punctum

Literatūra un kultūra

Rakstnieces balss. Rakstnieka balss

Kristīne Želve

17/11/2020

 

Šogad gaidāmā festivāla Prozas lasījumi devīze ir Rakstnieces balss. Rakstnieka balss, uzsverot autoru izteiksmes un vārda brīvību, kā arī pievēršoties politkorektuma, cenzūras un pašcenzūras jautājumiem. Punctum sadarbībā ar festivālu publicē rakstu sēriju Esejas par balss brīvību, kurā aicināja piedalīties rakstnieces un rakstniekus, literatūrzinātnieces un literatūrzinātniekus, publicistes un publicistus. Sērijas ilustrācijas veidojuši jaunie mākslinieki, pirmajam rakstam, kura autore ir Kristīne Želve, Līva Dortāne.

 

Vienīgā Tarkovska filma, pie kuras man ir vēlēšanās atgriezties, šobrīd  ir Spogulis. Tajā ir daudzi Tarkovska meta kontrolētajam kinematogrāfam neraksturīgi dokumentāli ielaidumi – arhīva kadri, dokumentāli viņa mātes Marijas Višņakovas filmējumi un tēva Arsēnija Tarkovska dzejas lasījumi audiorindā. Ja atceraties, Spogulis sākas ar melnbaltu dokumentālu epizodi, kurā medicīnas darbiniece veic hipnozes seansu (vai varbūt tā ir kāda cita tajā laikā aktuāla ārstniecības metode?) jaunam cilvēkam, kurš diezgan jūtami rausta valodu. Pēc dažām manipulācijām viņa nosaka: „Tagad es noņemšu saspringumu, un tu varēsi runāt, nebaidoties no savas balss, skaļi un skaidri, viegli un brīvi [громко и четко свободно и легко]!” Pēc neliela minstināšanās un satrauktu gaidu mirkļa puisis skaidri, bez stostīšanās noskalda: „Я могу говорить!”1 – un aiziet filmas titri, uz koka kāršu žoga sēž Margarita Terehova, skatās tālumā un smēķē, pa mežu skrien viņas puika, pār lauku šurp nāk Soloņicina Ārsts, vējš iekustina zāles stiebrus un egļu zarus, skan Arsēnija Tarkovska dzeja – vārdu sakot, viens cilvēks stāsta mums kādu ļoti personisku stāstu, nebaidoties no savas balss.

Vai esat ievērojuši, ka balss cilvēkam dod milzu pašapziņu? No skolas gadiem es labi atceros tos dažus ar īpašām balss dāvanām aplaimotos, kas varēja iziet kora priekšā un nodziedāt solo. Es vēl šodien varu nosaukt viņu vārdus – Iveta, Inga, Kristīna –, es joprojām atceros viņu matu krāsu, pīnes, zirgastes, griezumu, matu bantes, blūzes un baltās zeķbikses. Vienmēr esmu mazliet apskaudusi tos, kas spēj nostāties zāles priekšā un komunicēt ar balsi, kam balss ir gan medijs, gan instruments – bet vai starp šiem „balss pavēlniekiem” iederas arī rakstnieki, man jājautā pašai sev, atceroties, kā Prozas lasījumu vakarā Ingas Ābeles rokā dreb balta papīra lapa – jau divdesmito gadu, pēc grāmatām, balvām, tulkojumiem, lasījumiem, lasītājiem, pēc. 

Vai rakstnieka balss dod viņam milzu pašapziņu? (Protams, mēs visi saprotam, ka rakstnieka balss” nav dziedātāja balss”, rakstnieka balss bez skaņas skan tekstā – un tomēr, ja tev mazliet nedreb sirds, rokas vai pakrūte, dodot to kādam lasīt, tad arī to rakstīt nav bijis vērts.)

Lai radītu tekstu, būtu vajadzīga lielāka drosme, nekā lai kādam to parādītu. Nebaidīšanās no savas balss ir tas Ariadnes pavediens, kas ļauj autoram savu tekstu (vai jebkuru mākslas darbu) aizdabūt līdz galam, līdz punktam pēc pēdējā teikuma, līdz vēl vienai ievākotai domu, jūtu, pieredzes, zināšanu un valodas apvienībai ar dažādiem tekstiem jau pārblīvētajā pasaulē. Es nezinu, vai tam ir kāds sakars ar pašapziņu. Ar drosmi gan, noteikti.

Šogad Prozas lasījumu vadmotīvs ir Rakstnieces balss. Rakstnieka balss. Rakstnieka balss ir tā (vai vismaz ideālajā pasaulē tai vajadzētu būt tai), kas spēj konfrontēt mūs ar nepatīkamo patiesību, neērtām sarunām, aizliegtām vai noklusētām tēmām, svarīgiem jautājumiem, citādi neiegūstamām pieredzēm. Tā kā rakstnieka spēkos ir iedot balsi (kalks no angļu „to give a voice” šoreiz ir ļoti precīzs) saviem varoņiem, viņa rokās ir izvēle – vai piešķirt to līdz šim nesadzirdētajiem, neuzklausītajiem, atstumtajiem, pārprastajiem, marginalizētajiem, stigmatizētajiem vai vēlreiz malt jau izmalto, izvēlēties drošas, pārbaudītas, „ejošas” tēmas, atstrādātus varoņu, dzimuma vai sociālo lomu, perspektīvu modeļus. Starp citu, tas ne vienmēr ir auksta aprēķina vai konjunktūras jautājums, bieži vien tas ir autora domāšanas jautājums.

Caur rakstnieka/rakstnieces balss perspektīvu šajos Prozas lasījumos gribējām runāt par vārda un izteiksmes brīvību un tās robežām – esošajām, imaginārajām, uzspiestajām, pašu uzliktajām –, par cenzūru un pašcenzūru, kā karstu kartupeli starp kreisajiem” un labajiem” viļāto un tulkojumā pazaudēto politkorektumu un cancel kultūru – atcelšanas jeb, kā iesaka filozofs Artis Svece, izslēgšanas kultūru, kas tiek uzskatīta par jaunu pilsoniskās sabiedrības fenomenu un lielā mērā dzemdināta no sociālo mediju visaptverošā pārrobežu spēka, kura ietekmē (nereti ar mobinga vai šantāžas elementiem) atteikšanās no pakalpojuma, produkta vai personības kļūst par veidu, kā paust savu nosodījumu vai  nepiekrišanu saturam, vēstījumam vai vēstītāja rīcībai un izvēlēm. Interesanti, tikko pārskatot Orsona Velsa Pilsoni Keinu, 1941. gadā uzņemtu filmu, atklāju, ka cancel kultūra Amerikā jau bija pazīstama –  Čārzla Fostera Keina politiskā karjera tika, citēju, „forever canceled”,2 kad viņš tika, filmas valodā runājot, notverts mīlas ligzdiņā ar dziedātāju.

Reiz, kad klāstīju šos festivāla darba grupā izbreinstormotos uzstādījumus kādai draudzenei, tulkotājai, viņa man ieinteresēta pavaicāja – vai tad mūsdienu latviešu rakstnieki zina, kas ir cenzūra?

Bieži un par biežu citētais Imants Ziedonis droši vien dotu atbildi – ar ko salīdzināmies? Ja tepat blakus autorus un pilsoņus, kuru vienīgais noziegums ir runāšana (rakstīšana) savā balsī, pakļauj apsūdzībām, tiesas procesiem, piekaušanai, vajāšanai, psiholoģiskam teroram, ieslodzījumam – vai latviešu autori kaut ko zina par cenzūru? Vai tāpēc, ka uz mūsdienu latviešu autoriem neattiecas vardarbīga un agresīva režīma kontrole, mēs neko nezinām par cenzūru?

Tas, ka kaut kur (un tepat blakus) vārda brīvība tiek sista daudz smagāk, protams, neatceļ cenzūras elementus vai „vēlmju cenzūru” Latvijas mākslas procesos, kuru institucionālais jeb valstiskais kopsavilkums kulminēja 2015. gadā, kad Saeima diezgan negaidīti atbalstīja deputātes Jūlijas Stepaņenko priekšlikumu koriģēt Izglītības likumu, lai mācību iestādēs nodrošinātu „izglītojamā tikumisko audzināšanu, kas atbilst Latvijas Republikas Satversmē ietvertajām un aizsargātajām vērtībām, īpaši tādām kā laulība un ģimene”, kā arī „aizliegta tādu mācību līdzekļu un citu materiālu izmantošana vai izplatīšana, kuri var negatīvi ietekmēt izglītojamā tikumisko attīstību”. Interesanta sakritība – šobrīd, strādājot pie seriāla par latviešu preses magnāti Emīliju Benjamiņu (kuras attiecības ar vārda brīvību sarežģās pēc 1934. gada Ulmaņa apvērsuma), esmu 1927. gada Latvijā, kad Saeima apstiprina noteikumus par jaunatnes pasargāšanu no nevēlamas literatūras ietekmes, kā rezultātā top (un ik pēc laika tiek atjaunots un papildināts) Jaunatnei kaitīgas (sēnalu un neķītrību) literatūras apvienotais saraksts. Tajā tiek iekļauti izdevumi, kurus nebija atļauts atklāti izlikt grāmatu tirdzniecības vietās, turēt skolu bibliotēkās, izsniegt personām, jaunākām par 18 gadiem. Līdzās bandīta Kaupēna noziegumiem vai Rasputina gaitām cara galmā lielais vairākums „sēnalu un neķītrību saraksta” darbu bijuši ar erotisku ievirzi, tiesa, neizslēdzot arī izglītojošo aspektu – kā Modernās sievietes intīmā dzīve, Kas jāzina katrai sievietei, Kas jāzina katram vīrietim, Sievietes veselība un higiēna, Kā izsargāties no grūtniecības. Šodien lielākā daļa izdevumu no tolaik skrupulozā, garās un plašās komisijas diskusijās veidotā saraksta vienkārši atrodas tur, kur nešaubīgi ir pelnījusi atrasties, – vēstures mēslainē. (Tas gan nekādi neattaisno Sēnalu literatūras komisijas veidotāju alkas kontrolēt un cenzēt pilsoņu lasīšanas izvēles.) Un tomēr, lai uzturētu balsi formā, šad tad ir veselīgi kaut vai pusbalsī veikt runas vingrinājumus, atgādinot, ka nākam no nācijas, kas Kaitīgās literatūras sarakstā līdzās Erosa nedarbiem un Visi dzied Pidiridrallalā pamanījās ietūcīt arī Bokačo Dekameronu, Bairona Dzejnieka dzīvi un pat baskāja Irbīša autobiogrāfisko tekstiņu Iz manas dzīves. Pēdējais mani pat ieintriģēja – kas 29 lappuses biezajā brošūrā varēja būt tik amorāls un jaunatni samaitājošs? Varbūt kaut kas tikpat tiešs, atklāts un nenogludināts kā Ugas Skulmes Atmiņu grāmatā vai Birutas Baumanes Es dzīvoju

Tas, kas mazliet mierina,  Latvija nebija vienīgā valsts, kas iedarbināja šādus kontroles mehānismus, attaisnojoties ar nācijas morālās stājas” saglabāšanu.

Tas, kas nemierina, – Sēnalu un neķītrības apkarošanas komisijā līdzās teologiem, izdevējiem, skolotājiem, vecāku pārstāvjiem un sabiedriskiem darbiniekiem darbojās arī literāti. Tas, kas atkal mazliet pamierina, – bija arī tādi, kas no šī goda atteicās vai, kādu laiku padarbojušies, ātri pazuda kokos.

Viena lieta, kas raksturīga un vienojoša abos tikumības cenzūras” mēģinājumos, ir tikumības jēdziena aplūkošana tikai caur seksualitātes prizmu, aizmirstot vai izliekoties nezinām, kā to tulkojuši grieķu filozofi vai latviešu folkloras radītāji. Otra – kā arguments cenzūrai vai ierobežošanai tiek izmantota  mākslinieciskā kvalitāte” – bieži vien tā ir „zema”, nepietiekama” vai apšaubāma”, reizēm sastopamies arī ar māksliniecisku neveiksmi”. Ar šādu argumentāciju padomju periodā  tiek novākta” Gunāra Priedes luga Smaržo sēnes, Rolanda Kalniņa filma Elpojiet dziļi un gandrīz pilnībā iznīcināta cita – Piejūras klimats. Pārskatot minētos darbus šodien, protams, nekādu neveiksmi tur neatradīsiet, tikai valdošajai ideoloģijai nevēlamu saturu, bet Piejūras klimata gadījumā pietika tikai ar formu. Līdzīga retorika ar vēlmju cenzūras elementiem bija dzirdama pavisam nesen – nesenā diskusijā par autores izvēli krājumā Mūsējās. 50 pasakas par Latvijas sievietēm iekļaut Tatjanu Ždanoku.

Grāmata kā problēma ir grāmatas kā personības sākums,” stāstā Mīlestība pret grāmatu rakstīja Jāns Undusks, lasīšanu iedalot funkcionālā lasīšanā – teksta vienpusējā lietošanā, kādā mēs lasām pamācības, zāļu instrukcijas un aprijam lubenes, detektīvus un pēc viena piegriezuma uzpucētās tik atklāts kā nekad” intervijas, – un komunicējošā lasīšanā ar grāmatu kā sarunu, strīdu, polemikas, mīlestības naida un pat nozieguma partneri. Daudzi cilvēki ar komunicējošo lasīšanu iepazīstas tikai tad, kad spiesti lasīt kaut ko tādu, kas viņiem ne pārāk patīk vai ir pārāk grūts,” saka Undusks.

Palikt dialogā ir viena no svarīgākajām fāzēm attiecībās ar mākslas darbu, un to spēj nogalināt ne tikai brutāla institucionāla cenzūra, bet arī aiz cēliem mērķiem vai formāli pareiziem saukļiem aizbāzti cenzūras elementi vai vēlmju cenzūra”. Vai – bēdīgākajos gadījumos – pašcenzūra, jo kā vienā ne pārāk komplimentārā recenzijā par kādu grāmatu izteicās Normunds Naumanis, būtībā jau rakstītāju ierobežo tikai pašcenzūra (sirdsapziņa), jo papīrs pacieš visu, savukārt potenciālo lasītāju domas pats Dievs nevar izskaitļot. 

 

Visbeidzot – droši vien būtu dīvaini nekomentēt šīgada Prozas lasījumu izvēli festivāla devīzē apzināti iekļaut nodalītas abu dzimumu rakstītāju balsis – Rakstnieces balss. Rakstnieka balss. Protams, auditorijas uzmanība pastiprināti vērsta uz rakstnieces balsi, ko ikdienas komunikācijā pieļauj (bet nenosauc vārdā) tradicionāli un pašsaprotami vīriešu dzimtē lietotais profesijas apzīmējums rakstnieks”. 

Šī izvēle nebija par dzimumiem. Šī izvēle bija par balsi.

 

P. S.

Un nobeigumā mazliet, kā mēdz teikt, nesaistīti.
Kopš vasaras, domājot par šīgada Prozas lasījumu tematisko ievirzi, rakstnieka/rakstnieces balsi, izdarītas piezīmes, kuras tīrā veidā neiekļuva šajā tekstā, bet kuras tomēr gribu pieminēt.

Artis Svece satracina pat inteliģento sabiedrību, uzrakstot, ka politkorektums nav cenzūra un Blaumaņa Ābramā mēs joprojām impilcējam savus 19. gadsimta priekšstatus par ebrejiem.

Bukera balvu literatūrā pirmo reiz saņem nīderlandiešu romāns. Vakara diskomforta (vēl viens stāsts, kura autors uzdrīkstējies nebaidīties no savas balss) autors/e Marieke Lucas Rijneveld identificējas ar abiem dzimumiem, nezinu, ko darīs potenciālais romāna tulkotājs/a, jo jau relīzi par šo latviešu valodā uzrakstīt šobrīd šķiet diezgan neiespējami. 

Netfilx skatītāji satrakojas un kancelē Netfliksu, kas filmu straumēšanas platformā ievietojis senegāliešu izcelsmes franču režisores filmu Cuties, pārmetot filmai mazgadīgu meiteņu seksualizēšanu un pedofilu izklaidēšanu. Filma ir jaunās autores daļēji autobiogrāfiskais stāsts par savu pieredzi, uzaugot Parīzes musulmaņu kopienā, un problematizē jaunu meiteņu seksualizēšanu. Kas mierina – Netflix paliek mākslas teritorijā un liek mierā filmas autori.

Krista Burāne savā Facebook ieraksta, kāpēc Spēlmaņu nakts nominācijas automātiski vīriešu dzimtē – labākais režisors”, labākais scenogrāfs” –, komentāri pārsvarā – tiešām atradusi problēmu, laikam nav ko darīt” retorikā.

Uz Rīgu atbraucis igauņu kolēģis uz jautājumu, kas tagad izvirzās jaunajā kino scēnā, atbild: Tie, kas līdz šim bija visvairāk margināli, – krievi un sievietes.” 

ASV Kinoakadēmija nāk klajā ar kritēriju sarakstu filmām, kas pretendēs uz Oskara balvu. Latvijā gandrīz neviens tajā neiedziļinās, bet gandrīz visi ir sašutuši.

Kamēr Berlīnes kinofestivāls apsver balvu par labāko aktierdarbu vairs nedalīt pēc dzimumu principa, bet apvienot, Latvijas Nacionālā kino balvā Lielais Kristaps tas jau ir noticis – jo vienkārši neesot stāstu par sievietēm. 

Kā mēdz teikt – priekškars.

 

  1. Es varu runāt! (kr.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Atcelta uz visiem laikiem (angļu val.).  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu