— Lauzt valodu maigi

Par Ingmāras Balodes krājumu Dzejoļi pēc mūsu ēras (Neputns, 2020)

Nesen sapnī noredzēju sākumu recenzijai par Ingmāras Balodes jaunāko dzejas krājumu (kas kaut kādu iemeslu dēļ bija publicēts arterritory.com). Lai arī nezinu, cik leģitīma ir nosapņotā interpretācija, nolēmu, ka ar to jāsāk arī šī, t. i., “īstā” recenzija. Tātad sapnī es biju rakstījis aptuveni šādi: “Ingmāras Balodes pirmā krājuma nosaukums Ledenes, ar kurām var sagriezt mēli (2007) ierosina, ka arī šķietami pazīstamais var sagādāt rētas. Otrais krājums, kas nosaukts svešvārdā alba (2012), aicina iziet ārpus vietējās kultūras kodiem, skatīties plašāk pasaulē. Tagad iznācis trešais krājums, kura nosaukums apvieno iepriekš minētās īpašības un nostrādā vairākos līmeņos – gan kā dzejoļi, kas rakstīti pēc mūsu ēras sākuma/beigām, tātad dzejoļi “pirms” vai “aiz” kaut kā liela un pazīstama, gan kā dzejoļi, kas veidoti pēc mūsu ēras parauga, tātad globalizētās tagadnes dzejoļi – laikmetīgi, šim brīdim atbilstoši (ko uzrāda, piemēram, teksti par Tinder un satelīta navigācijas lietotnēm vai attālinātai komunikācijai veltīti darbi).”

Iepriekšējā rindkopā, lai arī pavīd interesantas idejas, tomēr nostrādā arī sapņa loģika – apgalvojumi tikai daļēji izriet cits no cita, domas netiek izvērstas pilnīgi, apraujas, sākas jauna. Taču man likās iederīgi nosapņoto atstāstīt, jo tieši tā netveramība, kas raksturīga sapnim, tieši ļaušanās sapņaina impulsa gaisīgajam pieskārienam ir tas, kas manā uztverē raksturo daļu Balodes dzejas. Vairākus autores pantus un to tēlainību nevieno dzelžaina loģika vai pašsaprotama cēloņsakarība, bet gan viegli iracionāla, asociatīva saitiņa, kuru turklāt ne vienmēr iespējams identificēt. Varbūt aiz katras neatšifrējamās līdzības slēpjas kāda intīma, tikai autorei zināma saistība, bet tas pat nav būtiski – aizšifrētās vietas nemazina to, ka dzeja suģestē tieši ar savstarpēji attālu tēlu miermīlīgu līdzāspastāvēšanu. Balodes “esamības gaiteņi” (71. lpp) ved cauri dažādām istabām, kas nomaina cita citu kā kadri mīļā mājas video, kur “brīžam – koku alejas, un brīžam / lidostas, un brīžam mandeļkoku smarža / nospriegota gaisā, / kas visu atraisa, / un brīžam klusums / pilns norimušiem soļiem” (71.–72. lpp.). Minot sapni kā atslēgvārdu, gan negribu teikt, ka šie dzejoļi būtu sirreāli vai neloģiski, drīzāk vēlos iezīmēt (parasti vairos šī vārda, bet šoreiz tas šķiet piemērots) dzejoļu “atmosfēru” – tā ir sapņaina. Gaiši skumjā intonācijā teksts plūst pa asociāciju stīgu, it kā atveidodams aizsapņošanās procesu. Taču aizsapņošanās šeit nav domāta kā novirzīšanās no tēmas, bet gan kā konkrēta vērojuma pacelšana jaunā poētiskā kvalitātē, apaudzējot to ar tēliem.

Līdzās montāžas principam, tāpat kā iepriekšējās grāmatās, arī Dzejoļos pēc mūsu ēras Balodes stiprā puse ir “izkoptā un dzīvā valodas izjūta” (Arvja Vigula raksturojums). Bet ko tieši nozīmē “valodas izjūta”? Tam ir jābūt kam vairāk par spēju savirknēt labskanīgus vārdus (kaut muzikalitāte noteikti ir daļa no vienādojuma). Šī izjūta drīzāk saistās ar attīstītu intuīciju. Bet te atkal var jautāt – kas tieši ir attīstīta intuīcija dzejā? Es to formulētu šādi: tā ir uztvere caur bezapziņu, proti, spēja neapzināti, neracionāli paredzēt, kādam jābūt valodas nākamajam solim jeb, piemēram, kādai jābūt nākamai rindai, lai dzejolī noturētos iecerētais spriegums un sabalansētība. Valoda kā sistēma parasti seko jau iepriekš izveidotām shēmām – pat cilvēkiem, kas nav aizrāvušies ar sintakses kartotēkām, fonētikas mācību vai leksikoloģiju, ir skaidrs, kad teikums skan “dabiski” vai “samāksloti”, – to itin bieži nosaka kaut vai tādi primitīvi faktori kā vārdu secība. Ir “dabiski”, ka ar lietvārdu ģenitīvā izteikts apzīmētājs atrodas apzīmējamā vārda priekšā: mēs uzreiz jūtam, ka teikt “bērzu skupsna” ir sakarīgāk nekā teikt “skupsna bērzu”. Balodes valoda gan negrauj sintakses likumības, kā to vietām tiecas darīt viņas atdzejotais e. e. kamingss, bet tā novirzās no normām tieši tik daudz, lai nekļūtu paredzama, lai sagādātu pārsteigumu. Šī novirzīšanās ne tikai palīdz izvairīties no banalitātēm, jo neļauj iestigt prognozējamās gultnēs, bet piešķir valodai lakonismu un daudznozīmību.

Piemēram, lieliskais dzejolis Uz kastēm 37. lappusē sākas ar pantu: “man vajadzēja kārtot grāmatas / lai dotos prom, lai dotos beidzot prom / un sāktu elpot māja šī, un mūsu atmiņas / lai aiznes caurvējš, izkaisa virs kokiem, parkiem, / akmeņiem.” Šajā vārsmā lasāmā inversija “un sāktu elpot māja šī” ne tikai liek elpas tēlam būt tūlītējam, respektīvi, tas lasītāja apziņā parādās ātrāk nekā tad, ja sintakse būtu “pareizā” – “lai šī māja sāktu elpot” –, bet arī, ja šeit tiktu lietota “pareizā” sintakse, tad nenostrādātu rindu lauzums, kurā sākotnēji izlasām “lai dotos beidzot prom / un [es] sāktu elpot”, un tikai pēc tam – “lai sāktu elpot māja”. Tāpat rindas turpinājumā veidojas vēl viena nozīmju pārklāšanās: mēs sākotnēji izlasām, ka atmiņas elpo, bet tad nākamā rinda paskaidro, ka patiesībā atmiņām jābūt caurvēja aiznestām. Saiklis “lai” ir pārcēlies uz nākamo rindu un neatrodas palīgteikuma sākumā, kur tas parasti atrastos, bet tieši tāpēc mēs varam izlasīt gan “lai sāktu elpot māja un atmiņas”, gan “lai mūsu atmiņas aiznes caurvējš”. Šādas šķietami nemanāmas sintakses rotaļas, šī maigā valodas laušana piešķir Balodes dzejai papildu līmeni un ir viens no aspektiem, kas paskaidro dzejnieces tekstuālo jušanu. Izsakoties kalambūriski, viņas valodas izkapts tiek asināta ar šādu sintaktisku un strofisku knifiņu galodu.

Šo viegli asociatīvo plūdumu un teikumisko neparedzamību papildina tradicionālāki paņēmieni – oriģinālas, bet ne pašmērķīgas metaforas, piemēram, 57. lappusē, kur bērni un kucēni pielīdzināti “pusiesāktām grāmatām”, vai vairākās vietās lasāmās paralēles starp cilvēku un dabas tēliem (“Vējš aiznes bērnam cepuri un bērzam noplēš rokas” (49. lpp.)). Rezultātā lasāma ļoti prasmīgi sarakstīta grāmata, kas uzbur daudzdimensionālu valodas ainavu. Protams, var pieminēt raksturiezīmes, kas pārmantotas no iepriekšējām grāmatām, proti, arī šis krājums satur personisku dzeju – tas parādās gan mīlestības pantos, gan tādos, kuros apcerēta nomāktība; arī šajā grāmatā neuzbāzīgi klātesoša ir plašā autores kultūras bagāža (atsauces uz kultūras fenomeniem – rakstniekiem, mūziķiem, māksliniekiem, šķiet, parādās mazliet retāk nekā albā, bet nekur nav pazudušas); arī šajā grāmatā kā būtiski motīvi minami ceļš, pilsēta un atmiņas (šoreiz lielāku nozīmi piešķirot arī bērna tēlam).

Tomēr nekas no šī nepaskaidro, kāpēc man grāmatas lasīšana sagādājusi tik lielu aizkustinājumu. Alūzijām pilnu, atklātu dzeju par atmiņām vai ceļošanu var rakstīt daudzi, bet tieši Balodes darbi izraisa kādu īpašu līdzpārdzīvojumu. Un tas, šķiet, visdrīzāk skaidrojams ar ambivalenci attieksmē pret pozitīvo un negatīvo. Kaut arī saprotu, kāpēc kritiķe tā rakstījusi, tomēr nepiekrītu Agijas Ābiķes-Kondrātes viedoklim, ka Dzejoļu pēc mūsu ēras galvenais devums ir tas, ka tie mums piedāvā privilēģiju “vērst savu iekšējo skatu uz optimistisko un cerīgi gaišo”. Jā, Balodes dzejā ir daudz gaišā, optimistiskā, mīļā, cerīgā un siltā, tas nav noliedzams, bet man šīs dzejas iedarbība slēpjas tieši apstāklī, ka ledenes joprojām var sagriezt mēli. Citiem vārdiem sakot: ka ikviena labā pieredze sevī glabā arī savu pretmetu – “rūsa tāpat kā senāk / saēd gan vanaga būri / gan vellapēdu pie kūts mūra / gan mūsu rokas ar tulznu zvaigznēm / tais vietās kur stūre” (82. lpp.). Šī neviennozīmība nemazina pozitīvā piedzīvošanu, gluži pretēji – tieši uz skumju, šaubu un ēnas fona mēs varam novērot, kā izceļas prieks, labestība un gaisma, bet tas savukārt nedzēš tumšās puses pastāvēšanu. Šī nav vai nu laimīga, vai nelaimīga grāmata, bet – vienlaikus gan dzīvespriecīga, gan melanholiska. To saprast un pieņemt, manuprāt, nozīmē rast atslēgu uz Balodes dzejas lasīšanu un baudīšanu.