— Kopdarbs portreta radīšanā

Par Andra Akmentiņa romānu Meklējot Ezeriņu (Dienas Grāmata, 2021)

Kad rakstnieks uzraksta romānu par citu rakstnieku, bet pētnieks vai kritiķis mēģina šo veikumu izvērtēt, veidojas diezgan gara pētnieciskā ceļa ķēde. Arī lasītājs, kura uzmanības lokā nonāk sērijas Es esmu… romāni par izciliem latviešu klasiķiem, visticamāk, ir gatavs tam, ka šie literārie darbi prasīs aktīvu līdzdalību – ne tikai konkrētā teksta izlasīšanu, bet arī papildmateriālu iepazīšanu. Zināmā mērā tas paredzēts jau sērijas konceptā, lasītājam piedāvājot gan literāru versiju, gan literatūrzinātnisku pētījumu par vienu un to pašu rakstnieku. Nākotnes lasītājam būs iespēja lasīt abus vienlaikus un salīdzināt, bet mums pagaidām šādas iespējas vēl nav. Sērijas jaunākā romāna – Andra Akmentiņa Meklējot Ezeriņu – izpratnei noderēs gan latviešu prozas meistara darbu un viņa laikabiedru atmiņu pārlasīšana, gan 20. gadsimta sākuma literārās vides konteksta atgādinājums, gan arī Latvijas Nacionālā teātra izrādes Ezeriņš noskatīšanās. Tomēr arī pēc šiem sagatavošanās darbiem romāns tik viegli rokā var nedoties – lasītājam ir jābūt apbruņotam arī ar modernistiska teksta lasīšanas un postmodernas spēles uztveres iemaņām. Ezeriņa portreta veidošanās, kas ir visa romāna caurviju motīvs, var būt iespējama tikai autora un uztvērēja kopdarbībā.

Kādā romāna beigu daļas fragmentā, kurā veidota refleksija par darba rakstīšanas procesu, teikts: “Šo gabalu varbūt pabeigšu, pēc manis simt gadu par Ezeriņu neviens nerakstīs, saproti. Citādi varētu viņu sūtīt kaut vai kosmosā.” (325. lpp.) Te un citviet izcelta mūsdienu interpretētāja atbildība vēsturiskās personības priekšā, kas saistoša visiem sērijas Es esmu… autoriem: nākotnes lasītāja priekšstats par kādu latviešu literatūras klasiķi patiesi var veidoties tieši pēc šāda sekundāra darba iepazīšanas. Lasot Ezeriņa meklējumus, ir skaidri jūtams, ka šī atbildības apziņa ir likusi Akmentiņam sēdēt Misiņa bibliotēkā, intensīvi studēt rakstnieka un viņa laikabiedru darbus, atmiņas, vēstules un pētnieciskus tekstus, ceļot pa Malienas pusi un tvert šīs vietas garu, lai mēģinātu radīt nekad nepieredzēta laikmeta, cilvēku un notikumu veidolu. “[..] esmu pēdējā laikā visai aizņemts, lai pabeigtu romānu par romāna nepabeigšanu un paliktu dzīvs, nomirstot kopā ar autoru,” – šī ironiskā frāze romāna beigu daļā (326. lpp.) atsaucas ne tikai uz Ezeriņa neuzrakstīto romānu, bet arī liecina par autora iepazītās personības pasaultelpas neizzināmību un viņa identificēšanās pakāpi ar apraksta objektu.

Visticamāk, tieši šīs pretrunīgās izjūtas palīdzējušas radīt faktos balstītu, tomēr interpretācijas brīvībai un ironiskai pašrefleksijai atvērtu darbu, kuru vieno struktūras un idejisko pamatprincipu skaidrība. Akmentiņa veidotā Ezeriņa interpretācija formēta ap diviem centrālajiem motīviem. Viens no būtiskākajiem Meklējot Ezeriņu caurviju motīviem ir rakstnieka “sirds bērns” – iecerētais un nepabeigtais romāns par Malienas jokupēteri Piču Kublenieku.¹ Akmentiņa Ezeriņš grāmata daudz runā par šī romāna rakstīšanu, tādējādi paralēlēs norādot uz to, ka ilgstošam un pedantiskam materiāla vākšanas procesam ne vienmēr ir veiksmīgs rezultāts, ka materiālu daudzums autoram kādā brīdī var sākt šķist traucējošs. Kā nojaušams no romāna rakstīšanas refleksijām, iespējams, ka šādas izjūtas nav bijušas svešas arī Akmentiņam.

Otrs nozīmīgs caurviju motīvs ir saistīts ar Ezeriņa mūža svarīgāko tulkojumu – Oskara Vailda romānu Doriana Greja ģīmetne. Šī motīva izvērsumā Akmentiņš norāvis dažu labu stereotipisku priekšstatu un atklāti parādījis tulkošanas procesu 20. gadsimta sākumā, bet galvenā tā nozīme, bez šaubām, ir intertekstuālās sasauces veidojums. Vailda romāna varonis Holvards Bazils rada Doriana portretu saskaņā ar savu estētisko pasaules izpratni par ideālā skaistuma iespējamību, neņemot vērā ētikas aspektu, un viļas savā redzējumā. Ezeriņš pārrada Vailda romānu latviešu valodā saskaņā ar saviem estētiskajiem priekšstatiem, krietni attālinoties no oriģināla. Akmentiņa Ezeriņš kādviet romānā spontāni atzīst: “Es Dorianu uzrakstīju no jauna Ezeriņa valodā! Piezīmē to manā ģīmetnē! Kāda starpība, no kuras valodas?” (294. lpp.) Nedaudz pārspīlējot, var teikt, ka Ezeriņš savulaik ir ticis cildināts par šiem skaistajiem māņiem, bet savā ziņā arī saukts pie atbildības. Savukārt Akmentiņš no jauna pārraksta Ezeriņu un veido viņa portretu, godprātīgi turoties pie faktiem un ētikas principiem, tomēr skaidri zinot, ka vērtētāji gribēs noskaidrot: “Bet romāns beigās būs izdevies vai arī ne?” (326. lpp.) Iespējamās atbildes Akmentiņš savā darbā tiecas izrisināt pats, lai parādītu, ka visu, kas vien sakāms, viņš jau labi apzinājies. Tādējādi postmodernā laikmeta rakstnieks atrod sev labvēlīgāku pozīciju salīdzinājumā ar saviem priekštečiem un labi parāda literatūras kopējo attīstības gaitu.

Atklājot Akmentiņa romāna idejisko un struktūras vienotību, var iezīmēt trīs idejiskās pamatlīnijas. Pirmkārt, šis darbs ir stāsts par Ezeriņa dzīvi un ceļu rakstniecībā. Tas strukturēts trīs daļās – Mācība (1905–1913), Karš (1914–1919) un Lai nāk Tava valstība (1919–1924). Otrkārt, šis darbs ir meistarīga palimpsesta piemērs. Romāna  sākumā un starp tā daļām ir ievītas noveles, kuras ir Ezeriņa prozas satura un formas stilizācijas. Tomēr pārrakstīšanas princips izpaužas ne tikai šajās interlūdijās, bet arī visā romāna pamattekstā, jo Akmentiņa veidotais Ezeriņš bieži saka ko tādu, ko šī vēsturiskā personība reiz uzrakstījusi vai ko citi par viņu atcerējušies. Arī pārējo romāna personāžu teiktais ir meklējams viņu rakstos – Akmentiņš šos tekstus pārradījis jaunā kontekstā un ar jaunu nozīmi. Treškārt, Meklējot Ezeriņu ir arī postmoderns metatekstuāls romāns par romāna rakstīšanu, par cita rakstnieka daiļrades izpēti un identificēšanās iespējamību vai neiespējamību.

Pievēršoties romāna pamatdaļai un centrālajai līnijai, jāsaka, ka Ezeriņa sociālās, radošās un intīmās dzīves pieredzes veidošanās, mākslinieciskie meklējumi un jaunās rakstnieku paaudzes ienākšana 20. gadsimta sākuma dinamiskajā literārajā vidē atklāta tradicionāli lineārā secībā, taču pavisam netradicionāla vēstījuma veidā, veidojot polifonisku skanējumu no dažādiem skatpunktiem.

Romāna pirmajā daļā Akmentiņa un Ezeriņa balsis ir saplūdušas – ne tikai tāpēc, ka izvēlēts pirmās personas vēstījums, bet arī leksikas, vērojuma un domu izpausmes veida dēļ. Ezeriņa iekšējo monologu raksturo 20. gadsimta sākuma latviešu valodas iezīmes, poētiska un arhaiska izteiksme, arī atsevišķas izlokšņu īpatnības. Monologs pat formas veidā atklāj varoņa atrašanos iekšēju meklējumu stadijā un parāda novelistam tik tipisko lomu spēli. Ezeriņa “es” laiku pa laikam transformējas Iekārtotāja vai Iedvesmotāja tēlā – runājot par sevi, viņš viena teikuma robežās no pirmās personas pārlec uz otrās vai trešās personas vēstījumu. Šīs iekšējās diskusijas ir dinamiskas – līdzās stāstījuma teikumiem daudz arī jautājuma un izsaukuma teikumu, atsevišķi dzejas rindu iespraudumi. Darbība un dialogi tekstā parādās pēkšņi, bez aprakstoša ievada un autora skaidrojumiem. Gluži kā kinematogrāfiskā darbā lasītājam acumirklī jāspēj izsecināt, kur, kad un kas notiek, kas ir darbojošās personas. Galu galā – arī Ezeriņam taču “[s]tāsts vienmēr atklājas caur notikumu. Līdz tam varoņi, drēbes un psīhes portreti snauž kā galda piederumi grozos pirms kāzu maltītes.” (214. lpp.) Arī Akmentiņš ar šiem portretiem un reālpsiholoģiskiem skaidrojumiem neaizraujas, stāsta tik uz priekšu tā, ka lasītājam atliek tikt vien līdzi.

Romāna otrajā daļā Ezeriņa tēls atklāj cilvēku, kurš jau nostabilizējies, atradis nodarbošanos Saikavas pagasta ministrijas skolā, darbojas rakstniecībā un izveidojis attiecības ar savu topošo sievu Antoniju Erdmani, kā arī piedzīvo karu, slimības uzliesmojumu un ārstēšanos, kopības mirkļus ar citiem rakstniekiem, politiskas peripetijas un apmelojumus. Šīs daļas  vēstījums rit trešajā personā, pats varonis sevi lielākoties dēvē pamatnodarbošanās vārdā – par Pārzini, tā izceļot ieņemtās sociālās lomas nozīmi. Arī šajā daļā saglabāts subjektīvais iekšējā monologa stils, kas pasauli rāda caur Ezeriņa prizmu, tomēr atklāta arī citu tolaik jauno rakstnieku – Antona Austriņa, Leona Paegles – darbība un domāšanas veids. Iespējams, ka te nebūtu bijis lieki paspēlēties ar Ezeriņa indevi runāt izloksnē vai turēties pie rakstības vecajā drukā.

Interpretācijas prieka devu šajā daļā rada divi talantīgi uzrakstīti fragmenti, kas humoristiski parāda Ezeriņa grēcīgo dabu. Tā kā varonis ir “atvērts visām pasaules kļūdām, jo kļūda nekad nav viena pati, tās pārvietojas kā ģimnāzistes nelielās grupā, un tām ir tendence augt aizvien lielākām” (194. lpp.), viņš aizkustinoši un bez lielas nožēlas ļaujas grēka valdzinājumam. Tieši šīs epizodes, kas vairāku lappušu garumā izteiktas viena atjautīga teikuma formā, precīzi parāda aizrautības spēku un ir emocionālākās Ezeriņa intīmās dzīves raksturotājas visā romānā. Šīs ainas kontrastē ar cieņpilno un apdomīgo Ezeriņa un Tones attiecību stāstu, kas rada sajūtu par rakstnieka klātneesamību. Tīši vai netīši, bet Akmentiņš nav vēlējies izvērst emocionālu sižeta līniju, pievēršoties, piemēram, abu turpmāko dzīves draugu tikšanās reizēm, kad Ezeriņš ceļā uz sanatoriju Suhumos un arī atpakaļceļā piestājis Harkovā, kur tolaik dzīvoja viņa Tone. Tā vietā Akmentiņš rāda, kā Ezeriņš pēc krišanas grēkā “dodas mājup salauzts un salikts kopā” (215. lpp.) un jau kā cita līmeņa cilvēks aicina Toni “nokārtot dzīvi”. Tādējādi autors atklāj vienu no Ezeriņa personības paradoksiem – mīlestību pret sievu un neuzticību viņai, par laimi, neieslīgstot intīmo detaļu pārbagātībā un atstājot rakstnieka personisko dzīvi nojaušamā, bet neiztirzātā tīmeklī.

Otrs būtisks rakstnieka paradokss, kuru Akmentiņš acīmredzami vēlējies izcelt, ir saistīts ar nāves apziņu un tās interpretāciju Ezeriņa tekstos. Otrās daļas nosaukums Karš atklājas no diviem aspektiem – protams, tas ir Pirmais pasaules karš, bet tas ir arī rakstnieka iekšējais karš ar savu slimību. Akmentiņš stingri turējies pie laikabiedru liecībām, kurās Ezeriņš parādās kā vienmēr priecīgs un atraktīvs epikūriskas dzīves pozīcijas piekritējs, kas nav pieļāvis sevis žēlošanu un traģiskas intonācijas. Kas zina, vai tā bijusi poza vai Ezeriņa patiesā daba. Šķiet, Akmentiņš arī nepretendē uz visziņa lomu, jo parāda Ezeriņu kā cilvēku, kas savos tekstos spēlējies ar nāvi un rāmi pieņēmis pats savu likteni, bet autors vienlaikus arī atļauj savam varonim izteikt pa kādai rezignētai domai, kaut vai šādai: “Priecājies, cik jaudas, vājkrūtīti. Tu nespēj pat no sevis paslēpt, cik bezjēdzīgi kļūst smalkākie tērpi, izveicīgākais flirts un gaisīgākās atmiņu pļāpas, ja pakrūtē perinās karš.” (213. lpp.) Šajā iekšējā karā izceltas ir nevis iespējamās drūmās emocijas un pašrefleksija, bet gan apkārtējās pasaules vērojums, domāšana, darbība. Iespējams, Akmentiņam taisnība, jo tieši fokusēšanās uz šīm trim kategorijām varētu izskaidrot Ezeriņa apjomīgo literāro devumu neilgā laikaposmā pirms viņa aiziešanas.

Romāna trešā daļa Lai nāk Tava valstība visspēcīgāk veido darba polifonisko skanējumu, jo tajā Ezeriņa portretu veido citi. Īsajās ievadījuma un nobeiguma daļās vēl reizi balss tiesības dotas pašam Ezeriņam, bet katrā no nelielajām apakšnodaļām jau skan kāda rakstnieka laikabiedra balss. Te uzklausām sievu Toni, māsu Mariju, rakstniekus Pēteri Ērmani, Antonu Austriņu, redaktoru Edmundu Freivaldu, te parādās Antons Bārda, Kārlis Krūza un citi. Bez šaubām, vēlāku laiku pētniekiem atsauču medīšana piesaukto ļaužu rakstos sagādās lielu darbošanos, bet tās tur, nenoliedzami, var atrast.

Daudzās laikabiedru balsis Ezeriņa dzīves stāsta beigu daļā paver interpretāciju bezgalību, rada konceptuālas nepabeidzamības iespaidu un sasaucas ar paša klasiķa savulaik izteikto nevēlēšanos rakstīt autobiogrāfiju. Kārlis Egle 1928. gadā atcerējies: “Tiekoties mums bieži iznāca tielēšanās viņa autobiogrāfijas dēļ. Kad aicināju viņu dot krājumam Atziņas arī savu līdzšinējās dzīves un darbības skicējumu, viņš atbildēja: “Ļoti cienīts Egles kungs, ar autobiogrāfiju nekas nesanāks. Atzīšos vaļsirdīgi, man drusciņ kauns un drusciņ neveikli sākt ar oficiālu pašportreju, kad vēl par lāgu nav uzzīmēta neviena portreja.””² Akmentiņš savu portreju radījis no 21. gadsimta cilvēka skatpunkta, norobežojoties pieticīgajā meklējumu pieteikumā, bet pilnā mērā atbildīgi izturoties gan pret saviem priekštečiem, gan pēctečiem, un padziļinot Ezeriņa izpratni. Lasītāja uzdevums – līdzdarboties un veidot savas Ezeriņa portreta šķautnes.

1. Par šo sk., piem.: Egle K. Jānis Ezeriņš. Latvju Mēnešraksts. 1942. Nr. 1. 90.–91. lpp.; Zanders O. Jāņa Ezeriņa smaids. Karogs. 1971. Nr. 4. 155.–157. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Egle K. Tikšanās ar Jāni Ezeriņu. Latvju Grāmata. 1928. Nr. 6. 357. lpp.  (Ezeriņa atbilde laikrakstā citēta vecajā drukā – Z. G.)   (atpakaļ uz rakstu)