literatūra

— Limonāde

Dariels Suaress

29/01/2021

“Šis kvartāls ir īsts zoodārzs,” Enito piekrita. “Es esmu mērkaķis, tu – neglītais zilonis, Miče – tievā lapsa, bet El Indio – zirgs.”

 

Dariels Suaress ir Kubā dzimis rakstnieks, kas Savienotajās Valstīs ieradās 1997. gadā. Maģistra grādu ieguvis Bostonas Universitātē, viņš ir viens no žurnāla Middle Gray Magazine dibinātājiem un tā redaktors. Suaress mācījis radošo rakstīšanu Bostonas Universitātē, Bostonas Mākslas akadēmijā un Bostonas Universitātes Metropolitan koledžā. Viņa darbi jau publicēti vai drīzumā tiks publicēti izdevumos Prairie SchoonerThe Florida ReviewSouthern Humanities Review un Necessary Fiction. Nesen pabeidzis stāstu krājumu, tagad Suaress strādā pie romāna par kubiešu politieslodzīto.

 

Citronkoks bija tieši aiz vistu kūts. Tas slējās tik majestātiski kā neviens cits, ko viņi jebkad bija redzējuši. Zemē sakritušie augļi pa lielākai daļai bija sapuvuši, sakrunkojušos mizu un tumšu iekšpusi. Lai iegūtu labākus, viņiem nācās uzrāpties pa zariem un nogriezt citronus ar slotaskātam piemontētu stieples gabalu.

Kāpšana bija Enito ziņā. Saviem divpadsmit gadiem viņš bija garš un muskuļots, stiprākais no viņu četrotnes. Viņš lepojās ar spēju uzrāpties uz vairuma apkārtnes māju jumtiem, neizmantojot pieslienamās kāpnes. Kaut gan pārējie klusībā apbrīnoja šo viņa prasmi, tiem riebās viņa pārākuma apziņa, un viņi bieži vien to arī neslēpa. Boriss un Miče – tuvi draugi kopš septiņu gadu vecuma, kad Mičes vecāki bija uzaicinājuši Borisu pievienoties nedēļu garā braucienā uz Varadero, – atbildēja par citronu savākšanu. Viņi bija paņēmuši līdzi slotaskātu un pārīti auduma maisiņu. Abiem galvā bija pa zeķbikšu starai – zeķbikses viņi bija atraduši atkritumu kaudzē uz ielas. Viņuprāt, maska degunus saplacināja pietiekami, lai vecajai Mimai paietu brītiņš, iekams viņa tos atpazītu. El Indio tika uzdots novērto apkārtni. Viņš bija pārcēlies uz Havanu no Lastunas provinces pirms diviem mēnešiem, un Enito, Boriss un Miče uzskatīja, ka viņam vēl sevi jāapliecina. El Indio bija jāpatur acīs virtuves logs, no kura bija redzams pagalms, un jāsvilpj, manot kādu kustību.

Vistas klusēja, pat pēc tam, kad zēni bija pārlēkuši pāri žogam un pieliekušies tuvojās kūtij. Enito izstieptu kaklu vēroja mājas aizmuguri, tad metās pie koka. Divi lēcieni, un viņš jau sēdēja zarā.

“Īsts nindzja,” Miče pusčukstus konstatēja.

“Eju,” Boriss sacīja. Uz pirkstgaliem, it kā zem kājām būtu čīkstoša grīda, viņš piezagās pie koka. Pastiepies uz augšu, viņš pasniedza slotaskātu Enito.

“Vecene ir atņirgusies,” Enito sacīja.

“Ššš,” Boriss nošņācās.

Aiz kūts Miče pamāja El Indio, lai tas aiziet otrā pusē un novēro māju. Tad viņš piegāja pie Borisa.

Boriss izvilka no aizmugures kabatas maisiņu un lika Mičem darīt tāpat. “Pasteidzies, melnais,” viņš ar pārspīlētām lūpu kustībām mudināja Enito.

Enito pasmaidīja. “Nāk tonna citronu. Ķer ar ausīm, Dambo.”

Boriss, dūres sažņaudzis, uzmeta skatienu mājai. Tad viņš pārskatīja citronkoka zarus un teica: “Sāc tajā pusē.”

*

Visu ceļu smiedamies noskrējuši trīs kvartālus, viņi apstājās atvilkt elpu.

“Domā, viņa mūs redzēja?” Boriss noprasīja.

“Dzirdēja,” Miče sacīja, “bet nedomāju, ka redzēja.”

“Ceru, ka nepateiks manai mammai,” Boriss teica. “Pēdējoreiz, kad vecā par mani pasūdzējās, man divas nedēļas bija jātup mājās.”

“Ko tu izdarīji?”

“Iesviedu ar sapuvušu olu pa viņas durvīm.”

“Kāpēc?” El Indio gribēja zināt.

“Ā, atceros!” Enito teica. “Viņa uzgāza šim spaini auksta ūdens, jo viņš aptīrīja tās rožukrūmu.”

El Indio iesmējās un palūkojās uz Borisu. “Kam tev vajadzēja tik daudz ziedu?”

“Lai iegūtu smaržas,” Miče teica. “Boris, vai tad tu tos neglabāji tēva zāļu pudelēs?”

“Jūs esat kretīni,” Boriss teica.

“Cik tu pārdevi?” Enito jautāja.

“Pietiekami, lai nopirktu dažus duro frío saldējumus no tavas mammas.”

“Es tos dabonu par brīvu. Labākie visā Santosuaresā.”

Ielas galā zēni nogriezās pa kreisi. Viņi soļoja cieši cits pie cita, slēpdami maisiņus, lai kādi vietējie puikas nepiesietos un neatņemtu laupījumu.

“Indio,” Miče teica, “vai tava vecmamma iedos mums cukuru?”

“Pārdos.”

“Nu jā, tā es to domāju.”

“Viņa mums iedos pusi no tā, cik viņai ir. Bet, ja iekulsimies nepatikšanās, mēs nedrīkstot teikt, ka cukurs nācis no viņas.”

“Ko viņa domā ar iekulšanos nepatikšanās?” Boriss jautāja.

“Neesmu pārliecināts, ka mēs drīkstam pārdot limonādi,” Miče sacīja.

“Teorētiski mēs nedrīkstam pārdot neko,” Enito apliecināja. “Vajag atļauju.”

“Limonādei?” Boriss pārjautāja.

“Zini manu brālēnu Joanu?” Enito teica. “Viņš uz ielas stūra pārdeva banānus un dabūja maksāt piecsimt peso soda naudu.”

“Esmu redzējis, kā nedēļas nogalēs visādi cilvēki pludmalē pārdod limonādi,” Boriss iebilda. “Nevar būt, ka viņiem visiem ir atļaujas.”

“Riskē,” Miče teica.

“Tu nepiedalies, Dambo?” Enito noprasīja.

“Gribēji gan. Ar atļauju vai bez, es gribu tikt pie naudiņas.”

“Nu,” El Indio teica, “viss, kas man zināms, – vecmamma grib savu naudu līdz svētdienas vakaram.”

“Kāpēc tavā ģimenē visi ir tādi mantrauši?” Boriss jautāja. “Te, Havanā, mēs dalāmies.”

“Tu vienmēr gribi visu par brīvu,” Enito sacīja. “Vecā vienkārši grib savu naudiņu. Neviens cits mums cukuru nedos.”

Kad viņi bija sasnieguši El Indio māju, Miče noprasīja: “Kā sadalīsim darbus?”

“Mums vajadzētu divas komandas,” Boriss teica. “Redzēs, kurai būs lielāki ienākumi.”

“Vai tad Havanā cilvēki nedalās?” El Indio jautāja.

“Man šitas puisis sāk patikt,” Enito atzina.

Miče teica: “Komandas izklausās forši.”

“Esmu ar mieru būt ar jebkuru, izņemot Enito,” Boriss sacīja.

“Es būšu ar Miči,” Enito teica. Viņš ar pirkstu norādīja uz Borisu un El Indio. “Viņam ir vairāk smadzeņu nekā jums par abiem kopā.”

“Man nav iebildumu,” Miče atsaucās. “Tikai nesāc plēst savus jociņus ar ļaudīm, kas gribēs pirkt limonādi.”

“Tieši tāpēc es ar viņu negribu,” Boriss teica. “Viņš ir klauns. Mērkaķis.”

“Šis kvartāls ir īsts zoodārzs,” Enito piekrita. “Es esmu mērkaķis, tu – neglītais zilonis, Miče – tievā lapsa, bet El Indio – zirgs.”

“Kāpēc zirgs?” El Indio gribēja zināt.

“Vai tad tu savā Kamagijā nepis ķēves?”

“Es esmu no Lastunasas.”

“Vēl trakāk,” Enito teica. “Tad jau tu pis arī govis!”

*

El Indio atnesa cukuru divās brūna papīra turzās. Viņi bija izmantojuši vecmammas svarus, lai nodrošinātu, ka abām komandām ir vienāds daudzums. Dažas mājas tālāk zēni atvēra sarūsējušus metāla vārtus un pa asfaltētu celiņu nokļuva pie Mičes, kurš dzīvoja samērā modernā dzīvoklī aiz viņa vecvecāku agrāk celtās dzīvesvietas. Aiz ēkas bija neliela palīgtelpa ar izlietni veļas mazgāšanai. Enito un Boriss katrs paņēma pa plastmasas spainim, kurus Mičes mamma bija atstājusi pie ieejas. Ar veļas ziepēm un vecu sūkli viņi tos izberza un tad noskaloja netīrās putas. Miče un El Indio saskaitīja citronus.

“Pārliecinies, lai mums netiek mazākie,” Boriss mudināja El Indio.

“Kas par memmesdēliņu,” Miče teica.

“Atdod viņiem lielos,” Enito teica. “Mēs tik un tā pārdosim vairāk.”

“Indio, paņem mūsu citronus,” Boriss teica.

“Uz kurieni tu?” Miče vaicāja.

“Uz mājām. Negribu, lai jūs darāt mums pakaļ.”

“Tu tiešām šitā ņemsies?”

“Paši izdomājiet, kā taisīt savu sūda limonādi.”

“Mičes mammai ir ledus,” Enito teica.

“Es paprasīšu savai mammai, lai uztaisa,” Boriss sacīja.

“Vai tad tavas mammas ledusskapis nav vecs un beigts?” teica Miče.

Boriss paņēma izspīlēto maisu no El Indio un, neko neatbildējis, devās projām kopā ar savu komandas biedru.

“Kā mēs tagad uztaisīsim limonādi?” Enito gribēja zināt. “Man nav ne jausmas, kā nomērīt sastāvdaļas.”

Miče brīdi padomāja. “Aprunāsimies ar manu vecmammu.”

*

Enito nesa savāžamo galdiņu un krēslus. Tie piederēja viņa tēvocim Kokī, kurš tos izmantoja, kad nedēļas nogalēs spēlēja domino. Radiniekam viņš tos bija aizdevis apmaiņā pret dažiem sīkiem darbiņiem. Miče stiepa spaini ar limonādi un glāzītes, kas bija pagatavotas no tukšām Tropicola bundžām, kuras viņa tēvs bija savācis viesnīcā, kur strādāja. Zēni tām bija noņēmuši augšdaļu un nodeldējuši malas, ilgstoši berzējot gar grīdu.

Šķērsojuši Vento bulvāri, Enito un Miče saprata, ka Boriss un El Indio jau ir uzstādījuši savu veikalu. Arī viņi bija atnesuši galdiņu, tas bija no koka, apklāts ar galdautu, un uz tā bija slikti izzīmēts uzraksts “LIMONĀDE”, bet zemāk – “2 PESO”.

“Redzu, ka jums ir nopietna pieeja,” Enito teica, izkārtodams galdiņu un krēslus. “Jūs pat esat aizņēmuši vietiņu ēnā.”

“Nenāciet par tuvu,” Boriss teica.

Zēni bija tikai kvartāla attālumā no Viablankas, ielas ar dzīvu satiksmi, kur ietves bija pārāk šauras, lai tur izliktu limonādes stendus. Te, Vento bulvārī, ļaudis varēja atļauties apstāties, neaizšķērsojot ceļu mašīnām un divriteņiem. Šī ielas daļa, gar kuras malām stiepās vecu dzīvojamo māju virtenes un kura atdūrās Hosē Martī Starptautiskajā lidostā, piedāvāja zēniem daudz pircēju un neeksistējošu konkurenci.

“Cik pulkstenis?” Enito jautāja.

Miče ielūkojās digitālajā pulkstenī, kas bija tēva dāvana. “Gandrīz viens.”

“Droši vien pa īstam sāksim tirgoties tikai četros piecos.” Enito izapļoja rokas un plecus, it kā iesildīdamies, un dažas reizes sasita plaukstas. “Paskatīsimies, ko varam izdarīt līdz tam.”

“Viņš jau taisnojas,” Boriss teica.

“Tu nekad mūžā nebūsi dzēris tādu limonādi,” Enito sacīja.

“Viņam taisnība,” Miče piekrita.

Boriss teica: “Kas tad nu? Esat kļuvuši par labākajiem draugiem, vai?”

Enito aizlēca līdz ietves malai. “Sanāk!” Viņš uzsauca satiksmei. “Iedzeriet pie mums limonādi!”

Miče ar kausu apmaisīja limonādi, tad uzlika spainim liela katla vāku.

“Indio,” Boriss viņu uzrunāja, “nostājies malā un vismaz norādi uz mūsu uzrakstu!”

*

Divu stundu laikā abu komandu piedāvājums sāka sarukt. Daži pēdējie pircēji jau sūdzējās, ka limonāde ir pārāk ūdeņaina un nav pietiekami auksta.

“Cik glāžu līdz šim?” Enito jautāja Borisam.

“Trīsdesmit divas,” El Indio atbildēja.

Boriss uzmeta komandas biedram niknu skatienu. “Neatbildi taču viņam, kretīn!”

“Kāpēc ne?”

Miče teica: “Tāpēc, ka viņš negrib, lai mēs zinām, ka viņi zaudē.”

“Esmu pārsteigts, ka El Indio vispār prot skaitīt,” Enito teica. “Mums ir četrdesmit viena glāze, un bez mazākās piepūles.”

“Vajadzētu no jauna piepildīt spaini,” Miče teica.

Enito palūkojās uz satiksmi. “Tev taisnība. Nāk jauns vilnis. Uzpildāmies.” Viņš pievērsās otrai komandai. “Nāksiet?”

Boriss teica: “Raizējies nu pats par savu limonādi, mērkaķi.”

“Pieskatiet mantas, labi?” Miče teica. Viņš pamāja uz koka galdiņu. “Jums vajadzēs, lai mēs pieskatām jūsu smago mēbeli.”

Enito paķēra spaini un apvaicājās, vai Miče būtu ar mieru paņemt kausu un vāku. Tad viņi skrēja pāri bulvārim, nerimtīgā straumē izliedami savas limonādes paliekas.

*

Sastrēgumstundas pīķī zēnus ielenca vesels pircēju pūlis: ģimenes, kas uz divriteņiem atgriezās no pludmales; strādnieki, kas brauca pat no Plajas un Elvedado; kaimiņi, kas gribēja atbalstīt zēnu amizanto projektu. Enito gādāja, lai neviens nepaiet garām viņa komandas galdiņam. Viņš māja, klaigāja un dziedāja, un ar to pievilināja tik daudz ļaužu, ka izveidojās rinda. Miče izsniedza glāzi pēc glāzes, piepildīdams tās gandrīz līdz pašai augšai.

Boriss un El Indio apkalpoja pircējus uz maiņām. Viņi tos sauca ar vārdiem: “Pamēģiniet mūsējo; tā ir labāka!” Vai: “Ja jums nepatīk viņējā, pie mums dabūsit par puscenu!”

Enito un Miče vēl divas reizes atgriezās mājās piepildīt spaini. Boriss un El Indio to nācās darīt tikai vienreiz. Ap septiņiem, kad saule bija nogrimusi tik zemu, lai ēkām pāri klātos ēnas un ielās iedegtos laternas, zēni apsvēra, vai nevajadzētu beigt.

“Ko saki, Miče?” Enito apvaicājās.

“Mamma drīz sauks vakariņās. Bet mums atlikušas kādas desmit glāzes.”

“Nu, man gribas ēst. Rīt varēsim saraust baigo piķi. Tā kā ir sestdiena, mēs varam sākt no paša rīta…”

Boriss sacīja: “Nezinu par jums, puiši, bet mēs beidzam.”

“Nu protams,” Enito atsaucās. “Jums tur palicis tikai netīrs ūdens.”

“Ko tu mūždien man piesienies?”

“Viņš taču ņirgājas par visiem,” Miče teica. “Ko tu mūždien apvainojies?”

“Nē, pareizi ir,” Enito teica. “Šoreiz es ņirgājos par Dambo.”

Boriss paspēra soli uz priekšu, taču aprāvās, kad ieraudzīja, ka uz viņu pusi nāk kalsns melns vīrietis baltā kreklā. Viņam bija dīvaina gaita, viss ķermenis raustījās spazmās.

“Ko, zēni, pārdodat?” vīrs jautāja, nostājies starp galdiņiem.

“Labāko limonādi Havanā,” Enito atbildēja.

“Drosmīgs apgalvojums,” vīrietis teica. “Ziniet ko? Es iedzeršu pa glāzei no katras un samaksāšu četrus peso tiem, kuru limonāde būs garšīgāka.”

“Izklausās labi,” Boriss sacīja. “Vispirms nomēģiniet viņu krāna ūdeni.”

Vīrietis aizklumburēja pie Enito un Mičes galdiņa. “Nu tad do’ šu’,” viņš teica, uzsizdams pa galdiņu.

“Tikai mieru, kaptein,” Enito aizrādīja. “Neapgāziet manu spaini.”

“Te būs,” Miče teica. Viņš ielēja limonādi.

Vīrs dzēra lieliem guldzieniem, ādamābols kustējās augšā lejā. Pabeidzis viņš ar baudu izelpoja. “Nav slikti,” viņš sacīja, atdodams glāzi Mičem. “Es esmu dzēris limonādi visās Havanas malās, un es teiktu, ka šī ir augšējā trijniekā.” Pacēlis trīs pirkstus viņš skatījās pats uz savu roku.

“Nāciet nu te,” Boriss teica, sniegdams piepildītu glāzi.

Vīrietis piestreipuļoja pie viņa, paķēra glāzi un malku iedzēra. “Velns!” viņš noburkšķēja, tad iedzēra vēl malku. “Šitais, puis, nav līmenī.” Viņš paliecās uz priekšu un ielūkojās spainī. “Vajag darīt kā jūsu drauģeļiem – ielieciet ledu plastmasas maisiņā, tad tas nesapurgās limonādi.”

“Ko?” Boriss izsaucās. Viņš pieskrēja pie otras komandas galdiņa.

Miče metās apsegt spaini.

“Parādi,” Boriss teica. El Indio nostājās viņam blakus.

Miče noņēma vāku.

“Paldies, ka nostučījāt,” Enito vīrietim teica.

“Jāspēlē godīgi,” viņš atbildēja. “Zin’ kā – uz vienādiem noteikumiem. Te būs.” Viņš pasniedza Enito piecus peso.

Enito paķēra tikai četras banknotes. “Arlabunakti, kaptein.”

Vīrietis pamāja un devās projām, kaut ko murminādams un stūķēdams lieko banknoti atpakaļ krekla kabatā.

“Es domāju, ka esam draugi,” Boriss uzrunāja Miči.

“Tu jau biji tas, kurš negribēja to darīt kopā.”

“Kurš tev pateica, lai liec ledu maisiņā?”

“Vecmamma.”

“Tu esi baigais nodevējs,” Boriss teica. “Ejam, Indio.” Abi zēni atgriezās pie sava galdiņa.

Enito iebāza naudu Mičes uzblīdušajā labējā kabatā. “Rīt sākam agri,” viņš teica.

*

Rīts bija pelēks un vējains. Ap desmitiem Miče un Enito bija gatavi apkalpot. Naktī viņi nomazgāja visas glāzes un ievēroja, ka atlikusi tikai puse citronu un puse cukura.

“Vajag, lai tie mākoņi sakustas,” Enito teica.

“Vakar vakarā doktors Ruvjera teica, ka pēcpusdienā būšot saule.”

“Tam vecim nekad nav taisnība.”

“Nez, vai Boriss un Indio arī nāks.”

“Gan jau,” Enito teica. “Dodu Borisam piecas minūtes, un gan viņš būs klāt un saukās mani par mērkaķi.”

“Nepievērs uzmanību. Viņam vienkārši nejauks raksturs.”

“Nē-ē, viņš ir dusmīgs uz mani tāpēc, ka mans tēvs salaida ar viņa mammu.”

“Ak tā,” Miče novilka, “es nezināju.”

“Tas bija, pirms viņa apprecēja Borisa audžutēvu. Viņš laikam nesen to atklājis.”

“Kā tu domā, kurš viņam pateica?”

“Nav ne jausmas. Mana mamma to zina. Viņa par to runā, kad dusmojas uz tēti. Viņa saukā Borisa mammu par čūsku vai par mauku, kad galīgi saiet sviestā.”

“Nu, bet Borisam nevajadzētu to izgāzt pār tevi.”

“Es viņu varētu izsmērēt gar sienu,” Enito atteica, “un kārtīgi ieštaukāt, ja vien gribētu.”

Miče iesmējās. “Viņš nemācētu kauties pretī.”

“Tāpēc es to nedarīšu. Tētis man mācīja nekauties ar mazākiem.”

“Viņš tev ierādīja visu to cīņas sportu, ja?”

“Nu, kad viņš nāca ciemos katru nedēļas nogali. Tagad viņš nevar, bet nāk uz visiem maniem turnīriem.”

“Viņš ir varen spēcīgs.”

“Tu pat iedomāties nevari. Reiz viņš stājās pretī trim večiem, un tie nonāca slimnīcā. Viņam bija tiesa un tā. Bet viņš man teica, lai kaujos tikai aizstāvoties. Kamēr Boriss man nesit, es viņu neaiztikšu.”

Miče paskatījās pāri ielai un ieraudzīja, ka tuvojas arī otra komanda. “Re, kur nāk,” viņš teica.

Enito paskatījās uz to pusi, bet neko neteica.

“Gulēt nemaz negājāt?” El Indio pienācis jautāja.

“Mēs domājām, ka būsiet te jau deviņos,” Miče atteica.

“Droši vien pirms pusdienlaika vispār nebūs pircēju,” Boriss sacīja, nolikdams galdiņu. “Es tikai lūdzu Dievu, kaut nelītu.”

“Nelīs,” Enito teica. “Ruvjera teica, ka nelīs.”

“Nu, tad gāzīs kā ar spaiņiem.”

*

Pēc stundas mākoņi bija gandrīz izklīduši. Bulvāris bija tikpat kā tukšs, un zēni bija pārdevuši tikai dažas glāzes. Viņi garlaikojās savos krēslos.

“Vai taisīsim pusdienu pārtraukumu?” El Indio vaicāja.

“Mēs esam sagatavojušies,” Miče teica. Viņš pacilāja uz galdiņa nolikto brūna papīra turzu. “Mums ir maize ar ķiploku un eļļu, plus vēl tomāts.”

“Iedosi?”

“Indio,” Enito teica, “pasaki tak savai vecmammai, lai izvāra tev to sankočo, ko jūs tur, rietumos, ēdat.”

Miče pagriezās un ieraudzīja, ka pa ietvi nāk policists. Vīra zilā cepure diez ko neapslēpa sirmos matus virs ausīm un izteikti grumbaino pieri. “Nu ir ziepes,” Miče nomurmināja.

Enito piecēlās, pagaidīja, kamēr policists pienāk pie viņiem un paspieda viņam roku. “Kā klājas, Martinesa kungs?”

“Viss kārtībā, Enito. Kā mammai?”

“Labi. Viņa patlaban, manuprāt, ir mājās.”

“Vai tēti pēdējā laikā esi saticis?”

“Pirms pāris nedēļām.”

“Nākamreiz, kad parādās, pasaki, lai atnāk pie manis uz iecirkni, lai neaizmirst senos draugus.”

“Viņš ir bijis aizņemts,” Enito atbildēja. “Bet es viņam noteikti pateikšu.”

Policists pameta aci uz galdiņu pusi. “Ko jūs tur pārdodat?”

“Limonādi. Negribat?”

“Jums, protams, par brīvu,” Miče, kausu rokā, sacīja.

Martiness aplaida skatienu apkārtnei. “Nu, viena glāzīte jau nekaitēs.”

Policists dzēra, kamēr zēni klusējot gaidīja, kas būs.

“Iedzeriet uz otru kāju,” Enito mudināja. “Mums tās mantas ir daudz.”

Policists šaubījās. “Nu, par ko ne?” viņš beidzot sacīja.

Miče no jauna piepildīja glāzi, lūpas šmakstinādams un neveikli smaidīdams.

“Nepalieciet te visu dienu, zēni,” policists teica un devās projām.

Kad viņš bija gabalā, Boriss jautāja Enito: “Viņš pazīst tavu tēti?”

“Droši vien tavējo arī,” Enito atbildēja. “Tas vecis jaunībā bija vienā bandā ar manu tēti. Tagad viņš stučī par cilvēkiem savai priekšniecībai.”

Boriss teica: “Mans tētis ir ārsts, un viņš dara visas tās komitejas lietas. Nedomāju, ka viņam jāuztraucas par Martinesu.”

“Vai tad tava mamma netirgo drēbes no jūsu dzīvojamās istabas?” Enito jautāja.

Boriss nošķobīja muti. “Tas tikai reizi vai divas mēnesī.”

“Mičes tētis ir tas, kam būtu jāuztraucas,” El Indio ieminējās.

“Nevar būt,” Boriss iebilda. “Mičes mamma ir skolotāja, bet vectēvs vienmēr ir kopā ar tiem vecajiem komunistiem. Viņa ģimeni neviens neaiztiks.”

“Nu, bet kā tad ar elektroniku, kuru viņš tirgo?” El Indio said.

“Un ko tu zini par elektroniku?” Enito teica. “Jūs savā Kamagijā jau pazīstat tikai saules pulksteni.”

“Drīzāk dubļos iespraustu koku,” Boriss pievienojās.

“Puiši, viņš ir no Lastunasas,” Miče teica.

“Ā, pareizi,” Enito novilka. “Kur tika izgudrots koka radio.”

El Indio papurināja galvu. “Iešu mājās uzēst sankočo.”

*

Agrīnā pēcpusdiena bija aizņemta. Miče un Enito, kuri atkal pievilināja lielāko daļu pircēju, bija spiesti naudu likt turzā, kur glabāja savas pusdienas. Ap pieciem pēcpusdienā bija atlicis mazāk par pusspaini limonādes. Visi citronu un cukura krājumi bija izlietoti. Boriss un El Indio tikko bija atgriezušies ar pēdējo spaini.

“Vai daudzus palaidām garām?” Boriss jautāja.

“Neuztraucies,” Enito attrauca. “Es viņiem teicu, ka jūs atgriezīsieties.”

Boris nikni uz viņu paskatījās.

“Izskatās, ka esi bijis sauļoties,” ievērojis saulē apsvilušo Borisa kaklu, Miče teica.

“Tu tāpat,” Boriss atcirta. “Mēģini kļūt tikpat tumšādains kā tavs partneris. Mērkaķis ir un paliek mērkaķis.”

“Es esmu pastāvīgi sagrauzdēts,” El Indio teica.

Kamēr zēni ķiķināja, ielas malā piestāja policijas automašīna. Izkāpa maza auguma policists un gar mašīnas priekšgalu nāca pie viņiem. Enito atgriezās pie galdiņa.

“Kas te notiek?” policists jautāja.

“Nekas,” Boriss atbildēja.

“Ko jūs te pārdodat?”

“To, kas viņiem tur rakstīts,” Enito teica.

“Tas, kas tur rakstīts ir pretlikumīgi,” policists teica. “Lai pārdotu limonādi, nepieciešama atļauja, sevišķi jau nu uz ielas. Un jābūt pieaugušam.”

“Piedošanu,” Miče teica. “Mēs nezinājām.”

“Tagad zināsiet. Dodu jums piecas minūtes visu novākt.”

“Nevarat izdarīt izņēmumu?” Boriss jautāja.

“Nekādu izņēmumu, puis. Ja būsiet te, kad atgriezīšos, vedīšu jūs visus uz iecirkni. Priecājieties, ka neesmu vēl konfiscējis jūsu spaiņus un naudu.” Policists uzmeta bargu skatienu visiem zēniem pēc kārtas, tad atgriezās automašīnā, iespieda pedāli grīdā un aizšāvās projām pa bulvāri.

“Kas, ellē, te notika?” Boriss teica.

“Nav ne jausmas,” Miče atbildēja.

“Muļķības. Martiness taču neko neteica.”

“Tinamies projām.”

“Viņam nav nekādu tiesību tā darīt. Kurš tad iet pēc atļaujas, lai tirgotu limonādi?”

Miče paskatījās uz Enito. “Kā tev šķiet?”

“Man šķiet, vācam mantas.”

“Tad viss cauri.”

“Es palieku,” Boriss teica.

“Es eju,” El Indio teica.

Miče teica: “Boris, kāpēc tu iztaisies par upuri?”

“Galdiņš ir manējais,” El Indio sacīja. “Es ņemu to prom.”

Boriss pielieca galvu. Viņš elsoja kā satracināts bullis. Paķēris spaini, viņš izgāza limonādi uz ielas.

“Pareizi!” Enito teica. “Un tagad otru.”

Boriss pieskrēja, vaigi viņam bija piesarkuši, acis aizmiglotas. Enito un Mičes limonādi viņš izšļāca augstu gaisā, daļu uzšļākdams pats sev virsū. Tad viņš nometa tukšo spaini uz galda un apņēmīgi devās pāri bulvārim.

“Boris, tava nauda!” El Indio uzsauca.

Boriss neatbildēja. Viņš tikai pielika soli.

“Liec viņu mierā,” Enito teica.

“Bet kā tad ar viņa daļu?”

“Iedod man. Es viņam aiznesīšu.”

El Indio pagrāba no kreisās kabatas saņurcītu banknošu žūksni. “Es jau no paša sākuma tās turu atsevišķi.”

Enito noglabāja naudu aizmugures kabatā. “Cik daudz mēs nopelnījām?”

“Īsti nezinu,” Miče atbildēja, lūkodamies tālumā. “Es teiktu, pāri par trim simtiem katrs.”

“Tas ir vairāk nekā nopelna mana mamma!”

“Piesargies, lai viņa tev to neatņem.”

“Es viņai esmu parādā tikai piecdesmit. Pārējais ir mans. Es varētu kaut ko nopirkt no tava tēva.”

“Neaizmirsti par cukuru,” El Indio atgādināja. “Mana vecmamma šovakar gaida naudu.”

“Kā būtu, ja mēs viņai nemaksātu?” Enito jautāja.

“Tad es tev to atņemšu ar varu.”

Enito iesmējās. “Es zināju! Tu esi viens sīksts kumeļš. Man tas patīk.” Viņš uzsita El Indio uz pleca.

El Indio lepni pasmaidīja.

“Labs ir, tinamies,” Miče teica, savāzdams krēslu. “Mēs atgriezīsimies un tev palīdzēsim, Indio.”

El Indio atgriezās savā sēdvietā. “Tikai neesiet ilgi projām. Negribu te būt, kad atgriezīsies policists.”

Enito un Miče neko neatbildēja. Viņi aizsteidzās Borisa mājas virzienā.

No angļu valodas tulkojusi Ieva Lešinska