literatūra

— Mīlas dzejoļi

Jehuda Amihajs

12/02/2021

Tavs ķermenis ir balts kā smiltis, kurās nav spēlējušies bērni.

 

Jehuda Amihajs (1924–2000) ir viens no pasaulē slavenākajiem izraēļu dzejniekiem, trīspadsmit dzejas krājumu un daudzu citu grāmatu autors.

Tulkotāji Amihaja dzeju bieži raksturo kā viegli lasāmu, cilvēcīgu un tēlainu un uzsver tās laikmetīgo un bībelisko motīvu savijumu. Tikpat bieži brīdina, ka tulkojumos pazūd divdomības un rotaļas, kuras Amihajs izspēlē ivritā.

Īpaši trāpīgs šķiet raksturojums kādā pavecā izraēļu dzejas antoloģijā: “Amihajs apbrīno cilvēces veltīgos, bieži vien uzjautrinošos centienus izdzīvot ar intimitātes un jutekliskuma palīdzību. Cilvēki patiesi ir kā pasaulē apmaldījušies bērni; viņi nepārprotami ir paši savas dzīves noteicēji, tomēr viņu panākumi ir reti un apšaubāmi.”

Atdzejotājs

 

 

Dziesmas sievietei

1.

Tavs ķermenis ir balts kā smiltis,
kurās nav spēlējušies bērni.

Tavas acis ir skumjas un skaistas
kā puķu zīmējumi mācību grāmatās.

Tavi mati krīt
kā dūmi no Kaina upura:

Man jānogalina brālis.
Brālim jānogalina mani.

 

2.

Tavi tukšie apavi
visu nakti raudāja gultmalē.

Tava labā roka kārās pār sapņa malu,
Tavi mati mācījās runāt naktiski
no saplēstas vēja mācību grāmatas.

Aizkari kustējās,
tie ir svešu varu vēstnieki.

 

3.

Ja Tu paver mēteli,
manai mīlai jāplešas.

Ja Tu uzvelc balto, apaļo cepuri,
manām asinīm jāsarkst.

Kur vien Tu mīli,
no istabas jāizvāc mēbeles.

Kokus, kalnus, jūras –
prom no šīs šaurās pasaules.

 

4.

Kad Tu smaidi,
nopietnas domas sagurst.

Naktī kalni klusē Tev līdzās,
no rīta smiltis Tev seko uz jūru.

Kad Tu man dari labu,
apsīkst smagā rūpniecība.

 

 

Karaliska mīlas dziesma

Tu esi skaista kā pareģojumi
un skumja kā tie, kas piepildās,
rāma kā miers, kas tiem seko.
Melna baltajā jasmīna vientulībā,
asinātiem ilkņiem: vilcene un karaliene.

Tava ir tagadnes īsā kleita,
senlaiku raudas un smiekli,
varbūt gūti no citu ķēniņu grāmatām.
Nekad nebiju redzējis putas plūstam pār kara zirga lūpām,
bet tad, kad tavs ķermenis putojās ziepēs,
es redzēju.

Tu esi skaista kā pareģojumi, kas nepiepildās,
un Tava ir karaliskā rēta:
es tai pārbraucu ar mēli, ar līdzenu roku skaru
tās saldo nelīdzenumu.

Tavas cietās zoles ap mani gulda
un slej cietuma restes.
Mežonīgie gredzeni
Tavos pirkstos ir svēta spitālība.

No zemes iznirst
viss, ko lūdzu vairs neredzēt:
kolonna un palodze, dzega un krūka, vīna lauskas.

Šeit slēpjas daudz seju
(kuras no kurām?),
un naktīs akls zelta zizlis urbjas
baudā ar karaļvalsts un noguruma svaru.

 

Žēl. Mēs bijām labs un mīlošs izgudrojums

Viņi nogrieza
tavus stilbus no maniem gurniem.
Man šķiet, ka viņi vienmēr ir
ārsti. Katrs no viņiem.

Viņi mūs atdalīja
vienu no otra. Man šķiet, ka viņi ir inženieri.

Žēl. Mēs bijām labs un mīlošs
izgudrojums: lidmašīna vīrieša un sievietes veidolā,
ar spārniem un visu pārējo:
mazliet pacēlāmies virs zemes,
mazliet palidojām.

 

Manā laikā, Tavā telpā

Mēs bijām kopā manā laikā, Tavā telpā.
Tu devi telpu, es devu laiku.
Tavs ķermenis, mierīgs un tīģerisks, gaidīja gadalaiku miju.
Tam pārslīdēja dažādas modes – īsākas un garākas,
puķainas un zīdainas, baltas un pieguļošas.

Mēs mainījām cilvēcisko pret zvērisko,
mierīgo un tīģerisko, un mūžīgo.
Un tāpat bijām gatavi jebkurā mirklī sadegt
līdz ar vasaras izskaņas sauso zāli.

Es dalīju ar Tevi dienas. Naktis.
Mēs mijām skatienus ar lietu,
nebijām kā sapņotāji,
pat ne savos sapņos.
Un nemierā gulēja ievīstīts
miers. Manā laikā, Tavā telpā.

Vai ne tāpēc šie sapņi,
kurus naktīs par Tevi bieži sapņoju?
Tie vēsta par mūsu galu
kā augošie kaiju bari
vēsta par tuvējo krastu.

 

No ivrita atdzejojis Edvards Kuks