Ilustrācijas autore: Krista Miltiņa

raksti

— Mēs ejam uz mežu

Pauls Antipovs

27/11/2020

It kā mēs būtu kukaiņi sīrupā. Kustēties it kā var, taču ikviens solis prasa neticamas pūles.

 

Šogad gaidāmā festivāla Prozas lasījumi devīze ir Rakstnieces balss. Rakstnieka balss, uzsverot autoru izteiksmes un vārda brīvību, kā arī pievēršoties politkorektuma, cenzūras un pašcenzūras jautājumiem. Punctum sadarbībā ar festivālu publicē rakstu sēriju Esejas par balss brīvību, kurā aicināja piedalīties rakstnieces un rakstniekus, literatūrzinātnieces un literatūrzinātniekus, publicistes un publicistus. Sērijas ilustrācijas veidojuši jaunie mākslinieki, šim baltkrievu rakstnieka Paula Antipova rakstam – Krista Miltiņa.

 

Brīvība ir
Brīvība ir
Brīvība ir
Brīvība ir
Brīvība ir
Brīvība ir
Brīvība ir brīvība

 Vsevolods Ņekrasovs

 

Visus deviņdesmitos es nomācījos skolā ar „padziļinātu franču valodas apguvi” – tāds bija tās oficiālais tituls. Vēl to sauca par specskolu. Tas ir, skola bija nevis vienkārša, bet speciāla. Un kā gan citādi – tā skola taču bija speciāli man, es nevarēju iet uz kaut kādu vienkāršo. Tiesa, ceļš uz turieni bija pats parastākais – cauri apsnigušam pagalmam ar zemām hruščenēm uz apsnigušu bulvāri, kur arī stāvēja hruščenes. Sniega vietā varēja būt rudens krēsla vai pavasara šķīdonis.

Bulvāris izbeidzās pie kinoteātra Kijeva. Tieši šeit trīsdesmit gadus vēlāk ieslēgs Перемен. Uzspēlēti valstiskā pasākumā divi jauni skaņu inženieri neizturēs un uzliks Coju. Tad rajonā arī sāksies pārmaiņas: grafiti ar skaņu inženieru attēliem un protesta grupiņas pagalmos, bet pagaidām… Pagaidām no katra otrā loga skan Cojs, kinoteātrī Kijeva iet ASSA un aicinājums uz pārmaiņām tiek uztverts kā tukša skaņa.

Aiz kinoteātra – Tautu draudzības skvērs, vēl viens vārdu salikums, kas deviņdesmitajos nenozīmēja neko. Aiz skvēra ir mana skola – speciālā.

Franču valodas stundās runa bieži pievēršas brīvībai: liberté – égalité – fraternité, 1789. gads, Parīzes Komūna. Rodas sajūta, ka brīvība ir kaut kas tikpat brīnišķīgs un tāls kā Eifeļa tornis.

Kabinetā mēs esam kādi desmit, skolotāju Lopatņovu ieskaitot. No televizora un vecākiem zinām – valstī notiek kas īpašs. VĀSK, rindas pēc maizes, mītiņi, neatkarības deklarācijas, prasības pēc brīvības-brīvības-brīvības. Taču kabinetā ir silts, aiz loga līņā, mēs esam drošībā un pieaugušo dzīve mūs neskar.

Savukārt pieaugušie it kā neredz, ka mēs esam līdzās, nesaprot – arī ar mums var un vajag runāt. Viņi, protams, uzdod jautājumus, taču atbildēs neieklausās. Tāda, lūk, vārda brīvība – saki, ko gribi, nevienam gar to nav nekādas daļas.

Taču ir Lopatņova. Viņai izdodas būt uz viena viļņa ar mums. Sarunājoties nevar just šo vecumu starpību, viņu tiešām interesē mūsu atbildes.

Stunda, šķiet, bija veltīta izslavētajai franču liberté. Tēmu bijām kārtīgi iekaluši. Bet Lopatņovu interesēja nevis tas, ko mēs esam sazubrījušies, bet gan tas, ko šai sakarā domājam. Tāpēc viņa pajautāja:

– Un kas ir brīvība jums?

Tā viņa jautāja, un man uzreiz sagribējās atbildēt. Pat nezinu, no kurienes man parādījās viedoklis. Vai tas bija mātes vai tēva viedoklis? Vai arī es to biju padzirdējis pa televizoru? Nevarēju taču pats līdz tam nonākt, pareizi?

– Brīvība ir iespējama tikai mežā, – lūk, ko es sacīju.

Skaidrs, ka tolaik  brīvību es uztvēru kā paša brīvību no civilizācijas normām, brīvību uzvesties ne tā, kā pieņemts. Un nespēju iztēloties lielāku brīvību par joņošanu un klaigāšanu. Un, tā kā pilsētā joņot un klaigāt es neuzdrīkstējos, tad par šādas brīvības vietu izvēlējos mežu.

Uz vienu tādu devāmies ekskursijā ar klasesbiedriem. Pārgājiens tika plānots jau sen, taču laikapstākļi visu laiku nebija tam piemēroti un audzinātāja sacīja, ka vēl nav īstais brīdis. Tad savācāmies mēs septiņi, bez jebkāda priekšnieka, bez līdera, bez Telegram čata sakāpām 18. autobusā un aizbraucām līdz galapieturai.

Tur nogājām gar slimnīcas sienu un iedziļinājāmies – kā tolaik likās – visīstākajā mežā. Gājām pa taciņu, atradām pļavu, iededzām ugunskuru. Marinka noprasīja: „Nu ko jūs tik skumji?” – un uzsāka [Coja] dziesmu par astotklasnieci – mēs paši gājām sestajā. Uzspēlējām badmintonu, izcepām oglēs kartupeli, ieraudzījām vāveri un dzeni. Vai klaigājām? Lūk, to es neatceros, taču jutāmies tiešām brīvi – tas gan. Vakarā atgriezāmies mājās.

Tajā pašā gadā pieaugušie pieķērās prezidenta ievēlēšanai. Arī viņam patika uzdot jautājumus, taču viņš labprātāk uz tiem atbildēja pats, nevienā klausīties negribēja.

Ja skolā es, šķiet, ne pārāk labi sapratu, kas ir brīvība, tad jau institūtā parādījās noturīga nebrīves sajūta. Tāda lipīga. It kā mēs būtu kukaiņi sīrupā. Kustēties it kā var, taču ikviens solis prasa neticamas pūles. Ar gadiem šī sajūta tikai pastiprinājās. Un kopā bija 26 šādi gadi.

Nesen noīrēju dzīvokli piepilsētā, netālu no 18. autobusa galapieturas. Izgāju pastaigā un uzreiz atpazinu savu bērnības „brīvības” mežu. Tagad man tas nelikās neko liels. Nespēju saprast, kur mums izdevās atrast pļaviņu ugunskuram – te taču kā ieiet, tā uzreiz arī iziet. Un es tiešām tūlīt pat izgāju.

Izgāju es pie dārgu kotedžu ciemata. Kotedžas sākās tieši mežā, nesagaidījušas tā galu. Kotedžas stāvēja tukšās ielās, pa kurām iet bija savādi un neierasti.

Ciemats izbeidzās ar garu, augstu, pelēku dzeloņstiepļu žogu. Galvaskausu vietā uz stabiem bija videokameras. Bija arī būdiņas ar miličiem. Miliči uz mani skatījās ar aizdomām. Ik pa brīdim garām pabrauca patruļas džips.

Es gāju pa ceļa malu. Pa labi bija upīte Cna, pa kreisi – sēta, aiz kuras slēpjas mūsu mūžīgais prezidents. Te es pēkšņi iedomājos, ka atvērsies, lūk, šie vārti un man pretī, nelielas svītas pavadīts, iznāks viņš – baltā zemnieku kreklā bez apkakles. Izies un noprasīs savā aizsmakušajā balsī: ar ko es esmu tā neapmierināts, ko vēl viņš var izdarīt, ko man nozīmē brīvība?

Ahā, tā nu viņš ar mani runās! Un pat ja runās, tad ne jau tāpēc, lai uzklausītu atbildi. Tikai stundās pie Lopatņovas varēju likt lietā šo savādo vārda brīvību. Ne to, kad vari teikt visu, ko domā, – šīs brīvības mums ir gana –, bet gan to, kad tavos vārdos ieklausās. Kad tu ar saviem vārdiem vari kaut ko ietekmēt.

Augustā mums bija jau septītās vēlēšanas. Vēlēšanas septītās, bet prezidents joprojām tas pats – bez pārmaiņām.

Šajās dienās – gluži kā pirms trīsdesmit gadiem – Cojs skan visur: pa logiem, no mašīnām, muzikanti viņu spēlē pazemes pārejās. Un tas, par ko dzied Cojs, vairs nav tikai vārdi vien. Šķiet, mūsu sirdis patiešām pieprasa pārmaiņas, lai cik literāri tas skanētu.

Un ir tāda spēcīga sajūta, kurai ir bail noticēt: sajūta, ka pārmaiņas tomēr notiks.

Un, starp citu, šajos gados es izmainīju domas par brīvību. Brīvība nav tas, kas iespējams mežā. Brīvība ir tad, kad tu sagribēji aiziet uz mežu – un aizgāji.

 

No krievu valodas tulkojis Vilis Kasims

 

— Saistītie raksti