literatūra

— Kalendārs mani sauc

Andris Kalnozols

18/12/2020

1945. gada vasarā ASV uz Japānu uzmeta divas atombumbas. Tā nekad nevajag darīt.

 

Otrdien, 2019. gada 24. septembrī, biju ceļā uz LNB, kur strādāju pie lugas Latvijas Nacionālajam teātrim, kad Vērmanes dārzā pēkšņi sapratu, ka naktī esmu nosapņojis, kāpēc lielais Oskars no manas bērnības deviņdesmito gadu vidū iemācījās no galvas kalendāru. No pārsteiguma, ka pa vidu grūti gulētai murgainai naktij esmu saņēmis ideju romānam, (teju) apraudājos. Līdzīgas sajūtas piedzīvoju pirms sešiem gadiem, kad pāris diennaktīs sarakstīju lugu Benzīnvīrs. Un, gluži kā toreiz, šī sapratne nāca reizē ar apziņu – ja es to neizdarīšu, neapšaubāmi jutīšos kā dezertieris vai ļoti slikts pastnieks, kuru ienīst visa mazpilsēta.

Pēc emocionālā trieciena Vērmanes dārzā atlikušo ceļa daļu jau pavadīju pragmatiskās domās, kā to izdarīt pēc iespējas ātrāk. Kad pāris stundas vēlāk biju sarakstījis pirmo nodaļu, kas atbilst vienai nedēļai kalendārā, aritmētika kļuva pavisam vienkārša – romānu sarakstīšu divu mēnešu laikā. Atliku lugu un citus darbus, bet pusdienas ēdu bibliotēkas banketiņos un semināros, cenšoties izvairīties no bijušajiem skolas biedriem, kas tagad strādāja firmā Vikawood, piemēram. Nedrīkstēju zaudēt ne mirkli.

Trīs nedēļās uzrakstījis pusi romāna, es sapratu, ka to paveikšu jebkurā gadījumā. Turpmākās pāris nedēļas tempu palēnināju, izbaudot laiku paša radītajā pasaulē. Nedēļas kļuva par mēnešiem, bet februāra sākumā es sarakstīju pēdējo nedēļu. Lai gan pēc tam vēl bija stipri jāpiestrādā, lai romānu varētu lasīt arī kāds cits, emocionāli jutos to pabeidzis. Un izdarījis to tieši tā, kā paredzēts, – precīzi pēc sapņa, kuru vairs neatceros.

Tālāk jau sekoja realitāte – pavasara lockdown un vasaras zemes darbi laukos. Pašās vasaras beigās atgriezos pie romāna, lai to darītu pieejamu lasītājiem. (Teju) nešaubījos, ka to izdosies paveikt līdz šīgada Ziemassvētkiem. Kaut gan darāmā vēl bija ļoti daudz, es ar to visu vairs nejutos viens. Redaktoru Henriku Eliasu Zēgneru darbā pie romāna rediģēšanas es gribētu salīdzināt ar vecāko ķirurgu, kurš dod izsvērtas, precīzas, dzīvībai un veselībai svarīgas norādes, kamēr praktizējošais ķirurgs cenšas atlikt malā visu, kas varētu traucēt tās sadzirdēt. Uzskatu, ka operācija izdevusies tik veiksmīga, ka man pat liktos dīvaini Henrikam jautāt, vai viņš būtu gatavs to atkārtot. Jo atbildi jau esmu sadzirdējis.

Par šīs grāmatas tapšanu, par palīdzēšanu tai kļūt no sapņa par īstenību, man jāsaka paldies daudziem jo daudziem, un uzreiz arī jāatvainojas, ka tas nav iespējams. Lūk – Oskaram paldies, un atvainojos, ka joprojām nezinu par viņu neko citu kā vien to, ko esmu izdomājis. Bet drīzāk jāsaka paldies par to, ko es neesmu izdomājis, – esmu pateicīgs, ka visu laiku man līdzās ir cilvēks, kura dzimšanas dienā sākas šī romāna darbība. Paldies Lindai par to, ka man vajag sarakstīt veselu romānu, lai nonāktu pie viena vārda.

Lugu joprojām neesmu pabeidzis. Atvainojos Latvijas Nacionālajam teātrim.

Autors

 

24. nedēļa
„Vēsture”

 

16. decembris

Man skolā ļoti patika vēsture. Un man diezgan labi padevās iegaumēt gadus, bet es bieži aizmirsu, kas tajos gados ir noticis. Beigās bieži vien mana galva bija pilna ar gadiem un datumiem, bet man nebija ne jausmas, kas tur notiek. Šonedēļ mēģināšu atcerēties vēsturi.

 

17. decembris

Šodien domāšu par Ameriku. Ļoti labi atceros no skolas – Kristofors Kolumbs Ameriku atklāja 1492. gadā. Bet man pašam galīgi neliekas, ka Kolumbs atklāja Ameriku. Kolumbs vienkārši ir pirmais, kurš tai zemei pielika savu vārdu. Galu galā tie indiāņi jau sen bija atklājuši savu zemi. Ar pirmajiem soļiem. Nemaz nerunājot par tiem putniem un skudrām, kas tur rāpoja sen pirms tam. Vai tām šūnām, kas izvazājās no ūdens un nesaprata, kur dēties.

 

18. decembris

2012. gada 14. oktobrī es pa televizoru redzēju skatu, ko nekad neaizmirsīšu. Cilvēks leca uz zemeslodes. Viņu sauca Fēlikss Baumgartners, un viņš leca no stratosfēras (tās ir ļoti augstas debesis). Tas bija 39 kilometru augstumā. Parasti cilvēki ar saviem izpletņiem lec no 4 kilometru augstuma, ne vairāk. Bet mani iespaidoja, kā tas izskatījās. Viņš izkāpa no savas kapsulas, kas karājās kaut kur kosmosā pilnīgā tumsā. Un apakšā bija apaļa zeme, kas spīdēja skaistās krāsās. Visa pasaule. Un Fēlikss Baumgartners uz tās gāzās virsū. Ja Jēzus Kristus bija pirmais cilvēks, kas uzlidoja gaisā, tad Fēlikss Baumgartners bija pirmais, kas noleca atpakaļ.

Atceros, ka tur bija arī vesela komanda, kas sekoja līdzi viņa lēcienam. Un tās komandas vadītājs bija vecs onkulis, kas sen atpakaļ arī bija nolecis no diezgan liela augstuma. Un viņš vadīja to komisiju, kas deva instrukcijas pa rācijām un kam Fēlikss atbildēja no saviem augstumiem. Un es domāju par šo veco onkuli. Viņa acīs, kad viņš sekoja Fēliksa lidojumam, varēja redzēt jaunību. Viņa seja tai brīdī bija svēta un tur nu gan es saskatu līdzību ar Dievu, kas seko līdzi, kā viņa dēls atgriežas mājās.

 

19. decembris

Otrajā karā pašās beigās bija tāda lieta. Manu pilsētu nevarēja pamest vāciešu karaspēks, bet krievu karaspēks nevarēja tikt iekšā. Tā nu viņi abi tur stāvēja un netika ne uz priekšu, ne atpakaļ. Kad es gāju skolā, pie mums bija atnācis tāds onkulis un viņu sauca Rihards. Kad notikās tās kaujas, viņam bija tikai 14 gadu. Un viņš tajās kaujās bija piedalījies, bet nevis kā vācietis vai krievs – viņi paši ar skolas un pagalma puišiem bija nodibinājuši savu armiju. Sazaguši munīciju no vāciešiem un izveidojuši visādas slēptuves piepilsētā, netālu no krievu pozīcijām. Viņi tur uz maiņām vaktēja, jo ļoti labi pārzināja savu pilsētu un tuvējo apkārtni. Un, kad karaspēks mēģināja ik pa laikam tuvoties, viņi blietēja virsū no sazagtajiem ieročiem. Un karaspēks atkāpās. Un tā notika vairākas reizes. Beigās vācieši padevās un tas viss tika likvidēts. Vēl Rihards teica, ka viņam ar draugiem pēc tam nākuši smiekli, kad vēlāk avīzēs bija rakstīts, ka vācieši pie pilsētas robežas sīvi pretojušies. Viņš teica – patiesībā tie bija septītās klases puišeļi, kas vienkārši mīlēja savu pilsētu un negribēja to tāpat vien atdot svešiniekiem.

Un tad es domāju par sevi. Man liekas, ka es negribētu nevienam šaut, bet savu pilsētu aizstāvēt gan es varētu. Sazagtu visādas notekcaurules un aku vākus un apkarinātos ar tiem kā bruņām. Lai man nevar trāpīt ar lodēm. Un tad es savāktu visus kabačus, kas ir pie Janīnas vai baznīcā burkās, vai dārzos. Un tad es tos sanestu uz pilsētas kalna virsotni (tas saucas Pilskalns) un mestu pa tiem stulbeņiem, kas gribētu nākt manā pilsētā un spridzināt ielas, pa kurām man tik ļoti vajag iet, un mājas, kurās visi labprāt dzīvo, un tur ir arī sunīši un kaķīši taču.

 

20. decembris

Atceros ļoti smieklīgu faktiņu. 1754. gadā bija tāds francūzis Luijs Lenormāns, kas pirmo reizi izlēca ar izpletni. Pirms tam viņš bija nolēcis no koka ar diviem lietussargiem. Man tas patīk. Viņš noteikti bija ļoti drosmīgs. Un tad es domāju – kā viņam vispār ienāca prātā lēkt ar tiem lietussargiem? Viņš droši vien kaut kur gāja lietainā un vējainā laikā ar lietussargu un juta, kā viņu stipri papūš. Un tad viņš iedomājās, ka tā taču varētu arī speciāli. Varbūt viņš no kāda bēga? Varbūt nolēkt no koka ar dieviem lietussargiem bija vienīgā iespēja? Bet kas tie par tādiem dīvainiem apstākļiem?

Man liekas, tas bija smieklīgs skats. Pie bagātas mājas otrā vai trešā stāva loga sēž skaista meitene, un viņa pēkšņi redz, kā viens trakais rāpjas kokā pie viņas loga ar diviem lietussargiem. Sākumā viņa domā, ka tas ir zaglis, un sabīstas, un sauc vecāko brāli. Bet tad izrādās, ka tas ir vecākā brāļa studiju biedrs, saukts par „ķerto Luiju”, kas ir slepus iemīlējies kursabiedra māsā. Un viņš rāpjas kokā, lai šo pasaulei tik svarīgo lēcienu veltītu savai mīļotajai. Un viņš attaisa lietussargus, un zari traucē, protams, bet viņa mīlestība ir ļoti stipra. Viņš lec lejā un piezemējas tieši satrauktās meitenes sirdī. Es tā secinu, ka man vispār patīk, kad kaut kas lido vai lec.

 

21. decembris

1945. gada vasarā ASV uz Japānu uzmeta divas atombumbas. Tā nekad nevajag darīt.

 

22. decembris

Šodien ar Arvīdu pļāpājām par debesu valstību, un viņš pateica vienu interesantu faktu. Es prasīju, vai tas ir vēsturisks fakts, bet Arvīds atbildēja, ka tas drīzāk ir teoloģisks jautājums. Tad nu tā – izrādās, ka, pēc Jēzus teiktā, debesīs tā pilnīgi droši ir tikai divi cilvēki. Par citiem nekas skaidri nav zināms. Jēzus pie krusta kaimiņam teica, ka šovakar viņi sēdēs pie debesu tēva kopā. Ne par vienu citu viņš tā nav izteicies ne pirms tam, ne pēc. Tāds ir reālais fakts – debesīs tā pavisam konkrēti ir tikai divi cilvēki norādīti. Turklāt Jēzus ir Dieva dēls, tāda dievišķa persona. Tātad tas krusta kaimiņš principā ir vienīgais parastais cilvēks. Arvīds to visu teica kā „teologu joku”, bet man palika tā dīvaini. Ne jau tāpēc, ka es baigi cerētu, ka tur ir pilns ar labiem cilvēkiem, bet gan tāpēc, ka tas ir ļoti vientulīgi. Tas ir tāpat kā vienam cietuma kamerā. Un tad es domāju – bet varbūt Dievs tieši tā arī jūtas? Ļoti viens. Un tieši tāpēc viņš visus gaida tur. Un tieši tāpēc viņš grib, lai mēs tur galu galā varam nonākt. Un tieši tāpēc viņš ir gatavs piedot visu. Ja vien mēs esam tam gatavi.

Ja es būtu spiests pavadīt bezgalīgu laiku vienatnē, tad es patiešām bezprātīgi priecātos pat par Vitālija Trepšas ierašanos, kas man nospēra kalkulatoru septītajā klasē.