raksti

— Cilvēks cilvēkam

Anna Žabicka

19/12/2020

Skumjās acis, ko ieraudzīju, kad pateicu, ka atkal ir ieviesti stingrāki karantīnas ierobežojumi, bija kontrastā viņa ierasti rosīgajam garam un mērķtiecīgajai gaitai pa pansionāta teritoriju.

 

Kā vecam cilvēkam, mīļā sirsniņ, tu zini, asaras pašas no sevis. Nav jau vairs nekā. Tikai domāju, ka es jau vairs viņus nekad neredzēšu… nezin’, vai tas vīruss maz beigsies.”1

 

Ar Laimas2 kundzi es tuvāk iepazinos pirms pāris mēnešiem, kad, pieliecoties pie viņas kreisās, par kripatiņu dzirdīgākās auss, es skaļi, gandrīz bļaujot, teicu, ka ar lielāko prieku klausītos viņas stāstos. Tā bija mana atbilde pēc tam, kad Laima bija teikusi, ka „dzīve tik gara un krāšņa, varētu stāstīt daudz un dikti, ja vien būtu kāds, kas klausās”.

Laimas kundzei ir apaļi 85 gadi, un pēdējos piecus no tiem viņa dzīvo kādā mazā lauku pansionātā, šaurā istabiņā kopā ar vēl vienu kundzi. Uz naktsskapīša uzklāta viņas pašas tamborēta glīta, balta galda sedziņa – „lai jau tas paliek tepat, kad manis vairs nebūs, līdz ar fotogrāfijām,” viņa reiz man nosaka, kad pievēršu uzmanību viņas rokdarbiem un fotogrāfijai ar laikai līdzīgu sunīti. Tuvinieku, ja neskaita mirušā brāļa sievu, ar ko Laimas kundze diez ko nesatiek, viņai vairs nav. Mūžs bijis grūts – lai arī dzimusi PSRS veclatviešu ģimenē, bērnībā ar vecākiem pārcēlusies atpakaļ uz Latviju, vēlāk visi izsūtīti uz Sibīriju, kur māte mirusi no bada. Atgriežoties Latvijas PSR, strādājusi dažādus smagus darbus, ieskaitot gandrīz divdesmit piecus gadus ceļu būvē un uzturēšanā. Taču visam pa vidu nav trūcis arī prieka un gandarījuma, aktīvas sabiedriskās dzīves un dažādu hobiju. Laimai piemīt spilgta melnā humora izjūta, un droši varu teikt, ka uz mutes kritusi viņa nav. 

Uz pansionātu dzīvot Laima atnāca, kad zaudēja iespēju dzīvot saimniekmājās, – par šo pāreju, ko nokārtoja un piemaksā pašvaldība, Laima runā nelabprāt. Noprotu, ka tas laiks atsauc atmiņā pārāk daudz sāpju, aizvainojuma un zaudējuma sajūtu, tāpēc īsti nezinu, vai viņa no mājām tika izlikta vai tas notika kā citādi. Pati gan arī atzīst, ka lauku dzīve pamazām bija kļuvusi par grūtu, jo  „rokas un kājas vairs neklausīja”. Laimas vārdiem runājot, par viņu šobrīd rūpējas „ciems” (pašvaldība – A. Ž.), un to viņa no sirds novērtē. Oktobra beigās pie viņas ar cienastu (našķu sainīti ar konfektēm, cepumiem un Rīgas melnā balzama pudeli, ko viņa dabūja nākamajā dienā pēc formālas cīņas ar vīrusu) bija atbraukuši ciemiņi – sociālie darbinieki no „ciema”, kurus viņai neizdevās sastapt Covid-19 ieviestās karantīnas dēļ un uz ko viņa atsaucas ievadcitātā. 

Līdzīgi kā lielākā daļa aktīvāko pansionāta cilvēku, arī Laima saprot ar Covid-19 pandēmiju saistīto situācijas nopietnību: viņi klausās ziņas televīzijā un radio, tie, kas var, lasa jaunumus avīzēs. Attieksme pret „sērgu” no klientu puses ir visai nopietna. Itin bieži dzirdu, ka „cik labi, ka pie mums viss kārtībā” vai ka „labi, ka nav līdz šejienei atnācis” un „kur šitāda šmuce var rasties”! Kā nesen man teica kāds kungs: „Viss kaut kas dzīvē pieredzēts, bet ka šitāds nelabais plosās… Nu, nav redzēts.” Tomēr izteikta baiļu sajūta par „tās sērgas” draudiem savai fiziskajai veselībai no klientu puses kopumā ir jūtama maz (taču tas neietekmē dzīvotgribu). Iespējams, tāpēc, ka dzīvēs, kuras daļai vieno laika zīmes, daļai – profesijas smagos darbos, bet daļai – dzīvesveids, pieredzēts tik daudz kas cits. Bet iespējams, tāpēc, ka daļai fizisks apdraudējums vairs nešķiet tas briesmīgākais, kas ar viņiem varētu notikt. Tas atspoguļojas arī tālākā sarunā ar Laimas kundzi: „Sirsniņ, tas vīruss… ko viņš man vairs var padarīt?” Fiziskas apdraudētības vietā drīzāk jūtamas skumjas vai rūgtums par liegumu braukt ciemos tuviniekiem, kā arī par kultūras un izklaides pasākumu trūkumu. Kopumā gan klienti, gan (jo sevišķi) darbinieki visvairāk baidās, ka „to šmuci” varētu ievazāt šeit uz nodarīt pāri otram, ne sev. Vairāki darbinieki ir izteikušies, ka īpaši bail saslimt pašam nav, jo gan jau tāpat būšot jāizslimo, „tikai negribētos būt pirmajam, kas to atnes uz pansionātu”. 

„Covid gads” ir savā ziņā tukšs gads mums visiem – atnāca kaut kas liels un baiss, kas pārņēma visu ikdienu, nekam citam neatstājot vietas. Vasarā no pandēmijas bija zināma atelpa gan ārpus pansionāta, gan arī šeit. Radiniekiem bija iespēja satikt savus tuvos ārpusē uz soliņiem, bija pāris brīvdabas koncerti ar ievērotām distancēm, bet līksmām sirdīm līdz pat asarām, dažas ekskursijas pa maz apdzīvotām teritorijām, lai kaut nedaudz izrautos no rutīnas. Taču rudens nāca ne vien ar gariem vakariem un drēgnumu, bet arī liegumu tikties. To, ka ir izsīkuši ne vien radinieku apmeklējumi, bet arī kultūras pasākumi, es vislabāk ievēroju, šķirstīdama kāda nesen nomiruša klienta atstāto fotoalbumu. 2008., 2010., 2012. gads… Apzinoties, ka fotogrāfijās bieži tiek iemūžināti sevišķi spilgti mirkļi, bija grūti atraut acis no  koncertu un dažādu vietējo un izbraukumu pasākumu bagātības. 

Pansionāta klientiem dzīve ir rāma un pat laiska, tai ir zināma kārtība un rutīna. Klienti paši ir izteikušies, ka „te maz kas notiek”. Taču dzīvi lēnu padara ne tikai institucionālais aspekts ar visām tās „klasiskajām” blaknēm,3 tostarp sociāli tuvinošu koptelpu (piemēram, kopēja virtuvīte) un kopnodarbību trūkumu, bet dzīves smaguma centra pārvirzīšanās – personīgas izjūtas par to, ka viss nozīmīgākais jau ir noticis vai nenoticis –, kā arī veselības stāvoklis, kas dažādos veidos ierobežo sociālo dzīvi un laika pieredzi. Klientu ikdienas lēnums izteikti kontrastē ar mūžam kustībā esošajām aprūpētājām,4 kas slauka, mazgā, apkopj, baro, plāno un ik pa laikam novāc asins straumītes no pārsistiem deguniem, kad daži vīri ar veselu paleti kaišu un kopumā trauslo veselību lieku reizi ir brangāk paņēmuši uz krūts. Taču klientu „lēnais laiks” ir arī ilūzija, un pirmo reizi es to nevis sapratu, bet sajutu kādā siltā, mierīgā augusta dienā, kad mēs, neliela kompānija, sēdējām ārā uz soliņa un slinki, ar garām pauzēm sarunājāmies par šo un to un it kā neko. Es todien, tā sēžot un šūpojot kājas, brīžam pametu acis uz vietējo rasbainieku runci Cimdu (vārds nav mainīts), kas, bērza pavēnī ieņēmis jogas cienīgas pozas, veica ikdienas higiēnas rituālus, dziedēja savas saplēstās ausis un baudīja saules siltumu. Man toreiz šķita, ka šeit ir visas pasaules laiks. It kā tas būtu lēni satecējis vienuviet. Tajā mirklī es apjēdzu arī šo ironiju – šeit, pansionātā, lielai daļai klientu laiks līst pāri „trauka” malām: tā reizē ir tik ļoti daudz un vienlaikus vairs nav. 

Daudziem visai strauji pasliktinās redze un dzirde, un nekad nevar zināt, kurā brīdī it kā tobrīd stabilā veselība pēkšņi sašķobīsies. Tāpēc veselības kopējo stāvokli vecumā daudz labāk raksturo vārds „trausls”, nevis „slimīgs”. Atšķirībā no hroniskām un deģeneratīvām slimībām, kas var caurstrāvot gan vecus, gan jaunus ķermeņus, trauslums  drīzāk ir novecošanās diskurss, kas nošķir vecākus cilvēkus no jaunākiem un tos vecāka gadagājuma cilvēkus, kuriem ir nepieciešama dažādu pakāpju sociālā un veselības atbalsta sistēma, no tiem vecāka gadagājuma pieaugušajiem, kuriem nepieciešama pastāvīga medicīniska palīdzība.5 Trauslums nozīmē arī to, ka nemanot var ātri palaist garām iespējas un laiku ne vien būt kopā ar savējiem, bet iespēju piedalīties. Veselība, kas lēnām kļuvusi trauslāka, var itin bieži strauji sabrukt pavisam, un cilvēks, kas vakar bija staigājošs vai sēdošs, ar puslīdz skaidru prātu un aktīvu gribu, pēkšņi aizslīd projām.

Trauslums vecumā var piezagties arī daudz nemanāmāk. Piemēram, septembrī pēc organizētām sporta spēlēm dalībnieku sveikšanas ceremonijā es pēkšņi ievēroju Laimas acīs asaras. Izrādās, lai arī viņa ir klāt un it kā piedalās, savas sliktās dzirdes dēļ viņa nevarēja izsekot līdzi zālē notiekošajām sarunām. Viss notika par ātru, neskaidru un klusu. Laima vienlaikus bija un nebija klāt, un tas savukārt viņai radīja milzīgu apjukuma, zaudējuma un ļaužu ieskautas izolācijas un vientulības sajūtu. Laimas piemērs ar sporta spēlēm ir ārkārtīgi daudzšķautņains un mums daudz ko atklāj gan par vecuma pieredzēšanu, gan to, ko varam mācīties, lai nodrošinātu, piemēram, Laimas kundzes iekļautību. Šis piemērs māca arī par laika nozīmi – ja mēs, jaunie, iespējams, varam atļauties uzlikt savu dzīvi uz pauzes, nogaidīt, kamēr pandēmija (ar visu mūsu līdzdalību) pāriet, cilvēkiem vecumā vai, precīzāk, cilvēkiem, kuriem laiks strauji iztek, šādu privilēģiju nav un zaudējums ir daudz lielāks. 

Satikšanās vai nesatikšanās ar tuviniekiem stāsta ne tikai par (pēdējām) iespējām un laika pieredzi, bet arī par cilvēka esību – persona tiek radīta, veidota un atzīta caur nozīmīgām sociālām attiecībām.6 Nesen kādai citai kundzei Dzidrai es pavisam tieši jautāju par viņas „pandēmijas pieredzi”. Viņa atbildēja, ka visvairāk pietrūkst tā, ka nedrīkst tikties ar „savējiem”, jo „šeit jau tā nekā daudz nav, ko darīt, un tagad pavisam… Tāds mazāk vērtīgs jūties”. Labi, ka radinieki un arī draugi un bijušie kolēģi aktīvi zvanot, un tas vismaz mazliet kompensējot ciemošanos. Dzidra gan arī atzīst, ka tuvinieku ciemošanās pansionātā ir pavisam citādāka nekā mājās. Ja mājās viesi ciemojoties visu pēcpusdienu, tad „cik tad ilgi viņi te sēdēs?” Iemesls tam meklējams reciprokālas sajūtas trūkumā: mājās Dzidra ierasti gatavotu pusdienas un ceptu plātsmaizi. Šeit Dzidrai ir sajūta, ka viņa ir spiesta ieņemt pasīvu lomu un tādējādi viņas attiecības ar ciemiņiem savā ziņā noplicinās: pietrūkst atgriezeniskās saites, ko Dzidra ierasti pauda caur rosīšanos virtuvē un būšanu namamātei. Un, ja noplicinās attiecības, pēc Dzidras domām, noplicinās arī viņa pati: „Bet tā taču ir, vai ne tā?  Ka vērtība (viņas – A. Ž.) sarūk.”

Vairākās sarunās arī Dzidras kundze ir norādījusi, ka ļoti pietrūkst kultūras pasākumu, kuru pirms pandēmijas tomēr bijis stipri vairāk. Viņa visai tieši saka, ka pasākumu lielākais ieguvums un vērtība ir kopā būšana: „Ir jauki sanākt visiem zālē kopā.” Bez sociālās funkcijas kultūras pasākumi, protams, pilda vēl vienu būtisku uzdevumu: tiem ir iespēja ietekmēt laika pieredzi. Ne velti par to, vai šogad būs kādi koncerti, man ir apvaicājušies pat vīri ar cietām sejām, kuriem dažreiz patīk izlikties, ka viņiem arī ir tikpat cietas sirdis. Koncerti un dažādi citi pasākumi ir iespēja būt kopā un tādējādi sevi veidot (caur sociālām attiecībām) arī tiem, kuriem nav tuvinieku, kas piezvanītu, vai kuriem nav izdevies nodibināt tuvāku draudzību ar kādu savu līdzgaitnieku vai dažādu iemeslu dēļ nav savu hobiju vai lielākoties veselības stāvokļa un trausluma dēļ nav vairs iespēju ar tiem nodarboties. Daudzi pasākumos meklē veldzi no ikdienas pat tad, ja ir atraduši veidu, kā sevi nodarbināt visas dienas garumā. To spilgti iemieso Ģirts (75) – tik šiverīgs un apņēmīgs kungs, ka pirmās pazīšanās dienās es biju pilnīgi pārliecināta, ka viņš ir kāds no pansionāta darbiniekiem, visticamāk, atbildīgs par ārdarbiem. Patiesībā pēc ilgiem gadiem ceļa būvē šeit Ģirts pavada savas vecumdienas. Strādāt viņam neviens neliek, tomēr darbam Ģirta acīs ir liela nozīme, tas ir veids, kā viņš sevi ne vien uztur garīgā un fiziskā formā, bet lielā mērā veido savu identitāti un pašvērtību. Skumjās acis, ko ieraudzīju, kad pateicu, ka atkal ir ieviesti stingrāki karantīnas ierobežojumi, bija kontrastā viņa ierasti rosīgajam garam un mērķtiecīgajai gaitai pa pansionāta teritoriju. Ģirts kļuva nedaudz grūtsirdīgs, bet, ilgi nevilcinoties, paķēra savu grābekli un devās grābt izmirkušās lapas.

Laimas, Dzidras un Ģirta stāsti un epizodes ieskicē vien īsus mirkļus un dažas no ļoti daudzām šķautnēm no lauku pansionātā dzīvojošo cilvēku izjūtām un pieredzēm gan pandēmijas laikā, gan nesaistīti ar to. Tomēr šīs pieredzes arī vieno cilvēku atrašanās vieta un uzliktie vecuma, veselības stāvokļa, pašu dzīves izvēļu, iestādes organizācijas un pandēmijas ierobežojumi. Kas vienam sāp vairāk, otram, iespējams, – mazāk, bet trešo neskar gandrīz nemaz. Atšķirībā no daudziem gados jauniem cilvēkiem ārpus sociālo aprūpju sienām, kam Covid-19, iespējams, sagrieza dzīvi kājām gaisā (atcelti atvaļinājumi, darba zaudējums, bērnu mājmācība, pēkšņa un neierasta rutīna mājas dzīvē utt.), pansionātā tā drīzāk ir uzlikusi vēl vienu, jaunu rāmi, kas atspoguļo gan esošās ikdienas problēmas, kas ir risināmas tikai plašākā līmenī, gan jaunas, pandēmijas izraisītas, problēmas. Covid-19 pandēmija izgaismo daudzas sabiedrības vājās vietas. Ir nepieciešamas diskusijas par to, pēc kādiem principiem būtu jāreformē ilgtermiņa sociālās aprūpes iestādes, lai tur dzīvojošie šādos apstākļos būtu (epidemioloģiskā) drošībā, bet vienlaikus tiktu respektēta viņu personība, vērtība un tiesības būt daļai no sabiedrības tik lielā mērā, cik katrs pats to vēlas. Lai tiktu respektēts viņu laiks.

  1. Lauka piezīmes, 2020. gada oktobris.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Visi personu vārdi ir mainīti.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Blaknes, kuru risinājums varētu būt daudz komplicētāks, nekā bieži iedomājas žurnālisti, vispārināti rakstot par sociālo centru bēdīgo ikdienu, bet kuras apjoma un formāta dēļ diemžēl šeit neizvērsīšu.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. „Laiks” kļūst par daudzšķautņainu antropoloģisku izpētes objektu: kā dažādi cilvēki pieredz un veido laiku (laika sociālā organizācija) pansionātā, un kā šī pieredze veido viņu sociālo dzīvi.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Pickard S. Frail bodies: Geriatric medicine and the constitution of the fourth age. Sociology of Health & Illness, 36 (4), 2014. P. 549–563.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Dossa P. Kin work in palliative care. In: Transnational Aging and Reconfigurations of Kin Work. Ed. by P. Dossa and C. Coe. New Brunswick: Rutgers University Press, 2017. P. 180–196.  (atpakaļ uz rakstu)