kuru Anglijai vienmēr pastāvēja zināms antagonisms. Otrs bija Ziemeļeiropas virziens, kas ietvēra Prūsiju, Krieviju, abas Skandināvijas karalistes – Zviedriju un Dāniju. Ņemot vērā antagonismu starp Zviedriju un Dāniju un faktu, ka Zviedrija bija Krievijas konkurents, Dānija kļuva par tās sabiedroto. Tā veidojās tīklošanās starp Londonu, Berlīni, Kopenhāgenu, Pēterburgu – un Rīga bija svarīgs šī tīkla elements. Jāatceras, ka Pēterburga bija jauna pilsēta un 18. gadsimta laikabiedriem tā bija faktiski Rīgas tīklojuma paplašināšanās uz ziemeļiem. 18. gadsimta Pēterburga bija drīzāk vācu, nevis krievu pilsēta. 

Protams, tīklošanās pastāvēja jau pirms tam – brīvmūrnieki izmantoja agrākus tīklojumus. Tie bija galvenokārt bagātie Rīgas tirgotāji, kuri vienmēr bijuši kosmopolītiski, viņiem bija kantori Londonā jau no Hanzas laikiem, un tas bija dabiski. Tāpat, piemēram, uz globāliem sakariem norāda jau hercoga Jēkaba fenomens, vikingu laiki, Vācu ordeņvalsts un Livonijas ordenis kā tās atzars. Globalizācija ir pastāvējusi izsenis, un mēs no šī neglābjamā krustceļu stāvokļa, kuru bieži esam uztvēruši kā negatīvu parādību, nekad neesam spējuši izvairīties. Jautājums ir tikai par to, kā mēs spējam ar to samierināties un lielā mērā – to arī izmantot savā labā. Atceros, ka reiz kādā diskusijā Igaunijas vēstniekam Vācijā Tītam Maculevičam (Tiit Matsulevitš) tika jautāts, kādu viņš redz Baltiju – kā rietumu cietokšņa sargtorni, austrumu robežu vai arī tiltu. Viņš atbildēja, ka redz to kā tiltu, bet tūdaļ piebilda, ka labāk ir atrasties uz tilta, nevis zem tā. 

 

Vai iniciatīva dibināt Rīgas ložu nāca no Pēterburgas?

Tas nav precīzi fiksējams. Ziemeļzvaigznes dibināšanā svarīga bija alianse starp Krievijas impēriju un Dāniju. Ziemeļzvaigzni dibināja Pēterburgas ložas Zur Verschwiegenheit brāļi Johans Cukerbekers un Johans Dītrihs fon der Heide. Ložas nosaukums atvasināts no Kopenhāgenas ložas Zerubbabel zum Nordstern, jo ložas Zur Verschwiegenheit pirmais vadītājs bija šīs ložas brālis Dānijas sūtnis Pēterburgā Johans Lotariuss fon Malcāns. (Cerubabels, kurš minēts Jaunajā Derībā, bija Otrā Tempļa pamatlicējs Jeruzālemē. Tolaik populāri bija nosaukumi, kas saistīti ar tempļa būvi – tas tika uztverts kā simbols lielu sociālo struktūru veidošanai.) Bet jānorāda, ka fon Malcāna dzimtai bija sakari ar Baltiju kā jau daudziem ziemeļvāciešiem. Krievu vēsturnieki mēģinājuši restaurēt ložas Zur Verschwiegenheit dibināšanu, tomēr par to ir ļoti maz zināms. 

Droši zināms ir tas, ka tās dibināšanā piedalījušies ari Latvijas tirgotāji. Tolaik bagāto dzimtu tirgotāji bija fon der Heides un Cukerbekeri. Hronoloģija ir grūti izsekojama. Iespējams, Malcāns jau uzreiz devās uz Rīgu vai otrādi. Par citiem tālaika notikumiem mēs neko daudz nezinām. Tas saistīts ar diskrētumu, kas tika pārņemts no angļu džentlmeņu klubiem – tie nemēdza iekšējās lietas izpaust uz āru un maz ko pierakstīja. 

 

Ir saglabājies Rīgas ložas Pie zobena ģerbonis, kuru zīmējis Johans Kristofs Broce. Tajā redzams zirneklis, kas auž tīklu. 

Starp Ziemeļzvaigzni un ložu Zum Schwerdt (Pie zobena) bija gluda pāreja – tā nebija cita loža, bet šīs ložas transformācija. Loža Ziemeļzvaigzne strādāja Anglijas provinciālložas sastāvā līdz 1765. gadam, kad tās locekļi nodibināja jaunu ložu ar nosaukumu Pie zobena Striktās observances sistēmā.  Ģerbonī skaidri redzamas pretenzijas uz aristokrātiju – apmetnis, kas veido heraldisko fonu, ir norāde uz augstākajiem dižciltības slāņiem. Savukārt zirnekļa tīkls un devīze Interrupta retexam – „Saaust pārtraukto” – norāda uz saaušanas ideju. 18. gadsimta rīdziniekiem tā nozīmēja vecās taisnības, veco tradīciju atjaunošanu – runa ir par tām tradīcijām, kas pastāvēja līdz ordeņa bojāejai, Livonijas konfederācijas sabrukšanai 16. gadsimta vidū. 

Ļoti spēcīga bija nostalģija pēc šiem „vecajiem, labajiem laikiem” – ne tikai pēc ordeņa struktūras un iekšējiem noslēpumiem, kas arī ir interesanti, bet arī pēc globālajiem, starptautiskajiem sakariem. Lielā mērā var teikt, ka ordenis, tāpat kā Hanzas savienība, turpināja seno starptautiskās tirdzniecības tradīciju jau no vikingu laikiem. Man liekas, ka Latvijas vēsturē un sabiedrības apziņā vienmēr ir pastāvējis šis cikliskums un veco labo laiku tēls. Arī 18. gadsimta bagātie tirgotāji ar nostalģiju raudzījās uz pagātni pirms zviedru laika un Krievijas cara Jāņa Briesmīgā negantībām.

 

Vai viņiem izdevās kaut ko saaust un atjaunot?

Jā un nē. Mēs maz zinām, bet varam mēģināt rekonstruēt tālaika domāšanu. Ir dokumentēts, ka Livonijas ordenim – Vācu ordeņa atzaram – bija savi nerakstīti rituāli. Vācu ordenis tapa lielākoties tajā pašā tradīcijā kā Templiešu ordenis. Livonijas ordeņa pirmsākumi saistās ar Zobenbrāļu ordeni, un tas darbojās pēc templiešu ordeņa statūtiem, saglabājot lielu autonomiju. Šī organizācija bija stipra un noturīga, pastāvēja gandrīz pusi laika no modernās Latvijas vēstures. 18. gadsimta brīvmūrnieki uzskatīja, ka ir mantinieki šīm bijušajām tradīcijām. 

 

Vai varētu sacīt, ka tirgotāju kontakti apgaismības vēsturē veda pie ideju pārneses?

Jā, apgaismības laikmetā brīvmūrniecība, bez šaubām, bija, kā mēs tagad teiktu, platforma, uz kuras bāzes varēja veidoties jaunas idejas un tīkloties līdzīgi domājoši cilvēki. Šai ziņā interesants ir Bērensu loks Rīgā, tāpat arī Cukerbekeri un Fītinghofi. Šo aprindu ietekmei iespējams izsekot, pētot Rīgas pirmā teātra, bibliotēkas, muzeja dibināšanu. Ložas Ziemeļzvaigzne pārraugs Oto Hermanis fon Fītinghofs-Šēls bija Rīgas pirmā pastāvīgā teātra izveidotājs – pēc Kristofa Hāberlanda projekta 1781.–1782. gadā tika uzbūvēts Rīgas teātra nams, ko sauca par Muses namu. Ložas Pie zobena sekretārs bija Johans Gotfrīds Herders, kurš rosināja latviešu tautasdziesmu vākšanu, publicēja tās krājumā Stimmen der Völker in Liedern (1778), nosodīja vācu krustnešu iebrukumu Latvijā 13. gadsimtā un latviešu zemnieku apspiešanu.

Johans Kristofs Bērenss ap sevi pulcināja izcilākos sava laika liberāli noskaņotos Rīgas un Kēnigsbergas intelektuāļus. Viņa draugu lokam piederēja Domskolas rektors un inspektors Johans Gothelfs Lindners, mācītājs Gotlībs Šlēgels, Johans Kristofs Švarcs un grāmatizdevējs Johans Frīdrihs Hartknohs. Kā pilsētas arhīva pārzinis viņš iepazinās ar vērtīgiem vēsturiskiem dokumentiem un Rīgas pilsētas bibliotēkas jauno telpu (tagad — Kolonnu zāle Vēstures un kuģniecības muzejā) atklāšanas runā Bērenss izvērtēja notikumus Rīgā 13. gadsimtā, vainojot katoļu teokrātiju vardarbībā pret vietējiem iedzīvotājiem. Viņaprāt, lībietis Kaupo pēc apmācīšanas bija kļuvis par labu karavadoni un Indriķis Latvietis uzskatāms par rīdzinieku pirmo vēsturnieku.

Brīvmūrnieki arī ļoti aktīvi nodarbojās ar filantropiju, viņiem bija sava bāreņu, kā arī trūcīgo jauniešu skola Rīgā vai Pierīgā. Bet līdzās tam – un arī tā bija apgaismības ideju mode – pastāvēja priekšstats, ka jāuzņemas atbildība ne tikai par trūcīgajiem, bet arī par apspiestām sociālajām grupām. Pie mums tā bija zemnieku kārta un tās izglītošana. Ir vesela plejāde ar apgaismības laika luterāņu mācītājiem, grāmatizdevējiem, ārstiem, muižniekiem, tirgotājiem, kas rakstīja grāmatas zemniekiem latviešu valodā. Pazīstamākais no viņiem ir latviešu laicīgās literatūras pamatlicējs Gothards Frīdrihs Stenders.

 

Vai ir pierādīta viņa iestāšanās brīvmūrniecībā?

Līdz šim nav izdevies fiksēt viņa vārdu nevienā zināmajā brīvmūrnieku sarakstā. Par viņu kā brīvmūrnieku liecina viņa darbība, ciešie kontakti ar brīvmūrniekiem, ceļojumi uz Braunšveigu un Kopenhāgenu. Tāpat arī darbi – apcerējums Wahrheit der Religion (Reliģijas patiesība), ko krievu tulkojumā izdeva brīvmūrnieks Nikolajs Novikovs, manuskripts par alķīmiju, pie kura izdevuma pašlaik strādā Māra Grudule. Viss liecina, ka Stenders ir bijis iekšā brīvmūrnieku aprindās. 

 

Latviešu kultūras vēsturē stabilu vietu ieguvis pretstatījums starp mēreno Stenderu un radikālo Merķeli. 

Stenders bija apgaismības laikmeta cilvēks, Merķelis piederēja jau nākamajam, revolūciju laikmetam. Merķelis bija politiski ļoti aktīvs, konfrontējošs, dziļi apvainots jaunībā, visu mūžu saglabāja naidu pret savas šķiras pārstāvjiem, sevišķi pret muižniekiem. Te zināmā mērā var vilkt paralēles ar Johanu Reinholdu fon Patkulu, kurš agresīvi cīnījās par Vidzemes lokālo autonomiju, valstisko identitāti un bija viens no tiem, kas izprovocēja Lielo Ziemeļu karu. Tas ir arī piemērs, kā Baltijas cilvēki spējuši ietekmēt liela mēroga notikumus. 

Arī Merķelim gan transformācijas bija milzīgas – no jūsmīga revolūcijas ideju piekritēja līdz frankofobam un Krievijas impērijas slavinātājam. Bet viņš konsekventi saglabāja simpātijas pret apspiestajiem, trūcīgajiem – būtībā mūsdienu izpratnē viņš bija kreiss. Viņš pirmo reizi šajā laikmetā padarīja populāru latviešu vārdu, un par to latvieši var būt pateicīgi Merķelim. 

 

Šķiet, Latviešus Merķelis sarakstīja, vēl nebūdams brīvmūrnieks. 

Grūti spriest. Viņam bija savi draugi Rīgā, un, lai gan Merķelis nebija tuvs Bērensu aprindām, var būt, ka jau pirms aizbraukšanas uz Berlīni viņš bija saistīts ar Rīgas brīvmūrniekiem. Domāju, ir iespējams, ka Latviešos Merķelis pa daļai pauda arī citu rīdzinieku domas. Tolaik jau bija diezgan liela opozīcija dzimtbūšanai un vecajām tradīcijām, kas Rīgā un Vidzemē bija stipras. 

 

18. gadsimta beigās, kad nāca klajā darbs Latvieši, brīvmūrniecība mūsu reģionā jau bija faktiski likvidēta pēc Katrīnas II neoficiālā aizlieguma. 

Jā, taisnība, ka oficiāls aizliegums Krievijas impērijā bija daudz vēlāk – Aleksandra I laikā. Katrīna II mutiski pauda savas labvēlības atsaukšanu. Savā valdīšanas periodā viņa bija bijusi aktīva brīvmūrnieku atbalstītāja, taču 18. gadsimta 90. gados franču revolūcijas, arī antimasoniskās literatūras iespaidā viņa saprata, ka jāierobežo jebkuru slēgto biedrību darbība. Ar gubernatoru starpniecību 1794. gadā tika izplatīta ziņa, ka ir jāpārtrauc slēgto biedrību sanākšanas. Vēsturiski varam par to būt pateicīgi, jo visiem brīvmūrniekiem bija jāparaksta solījums, ka viņi vairs nepiedalīsies ložu sanāksmēs. Tāpēc mēs precīzi zinām, kas bija brīvmūrnieki 18. gadsimta beigās un kādas bija ložas. 

Tomēr nebūtu pareizi apgalvot, ka brīvmūrniecības vēsture būtu beigusies līdz ar Katrīnas II aizliegumu. Tie paši cilvēki turpināja veidot jaunus tīklus. 1797. gadā Rīgas ložas Zur kleinen Welt brāļi nodibināja dziedāšanas biedrību Eifonija. Tā darbojās līdz Pirmajam pasaules karam, izkopa koru kultūru. Jāatceras, ka brīvmūrnieku rituālos kopīgai dziedāšanai bija liela nozīme. Mazliet spekulatīvi var teikt, ka idejas par kopīgu dziedāšanu lielā mērā bija pamatā pirmo Baltijas vāciešu dziedāšanas biedrību izveidē un dziedāšanas svētku nostiprināšanā, kas savukārt latviešu nacionālās atmodas laikā bija impulss mūsu dziesmu svētkiem. 

1802. gadā tika dibināta Rīgas literāri praktiskā pilsoņu savienība, kura izdeva laikrakstu Rigaische Stadtblätter, par goda priekšsēdētāju ievēlēja Johanu Kristofu Broci, atpirka viņa zīmējumu un aprakstu krājumu un nodeva Rīgas pilsētas bibliotēkai. 1817. gadā tika dibināta Kurzemes literatūras un mākslas biedrība, savukārt 1824. gadā – Latviešu literārā (draugu) biedrība. Te minama arī 1792. gadā dibinātā Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā biedrība. Šīm biedrībām piemita arī būtiska nozīme latviešu nacionālās atmodas sagatavošanā – tās izdeva un bez maksas izdalīja grāmatas latviešu valodā, Kurzemes literatūras un mākslas biedrība arī stiprināja viedokli pret latviešu pārvācošanu. Var atkārtoti redzēt, ka tie paši cilvēki, kas bija brīvmūrnieku ložās, organizēja šīs biedrības. Dažādi klubi, piemēram, angļu lasīšanas biedrības, protams, bija globāla tendence, taču Baltijā redzam, ka šī tendence uzplauka līdz ar brīvmūrniecības aizliegšanu. 

 

Vai var teikt, ka šajos gados brīvmūrniecība no slēgtas kopienas kļuva par atklātu?

Tā tai bija iespējams labāk īstenot savus mērķus. Pēc iluminātu ordeņa aizliegšanas Bavārijā brīvmūrnieki ātri aptvēra, ka daudz efektīvāk ir darboties, izplatot brīvmūrniecības idejas caur atklāta tipa biedrībām. 

 

Tas nozīmē, ka brīvmūrniecības vēstures pētījumi vēl var arī nākotnē sniegt saistošas atziņas par līdz šim maz zināmiem aspektiem Baltijas apgaismībā. 

Daudz kas brīvmūrniecības vēstures pētniecībā īstenībā ir spekulatīvs, jo avoti un fragmentāri un dažādi interpretējami. Daudzas parādības mēs nevaram pierādīt tiešā veidā ar dokumentiem, tās ir pētāmas netieši, kas, man liekas, vēsturniekiem vienmēr ir pats interesantākais. Gluži tāpat kā kvantu fizikā vai elementārdaļiņu fizikā – ir daudz interpretāciju tam, ko nespējam izmērīt un ko neviens nav redzējis, piemēram, vienpadsmit dimensiju telpa vai stīgu teorija. Mēs varam netieši interpretēt vai radīt modeļus, lai izskaidrotu to, ko varam izmērīt, vai vēstures gadījumā – to, kas ir pierakstīts. Bet šie modeļi var mainīties, tie nav konstanti. Nākamās paaudzes vēsturnieki tos interpretēs no jauna. Tāpēc man liekas, ka brīvmūrniecības vēstures pētniecība nekad nerimsies.  

 

Dalies ar šo rakstu