— Kā nokļūt dzejolī un kādu laiku palikt tur dzīvot, no visa tīkami norobežotam un tīram

Par Laura Veipa dzejoļu krājumu Interesantās dienas (Orbīta, 2020)

Laura Veipa krājums Interesantās dienas, izdots vienlaikus ar vēl trim Orbītas jaunās sērijas grāmatām, ir kā iluminators no iedomātas, pašizvēlētas, ilgi gaidītas lidmašīnas, kurā patlaban būtu tik labi atrasties. Te, lejā, plosās kaut kāds ārprāts, par spīti siltumam, tomēr pielavās tumsa, lapas pa zemi, Vīnē šauj cilvēkus, Nicā griež galvas, un Matisa aplikāciju tehnika, izkopta, iespējams, skatoties uz tām pašām namu sienām un ielām, un cilvēku slinko plūdumu tajās, zaudē daļu pievilcības uz visiem laikiem. Šis viss ir absurds, absurda reālisms – par Baltkrieviju pat nerunāsim, Polijā baznīca grib pagriezt laiku atpakaļ un padarīt sievietes par jebkuru grūtniecību izstaigājošiem zārkiem. Mierīgākajās sabiedrībās cilvēki staigā sejas maskās un cenšas turēties patālu cits no cita – vai sēž komentēšanas vietnēs un vaimanā par sazvērestībām. Kas ir šis laiks, ko neķer akmens cirvis?

Vai šajā laikā vēl eksistē kaut atblāzma no Šillera senā dalījuma – naivā un sentimentālā dzejā? Vai iespējams īsts naivisms dzejā, un vai sentiments ir leģitīms pārkairināta jūtīguma izpausmes līdzeklis? Vai visa dzeja attiecībā pret kaut kādu, vēlami nosacītu, bet ļoti konkrēti jūtamu un piedzīvojamu ārpasauli, šobrīd nav naivisms un visi mums pieejamie līdzekļi, izņemot medicīniskos, – sentimentāli?

Lauris Veips savā debijas krājumā veido vairākas poētiskās eksistences plaknes, un katrs lasītājs var pats uzsliet telpisku modeli, vadoties pēc savām daudzdimensionalitātes vajadzībām. Es izvēlējos trīs. Pirmā – ikdienības dimensija, kur tilts savieno divus konkrētus krastus, un starp tiem var dzert kafiju (tik šķietami neobligāts dzejolis un gājiens (16. lpp.)), bet – pastāvošs, nu jau neatceļams vismaz šīs grāmatas ietvaros), kur pastāv mājas, kur durvis veras noteiktā veidā, kur reizēm var pateikt – viss; kur pastāv darbs. Kā otro ņemu superspēju atspoguļot uz sienas bērnības diapozitīvus ar vārdiem vien. Trešā lai būtu neiespējamo un iespējamo attiecību galerija, skopa, spilgta, mazliet izmisīga, taču pārliekas depersonalizēšanas nesamocīta. Attiecības ar miesu, prātu, garu un – it kā neuzkrītoši, bet tomēr – arī valodu (piemēram, dzejolī tas nav nekā traģiska (36. lpp.)) risinās šķietami surdinēti, tomēr gana stipri, lai lasītāja apziņā iespiestu attiecības apliecinošas zīmes. (Nez kāpēc patlaban atceros melnos cipariņus, ko reiz iespieda siera garozā; izlasīju tos un mēģināju atrast kaut kādas sakarības, neatceros, vai atradu.) Veipa dzejas zīmju sistēma turas kopā, un cauri dzejoļiem plūstošā strāva neliek tiem eksplodēt lasītāja rokās, bet gan pārliecina: šis dzejas objekts vēl var mums noderēt ceļā caur visu, kas ārpus krājuma: neskaidru mainīgo biežņu, kur pat antenas zēna galvā no tā bēdīgā dzejoļa (14.–15. lpp.) būtu milzīgas drošības sajūtas garants.

Kad Lauris Veips kopā ar savas poētiskās paaudzes biedriem uzstājas kādā lasījumā, visam pāri var nostiepties ģeometrizēti elegants ironijas tīkls ar ievelkošu zumoņu kaut kur aiz tā. Līdzīgs iespaids mani piemeklēja, sastopoties ar šīs paaudzes uznācienu nu jau pirms daudziem, diviem gadiem: krājumu Kā pārvarēt niezi galvaskausā (Valters Dakša, 2018). Tagad, kad lasu Veipu atsevišķi no kopkrājuma paaudzes biedriem, aktualizējas drīzāk paspilgtināta zumoņa, kurā var sākt izšķirt vēstījumu un melodiju, bet ironijas un intertekstualitātes tīkls paliek fonā – kā stiprinājuma elements un paaudzei (-ēm) kopīgās un nepieciešamās telpbūves elements.

Spēja distancēties pašam no sava trausluma ir obligāta izdzīvošanas komplekta sastāvdaļa, vai ne? Tādi dzejoļi kā tas, kurš beidzas ar bezē cepumu (9. lpp.), vai tas, kurš sākas ar varavīksni (34. lpp.), vai tas, kurā vizuāli un skaniski izvērsts pāvs (27. lpp.), noteikti palīdz tikt līdz tekstiem, kuri noloba ne vien autoru, bet arī lasītāju (īsumā – notiek tas dzejas veids, ko Šillera kungs sauktu par sentimentālu, bet mēs te, šaipus jau 21. gadsimtam, mēdzam dēvēt vienkārši par lirisku, it kā tas kaut ko paskaidrotu). Starp (autora un lasītāja, un teksta) distanci un iegremdējumu stāv arī tādi darbi kā pilnmēness pārgājiens (6. lpp.) – īsti, īsi poētiski atklājumi mijas ar saulrietiem un lakstīgalu balsīm, neradot nekādas šaubas, ka autoru neapēdīs ne minētās vai citas klišejas, ne to dabas ekvivalentu skaistums. Skaistums, ak Dievs, vai tiešām mūsdienās kāds runā par skaistumu? Krišjānis Zeļģis, jā, „mans” poļu Zagajevskis, jā, bet vai vēl kāds? Arī Lauri Veipu nodarbina skaistums kā kategorija, kā atskaites punkts. Burtiski tas izvērsts darbā ar nosaukumu šis dzejolis (25. lpp.), kurš apliecina, ka „tavs prāts un ķermenis ir ļoti, ļoti skaists”, bet mazāk tiešos veidos risināts vairākos krājumā lasāmajos dzejoļos, neliekoties ne zinis par šī devalvētā jēdziena atstātajiem nīkajiem apgabaliem citviet tekstu pasaulē.

Vēl viens aizlaiku un pārlaicīgs autors, R. M. Rilke, pieļauju, jau gaidīja drukātās lapās parādāmies kādu, kurš mēģinās runāt patlabanējā gadalaika mēlē ar neslēptu maigumu un bezbailību (vai tām ir mērinstrumenti?). Rudens dziesma: „pa pelēku mēli / mēs braucam ekskursijā / dzeltenas alejas pāri / galā baznīcas zvans” (22. lpp.) – turpina rilkisko tradīciju: meklēt pārlaicīgo gada-laikā, šajā pārejošajā nogrieznī. „visi zina kā / bet ne ar ko tas beigsies / pirmās nokrīt aktīvākās lapas,” turpat tālāk raksta autors, un šī vērojuma precizitāte aizved vēl dziļāk pa pelēko mēli; dzejolis ierauj savā noslēgtajā, līdz ar to nebeidzamajā procesualitātē.

To, ka Veipam ir arī dzejolis rilkes motīvs (37. lpp.), atklāju tikai trešajā grāmatas lasījuma reizē. Samulstu, gandrīz vai sakaunos, jo man arī tāds ir, un pat redaktors mums ir viens un tas pats (redaktors ir Artis Ostups; tikai mana grāmata vēl nav iznākusi). Varbūt tu esi atgriezies, Rainer? Varbūt, Friča Dziesmas un Valda Bisenieka atdzejots un ievākots latviski, tu pat gribēdams nespētu mūs pamest? Katrā ziņā, ja tu esi atpakaļ, izlasi Veipa dzejoli kā aizmigt desmit un mazāk minūtēs (12.–13. lpp.), iespējams, caur to var atvērt ne vien durvis uz dzejnieka tumšākajiem kambariem, bet ieraudzīt iespaidīgu procesu: drošības sajūtas meklējumus radikālas nedrošības piestrāvotā tekstā. Un tas ir viens no grāmatas centrālajiem dzejoļiem, dzejoļiem, bez kuru klātpielaišanas tai nevarēsit tikt cauri.

Grāmata strukturēta trijās daļās; pēdējā piedāvā vairākus smagsvara tekstus un garākus dzejoļu salikumus; to vidū ir arī jau minētais rilkes motīvs, dažas atmiņas ir eksplozīvas… (48.–49. lpp.) un jura cikls (40.–42. lpp.), kas iesēdina lasītāju visādi neērtajā skolas solā, bet dzejolis tēvs (44.–45. lpp.) spēj arī atstāt bez valodas, bez komentāra (līdz tam man jāizaug vai jāatstāj tas viņpus rakstītām sarunām). Taču skolniecisku prieku par visādām foršām mantām un atradumiem, vai tie būtu „garāmbraucēji kā rībošas pūces” (23. lpp.), „mēness – izbalējusi ceļazīme” (turpat) vai ananass, kurš no jauna ir iestādīts latviešu literatūrā (5. lpp.), es varu paust vienā mierā. Vēl trakāk, sekojot Veipa iztēles soļiem, mani arī pārņem sen aizmirsta vēlme ienirt metonīmijas tropos un samirkt metaforu lietū, ko autors tomēr prasmīgi dozē, it kā pie viena spētu no malas pieskatīt lasītāja un teksta attiecības.

Ananasu stādīšana ir ne mazāk mīklaina par ūdensrožu dēstīšanu – arī tā man nāk prātā, mēģinot definēt efektu, kādu Laura Veipa grāmata atstājusi uz mani. Lasīšanas ainavā ir noslēpumaini ielidināti kaut kādi sakņu čemuri, skaisti un jocīgi savā atsevišķumā un senāki par katru no mums, kas par tiem runājam; tie pēc mums neizprotamiem likumiem atradīs augsni un ieaugs, kļūstot par daļu it kā pašradītā (jo ļaujam tiem ieaugt) un tomēr kāda uzdāvināta skaistuma elementu veidotā neģeometriskā rakstā.

Kad grāmatas lasītāji tiek līdz šai vietai mēģinājumos par to runāt, tie parasti – veiksmīgos un laimīgos gadījumos, protams – saka: gaidīsim otro dzejas krājumu. Es tomēr gribu, lai grāmatām ir ilgāks mūžs nekā ananasiem vai citronkūkām, tāpēc teikšu: Interesantās dienas ir izlasītas, lai dzīvo Interesantās dienas!