literatūra

— Flagelanti

Ilze Jansone

01/04/2021

“Vai nav mazliet savādi, ka visi mūsu draugi, mani kolēģi, tavi kolēģi, mani kaimiņi un tuvākie, visi ir pārņemti ar pēcnāves dzīvi?”

Tieši rudens tumšajā laikā, kad pie mums no pakšu pakšiem it kā veļoties mirušie radinieki un prasoties dzirdāmi un barojami, es pasāku celties vēl pirms ausmas un pārskatīt svaigākos darba sludinājumus. Tiem, kas uzskata, ka tā ir spēle ar viegliem izvēles variantiem, varu paskaidrot, ka, pirmkārt, darba sludinājumi ir lasāmviela, kas var aizraut un radīt nopietnas dilemmas, un, otrkārt, papildu darbs man patiešām ir vajadzīgs, jo skaidrāks par skaidru, ka ar pliku zinātnieka aldziņu 21. gadsimta sākumā izvilkt vairs nevar. Nu, izvilkt varbūt var, bet tad tikai rēķini, bez īres maksāšanas.

Taču es neņerkstu. Uzmanīgi pārlasu sludinājumu pēc sludinājuma, dažus atķeksēju un izvēlos, bet citus – neizvēlos. Tos, kurus esmu izvēlējusies, pārlasu vēlreiz, dienā sagatavojot vismaz četras motivācijas vēstules (nav nemaz tik viegli visu dienu noturēties motivētai) un dažādi pielāgojot savu CV – ar to gan prātīgi, jo īlenu maisā gūgles laikos nenoslēpsi.

Vienā tādā agrā rītā populārākā sludinājumu portāla sadaļā Korektors uzeju īsu un kodolīgu piedāvājumu: “Aicinu darbā flagelantus. Samaksa atkarīga no padarītā.” Zemāk norādīta neko neizsakoša e-pasta adrese, uz kuru jānosūta tikai CV, bez motivācijas vēstules. Alga izklausās mazliet pēc telemārketinga, tomēr amats suģestē, turklāt man ļoti patīk sludinājumi, uz kuriem atsaucoties nav nepieciešamības samurkšķināt argumentētu eseju par to, kāpēc vēlies strādāt tieši šo darbu un nevienu citu. Pulkstenis vēl nerāda pat devīto rīta stundu un trešā brokastu kafija ir tikai pusē, kad jau esmu savu CV nosūtījusi uz attiecīgo e-pastu, no bezgalīgajām motivācijas vēstulēm saglabājot vien pēdējo teikumu, proti, – uz jelkādiem jautājumiem, kurus varētu raisīt mans dzīvesgājums, priecāšos atbildēt klātienē.

Pēc tam no sirds nododos atlikušo motivācijas vēstuļu sacerēšanai: nudien, tas ir tāds kā stāstnieka egotrips – mēģināt nojaust, kas būs tava auditorija un tad salikt precīzus uzsvarus un akcentus, lai to pārliecinātu. Visbiežāk izvēli par labu tieši šim darba devējam pamatoju, apspēlējot alkas pēc karjeras izaugsmes (es pat nezinu, kas tā īsti ir), prasmi strādāt komandā (kas man kā mizantropiskai introvertei ir tieši pa zobam) un ātri reaģēt stresa situācijās (asaraina histērija par to, kā mierīgi izbraukt Mūkusalas apli, man parasti sākas kādu nedēļu, pirms auto pienākusi gadskārtējā tehniskā apskate).

Aizrāvusies ar šo radošo nodarbi, protams, piemirstu, ka neesmu vēl pieslēgusi tālrunim skaņu. Kad pamanu mirguļojam zilo lampiņu un aktivizēju ekrānu, redzu, ka pa šīm pāris stundām sakrājušies jau četri neatbildēti zvani, turklāt visi no viena nepazīstama numura. Pametu aci e-pastā un secinu, ka arī darba kolēģi ir pamodušies un grib projektiņu plāniņus, slodzītes lapiņas un pie viena arī kaut ko tik jancīgu, kas saucas kursu kartēšana. Taču reāls darba piedāvājums, protams, šķiet aizraujošāks par allaž uz rītdienu pārceļamu pienākumu virkni.

Uzstādījusi vismundrāko no iespējamajiem balss toņiem, atzvanu uz svešo numuru, un man atsaucas laipna, bet ļoti nogurusi vīrieša balss. Es esot atsūtījusi savu dzīvesgājumu, atsaucoties viņa sludinājumam, un esmu aicināta uz darba interviju šodien pēcpusdienā. Tikšanās vieta – Kronvalda parkā pie ķīniešu namiņa.

 

Tā nu gan ir viena dīvaina tikšanās vieta, es prātoju, augstpapēžu zābaciņos cenšoties izlavierēt starp saglumušajām lapām, kas no vienas vietas klāj parka celiņus. Nav jau tā, ka būtu pats vasaras vidus, kad ārā itin omulīgi var iedzert kafiju pat ar potenciālo darba devēju. Turklāt vīrietis neprecizēja – un man arī pietrūka dūšas uzprasīt –, par kuru darba sludinājumu tieši ir runa. Iespējams, kādā citā agrā rīta stundā, apdullusi kā muša, esmu nospriedusi, ka man tīri labi patiktu kopt puķes pilsētas apstādījumos. Nu, vai arī grābt lapas, lai celiņos nepaslīd darba meklētāji un devēji, iedomājos un iekšēji uzslavēju sevi par asprātību, bet tepat jau ķīniešu namiņš, un es uzstellēju vislietišķāko seju, kāda vien iespējama.

Pie ķīniešu namiņa mani sagaida apmēram vienaudzis, ietinies garā, pelēkmelnā putekļu mētelī. Man ienākot, viņš paceļ skatienu un es redzu gaišas, dobuļos dziļi iegrimušas acis, kas izurbjas man cauri ar tādu intensitāti, ka vairs nav jautājumu, par kuru tieši sludinājumu ir runa. Lietišķā seja aizmirstas, un es neaicināta atsēstos svešajam blakus, bez labdienas neviena cita vārda tā arī nebildusi.

Visādā ziņā pēc seksšopa vai BDSM klubiņa īpašnieka šis neizskatās. Drīzāk pēc teiksmainās Vāczemes sieviņas, drūmas vārnas, kas atlidojusi no drūmajiem mēra laikiem un sēd, gatava pārbaudīt modernā (vai pēcmodernā, ja labpatīk precizitāte) cilvēka grēknožēlas kapacitāti.

Kādu stundu mēs tā arī nosēžam klusēdami un katrs savu domu vērpdami. Viņš neuzdod nevienu jautājumu, un es turu muti, laika īsināšanai mēģinot koncentrēties uz to, ka patlaban esmu tieši te, vēsā, mitrā gaisā, parkā, caur kuru kā attālas ēnas steidz cilvēki, un neņirbinu plaukstā tālruni, neblenžu datora ekrānā, bet vienkārši ļauju acīm atpūsties.

Pelēkmētelis nopūšas, izstaipa rokas un paziņo, ka viņa vārds esot Jānis.

Atbildu, ka mani sauc Ilze, un iekšēji nosmejos par tik latvisku vārdu sakritību.

Viņu sakritība acīmredzami neinteresē. Piecēlies un izvilcis no kabatas divdesmitnieku, viņš nosaka, ka rīt tiekamies tepat un šajā pašā laikā, pagriežas un mierīgi aizčāpo prom.

Es palieku apstulbusi, toties ar divdesmitnieku rokā.

 

Nākamajā dienā, es, protams, atkal esmu klāt. Jāatzīst, pat divdesmitnieks mani intriģē mazāk nekā Vāczemes vīriņa mīkla. Šorīt neesmu aizrakstījusi nevienam darba piedāvātājam, pat datoru neesmu ieslēgusi, jo klusēšana pie ķīniešu namiņa mani vilina kā sirēnas dziesma Odiseja stūrmani. Vienīgā kustība, ar kuru sevi nodarbinu, ir skatiens pulkstenī un tad – skatiens ārā pa logu un atkal pulkstenī, un ārā pa logu, līdz visbeidzot laiks soļot uz darba vietu.

Šoreiz Jānis sēž namiņā iekšā un raugās pāri tā malai, it kā gribēdams izblenzt ko svarīgu no koku zariem, kas dzestrajā vējā šūpinās pāri kanāla ūdenim. Vēl neesmu paspējusi spert kāju uz mitrās koka dēļu grīdas, kad mani jau sagaida jautājums.

“Kas ietekmē izvēli – patērētājs vai piedāvātājs?”

Es paraustu plecus un brīdi padomāju. Šķiet, pirmkārt jau izvēli ietekmē tas, kas tiek piedāvāts. Izvēlēties var tikai to, ko tu zini, ko redzi, – un tātad visu izvēli nosaka piedāvājums. Nav iespējams izvēlēties nezināmo.

Jāni mana atbilde diez ko neapmierina. Saraucis uzacis, viņš brīdi mani pēta, tad izmet: “Tā mēs visi cits citu gribam pārtaisīt, uzskatot, ka izvēlēties nezināmo – vai vēl trakāk, neiespējamo – nevaram. Tas mums, protams, patiktu vislabāk. Īpaši viņai.”

Es atkal neaicināta atsēstos viņam blakus un ieprātojos, ka mana laime uz pamestiem, rūgtiem šķirteņiem nudien ir neapskaužama.

Jānis laikam lasa domas, jo noburkšķ: “Es nerunāju par sievieti. Ko, piemēram, tu šodien no rīta labu sadarīji? Ko izvēlējies? Un vai tu vispār izvēlies?”

Nu, tieši šorīt, starp citu, es savu dienišķo izvēli atmetu, tāpat kā aizlingāju cerību uz kādu jēdzīgāku darbavietu, man gribas norādīt, bet gudri paturu muti. Acīmredzot jau es joprojām ticu nejēdzībai (vai divdesmitniekam). Tāpēc tā vietā paraustu plecus, cerēdama ar šo žestu paust, ka neko tādu īpašu jau nu neesmu sadarījusi.

Tomēr atbildes neesamība netraucē Jānim uzdot tālākus jautājumus.

“Un kā, pēc tavām domām, var izpirkt šo nekā nedarīšanas un vispārējās izvēles mēri? Un kurš?”

Izmakšķerējusi no somas pudeli ar ūdeni, ieklunkšķinu kārtīgu malku, lai tiktu pie iespējas apdomāties.

“Manuprāt, mēris tas nav,” atbildu. “Galu galā visos brīžos, kad ir jāizvēlas, mēs to arī darām. Ir taču kaut kādi kritēriji, ir sarakstiņi ar plusiem un mīnusiem, un idejām, kur var novest viena vai otra izvēle. Ir praktiskie ceļveži.”

“Un tie, tavuprāt, ļauj pieņemt arī svarīgus lēmumus, ja?” Jānis pajautā teju dusmīgi. “Lai vēlāk par rezultātiem šaustītu nevis sevi, bet kādu praktisku ceļvedi, kas vedinājis izvēlēties augstpapēžu zābaciņus, jo tie ir modē, lai gan jau uzberzuši tulznu, tā tu domā?”

Viņš pieceļas, galīgi īgns, un uz mirkli iedomājos, ka varbūt esmu jau atlaista no šī nejēdzīgā darba, bet ne, izvilcis no maka naudaszīmi, viņš to iespiež man rokās.

“Vai nav mazliet dīvaini,” viņš saka, saglabādams uz lūpām nīgru intelektuāļa smīnu, “vai nav mazliet savādi, ka visi mūsu draugi, mani kolēģi, tavi kolēģi, mani kaimiņi un tuvākie, visi ir pārņemti ar pēcnāves dzīvi, ka tur viņi meklē savu taisnošanu un savu gandarīšanu, rēķina savu karmu, plāno arfas, cītaras un bazūnes? Teju vai mirtin mirdami, viņi trinas aiz nepacietības žiglāk un nesāpīgāk nokļūt tai vietā, kur mākoņu grozāmajā krēslā pie kosmogoniska datora ērti iekārtojies svilpo pats Debesu tēvs. Viņi taisa traktātus un sprediķus, meklē pierādījumus un dancina šķīvīšus, ņemas neatņemdamies.”

Kas tev tur liekas dīvains, es nesaprotu. Tā takš mūsu daba.

“Mēs esam bezgalīgi aizņemti ar domām par pēcnāves dzīvi,” viņš nosaka. “Bet neviens neatceras, ka tieši viņa, jā, viņa, par ko es runāju, proti, pirmsnāves dzīve, ir mūsu individuālais ceļš uz Moriju, lielākais neiespējamais paradokss starp divām neiespējamām izvēlēm. Mēs tērējam spēkus, lai atteiktos no visa, bet vienlaikus arī gribam izvēlēties visu. It kā izvēlēties būtu vienkārši. It kā izvēle nebūtu nepanesamas atbildības nasta, it kā izvēle mūs visus nesatriektu vietā, kur mirklis ir tā pati mūžība, kur viens un otrs saskrienas kā divas sacīkšu automašīnas. Un tu runā par kritērijiem un praktiskiem ceļvežiem. Kāds kauns!”

Apcirties uz papēža, viņš straujā gaitā izmetas no ķīniešu namiņa, uz mirkli vēl uzpeldēdams starp kokiem, taču drīz jau ir pazudis Upīša pieminekļa virzienā. Uz soliņa Jānis ir nometis naudaszīmi, bet es nosēžu tur vēl labu laiciņu apdullusi, it kā ar to viņa mirkli būtu pa galvu dabūjusi.

 

Šādas tikšanās turpinās vairākas nedēļas, līdz kādā vēsā rudens rītā pamostos, saklausījusi telefona signālu un acumirklī apzinoties, ka tā ir tikai mana izvēle – pavilkt sarkano krustiņu vai nospiest “atlikt”, lai draņķīgā, pārlieku elektroniskā melodija (te tālu līdz Kraftwerk eksperimentiem) vēlreiz atskanētu pēc piecpadsmit minūtēm vai pat neatskanētu vispār. Izvēlos pirmo variantu, jo šodien vēl ir daudz izvēļu priekšā.

Rīts ir neizteiksmīgi pelēcīgs, taču pa ilgiem laikiem es pirmoreiz jūtos izgulējusies un pilnīgi dzīva.

Vai varbūt precīzāk būtu teikt – tukša. Piesaistīta vienīgi šaubām par savu pirmsnāves dzīvi. Jāņa ietekme ir iesniegusies mazliet tālāk par regulārajiem divdesmitniekiem: ja salīdzinu sevi, strādājošu cilvēku, ar ēzeli, mana pātaga vairs nav pienākums, bet gan neticība, tīras šaubas par izvēli, savukārt burkāns – tāla apjausma par to, ka jebkurā gadījumā, jebkurā pagriezienā kļūdos, un uz priekšu mani dzen tīrā nepieciešamība to aizvien no jauna pārbaudīt, pat ja riskējot ar visu, kas man šobrīd it kā pieder.

Šī ir jau kurā diena pēc kārtas, kad neieslēdzu datoru. Zinu, ka institūta kolēģi ir nogaidījušies manas reakcijas uz sen atsūtītajiem e-pastiem, zinu – ja nebūs projekta, nebūs arī naudas un manas aldziņas, taču šoreiz ir uzvarējusi nespēja piespiest sevi atgriezties pasaulē, kur iztikšanu pelna ar bagātīgu frāžainumu un precīzo atslēgvārdu iebakstīšanu īstajā ekseļa lodziņā.

Klusums ir daudz vilinošāka izvēle. Varbūt pat bažas par izdzīvošanu ir daudz vilinošāka izvēle par šo.

Izvēle? Es satrūkstos, jo līdz šim man šķitis, ka kopā ar dīvaino Vāczemes vīriņu es daru tieši pretējo – attālinos no izvēles, atbrīvojos, pārtraucu šaustīt savu esamību ar trauksmes un vajadzības pātagām, mācos klusēšanu, klausīšanos un būšanu. Mācos ko lielāku par sevi pašu, ko lielāku par darba un ikdienas jautājumiem, mācos nemitīgu pārcelšanu un atlikšanu, jā, bet – kā vārdā un kāpēc?

Šodien es vis muti neturēšu un pajautāšu Jānim skaidri un gaiši – kādus darba pienākumus tu esi man piespriedis? Vai tā ir kaut kāda jauna sekta, vai man jāvervē tās sekotāji? Vai mans pienākums ir uzklausīt vientuļnieku, kurš ieslodzīts paša domās? Vai arī jāpiedalās kādas tikai viņam vien jaušamas mīklas risināšanā?

Šoreiz es uzvelku siltās botas un uz parku metos teciņus. Pa šo laiku ir kļuvis krietni aukstāks, lapas no celiņiem ir aizvāktas, bet asfalts apsarmojis – izskatās jocīgi, kā ar pelējumu izmeties.

Taču ķīniešu namiņā šodien neviena nav. Uz soliņa kāds nule ir sēdējis, redzu pēc pelēcīga nospieduma, un tieši blakus šim nospiedumam zem smalkas, melnas pātagas atstāta balta aploksne, uz kuras datīvā rakstīts mans vārds.

Aploksnē ir pāris naudaszīmes un maza, četrās daļās salocīta zīmīte.

“Ceru, ka tagad arī tu redzi, ko mēs esam izdarījuši ar Ābrahāma izvēli.”

Pa neaizstikloto, tukšo logu pametu skatu ārup un tuvīnā ozola zarā redzu virpināmies pelēku mēteli, redzu melnas kurpes, kas, reiz staigājušās kājās uzautas, nu šūpojas virs kanāla, it kā nevarētu izdomāt – lēkt ūdenī vai tomēr mazliet nogaidīt un izvēlēties neiespējamo.