Foto: Gints Ivuškāns

intervijas

— Asinis, sviedri un nervi

Džeids Vils

14/12/2020

Man ir tāda teorija – ja mani tas darbs uzrunā, noteikti ir vēl kāds, kurš gribētu to lasīt.

 

Džeids Vils (Jayde Will) tulko un atdzejo no latviešu, lietuviešu un igauņu valodas un, pateicoties viņam, angliski lasāmi Alberta Bela, Dainas Tabūnas, Krišjāņa Zeļģa, Ingas Pizānes un citu autoru darbi. Turklāt Džeids raksta arī pats (viņa literārie darbi publicēti gan Punctum, gan latviešu literatūras periodikā) un vēl paspēj būt arī literārais aģents Latvian Literature. Saruna ar Džeidu turpina Punctum interviju sēriju ar tulkotājiem.

llze Jansone

 

Kā tev, cilvēkam, kas dzimis un audzis Nebraskā, ienāca prātā kaut kas tik eksotisks kā latviešu, lietuviešu un igauņu valoda? Kas mudināja tās apgūt tik labi, lai varētu no tām tulkot savā dzimtajā valodā? 

Patiesībā vispirms man gribējās studēt kaut kur Eiropā, un dažādu iemeslu dēļ ierados Tartu. Manas saknes ir mūsdienu Polijā un Čehijā, un būtu bijis forši tur studēt, bet tajos laikos (deviņdesmitajos) bija grūti uzzināt par apmaiņas programmām tajās valstīs. Manai universitātei nebija labu apmaiņas programmu ar Austrumeiropas valstīm. Parasti studenti no manas universitātes brauca uz Vāciju vai Franciju, vai tamlīdzīgi, jo universitātei bija diezgan labas apmaiņas programmas ar Rietumeiropas universitātēm, bet mani tās valstis neinteresēja un es nemācēju nevienu valodu pietiekami labi, lai varētu apmeklēt kursus. Tajos laikos nebija plašu angļu valodas studiju programmu, kuras varēja apmeklēt un arī blakus drusciņ mācīties kādu valodu. Viss bija vai nu vāciski, vai franciski, vai itāliski, vai kaut kā tā. Tartu Universitātē bija tā saucamās Baltijas studijas (Baltic studies), kur viss bija angliski, plus arī daži igauņu un krievu valodu kursi. Un tā sākās manas saites ar igauņu valodu. Jāteic, ka Igaunija man bija pilnīga eksotika, neviens no manas universitātes tur nebija, tad nu gribēju būt pirmais students no savas universitātes. 

 

Kas tevi saista katrā no šīm valodām?

Man dzīvas valodas ir praktiskas, pat ja tās ir „mazas”. Ja es dzīvoju kaut kur ilgāku laiku, man gribas saprast, kas notiek man apkārt. Es negribu visu informāciju dabūt caur kādu filtru. Kaut kas pazūd. Tas nenozīmē, ka neticu tulkojumiem, tikai gribu pats saprast un analizēt, kas tiek pateikts. (Smejas.) Mācījos igauņu valodu, bet pēc kādiem diviem gadiem vēl nevarēju runāt labi. Apņēmos iemācīties igauņu valodu tā, lai varu tajā labi runāt, – tas bija izaicinājums sev. Varbūt tas bija egoistisks iemesls, bet galu galā sanāca tā, ka diezgan labi sāku runāt igauņu valodā. Lietuviešu valoda bija (un arī līdz šim ir) mana mīlestība. Man liekas, ka katram cilvēkam ir kāda vismīļākā valoda, pat ja negrib to iemācīties. Man tā ir mīlestība pret lietuviešu valodu. Pirmoreiz dzirdēju to Kauņā 1998. gadā, un biju apburts. Mana interese par latviešu valodu atnāca vēlāk – vēlreiz studējot Tartu (atgriezos 2009. gadā studēt somugru valodniecību un pētīt mariešu valodu), tur jau bija latviešu valodas kursi, un tos apmeklēju. Pēc tam ieguvu stipendiju, lai mācītos latviešu valodu, un vienu semestri studēju Latvijas Universitātē. Jau zināju par dažiem autoriem, un man likās, ka latviešiem ir stipra literatūra kā lietuviešiem, tomēr vēl neplānoju tulkot, tikai mācīties. Dzīve gāja foršā, bet negaidītā virzienā. (Smejas.)

Foto: Gints Ivuškāns

 

Kas ir tavs pirmais tulkojums (un no kuras valodas) angļu valodā? 

Nu, 2003. gadā sāku tulkot no lietuviešu valodas uz angļu valodu vienam kultūras izdevumam, kurā bija raksti par izstādēm, filmām, kultūras personībām, to, kas notiek tajā mēnesī Viļņā. No 2004. gada sāku tulkot literatūru. Vispirms stāstus, pēc tam romānu fragmentus un atsevišķus dzejoļus pārsvarā no lietuviešu, bet laiku pa laikam arī no igauņu valodas. Pirmā grāmata bija 2007. gadā par lietuviešu mākslinieku un komponistu Mikolaju Čurļoni. Patiesībā paralēli daiļliteratūrai esmu iztulkojis daudz zinātnisko un non-fiction grāmatu. Daudz par lietuviešu vēsturi un kultūras parādībām. 

 

Pārzināt attiecīgās valodas vides vēsturi un kultūru jau laikam ir tulkotāja pienākums. Vai zinātniskās grāmatas ir vieglāk vai, tieši otrādi, grūtāk tulkot nekā daiļliteratūru? 

Labs jautājums. Arī grūti, bet grūtības ir citas. Tulkojot zinātnisko literatūru, daudz jālasa un jāsaprot, vai ir jau kādas noteiktas normas par vienu vai citu vārdu. Visgrūtāk ir saprast, kā tulkot vietvārdus, vārdus un uzvārdus, ja tulkoju tekstu, piemēram, par 16. gadsimta Lietuvu. Vai izmantot lietuviskos vārdus un uzvārdus (kuru, visticamāk, šiem cilvēkiem nebija) vai poliskos (kas arī ir sarežģīti no kultūras identitātes viedokļa), vai varbūt tie cilvēki bija kādi vācieši vai cittautieši, un vispār tolaik pareizrakstība dokumentos bija pilnīgi haotiska. Identitāte bija vairāk peldoša nekā tagad, manuprāt. Patiesībā nav kādas noteiktas sistēmas, kā pareizi tulkot tos vārdus un uzvārdus, ja tulko no lietuviešu valodas uz angļu. Gadu gaitā esmu daudzmaz izveidojis sistēmu, kā tulkot, bet vienmēr jārunā ar tekstu un grāmatu autoriem par to, kā tulkošu, lai pēc tam nebūtu nekādu problēmu. 

 

Vai ir grūti apvienot literārā aģenta un tulkotāja darbu? Kādas priekšrocības, kādi trūkumi ir šādam apvienojumam? 

Labi, ka vēl pirms 2016. gada, kad sāku strādāt par literāro aģentu, daudz lasīju, jau no bērnības. Var teikt, ka literatūra ir mans dzīvesveids – lasu, tulkoju, pazīstu diezgan daudz autoru caur tulkošanas darbu. Tas nozīmē, ka jau zināju literatūras dzīves kontūras Baltijas valstīs, un tas palīdz saprast, kādi autori ir, kādi žanri ir stiprāki un tamlīdzīgi. Un, strādājot par tulkotāju, zinu, ka nevari visu piedāvāt izdevējiem vai žurnālu redaktoriem, tev vajag izvēlēties darbu, kuram pats tici, vai vismaz domā, ka viņiem varētu patikt. Tu zināmā mērā esi kā tekstu kurators. Tulkotāja darbs palīdz procesā izvēlēties, kādu darbu vai tekstu piedāvāt citiem. 

 

Kas tevi piesaistīja tulkotāja darbā? 

Es teiktu, ka vairums no darbiem, kurus esmu iztulkojis, man kaut ko stāsta. Mani personīgi uzrunā. Un man ir tāda teorija – ja mani tas darbs uzrunā, noteikti ir vēl kāds, kurš gribētu to lasīt. Vislabākie darbi ir tie, kuros aprakstīta tava dzīves filozofija vai pieredze. Uzreiz varu minēt tos autorus un darbus, jo tie ir atstājuši nospiedumus manās smadzenēs un dzīvē.

 

Vai tu varētu nosaukt savus mīļākos Baltijas autorus (un viņu darbus)? 

Ričards Gavēlis (romāns Jauna cilvēka memuāri, stāsti), Jurģis Kunčins (romāns Bile ir citi), Antans Ramons (viņam nebija daudz grāmatu, bet viņa stāsti ir brīnišķīgi), Alberts Bels (Bezmiegs, Melna zīme), Mats Trāts (dzeja, piemēram, Haralas dzīvesstāsti, ko var atrast arī Guntara Godiņa latviešu valodas tulkojumā). 

 

Kā tu aprakstītu tulkotāja darbu?

Skatoties no malas, tas ir grūts darbs. Vārds pēc vārda, un miljons lēmumu ar katru tulkoto lappusi. Asinis, sviedri un nervi. Fizisks darbs, ko parasti cilvēki neiedomājas, kad runā par tulkojumiem. Izpēte. Sarunas ar autoriem. Kad tu tulko, par to nedomā, bet tad jau esi procesā, un labāk vienkārši tulkot. (Smejas.)

Foto: Gints Ivuškāns

 

Ar kuriem saviem tulkojumiem tu visvairāk lepojies?

Agrāk negribēju salīdzināt, jo katram darbam ir savas īpašības, kuru citos nav. Par agrākiem tulkojumiem ir salīdzinoši maz atsauksmju un recenziju. Varbūt cilvēki lasīja, bet feedback medijos nebija daudz. Es lepojos, ka par pēdējiem tulkojumiem bija labas atsauksmes un recenzijas (par Alberta Bela Bezmiegu un latgaliešu dzejas antoloģiju). Tas iepriecina, un arī dod iedvesmu tālāk tulkot. Es neteiktu, ka tulkoju atzinības dēļ, bet, manuprāt, labi vārdi par jebkuru tavu izdarīto darbu dod jēgu, un tā jēga ir svarīga. 

 

Vai tu spētu tulkot grāmatu, kura tev nepatīk, pieņemot, ka tas ir „tikai” darbs? 

Nē, absolūti ne. Pārāk daudz darba, lai es sēdētu sešus, septiņus vai vēl vairāk mēnešu ar to grāmatu. Tas ir kā dzīvot ar kādu cilvēku. Vismaz ar mani tā notiek. 

Pavisam nesen bija kāds tulkojums, kuru jau pašā sākumā pieņēmu kā izaicinājumu, jo tēma nebija pavisam sveša, bet zināju, ka daudz būs jāpēta nebeidzamās stadijās (domāju, visi tuvākie draugi jau zina par šo grāmatu, jo par to runāju nepārtraukti vairākus mēnešus). Teicu draugiem – vai nu es pabeigšu to darbu, vai darbs pats mani pabeigs. (Smejas.

 

Un kas ir visinteresantākais literārā aģenta darbā? 

Kā nacionālās literatūras aģents, kurš mēģina kādu plašāku Latvijas autoru izvēli popularizēt ārzemēs, es uzskatu, ka esmu Latvijas pārstāvis ārzemēs. Tas ir izaicinājums, lepnums un atbildība. Bet citādi nevaram dzīvot. Ja tas, ko dari, ne tikai iepriecina, bet dara sabiedrībai kaut ko labu, tad dzīvei tiešām ir nozīme. 

 

Tu pats arī raksti stāstus un dzeju. Vai literāts tulkotājam traucē, vai arī viņi abi tevī tīri labi sadzīvo? 

Es teiktu, ka tīri okei sadzīvo, vienīgais, tulkojot varbūt atliek mazāk laika rakstīt, jo pēc darba vairs nav enerģijas sēdēt pie datora un rakstīt. Bet esmu sapratis, ka, visticamāk, nekad nebūs tādas perfektas bilances starp šīm pasaulēm. Jāizlemj, ko vairāk gribu tobrīd, un tad vienkārši jādara. 

 

— Saistītie raksti