literatūra

— Starptelpa

Elīna Vendija Rībena

22/01/2021

nirstošs cilvēks akmeni kaklā no putuplasta

 

***

tu domā kas no tevis nāk
kā zalktis lien kā vīnstīgas vijas
un atstāj zālē slapjas pēdas
bez skaņas bet ar atbalsi kas saistīta
ar tava paša aizlipušo muti

tu domā kas no tevis nāk
kā asns tik raupji glaužoties gar delnām
kā ķēdes kurām visi posmi vāji
kā vara zvani norijuši savas mēles

tu domā kas no tevis nāk
kā dzidrums dūnu pilnā mežezerā
ar acīm ciet ko saskatīt var cauri
un pienākt klāt tikai no mugurpuses

tu domā kas no tevis nāk
pa spraugām kuras atstāj pauzes
starp vārdiem un
starp pieskārieniem

tu domā kas no tevis nāk
un ir jau paskrējis tev garām
knapi knapi pieskaroties sejai
kā uguns liesma
kas sasilda bet nededzina

 

***

klusi piespraucas klāt neredzama baisma
pieradināta kā suns ko tur pie ķēdes
smilkstot sniedzas stiegraina plauksta
un kampj un norij kamolu kas kaklā

kā atritināts pumpurs paparde kas tinas
tev rokās tabaka un sejā smīns
ir pieaugušas pilnas ceļu malas
ar tiem kas aiziet neko nepasakot

 

***

parādi to ceļa pusi kurā mini pirmo soli
kad nezināji vēl uz kuru pusi pūtīs vējš
tad aizmirsti ka jebkad esi pratis
celt roku muti virināt spert soli
un liecies tuvāk tuvāk zemei
līdz noslīgsti kā lūdzējs seju dubļos

tik mīksta mūsu
atkal satikšanās
miegā

 

***

pieliec roku pie pieres
tur caurums
tam cauri aug visas manas nesavērptās stīgas
un tagad tavai plaukstai cauri
aug un pinas ciešā cimdā

tu neatraujies pārāk ātri
nav ieaugušas saknes gana dziļi
es negribu no jauna sēklas diedzēt
tik ilgi ilgi šajā pusē
nenāk pavasaris

 

***

es esmu atkal atsaistījies no laivas
un atkal es grimstu
bojas man tinas ap pēdām kā ūdenszāles
robežas līdz ar tām
pirms es uzmetu vilni ar plaukstu
salūzt simts mazos pavedienos
vēl neatraisīts tauvas mezgls
no kurienes te tik daudz ūdens
tu prasi tava seja
no meliem ir kļuvusi slapja
mēs negribam redzēt to
kas uz mums skatās
ar neaprakstāmiem vaibstiem
un gausu
tik tikko manāmu
smīnu

 

***

stikla figūriņā izpūsta strauja kustība
es esmu
spriedze muskuļos pieaug ik dienas
kūstoša ledus skulptūra
es esmu
pa vienam solim un tikai
pa vienai kustībai
gar maniem sāniem rīvējas un spiežas
viss kas tūlīt
viss kas tikko
kā bojas kas iezīmē līniju
aiz kuras dun lielais un milzīgais tukšums
tās pinas ap kājām un velkas līdzi
pa vienam solim un tikai
pa vienai kustībai
ūdens savelkas man ap galvu
caurspīdīgāks nekā šķita tūlīt
blīvāks kā tikko
es airējos pa straumju ievilktu taisni
nirstošs cilvēks akmeni kaklā no putuplasta
es esmu

 

***

paņem vislielāko krūzi
dzer lielu malku
sausums plešas
kā upes gultne kā plauksta
migla slēpj tumsā glūnošas acis
auksta komprese noslēpj ka sūrst
sārtums iezīmē vietu kur stāties
vietu no kuras var skatīties
paņem vislielāko krūzi
dzer lielu malku
kā arkls ecē sausā zemē
tā cauri tev triecas
sūrsna

 

***

saullēkts ir naktī iecirstas brūces atvēršanās
soļi un pavedieni kas mums seko
ir akli kā tārpi
mazas taciņas vijas mums apkārt
mēs tās piepildam baltiem sviedriem
zeltainā gaismā atspīd klusuma laka
padarījusi mūsu ķermeņus stingus
kā sasalušus putnus
uzmet vilni pēdējā tumsa
atraisas diegi
taciņas saplūst kopā un aizskalo
pēdas

 

***

kā pērnie putni pārlido mums pāri
sēras
tie ir bāli palagi kas ieķērušies lūpu kaktiņos
krīt pāri rokām pāri ceļiem kā gaisma

es atrodu ēnu un tajā es slēpjos
ap nolaistiem spārniem gaudo vējš
pievilcies vakardienas sviedriem
smags tas ķīp tev ap kājām

viļņojas dzīvsudraba upes
uz brīdi mums liegts
ieelpot

debesis velkas mums apkārt
ausdamas audeklu
kurā var slēpties
kurā var meklēt ēnu

gaismā var iziet
kad pietiekami ilgi
esi aizturējis
elpu