Foto: Gints Ivuškāns

intervijas

— Mēs peldam kādā valodiskā improvizācijā

Dens Dimiņš

22/02/2021

Man liekas, ka tas ir tikai normāli, jo mēs kļūdāmies savos spriedumos un vērtējumos. Tādā veidā mēs mācāmies un augam.

Ar Denu Dimiņu (1974) pirmoreiz saskāros, lasot viņa tulkotos Mišela Velbeka romānus. Nepastarpināti iepazināmies, kad klasiķu studiju laikā sāku apmeklēt toreiz profesores Ilzes Rūmnieces un tagad jau paša Dena vadītos jaungrieķu valodas lasījumus LU HZF Hellēnistikas centrā. Dena poliglotiju un citu zināšanu iespaidīgo apjomu apgaismo viņa pieticība un pozitīvs pedantisms attiecībā uz valodas lietojumu. Uz jautājumiem Dens atbildēja pa daļai rakstiski, pa daļai mutiski. Mūsu saruna iekrita lasījumos, kas veltīti Menim Kumandarejam, kura romāns Arfas brālība bija viens no pirmajiem publicētajiem Dena tulkojumiem (2002).

Lauris Veips

 

Pēc maniem aprēķiniem, tu proti kādas desmit valodas, tulkojumi, šķiet, iznākuši no deviņām. Kādi ir bijuši tavi lielākie valdzinājuma momenti, mijiedarbojoties ar valodu?

Visu valodu dziļās struktūras vienotības (universālās gramatikas) atklāsme. Tas, kas viņās ir “pirms sajaukšanas un izklīdināšanas” (1 Moz 11:9). Kas arī ir tulkošanas procesa pamatā. Ceļa, tilta meklējumi.

 

Zinu tikai to, ka universālā gramatika saistās ar Noama Čomska vārdu. Jebkurš to, protams, var iegūglēt, bet, taviem vārdiem, kas tas apmēram ir?

Negribētos lasīt ievadlekciju valodniecībā, ar ko esmu nodarbojies vairākas reizes. Bet ideja tāda, ka visām valodām ir kopīgas dziļās struktūras un sintakses funkcijas. Tādas kā, piemēram, teikuma priekšmets un izteicējs, ciešamā kārta, transformācijas. Teikuma uzbūves modeļi un tamlīdzīgi. Ja nokasa to virskārtu, kur ir leksiskais materiāls, mēs paliekam pie apslēptajām struktūrām, shēmām. Tas ir veids, kā cilvēki domā, kā viņi kategorizē pasauli.

Tulkotājs jau arī faktiski iet tajā nezināmajā tekstā, pārliek to visu uz savu pasauli. Iznāk tāda pasauļu tulkošanas operācija. Izklausās jau pārspīlēti.

 

Kādas ir tulkošanas attiecības ar erotiku (tas arī saistīts ar valdzinājumu)? Tās taču ir zināmas stāšanās attiecībās ar autoru. Vismaz tavs Velbeks mani savulaik savaldzināja.

Tādas pašas, diemžēl, kā dzīvē. Valdzina nezināmais, aizsegtais. Par autoru gan nezinu, autors jau ir tikai medijs. Tulkotājs darbojas ar tekstu. Tiešām tevi valdzina Velbeka tipa vīrieši?

 

Velbekam vēl pievērsīsimies. Bet kāpēc “diemžēl”?

Negribu teikt, ka manas personīgi, bet, empīriski vērojot, ļoti daudz kas cilvēkam šķiet erotisks tiktāl, kamēr tas ir nepazīstams. Kamēr tas ir aizklāts. Šī erotika ir tieši ceļš uz kaut ko, atklāšanas vai apsolījuma ceļš. Tiklīdz tas kļūst eksplicīts vai izģērbts, vai labi redzams, vai zināms, erotika pārvēršas par kaut ko citu, pat nezinu, kā to nosaukt.

 

Tas tā platoniski sanāk, Dzīrēs Erots bija pilnestības un trūkuma atvase.

Ar valodām tā arī ir. Valodas, kas ir labi iepazītas, man vairs pilnīgi nešķiet ne erotiskas, ne interesantas. Man tā bija ar franču un itāļu valodu. Tās mani vairs gandrīz ne ar ko nepārsteidz, gandrīz vairs arī neinteresē. Kaut gan franču valoda man vēl aizvien ļoti patīk, franču valodas mūziku es aizvien dzirdu un jūtu.

Bet daudz erotiskāk man šķiet šifrēt kādas mazzināmas valodas, tādas kā somu valoda vai albāņu valoda, kurās ir daudz leksiskā materiāla, kas nav īsti pazīstams. Bet jautājums, cik nopietni no šīm valodām var tulkot, ja tomēr vari kļūdīties, ja neesi jušanas līmenī ielauzies. Erotika ar laiku izkūp.

 

Paliek pienākums, paliek proza.

Apmēram.

 

Lielāko daļu valodu esi pieaugušā vecumā apguvis.

Jā, bērnu vecumā es apguvu tikai divas svešvalodas. Vācu un krievu valodu. Vācu turklāt bija pirmā, to mācīja pirms krievu valodas.

 

Nepaliek par grūtu? Nedomā, ka tagad laiks apstāties, vai vēl joprojām domā kādu jaunu valodu pieķert?

26 gadu vecumā, kad aizbraucu uz Islandi, likās, ka dzīve ir palikusi par grūtu, jo beidzot ir kāda valoda, ko nevar ātri un saprotami atšifrēt un piesavināties, ir ļoti daudz jāmācās, sākot ar fonētiku un beidzot ar leksiku, tik daudz izņēmumu, visi tie senās valodas slāņi, kas ir sāgās un edās, nedodas rokās. Daudz hapax legomena, vienreiz lietotas frāzes.

Bet pēc tam es sapratu, ka var iet daudz, daudz tālāk. Parasti pēc pirmajām barjerām paveras citas barjeras. Tas nav tāds process, kas tev laupa drosmi, un tad tu met plinti krūmos. Ja tu esi īsts filologs, tad tu ej tālāk.

Kas attiecas uz Velbeku, nav tā, ka mani valdzinātu viņa tipa vīrieši, bet, protams, kad tu esi mazs un muļķis, kāds biju es, kad lasīju Velbeku…

…es jau arī tāds biju, es viņa pirmo romānu atklāju, kad man bija kādi 25 vai pat agrāk.

 

Man bija 16. Velbekā, protams, ir varoņu mizogīnija, naids un vientulība, bet viņš māk arī to pilienu medus viņos parādīt, gluži kā Nabokovs šo pilienu parādīja vēl daudz sliktākā tēlā.

Velbeks ir ļoti talantīgs stāstnieks – jebkurā gadījumā. Viņš prot arī sižetu tā pagriezt, ka tas nevienā brīdī nekļūst truli pornogrāfisks, atbaidoši pliekans un plakātisks. Viņš vienmēr kaut ko nocitē, kaut ko skaistu ierauga un pamana. Viņš ir tiešām vārdu burvis kaut kādā ziņā.

Tā ka Velbeku mēs negribam galīgi nolikt, pasludināt par grafomānu, kādu franču literatūrā noteikti ir ne mazums. Viņš arī raksta salīdzinoši maz apjoma un biežuma ziņā. Es nejūtos pārslogots ar Velbeku.

 

Tu arī pašlaik viņu tulko.

Jā, pašlaik slīpēju jau tapušu tulkojumu. Jaunākais viņa romāns, tas ir, Serotonīns, ir par laimes hormonu, par cīņu ar vecumu, ar vientulību, kapitālisma likumiem. Viņam šīs tēmas iet cauri visiem darbiem.

 

Protams, tas noteikti atkarīgs no darba. Bet tādam vidusmēra Velbeka romānam, kāds būtu tas laika sadalījums, cik ilgi tulko, cik rediģē?

Grūti pateikt tā procentuāli. Tas atkarīgs [no tā], cik daudz ir lasīts tulkošanas procesā, lasīts līdzi. Tas ir tas, ko Endrū Čestermens sauc par trans-editing, tulkošanas laikā veikta rediģēšana. Tu tulko un tajā pašā laikā lasi no sākuma, un ar zināšanām, kas radušās, tulkojot tālāk, pārrediģē iepriekšējo.

Manā gadījumā es jau to romānu biju izlasījis, pirms vispār sāku tulkot, pirms es piekritu šai avantūrai. Atzinu to par labu, interesantāku nekā iepriekšējo. Jo iepriekšējais man nošķebināja tik ļoti, ka publiskajā telpā izteicos, ka vairs nemūžam viņu netulkošu. (Smejas.) Redz, kā, nekad nevajag teikt “nekad”, jo dzīvē nākas reizēm revidēt savus lēmumus. Man liekas, ka tas ir tikai normāli, jo mēs kļūdāmies savos spriedumos un vērtējumos. Tādā veidā mēs mācāmies un augam. Tev tā nešķiet?

 

Var jau arī nemācīties un neaugt. (Smejas.)

Tu vienmēr kaut ko nolem un neatkāpies no šī lēmuma.

 

Ui, nē, nu labi. Ja par teoriju, tad Čestermens arī Poperu piesauc…

Viņa trīs pasaules. Nezinu, cik tas ir relevanti tulkošanas praksē. Tās tiešām ir tādas universālas struktūras, bet universālā gramatika jau arī ir ideāla abstrakcija, kas neeksistē tīrā formā, tikai kā tādas idejas.

 

Tu biji redaktors Čestermena grāmatai Tulkošanas mēmi. Kādas ir tavas attiecības ar teoriju? Piemēram, [Lorenss] Venuti jau tēmē arī uz tulkotāja emancipāciju. Vai tu jūties nebrīvs tulkojot? Dace Meiere ir runājusi arī par “mūžīgā viltvārža sajūtu”.

Teorija ir ļoti noderīga, kad tā palīdz saprast, kāpēc darām tā, kā darām. Kā mēs tulkojam pirmām kārtām sevi un savu valodu. Čestermena teorijas ir ļoti noderīgas, jā, drillējam tās ar studentiem. Tās ir pamats. Bet literārā tulkošanā (mākslinieciskā, krievi teiktu) ir vairāk jušana, intuīcija, ko papildina izpēte, darbs ar attiecīgās valodas sinonīmu vārdnīcām, lietu pārrunāšana ar dzimtās valodas lietotājiem.

Droši vien ir arī drusku uzurpatora sajūta, jo neviens tulkotājs nav tik talantīgs kā visi viņa tulkotie autori. Ir cita dzīve, ir cita pieredze. cits ātrums arī. Īpaši sāpīgi viltvārdība izpaužas tad, kad mēģinām tulkot kaut ko sakrālu, piemēram, dzeju. Tad bieži vien atklājas nevarēšana vai oriģināla sagrozīšana.

 

Abi esam saistīti pa klasiķu līniju, un, cik atceros, arī tur tev bija valdzinājuma stāsts, proti, sākotnēji nemaz nesāki kā filologs. Pastāsti, lūdzu, vairāk par šo.

Es sāku kā matemātiķis, bet tas bija tik ļoti sen, ka man gandrīz vairs negribas to atcerēties. Valodās un matemātikā jau tie paši likumi ielikti, man šķiet. Atceries Anatolu Fransu: “Tout n’est dans l’univers que cercles, ellipses, hyperboles, et les mêmes lois qui régissent les astres gouvernent ce grain de poussière.”1 Matemātikā “patiesība” vienkārši ir tīrākās formās. Valodā tie paši apļi, elipses un hiperbolas ir apaugušas cakām.

 

Brīnišķīgs citāts, bet tas drusku izklausās pēc platonisma. Labi, pēc konkrēta platonisma. Acīmredzot tev ir priekšstats par dievišķu pasaules kārtību. Kāda vieta, tavuprāt, dievišķajā pasaules kārtībā ir valodai?

Kā ideju nesējai valodai ir ārkārtīgi nozīmīga vieta, valoda ir kā spogulis šai kārtībai. Bet vai šī valoda, nodota cilvēku valdījumā, nav varbūt aizgājusi malkasceļos, tas ir cits jautājums. Mēs nezinām īsti… To rakstīja arī Vitgenšteins – valoda, ko lieto normāls cilvēks sarunvalodā, ir ārkārtīgi aptuvena un neprecīza.

Lasot kaut kādu sakrālu diskursu, abstraktu diskursu, juridisku diskursu vai pat matemātisku diskursu, tu redzi, ka valoda var būt arī ļoti precīza, ārkārtīgi pašreferenciāla. Mēs varam atsaukties uz dažām lietām un vienmēr saprast, ko domājam. Bet tieši šis literārās, poētiskās valodas lauks ir tas mākonis, kurā mēs peldam.

Intuīcija, intuitīvā jušana literārajā tulkošanā ir ļoti nozīmīga. Reizēm tu nevari pat īsti pateikt, kāpēc tu izvēlies šādu vārdu kārtību vai šo izteicienu, nevis citu, jo tev ir pieejami arī alternatīvi varianti.

Es laikam aizmaldījos no tava sākotnējā jautājuma, kur ir valoda šajā dievišķajā kārtībā. Tā varbūt ir tā valodas slēptā, abstraktā struktūra, kas ir katrā klātesoša. Tur viņa ir, bet viņa tālāk apaug ar visām tām blakusnozīmēm, cilvēku pārteikšanos, stostīšanos, labošanu, pašlabošanu…

Nesen klausījos radio, māksliniece ļoti bieži sevi pārlaboja, varēja just, ka nav līdz galam varbūt izdomājusi, ko viņa grib teikt. Tiesa gan, man varētu pārmest tieši to pašu. (Abi smejas.) Mēs te arī peldam kādā valodiskā improvizācijā, filosofiskā domā.

 

Tavuprāt, senās valodas ir tīrākas attiecībā pret universālajām struktūrām?

Nē, tās noteikti ir tieši tādas pašas kā mūsdienu valodas. Var pētīt tieši tās pašas parādības, kādas mēs pētām mūsdienu valodā. Sociolingvistika, evidencialitāte, to visu var pētīt arī senajās valodās. Jaunās lietas, kas ir atklātas valodas struktūrā… nezinu, kaut vai, piemēram, diskursa lingvistika skatās, kā valoda mijiedarbojas sarunā, kā cilvēki pielāgojas viens otra sapratnei, piekoriģē savas zināšanas, – tas viss ir nolasāms arī senajos tekstos.

Cita lieta, ka mums nav saglabājušās seno cilvēku sarunas, mums ir tikai literāri teksti, kas, mēs pieņemam, jau ir pārdomāti, apstrādāti, varbūt cenzēti. Grūti ir noticēt, ka platoniskajos dialogos šīs sarunas bijušas tieši tik tīras un savā ziņā precīzas, bez liekvārdības, kādas tās ir atnestas, nonākušas līdz mums.

Senās valodas varbūt atspoguļo citu pasauli. Ne tikai pasauli, kurā nav dažādu koronavīrusu, bet arī pasauli, kurā ir cits domāšanas ātrums un līmenis. Varbūt lielākas iedziļināšanās pasauli. Es palasīju sev dzimšanas dienā uzdāvināto grāmatu, Augustīna Confessiones, Atzīšanās. Tas teksts ir tik narkotiski skaists, tik lēns. Tur viss ir, bet tas ir izklāstīts tādā formā, ka ir vajadzīgs nopietns darbs, iedziļināšanās, arī Bībeles zināšanas, lai varētu saprast, ko viņš raksta, ko viņš mums grib pateikt. Tas ir senās pasaules atspulgs.

Ja mēs runājam par tvitera valodām, fragmentāciju un sadrumstalotību… proza, kas atspoguļo mūsdienu valodu, daudzviet ir strupa, bez dziļuma. Protams, tas arī ir vispārinājums. Ir dažādi autori, dažādi žanri, dažādi darbi. Noteikti, ka var atrast arī tādus, kuriem ir Augustīnam līdzīgs plašums.

 

Bet būtu grūti mūsdienās rakstīt kā Augustīnam tā, lai tevi arī kāds cits lasītu.

Ko mēs zinām, cik daudzi cilvēki lasīja Augustīnu. Vai ir kādi statistiski pētījumi par to, vai viņš bija bestsellers savā laikā? Grūti to tagad izmērīt.

Kā tev turpinās klasiķu līnija?

Klasiķu līnija man ir ar pārtraukumiem. Šad tad šis tas. Protams, es visu laiku darbojos ar jaungrieķu valodu un vadu lasījumus, kurus tu labi zini un apmeklē. Tas ir viens posms, kas turpina sengrieķu valodu. Es pieņemu, ka jaungrieķu valoda ir sengrieķu valodas turpinājums. Pastāv šis te nepārtrauktais kontinuums. Ko daudzi apstrīd. Nebūt ne visi tam piekrīt. Grieķi paši to ļoti gribētu tā redzēt, bet ir ļoti daudzi, kas saka – nē, tā ir pilnīgi cita valoda, ir bijis pa vidu posms, kas viņas atšķir.

Runājot par sengrieķu un latīņu valodu, man šad un tad lūdz šo un to iztulkot. Ir cilvēki, draugi, kas pie manis vēršas, jo zina, ka esmu beidzis klasiķus. Ja vajag kādus latīņu, sengrieķu citātus iztulkot vai sameklēt, kas nav pieejami, plaši pazīstami kā Odiseja vai Īliada, kur teksts ir pieejams, bet jau kaut kas retāks, tad es ar to darbojos.

Bet man nav izdevies šajos ilgajos gados, ja neskaita kādus fragmentus, nonākt līdz klasisko valodu tekstu pilniem tulkojumiem. Vai nu neviens nav neko piedāvājis, vai pašam nav bijusi baigā interese. Droši vien pats esmu vainīgs, ka neesmu baigi gribējis to darīt. Ja būtu liela gribēšana, arī izdevēji atrastos noteikti. Tā nu man tagad būs viela pārdomām.

 

Arī pulciņos, klubiņos, kuros mēs lasām, savā ziņā turpinās klasiķu līnija. Tu jau arī lasīji, piemēram, Tūkīdidu kopā ar [klasiķi] Ināru Ķemeri un filosofiem.

Tas ir tas pats formāts, tikai cits teksts, cits laiks, cita valoda. Arī cits pulciņš. Bet tā ideja, ka mēs pulcējamies nelielā skaitā un lasām tekstus, kas mums pašiem patīk, mūs pašus interesē, ir ārkārtīgi vērtīga un patīkama.

Tas mūs izceļ ārā no obligātās, sholastiskās universitātes auditorijas situācijas, kad tev atnāk, iedod kaut ko, kas obligāti jāizlasa, jo par to būs ieskaite vai atzīme. Te vairs nekādu ieskaišu vai atzīmju nav, mēs paši, tā teikt, sev esam ieskaite, paši skatāmies, kas mums patīk. Katra nodarbība kaut ko mums dod. Arī man. Gatavojot tekstus, es tik un tā atrodu 30 nezināmus vārdus, ko izrakstu un mēģinu iemācīties, atkal aizmirstu un nākamajā reizē skatos atkal.

Tu jau arī zini, kā tas ir ar jaungrieķu valodu. Ka tas arī ir tāds liels okeāns, kurā var saplūst viss kaut kas. Leksiski varen bagāta valoda.

Ļoti jauki, ka lasījumu tradīcija turpinās, un jācer, ka vīruss nenobeigs šo tradīciju.

 

Šī tradīcija mani studiju pārtraukuma laikā noturēja pie klasiķiem. Bet, atgriežoties pie tulkojumiem, – kas ir grūtākais, ko tu esi uzņēmies tulkošanā?

Viens no tiem noteikti ir [Luī Ferdināns] Selīns, Ceļojums līdz nakts galam. Tas bija ceļojums tiešām līdz galam. Tāds, ka tu aizceļo līdz galam un tev liekas – oi, Selīnu vairs negribas. Tiešām ļoti grūti. Gandrīz katrs teikums. Viņš ir smags, tur ir daudz nezināmu vārdu. Pat franču valodā – liekas neticami, kā kaut kas tāds var būt, bet franču slengs, 30. gadi, un arī tas, ka viņš raksta pats savā valodā. Viņš pat neraksta standarta valodā. Līdzīgi kā [Niks] Kazantzakis, kurš rada savu valodu. Pats uztaisa savus vārdus. Ja valodu labi zini, vari nolasīt tos viņa vārdus, bet bija visādas lietas, kas bija sarežģītas.

Noteikti arī Konstantins Kavafis. Tas arī bija viens no ļoti ilgajiem un grūtajiem projektiem, kas ir entās reizes pārlasīts un pārtaisīts, uzlabots. Tik un tā šis ir viens no variantiem, kad tu jūti, ka neesi tik ģeniāls kā autors. Tulkojot dzeju, tu sāpīgi jūti, ka tev nenāk tie vārdi latviešu valodā. Tie neizkārtosies tik skaisti kā grieķu valodā, nebūs ne tās atskaņas, ne tās iekšējās aliterācijas, asonanses. Vienkārši latviešu valodas vārdiem tādu nav – vai arī tu nevari tās tik viegli atrast un negribi arī atkāpties pārāk tālu no oriģināla.

Mana problēma ir tāda, ka es nevaru aiziet pārāk tālu no oriģināla. Man liekas, ka tad tas vairs nav Kavafis. Tas, kas eksistē krievu valodā, kur ir tie smukie Kavafja atdzejojumi… Tie ir burvīgi krievu atdzejojumi, bet vai tas vairs ir Kavafis? Jājautā, kur ir šī identitāte tulkojumam, vai viņa neizšķīst, ja mēs pārāk aizraujamies ar formu un aizmirstam par vēsti, par saturu. Šos divus es noteikti varētu minēt.

Varbūt arī [Džonatana] Litela Labvēlīgās, kaut gan valodiski tas nebija nekas pārāk sarežģīts, drīzāk apjoms un tematika, visas tās holokausta šausmas, domas par to, ka līdzīga situācija ir bijusi arī Latvijā, ka ir bijuši tādi paši līdzzinātāji, agresoru līdzskrējēji… Kaut vai vienkārši acu aizvērēji, kas izlikušies, ka nekas nenotiek, tādi ir mums dzīvojuši apkārt. Tas nav attiecināms tikai uz holokaustu, bet arī uz Sibīrijas izvešanām. Ļoti labi zināms, ka tie bija tieši latvieši, kas stādīja to cilvēku sarakstus, kuri jāizved, ne jau tie ienācēji.

Faktiski tāda iekšējā tautas nodevība arī šeit izpaužas, un tas ir ļoti nepatīkami. Mēs dzīvojam tālāk, un šie cilvēki ir mūsu sabiedrībā un viņu pēcteči, bērni, mazbērni arī dzīvo tālāk. Šī vaina vai šis grēks īsti nav izprasts vai izpirkts. Varbūt to nemaz nav iespējams izdarīt.

 

Man apstājas prāts, kad domāju par šīm lietām.

Es ļoti cienu Igoru Gubenko, kurš rakstīja, ka viņa vectēvs ir bijis Valsts drošības komitejā, tātad čekists, un piedalījies šajā represīvajā aparātā. Savā ziņā viņš kaut kādā veidā manās acīs arī izpērk šo vectēva vainu, jo viņš to iznes ārā, pasaka, ka tā ir bijis. Protams, ka viņš to nevarēja ietekmēt, un varbūt arī pats vectēvs to nevarēja ietekmēt. Viņš bija šīs sistēmas daļa, mazs zobratiņš, un, ja šis zobratiņš negrieztos, tad šī sistēma viņu vienkārši izmestu ārā, likvidētu.

Mēs nevaram arī šos cilvēkus tiesāt vai vērtēt. Mēs neesam šeit nākuši tiesāt. Mēs arī nekad neuzzināsim, kāda ir šo cilvēku īstenā nožēla. Jo nožēla nekādā veidā nav izmērāma vai nosakāma. Atliek tikai cerēt, ka ikkatram tiks pēc savas sirdsapziņas… ka pienāks brīdis, kad tava sirdsapziņa spriedīs pār tevi tiesu.

Tādā ziņā man bija grūti tulkot Litelu. Tātad šis ir trešais darbs, kura tulkošana bija tīri emocionāli smaga. Visi tie apraksti ir tik briesmīgi, doma, ka viss progress un Apgaismība, un ideāli, un humānisms tiek vienā brīdī aizmesti miskastē. Ja tas notiek, lielākā daļā sabiedrības to pieņem un faktiski nepretojas tam. Tas ir visbriesmīgākais un, man liekas, nav mainījies ne kopš pagājušā gadsimta, ne mūsdienās – sabiedrības inertums vai reaktīvums uz notikumiem diemžēl ir redzams.

Arī tagad īstenībā, ja mēs padomājam, cik viegli sabiedrība samierinās ar pilsonisko brīvību ierobežojumiem. Ļoti bieži netiek jautāts, kāpēc. Ko tieši tas dod. Bet drīzāk tā – tas tika nolemts, un tas mums ir jāievēro. Latvieši tādā ziņā ir ļoti paklausīga tauta.

 

Mēs esam ļoti paklausīga tauta. Mums pēdējais vērā ņemamais protests bija pirms cik, desmit gadiem. Labi, bet man liekas, ka šis bija ķirsītis uz kūkas…

 …kas tieši? Holokausts? (Abi smejas.)

 

Kuram gan tas nepatīk. (Abi smejas.) Labi, bet vai tev ir kāda vēsts, ko gribētos paust jaunajiem tulkotājiem, cilvēkiem, kas vēl sāk tikai?

Droši vien tā pati, ko ir teicis Juris Alunāns, – cieniet latviešu valodu! Šo mūžīgo vēsti, ko atkārto daudzi citi tulkotāji, es noteikti varu pieminēt. Nezinot savu dzimto valodu, tulkotāji gluži vienkārši neizkustēsies no vietas. Viņi var perfekti pārzināt angļu valodu vai jebkuru citu svešvalodu, bet, ja viņi nejutīs, kā to atbilstīgi pateikt latviski – attiecīgajā reģistrā, attiecīgajā žanrā –, tad kā tulkotāji viņi būs graša vērtē. Tādus jau tagad sekmīgi izkonkurē gūgles tulkotājs. Tātad – vairāk lasīt savā dzimtajā valodā. Domāt latviski. Lasīt.

Vispār es iesaku lasīt, jo lasīts teksts nekur nepazūd. Tas vienmēr kaut kur nosēžas, kaut kādā dzīlē paliek. Un vajadzīgajā brīdī tas izpeld ārā. Savā ziņā tas tulkošanas process ir tāds sirreāls, tu vienkārši peldi pa kaut kādu telpu, un tev nāk idejas. Tā ir pilnīgi metafiziska, neaprakstāma norise. Bet pamatam, protams, ir jābūt dzimtajai valodai un lielai lasītā bagāžai. To var novēlēt jaunajiem tulkotājiem – ķerties pie grāmatām.

 

Liekas, mēs arī būsim labi izpeldējušies.

  1. “Visumā ir tikai apļi, elipses un hiperbolas, un tiem pašiem likumiem, kas valda pār zvaigznēm, ir pakļauts arī šis smilšu grauds.” (Franču val.)   (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti