kritika

— Trips ar Kasimu

Andrejs Vīksna

26/11/2020

Kasima gadījumā maģiskais reālisms ir tas, kas ļauj autoram norādīt uz plašākām likumsakarībām mums pazīstamajā pasaulē un tādējādi pietuvoties aizpasaulei un varoņa psihes dzīlēm.

 

Par Viļa Kasima prozas grāmatu Lizergīnblūzs (Orbīta, 2020)

 

Vienā no pirmajām reizēm, kad satiku Vili Kasimu, viņš teica, lai nelasu viņa pirmo romānu Lielā pasaule (2015). Drīzāk nejaušības, nevis autora padoma dēļ grāmatu tiešām neesmu lasījis, tāpēc turpmāk tekstā izlikšos, ka Lizergīnblūzs ir Kasima debija.

Orbītas bibliotēkā iznākušais Lizergīnblūzs ir patīkami plāna grāmatiņa, ar ko Kasims pievienojas virknei nesen debitējušu latviešu rakstnieku, kas strādā miniatūras formā, – Andrim Kuprišam, Rvīnam Vardem, Haraldam Matulim. Atskaitot teksta garumu, Kasima grāmatai nav sevišķi daudz kopīga ar piesauktajiem autoriem, tāpēc īso formu trendu latviešu prozā skaidroju drīzāk ar sociālo tīklu un blogosfēras ietekmi uz to, kā mēs, sabiedrība, strukturējam informāciju, nevis kā apzinātu konceptuālu pagriezienu rakstniecībā. Tieši tāpēc ir iespējams, ka pēc divdesmit gadiem pamatīgs romāns mums šķitīs tikpat antīka literatūras forma kā eposs.

Lizergīnblūzs vietām stipri atgādina dzejprozas krājumu – gan tekstu poētikas dēļ, gan tāpēc, ka miniatūras kārtotas tematiski, kas ir ierasts dzejas krājumu uzbūves princips. Grāmatā ir četras nodaļas – Zaļupē (bērnība), Divās valodās (attiecības), Lizergīnblūzs (aizpasaule / mainīti apziņas stāvokļi), Pieaugšana (paskaidrojumus neprasa). Pirms ķerties pie lasīšanas, vērtīgi zināt divas lietas – LSD pilnais nosaukums ir lizergīnskābes dietilamīds, un Zaļupe nav īsta vieta. (Pirmo man pateica autors, otro es iegūglēju pats.)

Šur tur krājumā izmestas mazas atsauču cilpas, kas sadiedz tekstus savā starpā (vai pat ar īsto Kasima debijas grāmatu), tomēr to redzu drīzāk kā dekoratīvu elementu vai autora rotaļu, lai lasītājam būtu iespēja spēlēt detektīvos. Šim principam ir viens izņēmums – jau piesauktā Zaļupe. Tas ir ciemats, kas atrodas, kā šķiet, pie pasaules malas un pavīd vairākās miniatūrās (ļoti kārojas to salīdzināt ar Gabriela Garsijas Markesa izdomāto Makondo). Zaļupe grāmatas gaitā kļūst par teju mitoloģisku punktu varoņa iekšējā ģeogrāfijā – vietu, no kuras iztek laika deformētās atmiņas, gravitācijas centru, kurā atkal un atkal atgriežas prāts, visa notiekošā nesaprotamo iemeslu un tiem vāji dzirdamajiem signāliem, kas slēpjas aiz radio baltā trokšņa vai ikdienas notikumiem. Kasima Zaļupe nav vieta, kurā gribas atgriezties, bet vienlaikus no tās nevar aizbēgt.

Par galveno varoni Lizergīnblūzā var runāt tikai nosacīti, tomēr man gribas apgalvot, ka tāds ir. Pirmkārt, tāpēc, ka nodaļas izkārtotas pēc klasiska coming of age principa (bērnība – sevis meklējumi caur attiecībām un psihedēliju – pieaugšana). Otrkārt, tāpēc, ka viens no krājuma centrālajiem motīviem ir pašizziņa, tai skaitā pavedienu novilkšana starp tagadnes un pagātnes sevi. Arī bērnības ainas Kasims apraksta no zinoša pieaugušā pozīcijas un meklē sakarības. No bērnības notikumiem skaidri ir saglabājusies tikai sajūta, bet pārējais ir miglains un konspektīvs, it kā sen lasīts kādā grāmatā (iespējams, diezgan drūmā Reja Bredberija Pieneņu vīna izdevumā).

Atmiņa kā informācijas forma, kurā skaidri saglabājusies tikai sajūta, bet konkrētie notikumi – izplūduši un laika deformēti, tāpēc atvērti interpretācijai un daudznozīmībai, ir Kasima iecienīta struktūra viscaur grāmatā, ne tikai pirmajā nodaļā, kas veltīta bērnībai. Dažkārt notikumi pagaisuši pilnībā vai to nemaz nav bijis (65. lpp.), palikusi tikai sajūta un mēģinājumi to pierakstīt, bet dažkārt notikumiem zūd konkrētība, jo tie izgājuši cauri vairākiem pārstāstīšanas līmeņiem (83. lpp.). Tas paver autoram vairākas iespējas – pirmkārt, reflektēt par atcerēšanos un rakstīšanu kā vienu no atcerēšanās veidiem (14. lpp.) (manuprāt, ne vienmēr veiksmīgi), otrkārt, ieved tekstā tādu kā fatālismu, treškārt, neskaidrās atmiņas padara īstenību nestabilu, tumši mutuļojošu, ļauj notikumus metaforizēt un atver tekstu maģiskajam reālismam.

Manuprāt, maģiskais reālisms ir ļoti potenta, bet latviešu literatūrā diezgan reti sastopama stilistika. Mana mīļākā maģiskā reālisma definīcija skan apmērām tā: maģiskais reālisms ir iemiesota metafora. Tas, protams, var nozīmēt pilnīgi jebko un neiezīmē skaidru robežu ar, piemēram, fantāzijas žanru, tomēr Kasima gadījumā maģiskais reālisms ir tas, kas ļauj autoram norādīt uz plašākām likumsakarībām mums pazīstamajā pasaulē un tādējādi pietuvoties aizpasaulei un varoņa psihes dzīlēm. Šis paņēmiens darbojas visjaudīgāk, kad maģiskais reālisms ir noenkurots kādā ikdienišķā notikumā vai attiecību skicē, ko autors metaforizē (23., 51., 91., 95. lpp.). Tie ir spēcīgākie no Lizergīnblūza tekstiem. Tomēr dažkārt tekstā saistība ar ierasto realitāti ir pārāk vāja (78. lpp.) un miniatūra kļūst līdzīga sapnim vai gluži atklāti fiksē mainītus apziņas stāvokļus (61., 69. lpp.). Nav pārsteidzoši ar to sastapties grāmatā, kuras nosaukums sola psihedēliju un introspekciju, tomēr nirt svešās apziņas dzīlēs un sapņos ir mulsinoši un dezorientējoši, jo intīmas metaforas un simboliku ir grūti tulkot kopīgā valodā. Lizergīnblūza varoni lasītājs iepazīst vien fragmentāri, un tukšums starp miniatūrām jāinterpretē pašam, tāpēc šis uzdevums ir vēl sarežģītāks. Iespējams, tādēļ Lizergīnblūzs man labāk patika otrajā lasīšanas reizē – pirmajā lasījumā gūtās zināšanas un ar interpretāciju jau piepildītais tukšums ļāva vieglāk uztvert tekstu un nirt dziļāk.

Man nepatīk afektīva vai afekta stāvokļos rakstīta literatūra, jo tā šķiet nesavākta, emocijas bieži izklausās plakanas. Domāju, ka psihedēliskus stāvokļus literatūras gadījumā var pielīdzināt afektiem, jo abos gadījumos racionālais prāts izšķīst. Šķiet, Kasims ir apzinājies šo risku, tāpēc, aprakstot psihedēliskas pieredzes, pārsvarā izvēlējies to risināt vai nu pasakai līdzīgā manierē (61., 69. lpp.), vai tuvinot tekstu dzejprozai (78., 65. lpp.). Ir gan arī tiešāki tripu pieraksti (71. lpp.). Aizvien neesmu pārliecināts, ka psihedēliskas pieredzes tiešām iespējams pilnvērtīgi aprakstīt, tomēr Kasims ar šo grāmatu iezīmē jaunu teritoriju latviešu prozā, un no viņa piedāvātajiem risinājumiem man veiksmīgākais šķiet tuvināt tekstu pasakai, jo šādā veidā nezūd sižetiskums, bet ar pasakām saistītā tradīcija ļauj tekstā viegli ielasīt arī citus nozīmes slāņus. Tiem pretī dzejprozai līdzīgie teksti šķiet pārāk vienkārši. Piezīmēšu, ka man ļoti patīk mazais žests no grāmatas mākslinieka Alekseja Muraško – pirms trešās nodaļas ielīmētā pastmarka, kas rotaļīgi aicina tripot kopā ar Kasimu.

Lizergīnblūzs noslēdzas ar dejošanu, kas šajā distancēšanās laikmetā ir īpaši aizkustinoši. Pieaugšana nozīmē līdzšinējo pieredžu – bērnības, attiecību, psihedēlijas – sintezēšanu un zināmu samierināšanos, bet vienlaikus atbrīvo. Kasima otrā debija ir diezgan noslēgta grāmata un pieprasa aktīvu lasītāja līdzrefleksiju, bet ir skaidri redzamas autora stiprās puses – precīzi attiecību portretējumi un rotaļas ar maģisko reālismu.

Šķiet, ka Orbītas bibliotēkā šobrīd notiek teju viss interesantākais latviešu literatūrā, lai gan par to neliecina ne sērijas marginālais raksturs Latvijas grāmatnīcās, ne introvertie vāki, aiz kuriem visdrīzāk ieskatīsies tikai tie, kuri jau zina, kas gaidāms iekšpusē. Šī iemesla dēļ Orbītas bibliotēka manas domas atkal aizved pie blogosfēras, proti, noslēgtās Sviesta Cibas, kurā auguši un rakstījuši vairāki sērijas autori. Būtu interesanti, ja kāds reiz izpētītu šīs vides ietekmi uz latviešu literatūru.

Vēl lasot Lizergīnblūzu, iedomājos, ka latviešu prozā, kurā ilgi dominējušas sievietes, pēdējos gados sevi spēcīgi pieteikusi jauna rakstnieku vīriešu paaudze, dodot iespēju ielūkoties diezgan jūtīgā, brīžiem neirotiskā, absurdā un smieklīgā mūsdienu vīrieša iekšējā pasaulē, – bez jau ievadā piesauktajiem jāmin Svens Kuzmins, Jānis Joņevs, kā arī tie, kuru debijas ļoti gaidu – Aksels Hiršs, Andris Kalnozols. Sagadīšanās pēc vairākiem no viņiem uzvārds sākas ar „K”.