kritika

— Nepareizi nolasīta zāļu recepte

Jūlija Dibovska

30/03/2021

Ir tikai divi iespējamie veidi, kā lietot Einfelda teksta “zāles”, – vai nu viss jāizdzer uzreiz, nomirstot līdz ar tekstu, vai arī jālieto pavisam mazās devās kā inde.

Par Jāņa Einfelda romānu Svētlaimīgo zeme (Dienas Grāmata, 2021)

 

Tas bija pirms 16 gadiem, tūlīt pēc skolas beigšanas. Pirmais darbs vasaras mēnešiem. Tēvs mani iekārtoja pie sevis elektroremontdarbnīcā par salaboto trolejbusu apkopēju, ārā spīdēja saule, bet cehos dzēra un pļāpāja veči. Mēneša sākumā trolejbusu remonts kavējās, gatavos spēkratus vēl nevarēja tīrīt. Es ņēmu uz darbu grāmatas, arī Jāņa Einfelda Cūku grāmatu, ko, dziļas garlaicības dzīta, lasīju ārā, pie dzelzceļa sliedēm un žoga. Pēc kāda laika man sāka sāpēt galva, remontdarbnīcu ārste apskatē pajautāja, ko studēšu. Ā, nu filoloģija jau ir tāda smalka zinātne, visdrīzāk labila nervu sistēma, paaugstināts asinsspiediens, jāpadzer zāles. Savukārt aptiekāre receptē nez kāpēc nolasīja antidepresantus, pēc kuriem nežēlīgi gribējās gulēt un Einfelds padevās vēl grūtāk. Dienas ar grūti uztveramu postmodernistu un vaitspirta garaiņiem, sapņi industriālās dekorācijās un nepareizi nolasīta zāļu recepte – nekas nevar labāk definēt Einfelda tekstus.

Iespējams, katram ir kāds intīms stāsts par piedzīvojumiem ar Einfeldu. Taču tagad šis latviešu autors ir nonācis nelielā aizmirstībā, šķietami noslēpts kādā atvilktnē kā klasiķis vai grafomāns, par kuru viss ir skaidrs. Pēdējā lielas literārās balvas skartā Einfelda grāmata bija 2005. gadā izdotie Neļaudis. Un tālāk it kā klusums, lai gan kopš tā laika viņam iznākušas sešas pilnasinīgas prozas grāmatas. Daudzi kritiķi atsakās viņam pievērst uzmanību, un, jāsaka, šāds kārdinājums katru reizi ir klātesošs arī tiem, kas joprojām atceras slaveno “katram Einfelda rakstītajam vārdam ir sirds” no Neļaužu ceturtā vāka teksta. Grūtības rada kvalitatīvu līdzinieku trūkums latviešu literatūrā – Einfelds nepieder nevienam no esošajiem žanriem vai noslāņojumiem, jo viņš pats ir biezas kārtas noslāņojums un viņu gribētos saukt par prozas dzejnieku, citējot Borisa Pasternaka teikumu par estētikas zinātni, kas “klasificē gaisa balonus pēc tā, kur un kā tajos izvietoti caurumi, kas neļauj pacelties gaisā”.1 Einfelds ir nesaremontējams gaisa balons, kas turpina celties gaisā, neskatoties uz viņu ignorējošajiem cilvēkiem.

“Katram vārdam ir sirds, katram teikumam ir sirds, katrai rindkopai arī,” nākas atkārtot, lasot Jāņa Einfelda jauno prozas lielgabalu Svētlaimīgo zemē, jo šoreiz pavisam noteikti šķiet, ka Einfelds par latviešu lasītāju gribējis vismaz pasmīnēt, ja ne paņirgāties. Vai viņš to nav darījis jau iepriekš? Dunduros un dēmonos (2017) vismaz bija sižeta aprises, pārrāvumi un tādas greznības kā ekspozīcija, sākums un beigas klasiskajā prozas izpratnē. Bet Svētlaimīgo zeme ir drīzāk Neļaužu radinieks – tāpat kā, piemēram, vīna etiķis ir radinieks vīnam. Ir sajūta, ka tas veidots no pārpalikušā materiāla, kas lijis aumaļām, bez pārāk lieliem kompleksiem. Viss, ko var saprast: darbība notiek kādā alternatīvajā seno latvju zemē, kur vēl ir karojošie zemgaļi, Kaupo un ordeņa brāļi. Tie veido skaidri nenotveramu miksli – te viņi ir, te nav, bet romāna centrā ik pēc 50 lappusēm parādās kāds jauns cietušais.

Visilgāk noturas indivīds, vārdā Silaroze, kuru kāda dzerstiņa laikā saplacina virsū uzsēdušās sieviešu miesas. Viņā būtībā gruzd nemitīgs jautājums: vai viņš var būt varonis? Vai varonis var būt Rudās lielsievas tikko piedzimušais bērns, kas dodas līdzi saplacinātā Silarozes klejojumiem kā sapņa tēls? Un kāpēc Zemgalijas princese grib atņemt šo bērnu mātei? Lieki teikt, ka Ziemeļmeitas tēls nav psiholoģiski attīstīts (arī mēs varam paņirgāties par Einfelda pasauli, tāpat kā viņš par mūsējo), – maksimums, ko varu nolasīt, ir viņas parādīšanās ziemas ainavā, sižets izplūst sajūtās “auksts” vai “karsts”, jaucējkrānam nemitīgi darbojoties.

Lieliski apzinādamies, ka viņš ir dziļi iestidzis latviešu literatūras procesā kā margināls un darbīgs tekstu veidošanas mehānisms, kas darbojas ar pašam vien zināmu degvielu, Einfelds Svētlaimīgo zemē smīn par mūsdienu pasauli, par cilvēka nemainīgo būtību – it kā ļoti banālām lietām, taču viņu ir grūti nosaukt par retrogrādu. Einfelda prozas pasaule joprojām biedē ar savu vardarbīgumu un cinismu – savu īstenību un simbolismu, ko jau sen nevēlamies redzēt: “Nu tad to meitu ar spēku un virsū pa kārtai, kamēr nespēj atgūties. Darīts. Ātri gan. Tagad cērt sirdi ārā, lai tā vismaz paliek tīra no šīs nelaikā piesmietās miesas, citādi veļi tādu netikli savā pulkā neuzņems.” (23. lpp.) Dažreiz parādās naiva cerība, ka šajās un līdzīgajās ainas veikli veidotais teiksmainums parodē cilvēces liekulību un atpakaļrāpulību. Bet kas gan liek domāt, ka laiks nav ciklisks un viss ļaunais nav tepat aiz stūra? “Karam derīgs, derīgs arī dzīvei pēc kara, ja nekritīs kaujas laukā, bioloģisks priekšmets ar kodētu mikroshēmu.” (51. lpp.) Autora balss neslēpjas un dažreiz iepin pa kādai neobligātai, tomēr atsvaidzinošai mūsdienu reālijai, kas vēl jo vairāk pastiprina aizdomas par viņa ņirgāšanos – gandrīz liekas, ka autoram varētu būt delīrijs, šamaniskas vīzijas no alternatīvās pagātnes, citādi nolasīta vēsture vai datorspēļu ietekmēts prāts, bet ne, tā ir apzināti konstruēta prozas upe.

Varu tikai iztēloties, ko Dacei Sparānei nozīmē rediģēt un pārvaldīt Jāņa Einfelda teksta īpašumus pirms izdošanas. Kā, piemēram, var droši zināt, vai šādi teikumi ir domāti precīzi un trāpīs lasītājā, ja tiem pat kontekstā grūti saskatīt jēgpilnas robežas: “Ko lai dara, tādi ir tie mūsu visvaldnieki, kas iznīcinājuši dzimušos virsaišus, sārtā iegāzuši visu kultūru, vīstokļus un rotas, ka vairs tikai spīdīgie nieciņi, ar kuriem pat bērni mūsu sētās nerotaļājas, tāpēc ka spīdums ir lēts, bet nojēga pelēka.” (109. lpp.) It kā autora pesimistiskā diagnoze sabiedrībai ir saprotama, tāpat kā daudzas citas einfeldiskas rindkopas (piemēram, par to, ka visi veselie patiesībā ir šovinisti un netaisnīgās pasaules saceltie viļņi paraus tos jūrā), taču gribētos Dr. Einfelda izrakstīto recepti nolasīt pareizi, nevis piedomāt pusi klāt pašai.

Tas, ko izdevās izlobīt: pirmkārt, ir tikai divi iespējamie veidi, kā lietot Einfelda teksta “zāles”, – vai nu viss jāizdzer uzreiz, nomirstot līdz ar tekstu, vai arī jālieto pavisam mazās devās kā inde. Pirmā metode nodrošinās pieķeršanos aptuvenajam sižetam, otrā – liks atrast garšu. Otrkārt, einfeldiskās rindkopas ir lamatas un pašiznīcināšanās – tās sākas ļoti apzinīgi, bet notikumi drīz vien huligāniski un mākslīgi pārvirzās citā plaknē, teikumi viņam ir garāki nekā vienkāršajiem cilvēkiem, savukārt rindkopas noslēdzas ar poētiskām frāzēm ar pretenzijām uz patiesīgumu, pat aforismu. (Einfelds ir īstens panks inteliģents.) Treškārt, šoreiz “zāļu” iepakojums un nosaukums saka priekšā, ka saprotamu sižetu meklējošais lasītājs ir akls vai tūlīt tāds tiks padarīts, savukārt pasaule ir pastulba, un Einfelda jaunās prozas grāmatas galvenā jēga ir vecā labā patiesība par to, ka vienīgā patiesā vērtība ir māksla un teksts var atļauties būt tāds, kāds tas vēlas būt.

Nevis rakstnieks kā nepareizi izrakstītas zāles, bet gan rakstnieks kā nepareizi nolasīta recepte – lūk, galvenie draudi Jāņa Einfelda ekstravagantajai prozai, kas it kā visu laiku runā to pašu, vedot lasītāju literatūras purvainajā upē, taču kājas spītīgi turpina grimt. Bet galvenā šīs zāļu receptes problēma – mēs to jau esam lietojuši, tā nepalīdz.

  1. Пастернак Е. Б. Борис Пастернак. Биография (глава 4, страница 3). Pieejams tiešsaistē: http://pasternak.niv.ru/pasternak/bio/pasternak-e-b/biografiya-4-3.htm [skatīts 29.03.2021.].  (atpakaļ uz rakstu)