kritika

— Mākslīgās elles

Jānis Taurens

13/01/2021

Tātad ikdienas darba notrulināti cilvēki spēj būt vien šīs baudas (un ciešanu) amatieri, īsteni opijs kā modernās metropoles flâneur atribūts piestāv vien vīrišķajam sabiedrības intelektuālās elites pārstāvim.

 

Par Šarla Bodlēra grāmatu Mākslīgās paradīzes (no franču valodas tulkojusi Gita Grīnberga; Neputns, 2020)

 

.. šādos svinīgos apstākļos – varbūt nāves priekšā vai spēcīgā uzbudinājuma stāvoklī, kādu parasti rada opijs – viss milzīgais un sarežģītais atmiņas palimpsests izritinās vienā rāvienā ar visiem mūsu sen mirušo sajūtu slāņiem, noslēpumaini iebalzamētiem tajā, ko mēs saucam par aizmirstību.

(Šarls Bodlērs. Mākslīgās paradīzes)1

Pasaules iekārtā sapnis ļoga individualitāti kā cauru zobu. Šī Es ļodzīšana reibumā vienlaikus ir tieši tā auglīgā, dzīvīgā pieredze, kas šiem cilvēkiem ļauj iziet ārpus reibuma ietekmes sfēras. [..] Un šie pieredzējumi nepavisam neaprobežojas ar sapni, hašiša [cepumu] ēšanas vai opija pīpēšanas laiku.

(Valters Benjamins. Sirreālisms)2

.. Prustam mēs esam viesi, kas zem vēja šūpotas izkārtnes sper soli pāri slieksnim, aiz kura mūs gaida mūžība un noreibums. [..] Tomēr šī mūžība nekādā gadījumā nav platoniskā vai utopiskā mūžība: tā drīzāk līdzinās reibumam.

(Valters Benjamins. Prusta tēls)3

 

Lasot epigrāfā liktās Bodlēra rindas, kurās viņš dzejiski interpretē palimsesta metaforu, ko savā darbā “Angļu opija ēdāja atzīšanās” (1821/1856) lietojis Tomass de Kvinsijs4, kam gan nenāk prātā Prusta kēksiņi, “ko dēvē par mazajām madlēnām”? Atmiekšķēts liepziedu tējā, kēksa gabaliņš, “izritinot atmiņu palimpsestsu”, liek augšāmcelties visai Kombrē pilsētai “.. – no rīta līdz vakaram, visādā laikā – laukums, uz kuru mani sūtīja pirms brokastīm, ielas, kur gāju iepirkties, ceļi, pa kuriem devāmies pastaigā, ja laiks bija jauks.”5 Reibuma (tostarp narkotiska noreibuma) jēdziens (Raush, rauschaft) ir viens no konceptuālajiem instrumentiem Benjamina 1929. gada esejā par sirreālismu un viņš to izmanto arī tajā pašā gadā tapušajā rakstā par Prustu, ko var uzskatīt par sirreālisma aplūkojuma turpinājumu. Kā zināms, arī pats Benjamins 1927. gadā ir sācis eksperimentēt ar narkotikām (pārsvarā hašišu, dažkārt smēķējis arī opiju un injicējis citus opiātus). Sākumā viņš bijis novērojumu objekts saviem draugiem, ārstiem Ernstam Joelam un Fricim Frenkelam, vēlāk darbojies arī patstāvīgi6, tāpēc nav nejauši, ka bergsonisko atmiņas aktualizāciju Prusta romānā viņš pielīdzina narkotiskam reibumam. Savukārt Bodlēram veltītajos Benjamina tekstos – “Pasāžu darbā” (konvolūts “J”), kā arī 1939. gadā tapušajā un 1940. gadā Frankfurtes skolas izdevumā Zeitschrift fur Sozialforschung publicētajā rakstā “Par dažiem Bodlēra motīviem”7 – parādās dīka urbānā klaidoņa tips jeb flâneur, kuru var raksturot kā apreibušu klejotāju pa pilsētu.

Bodlēra “Mākslīgajām paradīzēm” ir arī cits turpinājums jeb apvērsta ģenealoģija – 1921. gadā Anrī Bretons sacer rakstu “Mākslīgās elles. “1921. gada dadas sezonas” atklāšana”, kas gan publicēts tikai pēc viņa nāves.8 Tajā frāzi, kas likta arī darba nosaukumā, viņš nodevē par perfekti piemērojamu Parīzes dadaisma skandāliem un citām norisēm.9 Tālāk šo apzīmējumu, atsaucoties uz Bretonu, izmanto Klēra Bišopa, liekot to laikmetīgā avangarda un skatītāja lomas jaunai interpretācijai veltīta darba virsrakstā un norādot, ka tas iecerēts kā “pozitīvs un negatīvs līdzdalības mākslas apraksts”.10 Ja atmetam pēdējo bibliogrāfisko norādi, iegūstam 19. un 20. gadsimta pirmās puses “intelektuālo eliti” (de Kvinsijs, Bodlērs, Prusts, Bretons, Benjamins). Frāzi “intelektuālā elite” esmu aizņēmies no Kārļa Vērdiņa priekšvārda pirmā teikuma “Mākslīgo paradīžu” latviskojumam, kurā gan tā attiecināta tikai uz 19. gadsimtu un lietota bez jebkādas kritiskas intences. Šodien šis intelektuālo vīriešu klubiņš ir droši iesēdies literatūras un – plašākā nozīmē – ideju un kultūras tradicionāli tvertajā vēsturē. Tikai fonā parādās sievietes, bet pārsvarā kā mūzas un/vai mīļākās, draudzenes, pērkamas sievietes, dažkārt sievas. De Kvinsijs gan piemin arī stādnieku šķiras, kā viņš tos nodēvējis, “amateur opija ēdājus” un sniedz informāciju par Mančesteras kokvilnas manufaktūru darbaļaužu piesaisti šim par alkoholu tolaik lētākajam apreibināšanās līdzeklim.11 Savukārt Bodlērs, atstāstot de Kvinsija 1821. gada izdevuma priekšvārdu un ievadot Mančesteras epizodi ar vārdiem “[b]et nu jau opijs ir nolaidies līdz sabiedrības elles priekškambariem”12, nedaudz tālāk secina: “Ja no dabas prasti un smaga ikdienas darba notrulināti prāti opijā var rast tik plašu mierinājumu, tad kā gan tas iedarbosies uz smalku un izglītotu prātu, uz kaismīgu un izkoptu iztēli, it īpaši, ja to jau iepriekš ir uzirdinājis auglīgu ciešanu arkls, uz smadzenēm, ko apzīmogojusi fatāla sapņainība, touched with pensiveness, ja lietojam mūsu autora pārsteidzošo izteicienu?”13

Tātad ikdienas darba notrulināti cilvēki spēj būt vien šīs baudas (un ciešanu) amatieri, īsteni opijs kā modernās metropoles flâneur atribūts piestāv vien vīrišķajam sabiedrības intelektuālās elites pārstāvim. Bodlēra tekstā parādās vārds “elle”, taču tikai Bretona rakstā tas tiek attiecināts uz māksliniecisko parādību loku. Un tikai 21. gadsimtā, Klērai Bišopai rakstot par robežu nojaukšanu starp skatītāju un mākslinieku “radītāju”, varam runāt par mēģinājumu vismaz avangarda mākslinieciskajā praksē atburt elitārismam piemītošo auru. Agrīnā kapitālisma stadijā tika nežēlīgi izmantots ne tikai vīriešu, bet arī sieviešu un bērnu darbs, neesmu gan sastapis pētījumu, kurā būtu dati par opija lietošanu to vidū, taču skaidrs, ka “mākslīgajām ellēm”, kas būtu piemērotāks nosaukums narkotiku tematam, ir arī dzimtes un šķirisks raksturs. Gan de Kvinsijs, gan Bodlērs spēlējas ar kaimiņu dižvalodas – franču un angļu – frāzēm, un arī hašišs vai opijs Rietumu kultūrā nevar tik skatīts, neņemot vērā abu lielvaru koloniālo pagātni. Vērdiņa pēcvārdā, turpinot Kolridža “Hubilaja” (“Kubla Hana” Andreja Johansona rakstībā), de Kvisnija un Bodlēra darbu rindu, tiek minēti arī Jānis Ziemeļnieks, Eriks Ādamsons, Māris Salējs un Edvīns Raups. Tomēr šie nedaudzie dzejas piemēri peld lielā dzejas okeāna nomalē, it kā politisko un ekonomisko interešu vēji nekad nesaviļņotu šos poēzijas mierīgos ūdeņus.

Protams, var teikt, ka plašs kritiskajās teorijās balstīts pētījums nebūtu nedz piekšvārdam, nedz pēcvārdam vai laikmeta reālijas paskaidrojošiem komentāriem paveicams uzdevums, ja runājam par kāda klasiska teksta latviskojumu. Tomēr varētu vēlēties vismaz tekstuālo avotu skaidrību, kas ļautu salīdzināt, piemēram, de Kvinsija atmiņu tulkojumu Bodlēram “Pienāca rīts, kad man bija jādodas pasaules jūrā, ..” (bēgšana no skolas)14 ar de Kvinsija vēlāko un daudz izvērstāko šīs epizodes tēlojumu.15 Tajā, cita starpā, uzzinām, ka frāze “valdzinošās *** portrets, piekārts virs kamīna”16, ko autors tik jūsmīgi apraksta, nav kādas viņa mūzas laikabiedres attēls, bet, kā viņam stāstījusi mājas saimniece, pirms diviem gadsimtiem dzīvojušas lēdijas portrets, kas, kā 1856. gadā secināja pats de Kvisnijs, drīzāk varētu būt kopija no van Deika.17 Bodlēra “Mākslīgo paradīžu” latviskojumam gan ir tulkotājas Gitas Grīnbergas piezīmes, ar atsevišķiem redakora Dena Dimiņa papildinājumiem, kas vairumā gadījumu paskaidro tekstā sastopamos personvārdus vai terminus (to rakstībā izmantotas arī arābu un sengrieķu rakstu zīmes, kas priecē aci un zinātāja prātu), taču to nevarētu uzskatīt par komentāru, ko varētu vēlēties kritiski noskaņots lasītājs, proti, piezīmes neaplūko tekstā aprakstītās parādības, ņemot vērā mūsu šodienas interesi par tām. Dažkārt, lasot lieliskus – kā šo Gitas Grīnbergas – tulkojumus, nākas domāt par (neesošo) komentāru un bibliogrāfiskas informācijas (iespējamo) “revolucionāro lomu”, kas pārtrauktu valodas radīto reibumu, tekstu un artefaktu vēsturiskuma apjēgsmei kļūstot par pirmo soli, lai atbrīvotos no tām daudzajām nevienlīdzības ellēm, kurās vēl arvien atrodamies.

  1. Bodlērs Š. Mākslīgās paradīzes. No franču val. tulk. G. Grīnberga. Rīga: Neputns, 2020, 164. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Benjamins V. Sirreālisms: pēdējais Eiropas inteliģences momentuzņēmums. Vardarbība un melanholija. No vācu val. tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Neputns, 2020, 45. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Benjamins V. Prusta tēls. Iluminācijas. No vācu val. tulk. I. Ijabs. Rīga: Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, 2005, 384. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. De Kvinsija “Angļu opija ēdāja atzīšanās” pirmā versija divās daļās publicēta London Magazine 1821. gadā (nevis 1822. gadā, kā norādīts Kārļa Vērdiņa priekšvārdā (Vērdiņš K. Noslēpumainie efekti un pretdabiskās baudas. Bodlērs Š. Mākslīgās paradīzes, 9. lpp., 28. lpp. 4. p.). Darbam ir piekrišana un 1822. gadā tas iznāk grāmatas formā. Otrs, papildināts un krietni plašāks izdevums top 1856. gadā (sk. Ellis D. Introduction. De Quincey T. Confessions of an English Opium-Eater. London: Wordsworth Editions, 2009, v–x). Bodlērs “Mākslīgo paradīžu” otro daļu veido, citātus no “Atzīšanās” pirmās versijas kombinējot ar de Kvinsija teksta brīvu pārstāstu un paša komentāriem. Tā kā latviskajā izdevumā nav norādīts, ka de Kvinsija citāti būtu tulkoti no angļu valodas, tad tiem, acīmredzot, izmantos Bodlēra veiktais pārcēlums franču valodā. Starp citu, izdevumā nav norādīts arī “Paradīžu” oriģināla izdevums/-i, kas izmantots/-i tulkojumam. Taisnības labad jāatzīmē, ka grāmatas sākumā ir norāde uz Klāva Elsberga fragmentāro tulkojumu (Liesma, 1989), kā arī izteikta pateicība par veiksmīgiem un šajā izdevumā pārņemtiem risinājumiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Prusts M. [Svana pusē.] Zudušo laiku meklējot. No franču val. tulk. S. Jaunarāja. Rīga: Jumava, 1966, 47. lpp. No šī Skaidrītes Jaunarājas tulkojuma pirmpublicējuma izdevniecībā “Jumava” ir pazudis romāna nosaukums, kas aizvietots ar Prusta romānu cikla nosaukumu. “Svana pusē” parādās 2006. gada “Dienas Grāmatas” izdevumā, bet vēl arvien tiek spītīgi ignorēts, cik varu spriest pēc elektroniskā LNB kataloga, “Jumavas” 2011. gada atkārtotā publikācijā.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Benjamina biogrāfi Hovards Ailends un Maikls Dženings apjomīgajā darbā “Valters Benjamins: kritiskā dzīve” velta vairākas lappuses šim tematam (sk. Eiland H., Jennings M. W. Walter Benjamin: A Critical Life. Cambridge (MS), London: The Belknap Press of Harvard University Press, 2014, pp. 296–299). Latviski ir tulkots 1932. gadā Frankfurter Zeitung publicētais raksts “Hašišs Marseļā”, kurā izmantoti šo eksperimentu protokoli, arī citu veiktās atskaites par Benjamina izturēšanos eksperimentu laikā (sk. Benjamins V. Hašišs Marseļā. Iluminācijas, 364.–372. lpp.).  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Pēdējais tulkots arī latviski – sk. Benjamins V. Iluminācijas, 205.–251. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Les ‘Enfers artificiels.’ Ouverture de la ‘Saison Dada 1921.’ Pirmo reizi publicēts: Breton A. Oeuvres completes. Ed. Marguerite Bonnet, vol. 1. Paris: Gallimard, 1988, p. 623–630. Angļu tulkojumu, ko izmantoju, sk. Breton A. Artificial Hells. Inauguration of the “1921 Dada Season”. October, Vol. 105, 2003, pp. 137–144.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Breton A. Artificial Hells, p. 139.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Bishop C. Artificial Hells: Participatory Art and the Politics of Spectatorship. London, New York: Verso: 2012, p. 6.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. De Quincey T. Confessions of an English Opium-Eater, pp. 5–6.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Bodlērs Š. Mākslīgās paradīzes, 82. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Ibid., 83. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Ibid., 87.–89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. De Quincey T. Confessions of an English Opium-Eater, pp. 71–75.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Bodlērs Š. Mākslīgās paradīzes, 89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  17. De Quincey T. Confessions of an English Opium-Eater, p. 73 n. †.  (atpakaļ uz rakstu)