— Dzeja man dod vietu būt saprastai

Lai atzīmētu Latvijas literatūrā iesaistīto cilvēku dažkārtējo tuvību, Punctum nākamajos mēnešos ik pa laikam publicēs divpusējas intervijas, kurās savstarpēji pazīstami autori vienlaikus sarunāsies un intervēs viens otru. Šoreiz – dzejniece, dramaturģe un prozaiķe, viena no jauno dzejnieku antoloģijas Kā pārvarēt niezi galvaskausā? (Valters Dakša, 2019) autorēm Anna Belkovska sarunājas ar ilustratori un dzejnieci, grāmatas Meitene (Neputns, 2020) autori Loti Vilmu Vītiņu.

 

Anna Belkovska: Tagad, kad tev iznākusi grāmata, rakstot dzejoļus nav pazudis mērķis?

Lote Vilma Vītiņa: Man ir bišķīt grūtāk. Kad esi atrādījies lasītājiem, ir sajūta, ka viņi skatās pār plecu, kamēr raksti. Pirms tam to mazāk izjutu. Bet to sajūtu var kaut kā novērot un ignorēt. Nav jau tā, ka tu tagad izdomā virzienu, kurā rakstīt, tu vienkārši turpini rakstīt. Es šobrīd diezgan daudz izlieku dienasgrāmatā un tad ar dzejoļiem ir grūtāk, bet brīžiem no dienasgrāmatas kaut kas ienāk dzejoļos. Man šobrīd tas ir nepieciešams formāts.

A: Raksti dienasgrāmatu ar domu, ka to kādreiz lasīs?

L: Nē, es rakstu brīvi. Varbūt ne pilnīgi brīvi, bet nedomāju par to, ka kāds lasīs. Man tas ir svarīgi kā terapija, man nav mērķa no tā uztaisīt baigo grāmatu. Šodien skatījos mājās vecās dienasgrāmatas, mani tas iegruzīja, jo redzu, kā problēmas visu laiku atkārtojas. Tas rada tādu kā bezcerības sajūtu. Tagad rakstu dienasgrāmatu mērķtiecīgāk, vairāk reflektēju. Ja redzu problēmas, kas atkārtojas, saprotu, ka viņas jārisina.

A: Man ir ļoti grūti ar dienasgrāmatu rakstīšanu. Patiesākās dienasgrāmatas rakstīju bērnībā. Pirmajās klasītēs. Viņas, protams, ir muļķīgas, smieklīgas, bet tagad pārlasot saprotu, ka tur ir mērķis uzrakstīt par to, kā jutos, kas notika. Tagad, kad rakstu, pat tad, ja negribu, lai to kāds lasa, cenšos rakstīt skaisti, pareizi. Nevaru atbrīvoties no pienākuma sajūtas. Ja man rastos vajadzība pēc dienasgrāmatas, es meklētu jaunu sistēmu.

L: Jaunu sistēmu rakstīšanai?

A: Jā. Kā atbrīvoties no sajūtas, ka jāraksta labi?

L: Dienasgrāmatā var labi novērot, ka vienas dienas laikā esi juties gan šausmīgi slikti, gan ļoti labi. Tas šķiet absurdi un liek uztvert savas emocijas mazāk nopietni.

A: Šobrīd man šķiet, ka jāsāk kaut ko pierakstīt, jo uztraucos par to, cik daudz aizmirstu. Piemēram, nesen sapratu, ka esmu aizmirsusi divus pamatskolas klasesbiedrus. Mēs nebijām draugi, bet jocīgi, ka aizmirstu vesela cilvēka eksistenci. Domāju: “Renārs? Man klasē tiešām bija Renārs? Vai arī es viņu izdomāju?” Tad viņu izmisīgi meklēju FB. Jā, šis cilvēks eksistē!

L: Man kā reiz bija jautājumi par skolu. Mēs mācījāmies kopā rozīšos [Jāņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskola]. Ko tu par mani toreiz domāji? Es pēc tam pateikšu, ko domāju par tevi.

A: Mēs bijām trīs grupas kursā. Un visi bijām ļoti nodalīti. Ar tavu grupu vēl kaut cik pārklājāmies. Rožos īsti nebija dalījuma starp stilīgajiem un nestilīgajiem, bet tu manās acīs biji starp stilīgajiem. Tevi visi pazina, tu pavadīji laiku ar vecākajiem kursiem. Mana grupa bija savā mazajā pasaulītē. Man nekad rozīžu laikā nebūtu ienācis prātā, ka mums būs šī draugu intervija.

L: Es rozīšos biju samērā iedomīga. Diezgan ātri sāku draudzēties ar vecākajiem kursiem, un mēs dzīvojām kopā Puškina ielā, bija sajūta, ka klasesbiedri dzīvo mazliet citā realitātē. Pēc skolas aizej mājās – un tur kāds vāra kaņepju pienu, tā ikdienas dzīve likās tik atšķirīga. Īstenībā nezinu, kā citi dzīvoja, bet man bija tāds priekšstats. Man jūsu grupiņa šķita pārāk jauka. Jūs rīkojāt dzejas lasījumus ar tēju un cepumiem. Man tas likās šausmīgi. Tā netaisa dzejas lasījumus. Mēs gan sadraudzējāmies jau pēc rozīšiem, un tagad man drīzāk liekas, ka tu esi tāda heitere. Tas laikam arī atstāja uz mani iespaidu, un man sagribējās ar tevi draudzēties. Tas ir tas, kas man patika. Patīk. Bet rožos man šķita, ka jūs visi esat no laukiem.

A: Bet mēs bijām!

L: Un tas jau arī nav slikti. Bet bija sajūta, ka jūs īsti nesaprotat lietas, un arī jūsu glezniecība man šķita pārāk naiva.

A: Es tā arī nekļuvu par gleznotāju. Man ir krāsas mājās, bet es to nevaru. Man patīk grafiskās lietas. Tas mani nomierina.

L: Tu pabeidzi grafiķus?

A: Mhm. Bet gleznošana dzīvoklī bez darba telpas mani uzvelk.

L: Vai tu vari salīdzināt šos procesus? Man bieži uzdod šo jautājumu: “Kāda ir saistība starp zīmēšanu un rakstīšanu?” –  un man tas sācis mazliet besīt, bet tieši tāpēc man interesē tava atbilde. Citi mākslinieki sapratuši, ka var uzrakstīt to, ko viņi var uzgleznot.

A: Īsti nezinu, kā rakstīšana ietekmē zīmēšanu, bet jūtu kaut kādu ietekmi no zīmēšanas un vizuālās uztveres. Cilvēki ir arī teikuši, ka mani dzejoļi ir vizuāli. Es visur redzu detaļas. Esmu mācīta to darīt un tas secīgi parādās arī dzejā. Varbūt zīmēšana dzeju ietekmē tajā, kā tu veido konceptus. Šobrīd reti zīmēju. Kopš aktīvāk rakstu dzeju, neesmu novērojusi, kā tas saistīts.

L: Man ir sajūta, ka rakstniecību, ilustrāciju un glezniecību uztveru kā atšķirīgas lietas, tie ir ļoti atšķirīgi stāvokļi. Bet glezniecība ir daudz līdzīgāks stāvoklis dzejoļu rakstīšanai. Ilustrāciju neuztveru baigi personiski. Tie ir personiski zīmējumi, bet es laikam netaisītu zīmējumu par brāļa izaugšanu. Varbūt tas ir tāpēc, ka ilustrācija šobrīd ir mans darbs un varu no tā atsvešināties. Es to saturu izlaižu caur sevi, bet neielieku tur iekšējās problēmas. Ar glezniecību un dzeju ir tā sajūta, ka nevienam tas tā īsti nav vajadzīgs. Neviens neprasa, lai tu to dari. Bieži vien nezini, kas īsti sanāks. Reizēm rezultāts man pasaka kaut ko, ko par sevi nezināju.

A: Man abiem procesiem sākumpunkts bieži vien varētu būt vienāds. Zīmēšanai un dzejai. Ir impulss, rindiņa, vārds, no kura top kas lielāks. Zīmēšanai man arī pēdējā laikā vajag stipru impulsu, lai es to vispār sāktu darīt. Līdzīgi ir arī tas, ka tā ir kaut kāda ideja, ko man ļoti vajag izpildīt, jo neviens cits to – cerams – šobrīd nevar.

L: Nevar uzrakstīt tavu dzejoli?

A: Protams, es varētu teikt: “Lote, uzzīmē to!” – bet ir idejas, kas manā galvā ir tik konkrētas, ka tikai es to varu izdarīt. Tā ir arī ar dzejoļiem.

L: Arī glezniecībā, kad pabeidzu akadēmiju, es sniedzos uz tādu kā minimālismu. Rozīšos mēs mēģinājām taisīt figurālās kompozīcijas, bet akadēmijā aizgāju no tā prom. Tas nenozīmē, ka vairs negleznoju figūras, bet mani interesē pilnīgi citas lietas. Gribējās samazināt detaļu skaitu, padarīt darbu precīzu. Tas man ir svarīgi visās šajās nodarbēs.

 

A: Vai tava māksla būtu citādāka, ja tu nerakstītu dzeju? Vai otrādāk.

L: Noteikti! Ja es nebūtu gājusi gleznotājos, astoņus gadus mācījusies mākslas skolās, būtu citādāk. Mākslas skolās tu iemācies vērošanu.

A: Rožu pieredze man pamazām palīdzēja atrast līdzekļus, kas man ir vajadzīgi, lai izpaustos. Caur to es nonācu pie dzejas, pēc tam pie dramaturģijas un prozas. Tagad man zīmēšana vairs nav tik ļoti nepieciešama, jo es rakstu. Kāpēc tu man uztici savus dzejoļus?

L: Īsti neatceros, kāpēc es tev pirmo reizi uzticēju dzejoļus. Tu atceries?

A: Ja godīgi, šobrīd pat nevaru pateikt, kurā brīdī kļuvām par draugiem. Tas bija ap Niezes laiku.

L: Man ir sajūta, ka mēs par kaut ko runājām, es teicu, ka kaut kāds [manējais] teksts nav pietiekami labs, un tu piedāvājies izlasīt. Gan jau pēc tam es izsecināju, ka man labi strādā tavi komentāri, un tagad es tevi vairs nelaižu vaļā. Tavu kritiku arī nekad neuztveru personīgi, tā ir konstruktīva, un jūtu, kā labojumi uzlabo tekstu. Man nav arī daudz citu cilvēku, kam sūtītu tekstus, agrāk devu mammai lasīt. Diemžēl nav tā, ka es visu laiku gribētu dot tekstus lasīt mammai, lai gan viņa labi rediģē.

A: Kopš vispār rakstu dzeju, man ir bijuši četri cilvēki, kam sūtu dzejoļus. Pēc konkrētā brīža emocijām nolemju, kura kritika man šobrīd derēs. Vai ir tādi dzejoļi, par kuriem tev vispār nevajag komentārus?

L: Jā, citreiz nosūtu dzejoli, kam neesmu izgājusi cauri nepieciešamās simts reizes, bet, ja es to izdaru, viņi ir gandrīz gatavi. Ja ilgāk pasēdi ar dzejoli, saproti, ka, teiksim, “karsts ugunskurs” izklausās stulbi. Reizēm arī nepieņemu kritiku.

A: Citreiz jūtu, ka kritika jau ir pārāk subjektīva. Tad es salīdzinu to ar savu sākotnējo nolūku.

L: Tev ir bijušas sāpīgas pieredzes ar kritiku?

A: Ir bijis tā, ka dzejolim iziet cauri un tur nekas nepaliek, bet es iespītējos, jo man tas šķiet labs dzejolis. Ar pāris dzejoļiem tas ir atmaksājies. Nav tā, ka es tad zaudēju uzticību šiem cilvēkiem, drīzāk vairāk sāku uzticēties savai iekšējai sajūtai. Neesmu pieredzējusi drausmīgu kritiku. Aicinājumā man gan teica: “Tā nav dzeja!” Reizēm pie manis atgriežas komentāri, kurus var nolasīt dažādi. Piemēram, mana dzeja radot iespaidu, ka esmu vecāka. Ko tas nozīmē? Mana dzeja ir nobriedusi, vai es rakstu kā Kornēlija Apšukrūma?

L: Tas ir tāds briedums, bet arī mierīgums, kaut kāda konkrētība.

A: Drīz es sasniegšu savu dzejas vecumu, jo man nākamgad paliek 30.

L: Es teiktu, ka tavas dzejas vecums ir 40! Nu, bet tā īsti es tomēr tam nepiekrītu, lai arī aptuveni saprotu, kas ar komentāru ir domāts. Tas arī nebūtu attiecināms uz visiem taviem tekstiem.

A: Kad nāca ārā recenzijas par Niezi, katrā bija kaut kas par sentimentu un laukiem. Tas tā ir, bet varētu domāt, ka es rakstu par pļavām un puķēm. No manas dzejas varētu spriest, ka esmu baigais dabas bērns. Bet īstenībā nodzīvoju laukos nedēļu un man jau apnīk.

L: Tu atstāj melīgu iespaidu, izklausās, ka tava dvēsele dzīvo laukos, apmēram: “Aizbraucu, iebāžu kājas zemē, un šeit es augu.”

A: Es diezgan daudz varu pieciest no dabas, man nekas neliekas pretīgi, bet vairāk esmu pilsētas bērns. Tā laikam rakstu nevis tāpēc, ka mana dvēsele ir laukos, bet tā uzauga laukos.

L: Tas ir ticami, mana dvēsele laikam uzauga Slokā.

A: Tavā dzejā nevar to tā just.

L: Tur ir daudz jūras, upes un dārza, tā man ir Sloka. Lasot rakstnieku biogrāfijas, varētu domāt, ka tas, kur viņi ir uzauguši, viņus vajā visu dzīvi, un diemžēl izrādās, ka tā arī ir.

A: Tās divas vietas, kurās uzaugu, man velkas līdzi. Piemēram, ezeri katrā otrajā dzejolī.

L: Tās vietas gan kļūst kaut kādā ziņā neīstas.

A: Tās ietekmē arī manu lasīšanu. Ja lasu latviešu autoru darbus vai pati rakstu stāstus un tur parādās mazpilsēta vai ciemats, es iedomājos savus laukus.

L: Andris Kalnozols intervijā teica kaut ko tādu: “Pat tad, ja es būtu tuksnesī, es būtu Talsos.” Attiecīgi – es laikam būtu Slokā.     

A: Kas ir tavas senākās vizuālās atmiņas?

L: Senākās atmiņas man ir no laika, kad Rīgā dzīvojām Brīvības ielā. Reizēm man ir grūti pateikt, vai konkrētā atmiņa ir īsta vai esmu to redzējusi fotogrāfijā. Mani biedē, cik daudz man ir bērnības atmiņu, kuras neatceros. Tās, kuras atceros, atkārtoju pie sevis, līdz tās kļūst par tādām kā vienīgajām, ir sajūta, ka viņas jau ir galīgi nonēsātas. No dzīvokļa atceros, kā spēlēju šahu uz parketa grīdas ar vectēvu. Atceros, kā tētis mani lidināja uz vannasistabu, viņš bija pūķis. Mans tētis ir mūziķis, un atceros, kā viesistabā izliecos pa atvērtu logu, kad viņš gāja prom. Ārā bija nakts un sajūta, ka viņa ļoti daudzsološi smaržo, ka tētis dosies kādā aizraujošā piedzīvojumā. Mazliet žēl, ka visas šīs atmiņas jau zinu no galvas.

A: Gribas pēkšņu atklāsmi.   

L: Negribētos gan atklāt kādu jaunu traumu.

A: Būtu forši saņemt pareģojumu no pagātnes. Tā nesauks manu pirmo dzejas krājumu.

L: Tu atceries, par ko rakstīji bērnībā vai pusaudžu vecumā?

A: Man bija apmēram desmit gadi. Mums laukos bija pirmais dators. Es spēlēju divas datorspēles un rakstīju šausmu stāstu. Viss, ko atceros no stāsta, – tur asiņoja mēness. Protams. Līdz tam visiem teicu, ka būšu ķirurģe, tad tomēr nolēmu būt rakstniece. Un tā tas arī palika.

L: Īstenībā tavam pirmajam krājumam jābūt Asiņainajam mēnesim. Man bērnībā arī bija viens šausmu stāsts, kaut kas par spokainu istabu, kurā nomira meitene. Man patika stāstus iesākt, bet ne visai patika pabeigt. Varbūt tāpēc rakstu dzejoļus. Man bija visādi lieli plāni, biju salasījusies piedzīvojumu grāmatas ar elfiem, pūķiem un detalizētām zīmētām kartēm sākumā. Es arī gribēju uzrakstīt tieši tādu. Izdomāju varoņus, uzzīmēju viņus, karti ar pilsētu un bruģi. Pat tagad varu nokļūt tajā vietā. Tad pienāca brīdis, kad varoņiem jādodas piedzīvojumos, bet tos es vairs negribēju rakstīt. Varu rakstīt prozu tikai pa maziem gabaliņiem. Vēl man bija stāsti par zirgiem, kas ceļoja kosmosā.

A: Kā tu tiec galā ar pirmsrakstīšanas stresu? Nevis writer’s block, bet vai tev ir tā sajūta, ka tu vispār nevari rakstīt?

L: Tā ir pazīstama sajūta. Laikam jau jautājums ir – vai man šis teksts ir jāraksta obligāti. Sajūta neparādās, ja vienkārši rakstu dzejoļus, bet tiklīdz darbam ir termiņš, kļūst grūti. Šobrīd izmantoju dažādas tehnikas, man nesen iemācīja pirms darba izrunāties ar balsīm sevī. Vari iztēloties, ka tev galvā ir ofiss ar dažādiem darbiniekiem. Viens grib teikt: “Nu paskaties, mums ir tikai nedēļa!! Mums jāpabeidz tas teksts!!” Tas rada spriedzi par laiku. Kāda cita tevis daļa saka: “Tu taču patiesībā zini, ka nemāki normāli rakstīt. Tas, ko uzrakstīsi, tāpat būs sūdīgi!” Šīs dažādās daļas neļauj tev justies brīvi. Tu it kā izrunājies ar katru balsi, uzklausi tās viedokli, pasaki paldies, un viņas pieklust. Vēl es pētu, kādas ir paškritiskās domas, kuras sev veltu. Cenšos tās piefiksēt, lai viņas neuztvertu tik nopietni. Var arī uzrakstīt uz papīra visas lietas, kas varētu būt problemātiskas tavā radošajā procesā. Vispār jau visām šīm tehnikām būtība ir viena – dabūt no sevis ārā tās bailes, distancēt šīs domas no sevis.

A: Man ir divi piegājieni. Ja man liekas, ka man nekas nepadodas, es palasu tos darbus, kas kādreiz likās labi. Nevar būt, ka daudzi man kolektīvi melojuši, ka ir ok. Es ar sevi pastrīdos par to, cik stulbas ir manas šaubas. Es sevi mēdzu arī sabārt. Pieceļos, pieeju pie datora un sāku rakstīt. Ja vajag, izrakstu ārā visādas stulbības. Rakstu, līdz pret kaut ko atduros.

L: Ja tava profesija ir radoša, tas ir darbs ar sevi, ir jātiek galā ar saviem gļukiem, ar savu paškritiku, pašvērtējumu. Ir vērtīgi iemācīties ar to strādāt, lai gūtu prieku no tā, ko dari.

A: Cilvēki mēdz būt pārsteigti par to, ka esmu tik nogurusi. Es taču visu dienu sēžu. Es visu dienu domāju un karoju ar sevi. Neesmu fiziski nogurusi, bet jūtos izsmelta. Ja esmu daudz rakstījusi, sapņoju par malkas krāmēšanu. Gribu iet gulēt fiziski nogurusi.

L: Varbūt meditācija varētu palīdzēt!

A: Man palīdz pastaigas. Ejot pazūd trauksme, pienākuma sajūta, nešķiet, ka obligāti jādomā kaut kas svarīgs. Pārsvarā domāju par praktiskām lietām.

L: Es pārsvarā rakstu dzejoļus, bet tev attiecības ar tekstu ir citādas, tas ir arī tavs darbs.

A: Esmu novērojusi mijiedarbību starp dramaturģiju un prozu. Kad rakstu stāstus, viņi sanāk ļoti īsi, jo no dramaturģijas esmu aizguvusi “ko var ņemties?” mentalitāti. Es jau zinu, kā šis konflikts jāatrisina. Nav vērts to visu aprakstīt. Dzeja gan man ir pilnīgi citā pasaulē, bet dramaturģija un proza pārklājas dažādi. Tas, ko iemācījos dramaturģijā, ienāk prozā.

L: Kā tu vispār nokļuvi pie dramaturģijas?

A: Ļoti neapdomīgi. Man patika teātris jau sen, ieraudzīju jauno programmu – Drāmas un teksta studijas. Man bija vājš priekšstats par dramaturģiju. Sāku tajā iedziļināties tikai studijās. Pirms tam pat nedomāju rakstīt lugas.

L: Sākumā nedomāju, ka rakstīšu dzejoļus, bet Aicinājumā visi teica, ka mani dzejoļi ir labāki par prozu, ko mēģināju viņiem tur iesmērēt. Neplānoju rakstīt dzeju, plānoju rakstīt romānus.

A: Visi cilvēki, kas raksta, reiz plānoja rakstīt romānus. Tavi dzejoļi ir ļoti atklāti un personīgi. Vai tev ir radusies vēlme paslēpties? Kāds ir virziens, ko tu vēl gribētu izmēģināt?

L: Šobrīd man konkrēta plāna vai tieksmes nav. Liekas, ka tagad esmu pārskatījusi daļu no savas personīgās pieredzes. Domāju, ka tam var būt arī zināms limits. Varbūt man būtu interesanti par to visu rakstīt drīzāk pārnestā nozīmē. Strādāt nevis ar savas dzīves pieredzi, bet iekšējo pasauli. Mani aizrauj sapņu tulkošanas process. Lai gan mani dzejoļi ir intīmi un personīgi, es viņus uztveru arī kā tekstus pašus par sevi. Man patīk pieminēt konkrētas lietas, jo viņām ir arī simboliska nozīme, piemēram, mandarīni man saistās ar Freniju un Zūiju, savā ziņā ar mīlestību. Frenijai piedāvā mandarīnu, un viņa atsakās: “Man ir tik slikti! Es neēdīšu.” Tas ir vienkāršs mīlestības žests ar ēdienu, ko viņa nespēj novērtēt. Ja es pieminu dzejolī mandarīnu, tas man saistās ar to. Tāpēc neuzskatu savus dzejoļus par atklātu dzeju, kas būtu kā dienasgrāmata. Tur ir kaut kāda sava tēlu pasaule.

A: Tu neesi atklāta tāda veidā, ka izliec uz paplātes savas traumas, tomēr dzejoļi tāpat šķiet dziļi personīgi. Lasot ir sajūta, ka skatos tavām acīm. Nezinu, vai tā ir cilvēkiem, kas tevi nepazīst.

L: Es gribētu saglabāt to intimitāti, bet, iespējams, vairāk iet iekšējā pasaulē, nevis pārskatīt atmiņas.

A: Bieži esmu dzirdējusi, ka rakstīt par sevi ir amatieriski. Mums akadēmija bija kurss kopā ar vienu latviešu aktieri, kurš teica: “Cik viens Jānis Balodis var no sevis smelt?” Tur taču vairs nekā nav.

L: Var gan, man šķiet, diezgan bezgalīgi.

A: Es sevi ielieku jaunos kontekstos. Tas var kļūt apnicīgi, bet to var izmantot dažādi.

L: Viņiem varbūt liekas, ka tas ir vienkārši, bet es šobrīd arī nezinātu, kā citādāk to darīt. Es visu tāpat laižu caur sevi, tas man liekas loģiski.

A: Man ar to varētu palīdzēt dramaturģija, jo es gribētu rakstīt fikcionālāku dzeju. Ne par manām personīgajām pieredzēm, bet to, kā es redzu citus cilvēkus. Tas varētu būt virziens, kurā meklēt glābiņu, ja kādreiz šķitīs, ka esmu izsmēlusi to, ko daru tagad.

L: Es nezinu, vai varētu rakstīt par citiem varoņiem, personām, bet man pietrūkst trakākas iztēlošanās. Tur ir sava brīvība – tu neesi piesaistīts reālajiem notikumiem. Tāpat jau tu atklāj sevi, ar ko gan citu tu strādāsi?

Tu izjūti rakstīšanu kā terapijas procesu? Vai esi jutusies izārstēta pēc teksta uzrakstīšanas?

A: Nezinu, vai izārstēta, bet saprasta. Patīkami arī, ja citi to saprot. Tas nav svarīgākais, bet tev ir emocija, kuru tu apšaubi, tev šķiet, ka neesi tiesīgs to just, ka tu pārspīlē. Kad to uzraksti, pats redzi, ka tas ir normāli un cilvēcīgi, ja citi to vēl saprot, redzi, ka neesi viens un nepārspīlē. Tādā ziņā tas ir terapeitiski. Nesen uzrakstīju par tuva cilvēka zaudējumu. Man šķita, ka iedodu kaut ko savai ģimenei, līdzi tam cilvēkam. Ar dramaturģiju un prozu vairāk šķetinu emocijas, mēģinu tikt ar viņām galā, bet dzeja man dod vietu būt saprastai.

L: Tas labi izklausījās, to mēs atstāsim intervijā.