kritika

— Gepards un pūce

Anna Auzāne

01/12/2020

Pirmo reizi Latvijas vēsturē ir izdots pētījums par itāļu rakstnieku un princi Džuzepi Tomazi di Lampedūzu un psihoanalītiķi, baronesi Aleksandru fon Volfu, ģimenes lokā sauktu arī par Lisiju.

 

Par Ilzes Lecinskas un Džoakīno Lancas Tomazi grāmatu Vienā likteņdejā savijušies mūži. Džuzepe Tomazi di Lampedūza un Aleksandra fon Volfa (Jumava, 2020)

 

Pirmo reizi Latvijas vēsturē ir izdots pētījums par itāļu rakstnieku un princi Džuzepi Tomazi di Lampedūzu un psihoanalītiķi, baronesi Aleksandru fon Volfu, ģimenes lokā sauktu arī par Lisiju. Darbs galvenokārt izseko abu dzimtu ciltsrakstiem, Stāmerienas muižas celšanas un uzturēšanas procesam, 1905. gada revolūcijas dunošajām atbalsīm un karu gadiem, abu galveno varoņu iepazīšanās reizei Londonā, kurai vēlāk sekoja kāzas pareizticīgo baznīcā Rīgā 1932. gadā, viņu gaitām no divdesmito gadu otrās puses līdz trīsdesmito gadu otrajai pusei Stāmerienā, Rīgā un, iespējams, arī dažādos Jūrmalas rajonos. Mazāka uzmanība ir veltīta Lampedūzas romānam Gepards (1958), bet tā lai paliek nākotnes literatūrzinātnieku rūpju nasta.

Kā varbūt zināms, romāns ir Lampedūzas melanholisko meklējumu un atradumu vēlīnā izpausme. Tā kā Lampedūzas brālēna darbus savulaik uzslavēja Nobela prēmijas laureāts literatūrā Eudžēnio Montāle, Džuzepe, „būdams matemātiski drošs, ka nav stulbāks”, uzsāka Geparda rakstīšanu. Rakstnieks vairākkārt nesekmīgi meklēja iespēju darbu izdot, taču tas notika tikai pēc Lampedūzas pāragrās nāves no plaušu vēža. Toties pēc tam ātri vien romāns tika vainagots ar intelektuāla (jeb ideju) romāna lauriem. Arī Latvijā Gepards, par spīti dažiem padomju laika apgrūtinājumiem, pārsteidzoši ātri tika iztulkots, un rakstnieku iespaidi nebija ilgi jāgaida.

Māris Čaklais ne tikai kādā ekskursijā apmeklē baronesi, viņas neieinteresētās attieksmes dēļ sievieti nodēvēdams par „Romas pūci”, bet arī saraksta dzejoli Rudens ar Lampedūzu (1997).1

Vēl mums ir pieejams Zigmunda Skujiņa krāšņais stāsts Sapņi (1965), kurā kāds Svarēns – šķiet, ķīmiķis – apmeklē Ziemeļvidzemes pilsētiņas iedzertuvi Āzis. Tajā valda miesās izplūdusi, ekspresīva bufetniece Šura ar turbānu uz galvas, tomēr viņas „maizītes ēstgribu īpaši nerosināja, kaviārs nīka apkaltis, tējas desa pelēcīgi nobālusi. Uz slapjās, diļļainās paplātes kā skumjš atgādinājums, ka dzīvē dažkārt šo to labu var nokavēt, garlaikojās vientuļa vēža spīle”.2 Šādā atmosfērā vīrietis ir priecīgs iepazīties ar pensionētu skrīveri un ākstu Albertu Pītsu, kurš itāliski māk dažas frāzes, jo savulaik esot gribējis studēt vijoļspēli Itālijā, un kurš apgalvo, ka Lampedūza esot bijis viņa draugs. Abi esot staigājuši gar ezera krastu un pa pils parku, un Lampedūza Pītsu pat esot aicinājis par laulību liecinieku, bet vietējais atteicies, jo esot luterānis, turpretī Lampedūza bijis katolis, bet fon Volfa – pareizticīgā. Pītss Lampedūzu raksturo šādi: „Viņam bija tādas spožas kurpes, ne īsti sarkanas, ne īsti dzeltenas. Smēķēja vienādiņ cigārus… No rītiem baronese ilgi gulēja, un viņam bija garlaicīgi. [..] Viņam, svešā zemē atbraukušam, bija patīkami patriekt dzimtajā mēlē.”3 Var just, ka Pītss pārspīlē vēlmē uzdot Lampedūzu par savu sirdsdraugu, tomēr Svarēns ir apmierināts, ka pazīst kādu, kurš atminas Lampedūzu, – elēģisko rakstnieku, kurš „prata parādīt pasaules lielās sakarības. Pagātne un nākotne, jaunība un vecums, svētums un netikums”.4 Vēl Pītss, kārtējo reizi jaukdams sapņus ar realitāti, apgalvo, ka Lampedūzas laikā parkā dzīvojušas pieradinātas stirnas, pāvi un fazāni, bet viesību laikā parkā izkārti lampioni. Pilī šī stāsta laikā jau iekārtota lauksaimniecības mehanizācijas skola ar internātu, un arī tas apliecina zudušo pasauli. Stāsts noslēdzas, Pītsam prātojot par to, ka „laikam taču senie ēģiptieši darīja pareizi, dzīru jaukākajos brīžos svētku namā ienesdami mūmiju”.5

Pētījumā nav pieminēti divi jaunāki – 21. gadsimta – darbi latviešu valodā ar Lampedūzas tēlu, kurus varu pielikt no savas puses. Tie ir Agritas Grīnvaldes dzejolis portālā Satori (viņas vecvecmamma, izrādās, ir šuvusi baronesei kleitas6) un Liānas Langas atsauce uz Lampedūzu kādā esejā, kas publicēta žurnālā Latvju Teksti.7 Savukārt Lukīno Viskonti filmu Gepards (1963) ir redzējis Anšlavs Eglītis kinoreportiera ampluā, tomēr iespaidus neizvērš.8 Lampedūzas romānu popularizē Igors Šuvajevs, rakstīdams par dzīļu psiholoģijas noslēpumiem fon Volfas sakarā un prasīdams izlasīt Gepardu tām nolemtajām studentdvēselēm, kuras vēl to nav izdarījušas.9 Vismaz viena miglaina atsauce romānā, iespējams, ir arī tīri uz latviešiem: „Deju zāle mirdzēja zeltā. [..] Tas nebija uzbāzīgais zeltījums, ko šolaiku dekoratori lieto pārāk nekautrīgi, bet apsūbējis zelts, bāls kā ziemeļu zemēs meiteņu mati.”10 Mūsdienās Latvijā ir bijušas vairākas konferences, izstādes un filmu demonstrējumi pārim par godu.

Pievēršoties Sicīlijas tveices piesātinātajam romānam Gepards, var pamanīt, ka idejiski tas līdzinās citam slavenam dzimtas sairuma romānam, proti, Tomasa Manna apjomīgajai, lai gan ziemeļnieciskajai ģimenes sāgai Budenbroki (1901).11 Gepards ir valdzinošs un psiholoģisks ieskats aristokrāta Fabrīcio Salīnas un viņa pēcteču dzīvē no 1860. līdz 1910. gadam. Par prototipu kalpo Lampedūzas vecvectēvs, matemātiķis un astronoms Džūlio, kuru nesaprot vietējā zemnieku un pat augstdzimušo kārta. Dons Fabrīcio, saukts arī par „gepardu”, izprecina meitas, raizējas par politisko stāvokli (īpaši par „bārdaino Vulkānu” Džuzepi Garibaldi), reizēm nobrauc lejā uz Palermo pie mīļākās un izvērš filozofiskas apceres. Darbs noslēdzas, kad princis guļ uz nāvesgultas un saprot, ka, lai gan viņam ir vīrieškārtas mantinieki, pēdējais Salīna ir tieši viņš. Paliek tikai „šakāļi” – veikalnieciskas personības – un ķildīgās meitas, kuras pēc tēva nāves pievēršas relikviju glabāšanai. Vēlāk gan izrādās, ka nu jau vecīgās atvases kapelā ir turējušas zaimojošu gleznu, kas attēlo nevis Vēstules Madonnu, bet meiteni, kura lasa vēstuli no mīļotā.12 Arī šī vilšanās ir visai raksturīga augstdzimušo sakāvnieciskajai nespējai tikt galā ar pieaugošo modernitāti.

Tiktāl īsi par vēsturisko un daļēji autobiogrāfisko romānu Gepards. Tagad par grāmatu Vienā likteņdejā savijušies mūži. Tā ir izstrādāta pārdomāti un gana izsmeļoši, tomēr reizēm traucē pārlieku lielais izsaukuma zīmju daudzums (teiksim, 163. lpp.). Labvēlīgi raugoties, varbūt pieturzīmes liecina par pētījumam nepieciešamo jūsmu. Lai nu kā, darbs tiešām ļauj uzzināt gan par abiem mīlniekiem, gan par Stāmerienu vēsturiskā rata griežos, gan par latviešu saikni ar tādām zināmām personībām kā Johanness Brāmss (54.–55. lpp.), Grigorijs Aleksandrovičs Potjomkins (42. lpp.), Ferdinands fon Cepelīns ar saviem „cigārveida lidaparātiem”, kurus, šķiet, viņš būvējis par sievas pūra naudu (82. lpp.), u. c.

Lampedūza bija izglītots savpatis, kurš mīlēja Viljamu Šekspīru, Stendālu, Emīliju Brontē, Onorē de Balzaku, Ļevu Tolstoju, Marselu Prustu, arī Tomasu Stērnu Eliotu. Par dažiem no šiem rakstniekiem viņš mēdza lasīt lekcijas interesentu lokam kafejnīcās un mājās. Lampedūza sevi raksturojis kā cilvēku, kurš dod priekšroku lietu, nevis cilvēku sabiedrībai. Savukārt vieni no aizraujošākajiem fragmentiem ir par baroneses fon Volfas kā psihoanalītiķes gaitām – sākot no privātas intereses un vīra sapņa analizēšanas līdz kļūšanai par Itālijas Psihoanalīzes biedrības viceprezidenti. Zināšanas viņa papildinājusi arī Vīnē, Berlīnē un citur. Baronese ir sarakstījusi tādus darbus kā Vilkača gadījums (2008), Pakts ar sātanu (1984), Psihoanalītiskās diagnostikas un tehnikas attīstība (1946) u. c. Fon Volfa turklāt tina Lampedūzu ap pirkstu, bet, tā kā rakstnieks neiebilda, jo arī Lampedūzam ar māti bija aptuveni tādas pašas atkarības attiecības kā Prusta romānu vēstītājam ar savējo, laulība izvērtās laimīga. Kādā intervijā ar Džoakīno Lancu Tomazi var izlasīt, ka baronese Itālijā barojusi nabaga rakstnieku ar negaršīgu maltīti, jo bijusi slikta pavāre. Viņa gribējusi restaurēt Baltijas virtuves ilūziju zemē, kurā īsti nav pieejams ne skābais krējums, ne svaiga siļķe.13 No otras puses, Lampedūza kādā fotogrāfijā pie Stāmerienas ir redzams ar izrakstītiem dūraiņiem, kurus rakstniekam varētu būt iedevusi vietējā zemniece (112. lpp.).

Par vienu gan ir žēl – pētījums, visticamāk, sasniegs tikai ierobežotu lasītāju skaitu. Tie būs saujiņa pagasta patriotu, literatūras entuziastu, psihoanalīzes pēddziņu un Latvijas Kultūras akadēmijas programmas Starpkultūru sakari „Latvija–Itālija” studentu. Spekulēju, ka grāmatu droši vien izlasīs arī Imants Lancmanis. Tomēr vienlaikus mans vēlējums būtu: lai grāmata sasniedz tikai tos, kuri ir izlasījuši romānu Gepards un kurus tas kaut kādā ziņā ir neatgriezeniski ietekmējis.

 

  1. Čaklais M. Rudens ar Lampedūzu. Pieejams: https://jaunagaita.net/jg214/JG214_Dzeja.htm [sk. 30.10.2020.]. Čaklā savdabīgais komentārs ir rodams: di Lampedūza Dž. T. Gepards. No itāļu valodas tulk. A. Spekke. Rīga: Jumava, 2007. 233.–239. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Skujiņš Z. Raksti. 1. sējums. Paralēlās biogrāfijas. Par rakstniekiem. Rīga: Mansards, 2005. 119. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Turpat. 122., 124. lpp. Par Lampedūzas biogrāfiju un ikdienas paradumiem sk. Valda Ābola izsmeļošo rakstu Pēdējā geparda nostalģija. Pieejams: https://www.rigaslaiks.lv/zurnals/pedeja-geparda-nostalgija-1567 [sk. 30.10.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Turpat [Skujiņa darbā]. 123. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Turpat. 129. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Grīnvalde A. Nolobi mani pa kārtai. Pieejams: https://satori.lv/article/nolobi-mani-pa-kartai [sk. 31.10.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Langa L. 2009. gada Dzejas dienās Klasiskā dzejas vakarā lasītās esejas. Latvju Teksti. 2012. Nr. 9. 60. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Eglītis A. Filmu apskats. Laiks. 1977. Nr. 50. 3. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Šuvajevs I. Psihoanalīzes pēdas Latvijā. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012. 211.–218. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. di Lampedūza Dž. T. Gepards. No itāļu valodas tulk. A. Spekke. Rīga: Jumava, 2007. 186. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Zīmīgi, ka arī Budenbrokiem ir saikne ar Latviju – romānā darbojas mācītājs Zīverts Tiburcijs (Sievert Tiburtius), kurš dzimis Rīgā tirgotāja ģimenē un ir attēlots visai mežonīgs. Viņš mēdz vaigu bārdas galus atsviest pār abiem pleciem, lenc konsula kundzes dievbijīgo meitu Klāru un kāzu dāvanai atnes izbāztu lāci, kura ķetnas kalpo vestibilam par vizītkaršu turētāju. (Manns T. Budenbroki. Tulk. L. Skalbe u. c. Rīga: Zvaigzne, 1982. 227., 320. lpp.) Kā jau dzīvē notiek, tas saskan ar jocīgo faktu, ka arī māsu Aleksandras un Olgas tēvs, filozofijas un politekonomijas doktors Boriss fon Volfs, Stāmerienas pilī turējis lāču izbāzeņus. (Lecinska I., Lanca Tomazi Dž. Vienā likteņdejā savijušies mūži. Rīga: Jumava, 2020. 76. lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
  12. di Lampedūza Dž. T. Gepards. No itāļu valodas tulk. A. Spekke. Rīga: Jumava, 2007. 217., 219. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Lanza Tomasi, G. The secrets of the Leopard. Pieejams: https://www.alainelkanninterviews.com/lanza-tomasi/ [sk. 31.10.2020.]. Vēl spilgtāks apraksts šeit: White E. Among leopards and princes. Pieejams: https://www.nybooks.com/daily/2010/06/01/among-leopards-and-princes/ [sk. 31.10.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)