Ilustrācija: Dagne Devjatnikova

raksti

— Brīvraksts. Novēlota atbilde kādam lasītājam

Anna Matvejeva

03/12/2020

Runa pat nav par to, ka cenzūra kaut kādā formā ir atgriezusies, bet par to, ka brīvības ir kļuvis mazāk.

 

Anna Matvejeva (Анна Матвеева) dzimusi 1972. gadā Jekaterinburgā Krievijā, viņa ir rakstniece, esejiste, vairāku romānu autore, Urālu maģiskā reālisma pārstāve. Garstāsts Djatlova kalnu pāreja (Перевал Дятлова, 2000) par kādas 1959. gadā rīkotas ekspedīcijas traģisko galu Urālu kalnos drīzumā tiks tulkots latviešu valodā. Viņa ir nākamā autore festivāla Prozas lasījumi eseju sērijā Rakstnieces balss. Rakstnieka balss. Festivāls šogad uzsver autoru izteiksmes un vārda brīvību, kā arī pievēršas politkorektuma, cenzūras un pašcenzūras jautājumiem. Rakstu sērijas ilustrācijas veidojuši jaunie mākslinieki, šai esejai – Dagne Devjatnikova. 

 

Kad noris tikšanās ar lasītājiem, parasti uzdod vienus un tos pašus jautājumus. Kā jūs sākāt rakstīt, vai jūsu darbos ir daudz no jūsu dzīves, kādi ir jūsu radošie plāni… Ir aizvadītas daudzas jo daudzas tikšanās – stundas, dienas, gadi! –, bet varu atminēties vien divus oriģinālus jautājumus, kas man lika krietni aizdomāties. Pirmo uzdeva meitene no Permas, pilsētas Urālos, un viņa vaicāja, vai es vēlos, lai mani atcerētos pēc manas nāves.

Es padomāju un atbildēju, ka man vienalga.

Bet uz otro jautājumu, kas arī izskanēja kaut kur krievu provincē, es ilgi nespēju atrast atbildi. Raugi, tas bija šāds: „Vai jūs rakstot jūtaties brīva?”

Es nemelošu, ar atbildi toreiz tiku galā pagalam viduvēji. Es, protams, izdomāju, ko teikt, ne jau velti divdesmit gadu rīkoju šādas tikšanās. Bet pati sajutu, ka es runāju kaut kādas vispārīgas frāzes par neatkarību no cenzūras, ne ar vienu nesaskaņotas daiļrades laimi un īstenībā kuļu tukšus salmus.

Kad tikšanās beidzās un es biju izdalījusi autogrāfus, padzērusi šķīstošo kafiju ar bibliotekārēm, braucu tumsā mājup un aizvien domāju par to, vai es rakstot jūtos brīva.

Ja tā nav, tad kāpēc es vispār rakstu?

Un vai man kā rakstniecei un cilvēkam šī brīvība ir vajadzīga?

Kā jau katrs cilvēks, kas vairs nav pavisam jauns, es iztēlojos brīvību ne tikai kā ruporu no baltiem burtiem, kas saplēš mākoņus, bet kā diezgan neomulīgu pasauli, kurā neviens nevienam nav vajadzīgs. Kur nav dzīvi strukturējošu noteikumu, nežēlīgu termiņu un formātu Prokrusta gultas. 

Agrāk, padomju laikos, ko paspēju izbaudīt vien pašās to beigās, ikviens krievu rakstnieks ļoti labi zināja, par ko drīkst rakstīt un kā to darīt, ja gribi, lai tevi drukātu. Ja publicēšanās tev vienaldzīga, tu varēji, protams, rakstīt, kā ienāk prātā, katrā ziņā tajos pārmaiņu laikos stāvoklis bija tieši tāds. Neviens vairs neierastos pie tevis mājās veikt kratīšanu, tevi nesūtītu uz psiheni, neizraidītu no valsts, bet drukāt – tas jau būtu par daudz prasīts. Apdziedāt tautas diždarbus, stāstīt par pirmrindnieku sasniegumiem, izklaidēt lasītājus, nevedot viņus kārdināšanā, – lūdzu, bet ne vairāk.

Tie, kas fiziski nespēja melot un kam metās nelabi pat no visniecīgākās izlikšanās, pievērsās tulkošanai, bērnu literatūrai, rakstīja atvilktnei. Bet elastīgākie, godkārīgākie vai lielas ģimenes apgādnieki pieņēma spēles noteikumus, mēģināja mānīt paši sevi un lasītājus. Nekas, tādos gadījumos viņi prātoja, pa dienu rakstīšu pasūtījuma darbus, bet naktī – savu, izsāpēto.

Ak vai, ja kādam tas kādreiz ir izdevies, tad sensenos laikos, turklāt ne jau krievu rakstniekam, bet gan spāņu māksliniekam. Vienīgajam Goijam pasaulē. Džekils un Haids tēlotājmākslā, dižais spānis gleznoja arī dižciltīgo parādes portretus pēc pasūtījuma, bet vienlaikus ar tiem – visbaisākos Los caprichos. Tādos gadījumos nav tāls ceļš līdz personības dalīšanās ligai, līdz klīniskai depresijai un pilnīgam pagrimumam. Varbūt arī talants pamās ardievas: tam netīk, kad to neizmanto primāri paredzētajam mērķim.

Padomju laikā man ne par ko neatļautu rakstīt par Djatlova kalnu pāreju – noslēpumainu un briesmīgu deviņu Sverdlovskas tūristu bojāejas stāstu Ziemeļurālos. Šī traģēdija notika 1959. gadā, naktī no 1. uz 2. februāri, tūristi nez kāpēc atstāja telti un izskrēja laukā, salā, kur pēc kāda laiciņa viņus piemeklēja šausmīga nāve. Vēl aizvien neviens nezina, kas notika ar „djatloviešiem”, kuri devās pārgājienā Igora Djatlova vadībā. Viņa vārdā tika nodēvēta kalnu pāreja, kas agrāk bija bez nosaukuma. Krimināllietas izmeklēšana notika visstingrākajā slepenībā, un pat apbedīt bojāgājušo jauniešu mirstīgās atliekas viņu radiem piedāvāja „pa kluso”, Ivdeļā, nevis Sverdlovskā, kur viņi reiz dzīvoja, mācījās un strādāja.

Ilgajos gados pēc šīs traģēdijas ir iznācis tikai viens literārs darbs par djatloviešiem – Jurija Jarovoja garstāsts Augstākās grūtības kategorija, bet tajā lietas patiesos apstākļus spēja sazīmēt vien tie, kuri jau tāpat tos zināja. Stāstā bija mainīti tūristu vārdi, turklāt autors ļauj izdzīvot visiem neveiksmīgā pārgājiena dalībniekiem, tikai vadītājam ne. Dzirdēts minējums, ka cenzūra nav ļāvusi Jarovojam uzrakstīt patiesību, un viņš, kurš pats 1959. gadā bija piedalījies djatloviešu līķu meklēšanas darbos, nolēma laist savus stāstnieka ratus pa drošām sliedēm.  

Man iekritis pavisam cits laikposms – par djatloviešiem sāku rakstīt 1998. gadā. It visi bijušās Padomju Savienības rakstnieki tad varēja bezrūpīgi bakstīt ar pirkstu debesīs un teikt: „Es atbildu tikai Dieva priekšā. Esmu pilnīgi brīvs!”

Starp citu, dažus šī brīvība smacēja vai nost, tās nepierastība drusku laupīja drosmi. Agrāk kā lasītājiem, tā rakstniekiem paskaidroja, kā vajag elpot, uz ko tiekties, ko nosodīt un ko – mīlēt. Bet te pēkšņi pilnīga brīvība, ņemiet, lūdzami, ciet, tikai, ko ar to darīt, nav skaidrs.

Tad raugiet, 1998. gadā es atnācu uz bijušo Sverdlovskas apgabala komunistiskās partijas arhīvu, man bija līdzi tikai parasta žurnālistes apliecība, un lūdzu, lai man ļauj iepazīties ar radiogrammu oriģināliem, kuras 1959. gadā bija sūtījuši Djatlova kalnu pārejā notiekošo meklēšanas darbu dalībnieki. Man nekavējoties tika izsniegti visi materiāli darbam arhīva lasītavā. Jā, dažas rindas burtiski bija aizsmērējusi ciet cenzūra, bet bija palicis pietiekami, lai konstatētu daudzus faktus. Turklāt ar paziņu starpniecību manās rokās nonāca kopija krimināllietas materiāliem par tūristu nāvi Otortena kalna nogāzē, djatloviešu dienasgrāmatas un citi vērtīgi dokumenti.

Gatavo romānu par Djatlova kalnu pāreju uzreiz piekrita publicēt literārais žurnāls Ural, pēc tam tas iznāca atsevišķā izdevumā Jekaterinburgā, pēcāk arī Maskavā un ārzemēs – Čehijā, Francijā, Polijā, Ķīnā. Šo grāmatu drukā vēl aizvien, bet es lieliski apzinos, ka nespētu to uzrakstīt, nebūdama brīva šī vārda pamatnozīmē, ko mēs visi saprotam pareizi. 

Brīva tēmas izvēle, brīvpieeja dokumentiem, brīvība no cenzūras, brīvība teikt to, ko tu gribi, – mēs Krievijā pie dažādu brīvību pārpilnības pieradām daudz ātrāk, nekā iemācījāmies ar tām tikt galā. Tagad es skatos uz kaut kādām pusaizmirstām 90. gadu grāmatām un nevaru vien nobrīnīties, cik drosmīgi visi tolaik bija: izdevēji, autori, lasītāji! Nekādu vecuma ierobežojumu, nekādu plēvju un aizlīmēšanas, nekādu brīdinājumu „Satur necenzētu leksiku”. Raksti, ko gribi, kā gribi, par ko gribi. Tikpat plašas iespējas kā atisko komēdiju autoriem, pirms pie varas nāca trīsdesmit tirānu, un tad pat visvarens Olimpa dievs varēja dabūt trūkties!

Bet tagad stāvoklis ir radikāli mainījies – un runa pat nav par to, ka cenzūra kaut kādā formā ir atgriezusies, bet par to, ka brīvības ir kļuvis mazāk.

Nē, neviens tevi nespiež apdziedāt sasniegumus un meklēt piemērus varonīgā pagātnē, bet, ja tu to nedarīsi, visnotaļ iespējams, tu savu grāmatu nevarēsi izdot, jo pašmāju mērķfinansējuma sistēma atspoguļo valdības nosprausto kursu. Par laimi, pagaidām rakstniekam ir arī alternatīvi maršruti – atteikties no jelkāda valsts atbalsta, izdot grāmatas par savu naudu, sameklēt sev sponsoru. Padomju laikā tāda akrobātika bija pilnīgi neiespējama, bet tagad, kā saka, par naudu i velns uzdancos.

Tāpēc runa par rakstnieka vārda brīvību šodien ne tik daudz ir saistīta ar cenzūru vai tās trūkumu, bet drīzāk ar to, vai rakstniekam ir naudas līdzekļi. Lai cik pretīgi tas arī skanētu. Profesionāls literāts no amatiera līdzās citiem aspektiem atšķiras arī ar to, ka dzīvo no līdzekļiem, kurus viņam ienes paša radošais darbs. Bet, ja tevi nepublicē, saņemt avansu vai procentus no pārdošanas peļņas ir ne tikai grūti, bet principā neiespējami! Jā, lielākā daļa pasaules rakstnieku strādā „vēl kaut kur citur” – ja nerunājam par plānplānu superveiksmīgu autoru slānīti, tad teju ikviens no mums lasa lekcijas universitātē, darbojas kā redaktors, raksta rakstus, bet Neapolē es iepazinos ar vienu literātu, kurš piestrādāja rotaslietu veikalā! Tas ir, mēs, tāpat kā agrāk, atsakāmies no principiem, solāmies sev pa dienu strādāt pie kāda naudasmaisa, bet naktī – sacerēt nemirstīgo, ko tādu, kas paliks mūžībai!

Varbūt talants ar to arī samierināsies, bet brīvas un radošas personības izjūta gan izkusīs kā pērnais sniegs. Tas, kurš pa dienu smagi rāvies intelektuālās nodarbēs (rotaslietu veikals šeit drīzāk ir izņēmums, eksotika), velti mēģinās atgriezties pie sava dārgā teksta – ar baudu iegrimt tajā, atvilgt kā rēnā upē no dienas karstuma. Ir jau pasaulē arī autori, kas spējīgi uz šādiem varoņdarbiem, bet viņu nav daudz un viņi ir izņēmums.

Tomēr gribas nopelnīt iztiku tieši ar to, kas vislabāk padodas un patīk, nevis ar to, par ko patlaban maksā… Lūk, šeit mūsdienās arī stiepjas ūdensšķirtne starp rakstnieka vārda brīvību un viņa brīvprātīgo finanšu verdzību.

Ja tev nav vajadzīga nauda, tad Dievs ar tevi, raksti par ko gribi, bāz atvilktnē, bet negaidi, ka tevi publicēs. Ja ir vajadzīga, tad uzroti piedurknes un sāc rakstīt to, ko no tevis pilnīgi droši paņems, izdos un notirgos. 

Ja es brīžiem pie rakstāmgalda nejūtos brīva, tad tas ir tikai apzinātas verdzības dēļ – man jāraksta eseja pasūtījuma krājumam, raksts tematiskam žurnālam, intervija kaut kādam portālam… Par to visu labi maksā, bet tas apēd visus spēkus, un, kad es beidzot esmu gatava apsēsties pie datora un ar sirdi un dvēseli nodoties jaunam stāstam, tad izrādās, ka man vairs tam nav ne spēka, ne iedvesmas. Tā sanāk, ka stoiķiem un daoistu mūkiem bija taisnība – vislaimīgākie un brīvākie ir tie, kam nekas nepieder, kam nekas nav dārgs, kas ne pēc kā netīko – pat nauda, prēmijas un lieli metieni viņiem ir vienaldzīgi! Tieši virs tādiem pašķiras apmākušās debess blīvā mākoņu sega, viņus piemeklē radošuma harmonija un prieks, bet visiem pārējiem lemts vilkt savu jūgu līdz pēdīgajai stundiņai.

Lūk, tā es tagad atbildētu uz to zinātkārā lasītāja jautājumu, bet, diemžēl vai par laimi, tikšanās reizēs ar lasītājiem tomēr izskan pavisam citi jautājumi.

2020

 

No krievu valodas tulkojis Dens Dimiņš

 

 

— Saistītie raksti