raksti

— Man bail no elegantām amazonēm

Guntis Berelis

23/03/2021

Pārņem bezmaz nostalģija, domājot par tiem senajiem un labajiem laikiem, kad rakstniekiem nepastāvēja problēma, ar ko sākt.

“Kādā skaistā maija mēneša rītā eleganta amazone uz lieliskas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža ziedošajām alejām.”

“Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lieliskas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža ziedošajām alejām.”

“Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lepnas alazanu ķēves jāja pa Buloņas meža puķu pilnajām alejām.”

“Kādā skaistā maija rītā slaida amazone uz lepnas alazanu ķēves jāja starp puķēm pa Buloņas meža alejām.”

Iespējams, dažam lasītājam palicis prātā Grans no Albēra Kamī romāna Mēris, godīgs ierēdnis, kuram piemetusies indeve sarakstīt romānu. Diemžēl romāna pirmais teikums izrādās nepārvarams šķērslis vai varbūt strupceļš, un Grans neparko netiek tālāk par pirmo rindiņu, reizi pēc reizes pārkārtodams vārdus un meklēdams citus epitetus, lai aina ar amazoni uz alazanu ķēves iegūtu patiesu pilnību. “Viņš nekad nebūšot ar mieru nodot teikumu spiestuvē tādu, kāds tas ir tagad. Lai gan reizēm tas viņu apmierinot, tomēr viņš apzinoties, ka tajā vēl neesot īsti ietverta visa realitāte un savā ziņā tam piemītot noskaņas vieglums, kas piešķirot gan attālu, tomēr nenoliedzamu līdzību ar klišeju.”

Pēcāk gan atklājas, ka šis teikums Granam kļūst par glābšanas riņķi, jo viņš saslimst ar mēri, draugi jau grasās Granu bērēt, tomēr neuzrakstītā teikuma mīklas spēks ir tik liels, ka Grans izraujas no sērgas kampieniem un no jauna pošas ķerties pie romāna, lai, visticamāk, atkal pakluptu uz tā paša pirmā teikuma. Šoreiz atstāsim mierā šīs sižeta līnijas klasiski eksistenciālo interpretāciju, jo pastāv jautājums, uz kuru atbildēt iespējams vismaz tikpat daudzos veidos, cikos Grans variēja savu teikumu. Ja tu reiz esi sadomājis rakstīt, visviens, prozisku, dzejisku, esejisku, kritisku tekstu, tad kāda loma ir pirmajam teikumam (rindkopai, lappusei, epizodei)? Vai tam jābūt īpašam, kas lasītāju uzreiz uzskaņos uz pareizā viļņa, iecirtīs viņa žaunās āķi, no kura lasītājs vairs nespēs norauties, līdz nebūs aizšķīris beidzamo lappusi? Vai autoram jāseko cieši Grana pēdās un jāizspēlē visi iespējamie pirmā teikuma varianti, lai beigu galā izvēlētos ideālo vai, drusku melodramatizējot, “vienīgo iespējamo”? Ja tā, tad ko gan tas varētu nozīmēt – ideāls teikums? Varbūt, gluži pretēji, pirmais teikums ir nebūtisks, jo lasītājs šā vai tā pārskries tam pāri, knapi uzmetis acis, un droši vien aizmirsīs jau pēc pāris minūtēm, tāpēc autors tekstu var sākt ar jebkuru frāzi, kas nejauši iešāvusies prātā?

 

Pirms padsmit gadiem man bija tāda gaiša iecere, stāstu krājums, kas, iespējams, tiktu nodēvēts par Septiņiem apokalipses zīmogiem. Septiņi stāsti, no kuriem katrs atvēlēts kādai cilvēka prāta darbības sfērai. Idejas stāstiem par literatūru, filozofiju, mākslu, mūziku uzradās pašas no sevis, kaut kas tika pat uzrakstīts (Heidegera kungam patīk kaķi – par filozofiju – lasāms manā stāstu krājumā Es nekad nerunāju muļķības), bet tālāk apokalipses zīmogi neparko neļāvās norauties, turklāt Heidegera kungs saveidojās pavisam īsiņš, bet stāsti par literatūru, mākslu un mūziku negantā stūrgalvībā stiepās garumā un tiecās saaugt kopā, līdz nonācu pie atskārsmes, ka nekāda stāstu krājuma nebūs, jāraksta vien romāns. Pareizāk sakot, jāsaveido ietvars, kurā ietilpināt šos stāstus par literatūru, mākslu un mūziku. Tobrīd mitinājos Visbijas rakstnieku mājā, priekšā bija mēnesis, pilnībā brīvs no sadzīviskām rūpēm, un es lieliski apzinājos – ja šī mēneša laikā neuztaps kaut kas tāds, kas vēlāk piespiedīs sevi turpināt, romāns klusi un sērīgi nobeigsies, vēl īsti nesācies.

Jau pirmajā vakarā biju nolēmis ļoti simboliski uzrakstīt romāna pirmo teikumu – štrunts par pirmo lappusi, štrunts par pirmo rindkopu, to var nākamajā, aiznākamajā utt. dienā un arī pēc gada vēl nebūs par vēlu, bet simboliskajam pirmajam teikumam jābūt, lai tur vai kas. Tak nekā – pirmā teikuma nebija. Viss cits bija, vairāki savā starpā samudžināti sižeti, personāži, protams, arī bieza migla pa vidam un purvs beigu galā, bet pirmā teikuma vietā – neganti brēcošs tukšums.

Izeja uzradās pati no sevis – līdz absurdam vienkārša. Es prastā manierē pavēstīju, ka nezinu, ar ko sākt: “Pie paša sākuma es atgriezīšos mazliet vēlāk, bet patlaban sākšu ar brīdi, kad, nākdams no veikala ar iepirkumu somu pār plecu, sastapu večuku.” Ja reiz es skaidri un gaiši pasaku, ka šis, redz, nav tas īstais un vienīgais pareizais sākums, tad, protams, var bliezt uz priekšu, kas vien ienāk prātā. Mazliet tālāk otrajā nodaļā vēl lieku reizi apvaicājos: “Kā tas viss sākās?” Viss – ar to pietika. Iniciācija bija izieta, pirmais teikums uzrakstīts, simboliskā robeža pārkāpta bez piepūles, un es jutos nopelnījis iziet laukā, apsēsties uz klints malas, uzpīpēt, iedzert aliņu un noraudzīties krāšņajā Visbijas saulrietā. Apzinājos, ka romāns Ugunīgi vērši ar zelta ragiem jau gatavs, atliek vien pirmajam teikumam piekleibēt atbilstošu turpinājumu. Precizitātes labad gan jāpiebilst, ka romāns tika pabeigts apmēram pēc diviem gadiem, tomēr bez pirmā teikuma tas droši vien būtu palicis vien miglainas ieceres stadijā. Galu galā pat visjēdzīgākajām iecerēm piemīt nelāga īpatnība – laika gaitā tās mēdz izčākstēt un nomirt.

Recepte rokā? Protams, ka ne. Ja es katru savu tekstu sāktu ar vieglprātīgu atzīšanos, ka nezinu, ko rakstīt, nomētāšana ar puvušām olām garantēta, ja vien pie mums pastāvētu šī senā, skaistā tradīcija. Vēl vairāk – universālu recepšu te nav un nemaz nevar būt, jo katram rakstniekam ir savi rituāli un darba paradumi, turklāt arī nejaušības faktoram (teiksim, it kā pēkšņai atskārsmei, kuras pamatā īstenībā ir zemapziņas darbība) ir tiesības pastāvēt kā estētiskai kategorijai. Tomēr Grana vārdā nosauktais pirmā teikuma šķērslis pastāv gluži reāli, un tikpat reāli katram autoram nākas cīnīties ar draņķa eleganto amazoni arī pēc tam, kad viņš spāņu valodas vārdnīcā noskaidrojis, kas varētu būt alazanu ķēve (ko, starp citu, Grans nezina). Savulaik esmu jau rakstījis par autora bailēm no teksta. Taču bailes no pirmā teikuma nav gluži tas pats, drīzāk tās ir bailes pārkāpt robežu. To varētu formulēt apmēram šādi: ja es ar pirmo teikumu iebraukšu grāvī, tad kā tas iespaidos tālāko tekstu? Jo, grozi kā gribi, pirmais teikums tomēr ir simboliska robeža. Līdzko tā tiek pārkāpta, atpakaļceļa vairs nav. Pirmais teikums pieprasa sevi turpināt ar nākamo, pirmā rindkopa izsauc no nebūtības otro, pirmajai lappusei seko tālākās, bet, lai tas notiktu, ir nepieciešams pirmais teikums. Un, ja reiz pirmais teikums saveidojas galīgs mēsls, varbūt arī visi nākamie teikumi tādā gadījumā tik vien būs pelnījuši kā Delete taustiņu un tos nemaz nav jēgas rakstīt?

Vēlreiz uzsvēršu: universālu recepšu te nav. Pirmais teikums, rindkopa, lappuse, epizode spēj iedvest stindzinošas (šī vārda vistiešākajā nozīmē) šausmas un kļūt par klupšanas akmeni. Tomēr, pamatojoties uz paša pieredzi, atļaušos formulēt pāris likumsakarības, kurām gan ne tuvu nepiemīt likuma spēks. Drīzāk tās var uzskatīt par piemēriem vai ilustrācijām domai, ka pastāv daudzas un dažādas iespējas, lai atrastu izeju no sastinguma.

Pieņemsim, ir romāns, kas sižetiski un kompozicionāli veidots pēc puslīdz tradicionāliem kanoniem. Apmēram tāds ir Vārdiem nebija vietas. Nedomāju, ka pirmais teikums manā romānā ir būtisks. Pirmās pāris lappuses gan. Jo – tieši tajās jāietver atbilde uz bezcerīgi banālo, tomēr reāli pastāvošo un tālab allaž prātā paturamo jautājumu: “Par ko ir šis romāns?”

Tātad – galvenais varonis, aprakstītais laikposms, darbības vieta, vēlams arī kāds mājiens par tālāk gaidāmajiem sižeta mežģījumiem. “Kādā skaistā 1913. gada jūnija rītā galdniekmeistars Rūdolfs Tušs gausi slāja pa ļaužu pārpildīto Ventspils Pils ielu…” Pļurkt tev, mužiņ, gos apēda deķi! Delete! Jā, ir vieta, ir laiks, ir galvenais varonis, bet būtībā tas ir nesakarīgs burtu un skaitļu bieķēzis, kas gan pastāsta, kas šajās pirmajās lappusēs notiek, taču nerada nekādu priekšstatu par notiekošā bildi. Nu un, ka 1913. gads? Ja to aizvietotu ar, teiksim, 2013. gadu – vai kaut kas mainītos? Kāpēc Ventspils, bet nevis Rīga vai Cēsis, kur arī ir Pils iela? Pieņemsim, Tušs tiešām ir galdniekmeistars, bet vai šis fakts par nesaprotamo personu pasaka kaut ko tādu, kas svarīgs romānam?

Citiem vārdiem – pirmais teikums, lai tas vismaz kaut ko spētu pavēstīt, jāizstiepj uz pāris lappusēm. Tušs lai iet, kur gājis, bet Pils ielas vieta nāk Šlosštrāse, viņš redz glāznieku ar stiklu kasti, marožņiku, kurš stumj ratiņus, pastnieku, ieģērbtu formas tērpā, ķēkšas ar iepirkumu kurvjiem, fūrmaņus, gorodovoju ar siļķi pie sāniem… Katra detaļa gan faktoloģiski, gan leksiski bada kā ar pirkstu acī – darbība noris Ventspilī cara laikos, bet labs latviešu klasikas pārzinātājs varētu atcerēties, ka 20. gadsimta sākumā žargonā gorodovoja zobenu nievīgi dēvēja par siļķi. Tušs ilgi nav bijis Ventspilī un nu novērtē pārmaiņas – paskat, ostā uzbūvēts gigantisks elektriskais ceļamkrāns, ir jauns elevators, jauna saldētavas ēka, jaunas dzīvojamās mājas, cilvēki rādās apmierināti ar dzīvi, viss iet uz augšu, tātad, visticamāk, tas ir laiks īsi pirms Pirmā pasaules kara, bet noteikti ne Piektais gads vai, vēl trakāk, 19. gadsimta beigas. Tušs skaita kabatā pēdējās kapeikas, prāto piestrādāt gaterī vai varbūt galdniecībā, jo labi amatnieki tagad visur vajadzīgi, no smaga darba viņam bail nav, tomēr muguru maitāt, kraujot ostā kuģus, viņš nav ar mieru, viņa sapnis ir sapelnīt naudu kārtīgam sudraba kabatas pulkstenim un iedzert alu par pieciem kapiķiem pudelē, bet glauni ģērbti kundziņi viņā izraisa īgnumu. Tušs pat atļaujas uzspļaut kādai garāmejošai freilenei uz kleitas malas un izjūt milzu gandarījumu par savu rīcību, bet, kad ceļā patrāpās sīks kvekšķis, iesper šunelim pa sāniem tā, ka tas kaukdams aizlido pa gaisu. Jau abas šīs mazās epizodes pietiekoši skaidri raksturo Tuša morālo ģīmi, vērtību orientāciju un attieksmi pret pasauli – viņš ir prasts, aprobežots maitasgabals, un, ja tā, tad kādas ziepes autors Tušam liks savārīt romāna turpmākajā ritējumā?

Tas arī viss, bet vairāk nemaz nevajag. Tušs ir vien nostaigājis pa Šlosštrāsi, ar viņu nekas nav noticis, viņam nav nekāda aktīvas rīcības plāna, ko darīt zināmu lasītājam, sižets īsti pat vēl nav sācies, tomēr starta līnija ieskicēta, manuprāt, pietiekoši skaidri. Katra detaļa ir “runājoša”, un tās vēsta ne tikai pašas par sevi, bet arī kontekstu – vietu, laiku, pasauli, Tušu – un gan jau katra detaļa vēlāk nospēlēs arī savu patieso lomu.

 Vēl viens piemērs, ko varētu nokrustīt par “lasītāja muļķošanu”. Muļķot lasītāju nav nekāds grēka darbs, vairums rakstnieku ar to nodarbojas, bet ar dzelžainu noteikumu – lai apmuļķotajam pēcāk prieks, ka viņš tik eleganti apvests ap stūri. Stāsts Tūristu sezona (lasāms krājumā Es nekad nerunāju muļķības), pirmā rindkopa: “Vakarvakarā tētuks atkal izvilka no apakšējā plaukta to lielo, biezo grāmatu ar brūnajiem vākiem. Cik vien atceros, viņš vienmēr tā dara, kad atlido strazdi un pavasaris ir klāt. Vienreiz paprasīju mammai – vai tētuks mūžīgi tā darījis? Viņa pasmējās, noglaudīja man galvu un teica, ka man nemaz tik daudz to pavasaru neesot, lai varētu runāt par mūžību. Bet taisnība esot – viņai patiešām liekoties, ka, reiz pasācis, tētuks lielo grāmatu lasīšot mūžīgi. Un, ja ir pavasaris un tētuks lasa lielo grāmatu, tas nozīmējot, ka viss ir labākajā kārtībā, un tas nekas, ka īstenībā mums nemaz tik spoži neklājoties.”

Lauku saimniecība, saticīga ģimenīte – tētuks, mamma, ome, mazs, vientuļš puišelis, kurš izmisīgi gaida pavasari, kad atlido strazdi un sākas lielās pārmaiņas. Pirmo reizi Tūristu sezonu nolasīju Prozas lasījumos, ar vienu aci vērodams klausītāju reakciju. Trāpīts! Varbūt no žāvām stīvi žokļi nebija, bet naivais puišelis, pavasaris un vēl strazdi izrādījās reti iedarbīgs komplekts – kārtējais sentimentālais bērnības pastāstiņš, labi, ka vēl bez piebriedušiem bērzu pumpuriem. Aizdomīga likās varbūt vienīgi nesaprotamā biezā grāmata – un ja nu, pasargdies, ģimenes Bībele – un refleksijas par mūžību. Lasītājs bezmaz tiek iemidzināts, tātad – apmuļķots, toties, kad nu atraisās sižets un top skaidrs, ka saskanīgā ģimenīte ar cirvi sit tūristus, dīrā viņiem ādas un ved tās uz tirgu pārdot, lasītājs gribot negribot atmostas un viņam nenovēršami rodas jautājums: “Kas tas vispār ir?” Kad nu lasītājs tiek atmodināts, bezgala pašapmierinātais autors var mest mieru un iet gulēt.

Pārņem bezmaz nostalģija, domājot par tiem senajiem un labajiem laikiem, kad rakstniekiem nepastāvēja problēma, ar ko sākt. Tu piesēdies pie galda, bez garas domāšanas uzšņīpā: “Iesākumā Dievs radīja debesis un zemi,” – un lieta darīta, jo pirms tam nebija nekā tāda, par ko būtu vērts rakstīt. Taču mūslaiku rakstniekam šī tik ērtā barības sile ir sadauzīta sīkās druskās un neatliek nekas cits kā rakstīt mūžīgās bailēs no elegantām amazonēm.

 

Ar šo publikāciju Punctum aizsāk jaunu sēriju Teksti tuvplānā, kurā autori padziļināti pievēršas saviem darbiem, aprakstot kāda konkrēta teksta fragmenta ceļu no iztēles līdz lasītājam.