— Kad iemantota “augšas redze”

Par Noras Ikstenas romānu Ūdens mirdzēšana (Dienas Grāmata, 2021)

“Ko mīli tu visvairāk, cilvēk mīklainais?” franču dzejnieks Šarls Bodlērs Svešiniekā vaicā kādam dīvainam vientuļniekam. “Es mīlu mākoņus – tos mākoņus, kas aizpeld!… lūk, tur… lūk, tur… šos brīnišķīgos mākoņus!”¹ – skan svešinieka atbilde modernisma laikmeta priekšnojautās tapušajā tekstā. Lai saskatītu garām slīdošo mākoņu, rasas piliena vai varbūt ūdens mirdzēšanas skaistumu, šādam svešiniekam ir jāiemanto iekšējs miers, vēlme redzēt un izpratne par esības kārtību un īslaicīgumu. Lai spētu pastāstīt citiem par sev būtisko, viņam jāatbrīvojas no laikmeta pieņēmumiem un vērtībām, jānostiprina pārliecība par sava skatpunkta pastāvēšanas tiesībām – īsāk sakot, jāiegūst iekšēja brīvība. Iespējams, kaut kas arī jāzaudē, jo tāds svešinieks zina, ka “gaisma no dzelmes izskatās citādi”² un viņš pats, kam ļauts šo zūdošo skaistumu baudīt, ir vien mazs un niecīgs puteklis Visuma priekšā.

Šādus mirkļus, kad, skatoties uz kaut ko zināmu, bet iepriekš maz pamanītu, cilvēks pēkšņi ierauga, saprot, izjūt apkārtējo pasauli un pats sevi jaunā, skaidrā veidā, īru rakstnieks Džeimss Džoiss nodēvējis par epifānijām. Šis no senajiem grieķiem un Bībeles, arī viduslaiku domātāja Akvīnas Toma un itāļu rakstnieka Gabriēles d’Annuncio mantotais apzīmējums kļuva par izcilā modernista nozīmīgāko daiļrades principu gan īsajās skicēs, kam dots tieši šāds nosaukums,³ gan vēlākos darbos.⁴

Epifāniskais redzējums neatkarīgi no satura kopš viduslaikiem un Akvīnas Toma mācības arvien saistījies ar skaistuma kategoriju. Savukārt skaistuma izjūta, pēc Džoisa domām, ir viena no mākslinieciskās pasaules uztveres nepieciešamībām. Skaistuma pamatā ir “pilnība, harmonija un mirdzums”⁵ – tā Džoisa varonis romānā Stīvens varonis pārfrāzējis Akvīnas Toma formulējumu.

Kāds gan visam šim ievadam sakars ar latviešu prozaiķes Noras Ikstenas visjaunāko veikumu – romānu Ūdens mirdzēšana? Pavisam tiešs.

Pirmkārt, ar šo darbu Ikstena apliecina, ka ir rakstnieces pilnbriedā – laikā, kad iespējams uzrakstīt epifānisku vēstījumu. To nevar veikt mācekļa gados ar uzcītības un gribas palīdzību vien. Šāda veida vēstījumi var tapt tikai tad, kad tajos nevar sajust ne radīšanas sviedrus, ne centību, ne labo gribu vai godaprātu. Pilnbrieda laiks ļauj autoram atteikties no visa liekā un traucējošā, bet detaļām liek savienoties nedalāmā, harmoniskā kopainā, lai radītu indivīda un Visuma, mirkļa un mūžības, laika un telpas, kultūras un dabas vienotības simbiozi. “Tātad tā tas izskatās, kad ir augšas redze” (9. lpp.) – viss ir savā vietā, ritmā un plūdumā. Pilnīgi, harmoniski un mirdzoši jeb atstarojoši – vienvārdsakot, skaisti, pat ja attēlotais neatbilst stereotipiskajiem priekšstatiem par skaistumu.

Otrkārt, Ikstenas “mācekļa gadus” ietekmējuši daudzi literārie skolotāji, un viņu klātbūtne jaunajā romānā ir sajūtama, radot iespaidu, ka teksts tuvinās t. s. totālajam romānam, kurā ietverta maksimāli plaša literatūras un garīgās kultūras telpa. Īpaša loma Ūdens mirdzēšanā ir jau minētajam Džoisam. Romānā, piemēram, izskan Džoisa rakstītās rindas Dzintara Soduma tulkojumā un parādās visai tiešas alūzijas uz viņa tekstiem (piemēram, jautājumu un atbilžu princips kādā teksta fragmentā). Ir jūtams arī džoisiskais tekstveides pamatprincips – caur mirkli atklāt mūžību, caur viena cilvēka individualizēto skatpunktu parādīt arhetipisko, laikmetīgajā un konkrētajā iekļaut universālu vispārinājumu. Turklāt tas notiek bez autora mākslinieciskā nolūka pārmērīga izcēluma vai ezoteriskas ievirzes. Nojaušams arī īru modernista lietotais struktūrveides princips – ja Ulisa varoņi savu odiseju veic, 1904. gada 16. jūnija gaitas izejot Dublinas ielās, tad Ikstenas romāna varone Marija – klīdone, klīdaļa, vagabunde – savu ceļu iziet dažādās mūsdienu pasaules malās.

Ikstenas romāna darbības vietās rodami ne tikai rakstnieces pieredzes atspulgi, bet arī dziļākas nozīmes. Kozipas klosteris un Bodbe Gruzijā, Fodele Krētā, kur El Greko māja, Mozus kalns Ēģiptē, Fesa Marokā, vecticībnieku ciems Slutišķi pie Daugavpils, Blaumaņa Ērgļi – šīs romāna darbības vietas ir zīmīgas kultūras vēsturē. Houmsteda un Provinctauna ASV, Norvēģijas un Zviedrijas pilsētas, japāņu karstie avoti, Lielais Dūms jeb Londona, Phūketas sala Taizemē ir mūsdienu industrializētās vai tūrisma pasaules zīmes. Gan vienas, gan otras romānā kalpo kā varones gara pieredzes veidotājas.  

Arī pati Marija, kuras vārda simboliskā ietilpība nevienam nav jāskaidro, ar savu cilvēciski savdabo un vienlaikus universālo iedabu savā ziņā ir pielīdzināma Džoisa ietilpīgajiem tēliem: “šarmantajam dranķim”⁶ Leopoldam Blūmam (kas arī Odisejs  jeb Uliss, mūžīgais žīds, Pērs Gints), Mollijai (kas arī Pēnelope un mūžīgā sievišķība) un Stīvenam Dedalam (Tēlemaham, Krētas amatniekam, spārnu darinātājam, paša Džoisa alter ego). Kamēr modernisma korifeja dekonstruēto mītisko varoņu tēli klīst lasītājam grūti izprotamajā Dublinas un mūžības labirintā, Ikstenas varones gaitas ir viegli tveramas un realitātes un nosacītības attieksmes starp tām ir skaidras. Autores plānos nav bijis mulsināt lasītāju ar literāras ekvilibristikas mēģinājumiem. Koncentrētais saturs iekļauts lakoniskā un tīrā formā.

Ikstenas Marijas odiseja ir vientuļnieces klejojums. Iespējams, viņa ir arī Hermaņa Heses Sidhartas līdziniece, kurai apli pēc apļa jāiziet pašizziņas serpentīna ceļi. Viņai allaž līdzās ir visu redzoša Acs, kas vēro Marijas gaitas un kuras skatpunkts veido īsu, kodolīgu intermēdiju starp sievietes klejojumiem un pieredzēm. Gājēja vairs nav iesācēja, kas tvertos pie materiālā vai baudu sniedzošā, akli pielūgtu sev svešus elkus vai apvītos ap kādu – vai tie būtu vecāki, draudzenes, mīļotie vai bērni. Marija pieķeršanos šīm lomām jau ir izdzīvojusi – tiesa gan, neatsakoties no tām, bet saglabājot kā iespējamību. Viņa jau sen iemantojusi to, ko Virdžīnija Vulfa reiz vispārināti nosaukusi par savu istabu – par to romāna varonei vairs nav jācīnās, viņa zina, kā grib redzēt dzīvi ap sevi. Marijas balsī neskan upura un ciešanu, savas telpas un balss tiesību paģērētājas smeldzīgās intonācijas. Viņa ir tā sieviete, kuru Virdžīnija Vulfa reiz cerēja ieraudzīt – pašpietiekama, pārliecināta, neaizvainota, līdzvērtīga.

Šādas sievietes gājums gan neizslēdz kāpumus un kritumus, zināšanu un kļūdas, padevības un pašpastāvēšanas spēku. “Noliegt sevi. Nospiest sevi uz ceļiem. Tā ir liela un grūta mācība. Pagriezt otru vaigu. Kad izej tai cauri, tad nepagriezīsi vairs arī pirmo. Tad viss it kā slīdēs garām un viss it kā būs vienalga. Un arī no tās upes būs jāizkāpj. Un arī no tā būra jāizlaužas, lai dotos tālāk.” (120. lpp.) Marija nav visgudra, viņa joprojām mācās. Kā teicis Sidharta, “iemācīties taču nevar neko”, ⁷ var tikai ļauties dzīvei un mainīties, arvien vairāk iemīlot esamību tieši tādu, kāda tā ir. Lai arī tā, skološanās Ikstenas Marijai vērtību skalā ir daudz augstāk par brandiski ideālistisku kategorismu un zemās redzes nosodīšanas kāri. Ne prieka, ne bēdu, bet dzīvības skaistuma apjausmas asara ir tā, kas parāda viņas briedumu. Romāna beigās ietvertais kaķacs simbols norāda uz Marijas patības apziņas un racionālā un iracionālā iekšējā spēka koncentrāciju, kā arī intertekstuāli sasaucas ar nozīmīgu darbu feministikas literatūrā – Mārgaretas Atvudas romānu Kaķacs.

Tikpat dziļas saites Ikstenas darbu vieno arī ar latviešu literatūru. Rakstnieces skolotājs un dzīves laikā iegūtais tuvinieks Dzintars Sodums romānā Ūdens mirdzēšana nav nozīmīgs tikai kā vairākkārtējs Džoisa tulkotājs. Viņš ir klātesošs daudzās Marijas gaitās: Sārnatē, no kurienes Sodums laivā devies prom no Latvijas; Gotlandes salā, domājot par šeit nonākušajiem bēgļiem; Flunternā, Cīrihē, kad Marija uz Džoisa kapa noliek drauga iedotās mārtiņrozes kā sveicienu no drauga un ļauj galvā skanēt abu rakstnieku balsīm. Ūdens mirdzēšanu caurauž pateicība šim vīram zilajā lietusmētelītī. Soduma, Rūdolfa Blaumaņa, Friča Bārdas, Imanta Ziedoņa, Jura Kronberga un citu autoru klātesamība romānā iezīmē nevis modernistisku skepsi pret priekštečiem, bet gan cieņu un pēctecību.

Rakstniece stāstījusi, ka romāns Ūdens mirdzēšana tapis viena gada laikā.⁸ Lai gan darbs iesākts tieši pirms pandēmijas sākuma, kad iecere un tās īstenošanas iespējas, visticamāk, jau bija iekšēji nobriedušas, tomēr domājams, ka ievērojamās izmaiņas visas pasaules dzīves ritumā autorei ir palīdzējušas asināt augšas redzi. Romānā runāts arī par šo – pagaidu laiku, kad “paisums tīra cilvēkkrastus. [..] Varbūt nāks jaunas domas. Mainoties viļņiem, nāks atziņas. Tās domas jutīs, kas ir dzīvība. Varēs atmosties. Viss būs citādi, bet varēs turpināt. Viss ir tikai pagaidām, viss mainīsies, bet tagad jānoturas.” (73. lpp.) Pati rakstniece noturēšanās laikā latviešu literatūru papildinājusi ar jaunu kāpumu, turklāt tādu, kas šķiet ļoti nepieciešams tieši šādā “lēnajā, klīstošajā laikā” (105. lpp.), kad vērtības kļūst neskaidras, kad polarizējas viedokļi, kad iestājas apjukums.

Iespējams, šis Ikstenas darbs uzdod jautājumu arī par mākslas nozīmi krīzes brīžos. Varbūt tas vēsta, ka jaunā laika aprisēs iezīmēsies atgriešanās pie simboliska pasaules skatījuma un tieksme pēc attīrīšanās un skaidrības. Varbūt modernisma loks, kas 19. gadsimta beigās, Rietumu pasaulei traucoties pretim industrializācijai un impēriju sabrukumam, bija ierosinājis skaistuma, jauninājumu un simboliska pasaules redzējuma kultu, nu ir atgriezies jaunā spirāles pakāpē – atkal ar ilgām pēc skaistuma un nosacītības, bet arī atzīstot reiz sasniegto.

1. Bodlērs Š. Svešinieks. (Tulk. D. Dreika) Ļaunuma puķes. Parīzes splīns. Mākslīgās paradīzes. Rīga: Liesma, 1989. 167. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
2. Ikstena N. Ūdens mirdzēšana. Rīga: Dienas Grāmata, 2021. 11. lpp. (Turpmāk tekstā citētā lpp.)   (atpakaļ uz rakstu)
3. Sk. https://jamesjoyce.ie/epiphanies/  (atpakaļ uz rakstu)
4. Vairāk sk., piem.: Bowen Z. Joyce and the epiphany concept: A new approach. Journal of Modern Literature. Vol. 9. No. 1. 1981–1982. Pp. 103–114. Pieejams: https://www.jstor.org/stable/3831278  (atpakaļ uz rakstu)
5. “You know what Aquinas says: the three things requisite for beauty are integrity, a wholeness, symmetry and radiance. Some day I will expand that sentence into a treatise.” Sk.: Joyce J. Stephen Hero. New York: New Directions, 1963. P. 212.  (atpakaļ uz rakstu)
6. Ikstena N. Vīrs zilajā lietusmētelītī. Rīga: Dienas Grāmata, 2011. 20. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
7. Hese H. Sidharta. (Tulk. S. Brice) Rīga: Atēna, 1998. 24. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
8. 100 g kultūras. https://www.youtube.com/watch?v=mwpz5PLqE84  (atpakaļ uz rakstu)