raksti

— Tas zvana tev

Anna Auziņa

15/12/2020

Nākamie teikumi, kuros Donns izvērš ideju par visu cilvēku vienotību, teoloģisku tēlu vietā izmantojot grāmatniecības un tulkošanas metaforas, droši vien neatstās vienaldzīgu nevienu lasošu cilvēku.

 

Nunc Lento Sonitu Dicunt, Morieris.

Nu zvans, dobji skanēdams citam, saka man – tev jāmirst.

 

Varbūt tas, kuram zvana zvans, ir tik slims, ka nemaz nezina – zvans zvana viņam; un varbūt man šķiet, ka man ir labāk, nekā ir, un, redzēdami, kā man klājas, manējie jau likuši mani apzvanīt, bet es to nenojaušu. Baznīca ir katoliska, visaptveroša, un tādas ir tās darbības, visas tās darbības ir domātas visiem. Kad tā nokristī bērnu, šī darbība skar mani, jo tādējādi šis bērns top saistīts ar to miesu, kas vada arī mani, un uzņemts tajā miesā, kurai piederu arī es. Un, kad tā kādu apglabā, šī darbība skar mani: visai cilvēcei ir viens autors un viens sējums, un, kad kāds mirst, tad viena nodaļa netiek vis izrauta no grāmatas, bet iztulkota labākā valodā, un katrai nodaļai jātiek tā iztulkotai. Daudz Dievam tulkotāju; dažas daļas tulko vecums, dažas – slimība, bet citas – karš, un citas – tiesa; taču Dieva roka ir ikvienā tulkojumā, un viņa roka no jauna iesies mūsu izkaisītās lapas, izveidos bibliotēku, kur visas grāmatas būs atvērtas cita citai. Un tāpēc zvans, kas iezvana sprediķi, neaicina vienīgi mācītāju, bet gan visu draudzi – tas sauc visus mūs, bet vēl jo vairāk mani, kuru šī slimība novedusi tik tuvu slieksnim. Izcēlās strīds, kas noveda līdz prāvai (kurā gan gods un cieņa, gan reliģija un novērtējums tika saputroti), kuram gan ordenim būtu pirmajam rītos lūgšanas jāiezvana; un tika nolemts, ka pirmajiem jāzvana tiem, kas agrāk ceļas. Ja vien mēs pareizi izprotam tā zvana godu, kas sauc uz vakarlūgšanu, mēs priecīgi to padarām par savējo, agri celdamies, tai ziņā, ka tas var tikpat labi mūsu būt kā tā, kuram patiešām zvana. Zvans zvana tam, kurš domā, ka tas zvana viņam, un, lai gan pieklust tas uz brīdi, tomēr kopš mirkļa, kad tas zvanīt iesācis, viņš savienots ar Dievu. Kurš acu nepaceļ uz sauli, kad tā aust? Bet kurš novēršas no komētas, kad tā sairst? Kurš neieklausās ikvienā zvanā, lai kālabad tas zvanītu? Bet kurš kļūst kurls pret zvanu, kas nogādā daļu no viņa ārpus šīs pasaules? Neviens nav sala, pilnīga par sevi; katrs ir daļa kontinenta, daļa pamata. Ja māla pikuci jūrā ieskalo, Eiropa to zaudē – tieši tāpat, kā ja tas būtu bijis zemesrags, kā tava drauga vai tava paša muiža: ikviena cilvēka nāve deldē mani, jo esmu saistīts cilvēcē, un tāpēc lieki nejautā, kam zvana zvans; tas zvana tev. Tāpat mēs nevaram to saukt par lūgšanos pēc posta vai posta aizņemšanos – it kā mums pašiem posta nepietiktu, bet būtu jāpiegādā vēl no kaimiņiem un viņu posts sev plecos jāuzveļ. Patiesi tā būtu piedodama nesātība, ja mēs tā rīkotos, jo ciešanas ir dārgumi, to reti kuram pietiek. Nevienam ciešanu nav gana, lai tajās nobriestu un nogatavotos, un kļūtu šajās ciešanās gatavs Dievam. Ja kāds nēsā līdzi bagātību sudraba vai zelta stieņos un nav to pārkalis pašreizējās valūtas monētās, bagātība nespēs segt viņa ceļa izdevumus. Nelaime ir vērtība pēc būtības, bet tā nav pašreiz lietojama naudas vienība, vienīgi palīdz nokļūt arvien tuvāk mūsu mājām, debesīm. Kāds cits varbūt arī ir slims, un slims līdz nāvei, un varbūt šis posts slēpjas viņa zarnās – kā zelts raktuvēs, kas nav viņam lietojams, – bet zvans, kas stāsta man par viņa nedienām, izrok šo zeltu un sniedz man: ja šajā apcerē par cita briesmām es apceru savējās, es līdz ar to gūstu drošību, glābdamies Dievā, kas vienīgais ir mūsu patvērums.

Džons Donns, XVII Meditācija. Tulkojuši Raimonds Ķirķis un Anna Auziņa

 

1623. gada decembrī Džons Donns pamazām atkopjas no kādas smagas un nezināmas slimības, ar kuru sasirdzis novembra beigās. Londonā tobrīd plosās atguļas tīfs, un ir ticams, ka Donnu varētu būt skāris šis vai cits tīfa paveids. Tā upuri nomirst dažu dienu laikā, un arī Donns atrodas tuvu nāvei, taču jau 6. decembrī viņa dzīvībai briesmas vairs nedraud.1 Kolīdz Donns spēj noturēt rokā spalvu, viņš veic piezīmes, pie kurām turpina strādāt atveseļošanās laikā. 1624. gada janvārī Donns publicē darbu Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi, vienu no nedaudzajiem tekstiem, kas nodrukāti dzejnieka dzīves laikā un ar viņa vārdu.

Slimojot un rakstot šo darbu, Džonam Donnam ir nepilni piecdesmit divi gadi. Pirms sešiem gadiem viņš zaudējis sievu Annu, kas mirusi trīsdesmit trīs gadu vecumā, priekšlaicīgi dzemdējot divpadsmito bērnu. Arī astotais abu bērniņš savulaik dzimis par agru un nedzīvs; nomirt paguvuši arī trīs no pārējiem desmit. 1621. gadā Donns ir kļuvis par dekānu Svētā Pāvila katedrālē; tas ir augsts un labi apmaksāts amats. Jaunībā pārtapis no katoļa par anglikāni pēc tam, kad katoļticības dēļ 20 gadu vecumā cietumā miris viņa brālis, 1615. gadā Donns tiek ordinēts par anglikāņu priesteri. Donns piekrīt kļūt par garīdznieku, lai varētu uzturēt kuplo ģimeni. Lai gan viņš ir izpelnījies karaļa Džeimsa I labvēlību ar antikatolicisku traktātu Pseidomoceklis (1610), kurā apgalvots, ka katoļi var būt uzticīgi karalim, neatsakoties no savas ticības, vēlāk Džeimss tomēr atteicies paturēt Donnu galmā un uzstājis, ka viņam jākalpo baznīcā.

Donna teiktie sprediķi, kuros viņš dzīvīgā stilā apcer cilvēka mirstīgumu, gūst plašu ievērību. Turpretī Donna dzeju viņa dzīves laikā lasa tikai neliels cienītāju pulciņš. Tās manuskripti ceļo no rokas rokā un tiek publicēti apmēram 30 gadu pēc viņa nāves. Uz neilgu laiku Donns kļūst par autoritāti, metafiziķu skolas elku un paraugu. Taču drīz vien viņš top atkal aizmirsts uz vairākiem gadsimtiem, lai tā īsti tiktu novērtēts tikai 20. gadsimta sākumā, kad vairāki dzejnieki, tostarp Viljams Batlers Jeitss un Tomass Stērns Eliots, atklāj, cik augstā līmenī Donna tekstos savienojas intelekts ar kaisli. Donnu mēdz dēvēt par Šekspīra pretmetu: ja Šekspīrs pārstāv renesanses humānismu, tad Donna dzeja ir drīzāk barokāla. Tās valoda ir sarežģīta, bet motīvi dziļi reliģiski. Vienlaikus Donns tiek uzskatīts par vienu no dižākajiem Anglijas un pasaules mīlas dzejniekiem, un mūža pirmajā pusē lielākā daļa viņa vārsmu ir laicīgu kaislību iedvesmotas, lai gan arī jaunībā viņš paralēli sievietēm veltītiem dzejoļiem slavina Dievu. Laikam ritot, proporcija nomainās, un reliģiskās tēmas sāk dominēt. To veicina Donna sēras pēc sievas nāves, kā arī vispārējā laikmeta noskaņa: cilvēka zemes dzīve ir trausla, tās kvalitāte – nenozīmīga. Slimība šajā laikā bieži tiek uzlūkota kā cilvēka grēku miesiska reprezentācija un vienlaikus Dieva piemeklējums. Tā uz to raugās arī Donns, kurš izvērš un akcentē dažādus slimības aspektus un to nozīmi ceļā uz pestīšanu.

Veltījumi ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi sastāv no 23 hronoloģiski sakārtotām daļām, no kurām katra iedalās trīs apakšposmos: meditācija, iztirzājums un lūgšana. Darba sākumā norādīts, ka to veido:

  1. Meditācijas (pārdomas) par mūsu cilvēcisko stāvokli.
  2. Iztirzājums un argumenti Dievam.
  3. Lūgšanas Viņam dažādos gadījumos.2

Pirmajos izdevumos satura rādītāja virsraksts ir latīņu valodā: „Stationes, sive Periodi in Morbo, ad quas referuntur Meditationes sequentes” („Stacijas jeb slimības posmi, uz kuriem attiecas sekojošās apceres”). Vārds „stacija” ir atsauce uz Krusta ceļu, kristiešu lūgšanu Rietumu tradīcijā, kas sastāv no 14 stacijām jeb apstāšanās vietām un ir veltīta Jēzus Kristus ciešanu un nāves apcerei. Satura rādītāju veido sadaļu numerācijai atbilstoši teikumi, kas raksturo katru slimības posmu. Pirms atsevišķām daļām tie likti latīņu valodā un angļu tulkojumā. Daži no tiem ir pavisam vienkārši un arī mūsdienās viegli saprotami, piemēram, I Pirmais slimības uzbrukums vai III Pacients liekas gultā, vai V Ierodas ārsts. Citi skan poētiskāk, piemēram: XVII Nu zvans, dobji skanēdams citam, saka man – tev jāmirst. Taču Donna laikmetā šis teikums ir tikpat reālistisks kā iepriekšējie.

Lai gan lielākā daļa Veltījumu teksta apcer cilvēka un Dieva attiecības, tajos izlasāmas arī medicīniskas liecības. Kā simptomi tiek minēts vājums, svīšana, drudzis un apetītes zudums, vēlāk arī izsitumi un bezmiegs. Vispirms pie varoņa ierodas ārsts, ko ataicinājuši ģimenes locekļi, pēc tam karalis Džeimss sūta savējo, un abi ārsti cīnās par vājinieka dzīvību interesantos veidos, piemēram, cenšas izdzīt garaiņus no slimnieka galvas ar baložu palīdzību (XII).

Ir neiespējami noteikt, ar ko tieši slimoja Donns, jo 17. gadsimta ārsti vēl nenošķīra tīfa paveidus un inficēšanās veidus. Slimību, ko latviski sauc par atguļas tīfu, angļu valodā min no tīfiem atsevišķi (relapsing fever). Tam raksturīga drudža atkārtošanās, un to pārnēsā ērces vai utis, kamēr citus tīfus var izraisīt citstarp no peles vai žurkas inficējušās blusas kodums. Utu un blusu kodumi Donna laikā bija realitāte pat katedrāles dekāna ikdienā. Pētnieki ir mēģinājuši uzstādīt diagnozi pēc aprakstītajām pazīmēm, taču viņus ir mulsinājuši dažviet pieminētie gremošanas traucējumi. Pats Donns tiem pieiet radoši un teoloģiski. XVII meditācijā viņš raksta, ka posts slēpjas slimnieka zarnās kā zelts raktuvēs, kas viņam pašam nav lietojams, taču citi, kas uzzina par viņa nelaimi, var nonākt tuvāk Dievam.

 

XVII Meditācija ir mūsdienās visslavenākā Veltījumu daļa. Tās citāts vēlāk kļuvis par Ernesta Hemingveja romāna nosaukumu Kam skanēs zvans (For Whom the Bell Tolls). Citāts „Cilvēks nav vientuļa sala” (No Man is an Island”) ir gan Tomasa Mērtona grāmatas, gan Johannesa Mario Zimmela romāna nosaukums. Apceres fragmentu, kas sākas ar šiem vārdiem (XVII Meditācijas latviskojumā – „Neviens nav sala”), anglofonajā tradīcijā dažkārt kļūdaini pieraksta kā atsevišķu dzejoli. Tā to nolasa arī Pīdžeja Hārvija savā koncertā 2016. gada 24. jūnijā, komentējot Apvienotās Karalistes pilsoņu lēmumu par izstāšanos no Eiropas Savienības.3

Donns ir organizējis Veltījumu tekstu kā prozu, un nopietnākajos mūsdienu publicējumos tie lasāmi slejas izkārtojumā bez rindkopām un atkāpēm. Vienlaikus iekšējais ritms un atkārtojumi vedina uztvert šos tekstus kā dzeju. Apcerēm piemīt izteikta sižeta trūkums, (katrai atsevišķi) neliels apjoms, liriska tēlojuma iezīmes, paaugstināta emocionālā spriedze, subjektivitāte un daudzviet arī inversas konstrukcijas – iezīmes, kas saskaņā ar Janīnas Kursītes Dzejas vārdnīcu tuvina tekstu dzejai.4 Kārlis Vērdiņš raksta, ka dažādu valstu pētnieki, cenšoties saskatīt dzejprozas tradīcijas aizsākumus pēc iespējas tālākā pagātnē, par vienu no dzejprozas priekštečiem Eiropas literatūrā tiecas uzskatīt Novālisa Himnas naktij (1800).5 Donna Veltījumi publicēti gandrīz 200 gadu agrāk, taču svarīgi, ka 1623. gadā Donnam jau ir pieejama tā saucamā karaļa Džeimsa Bībeles tulkojuma versija (1611), kas, kā Vērdiņš norāda, ietekmējusi daudzus vēlākos dzejprozas autorus angļu literatūrā.6

Uzskatu Veltījumus par dzejprozu, un, kad kopā ar Raimondu Ķirķi atdzejojām XVII Meditāciju, gribēju pakļaut savai poētiskajai izjūtai gan Ķirķi, gan Donnu, līdz Ķirķis man norādīja, ka nu jau dažas vietas izklausoties pēc mana dzejoļa Loks. Tad es šo to atlaboju atpakaļ.

 

XVII Meditāciju caurvij zvana motīvs. Runātājs pieņem, ka tiek iezvanīts tieši bēru dievkalpojums: Londonā ir tīfa epidēmija, un cilvēki tiek apglabāti biežāk nekā parasti. Gadsimtu vēlāk publicētajā Daniela Defo Mēra gada dienasgrāmatā, kurā dokumentēta 1665. gada Londonas mēra epidēmija, lasāma statistika – cik cilvēku katrā draudzē nomiruši nedēļas laikā salīdzinājumā ar vidējo rādītāju tajā pašā laikā citus gadus. Visdrīzāk šādas ziņas par tīfa upuriem pienagloja pie baznīcu durvīm arī 1623.–1624. gada ziemā. Cilvēki uzzināja arī, kuri viņu kaimiņi ir saslimuši vai nomiruši.

Ja katedrāles dekāns Džons Donns būtu vesels, viņš droši vien pats noturētu daļu no šiem bēru dievkalpojumiem, taču tagad viņš uz slimības gultas fiksē sajūtas un pārdomas, kādas rodas, dzirdot zvana skaņas, ja esi pavisam vārgs un drudža dēļ tikai daļēji pie apziņas.

Ir pašsaprotami, ka tas, kuru apzvana, pats to nezina, jo ir miris, taču smagas slimības gadījumā bēres ir viegli paredzamas, tāpēc vēstītājs ironiski pieļauj: „Varbūt man šķiet, ka man ir labāk, nekā ir, un redzēdami, kā man klājas, manējie jau likuši mani apzvanīt.” Dzīvē „manējie” visdrīzāk ir Donna septiņi tobrīd dzīvie bērni, vecākajiem no kuriem tobrīd ir ap divdesmit gadiem, kā arī kalpotāji, kurus var sūtīt uz baznīcu uzzināt, kam šoreiz zvana. Tā kā mums šeit kalpu nav, latviskojumā mēs sūtīšanu („and therefore never send to know for whom the bells tolls”) izlaidām un rakstījām vienkārši „un tāpēc lieki nejautā, kam zvana zvans”.

Tālāk vēstītājs pievēršas Baznīcas universalitātei. Šodien tās var šķist visneviennozīmīgākās un vismazāk universālās XVII Meditācijas rindas. Vairāku konfesiju ticības apliecībās joprojām figurē vārds „katoliska”, ar to domājot, ka Baznīca ir visiem cilvēkiem viena, vispārēja garīga struktūra. Praksē kristīgā baznīca kā cilvēku organizācija parasti nav bijusi tik iekļaujoša, tomēr Donns, domājot neredzamo Baznīcu, raksta, ka „visas tās darbības ir domātas visiem”. Mazliet tālāk viņš divas reizes lieto vārdu „cilvēce”, kas ietver plašāku nozīmi nekā „kristīgā civilizācija”. Lai gan Donna laikmeta un kultūras domāšanas ietvaros nav iespējams nākt pasaulē bez kristīšanas un aiziet no tās bez apzvanīšanas, saistīšanās kopīgā miesā šeit nozīmē ko vairāk nekā šauri reliģiskus priekšstatus un rituālus. Arī tolaik teorētiski bija zināms, ka pagāns var negribēt nonākt ar kristiešiem kopīgās debesīs, tomēr baznīca allaž ir atzinusi, ka cilvēki, kas objektīvu iemeslu dēļ nepazīst Kristu, var iemantot mūžīgo dzīvi, ja atsaucas iekšējai Dieva balsij – savai sirdsapziņai.7 Saskaņā ar ticības apliecību un Donna izmantoto tēlu sistēmu Kristus jau no sākta gala bija pastāvējis kā daļa no Trīsvienības, „un caur kuru viss ir radīts” (pilnīgi viss!), bet vēlāk, pēc iemiesošanās, miris par pilnīgi visiem cilvēkiem. Līdz ar to Kristus miesa, neredzamā Baznīca, Donna izpratnē bija daudz plašāka ne vien par iestādījumu, kurā kāds skandina zvanu, bet arī par kristiešu savienību uz zemes.

Reālajā dzīvē baznīcas zvanu skaņas palaikam atgādina, ka pastāv kaut kas viņpus šīszemes dzīves, kura ilgst tikai brīdi. Mierīgākos laikos, kad zvans, visdrīzāk, aicina uz parastu dievkalpojumu, tas uz mūžīgajām vērtībām norāda pavisam maigi. (Reiz mēs ar Jāni Ozoliņu dzērām kafiju un ēdām bulciņas Bergenā, kad bijām atbraukuši turp nedēļas nogalē, stažēdamies Dzimtes studiju centrā Oslo. Aprīļa svētdienas rītā sēdējām pie galdiņa uz ielas un tērzējām, bet, baznīcas zvanu izdzirdējuši, nolēmām, jā, ka šis ir īpašs rīts, nav tāds pats kā pārējie seši.) Taču, ja tādu zvanu dzirdi tuvākajā baznīcā epidēmijas laikā, tā skaņa jau skarbāk uzsver dzīves pārejošo raksturu. Kur nu vēl, ja pats esi uz nāvi slims.

XVII Meditācija iezīmē aprakstītās slimības dziļāko krīzi un lūzumu tās gaitā. XVIII daļā zvans apklust un vēstītājs apcer aizgājušā cilvēka ķermenisko nāvi, līdz lūgšanā aptver, ka šī nāve, ko viņš izjutis kā savējo, viņu dziedinājusi. Un patiesi, XIX daļā jau arī ārsti beidzot saskata atlabšanas pazīmes, bet XXI daļā vēstītājs salīdzina sevi ar Lācaru, kas piecelts no miroņiem. Beigās gan viņš tiek brīdināts no slimības iespējamās atgriešanās, tomēr mēs zinām, ka Džons Donns šajā reizē ir atveseļojies un nodzīvojis vēl septiņus gadus, kuru laikā sarakstījis žūksni sprediķu un dzejoļu, tostarp sprediķojis Čārlza I kronēšanā, pārdzīvojis 1625. gada mēra epidēmiju, apglabājis vēl vienu meitu, vairākus laikabiedrus, tad māti. 1631. gada februārī viņš galmam sacījis savu pēdējo sprediķi, kas vēlāk publicēts ar nosaukumu Nāves divkauja, bet 31. martā miris.8

Ja XVII Meditācijas rindas par baznīcas katoliskumu nekristiešus visdrīzāk neaizkustinās, tad nākamie teikumi, kuros Donns izvērš ideju par visu cilvēku vienotību, teoloģisku tēlu vietā izmantojot grāmatniecības un tulkošanas metaforas, droši vien neatstās vienaldzīgu nevienu lasošu cilvēku, un pat visciniskākā ateista sirdi atkausēs šis debesu valstības raksturojums: „Un viņa roka no jauna iesies mūsu izkaisītās lapas, izveidos bibliotēku, kur visas grāmatas būs atvērtas cita citai.”

 

Kad pirms dažiem gadiem sāku interesēties par Džonu Donnu un viņa Veltījumiem, nenojautu, kādu vispārēju ārkārtas gadījumu nāksies piedzīvot. Man gribētos kaut kā skaisti nobeigt eseju, teikt, ka šī gada pandēmija ir Dieva piemeklējums un tās laikā mēs tā vai citādi nonāksim tuvāk Viņam; izteikt cerību, ka pašizolācijās taps daudz jaunu, labu tekstu un cilvēki vēlāk tajos pētīs, kā transformējušās mūsu dvēseles un izteiksmes spējas. Tomēr viss ir daudz sarežģītāk un skumjāk. Šobrīd dzīvoju tālu no baznīcām, zvanus nedzirdu. Labi, ka varu lasīt.

 

Eseja tapusi Punctum sērijā Slimība uz nākotni, kurā par slimības pieredzi kultūrā raksta autori no literatūras, mākslas, filozofijas un kino nozarēm. Raksti top ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu.

  1. Carey J. Notes. From: Donne J. The Major Works. Oxford University Press, 2008 (1990). P. 475.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Donne J. Devotions Upon Emergent Occasions and seuerall steps in my Sicknes. Project Gutenberge Book. Pieejams https://www.gutenberg.org/files/23772/23772-h/23772-h.htm#Page_1 [skatīts 01.12.2020.].  (atpakaļ uz rakstu)
  3. https://www.youtube.com/watch?v=lUbtFw-mXgM  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Kursīte J. Dzejas vārdnīca. Rīga: Zinātne, 2002. 122–123. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Vērdiņš K. Bastarda forma. Rīga: LU Literatūras, folkloras un mākslas institūts, 2011. 34. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Turpat, 15. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Mūsdienās tas joprojām ir rakstīts Romas katoļu baznīcas katehismā, sk. 847. punktu.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Carey J. Chronology.From: Donne J. The Major Works. Oxford University Press, 2008 (1990).P. xxxvii.  (atpakaļ uz rakstu)