literatūra

— Manifests dadaistu pirmajam vakaram

Hugo Balls

05/05/2021

Katrai lietai ir savs vārds; taču pats vārds ir kļuvis par lietu.

 

Piedāvājam nelielu fragmentu no izlases Manifests. No futūrisma līdz mūsdienām (sastādījis Artis Ostups; Neputns, 2021): Hugo Balla tekstu Manifests dadaistu pirmajam vakaram, ar kuru grāmatā iepazīstina mākslas zinātniece Stella Pelše:

“Šo manifestu, kurā, pēc paša vārdiem, viņš tikai mētājis skaņas, Balls nolasīja pirmajā publiskajā dadaistu sanākšanā Cīrihes Audēju ģildes namā Zunfthaus zur Waag 1916. gada 14. jūlijā. Teksta manuskripts glabājās Šveices Literatūras arhīvā, bet vēlāk dažādās antoloģijās iekļautajos variantos ir atšķirības. Pirmoreiz publicēts: Paul Pörtner. Literatur–Revolution 1910–1925: Dokumente – Manifeste – Programme. 2. Zur Begriffsbestimmung der Ismen (Neuwied am Rhein: Luchterhand, 1961).”

 

Dada ir jauns mākslas virziens. To var noprast pēc tā, ka līdz šim neviens par to neko nav zinājis un rīt par to runās visa Cīrihe. Dada rodas no leksikona. Tā ir šausmīgi vienkārša. Franciski tas nozīmē “jājamzirdziņš”. Vāciski – “adio”,  “nokāpiet no manas muguras, lūdzu”, “uz redzēšanos citreiz!” Rumāniski – “Jā, nudien, jums taisnība, tā gan”, “Jā nudien, patiešām. Tiks izdarīts.” Un tā tālāk.

Starptautisks vārds. Tikai vārds, un vārds ir kustība. Tas ir vienkārši šausmīgi. Ja jūs no tā uztaisāt mākslas virzienu, tas nozīmē, ka jums gribas tikt vaļā no sarežģījumiem. Dada psiholoģija, Dada literatūra, Dada buržuāzija un jūs, godātie dzejnieki, kas vienmēr esat dzejojuši ar vārdiem, bet nekad nedzejojat pašu vārdu. Dada Pasaules karš bez gala, Dada revolūcija bez sākuma. Dada jūs draugi un tā saucamie dzejnieki, pakaļevaņģēlisti. Dada Carā, Dada Hīlzenbeks, Dada m’dada, Dada mhm’dada, Dada Hīl, Dada Ca.

Kā iegūt mūžīgo svētlaimību? Jāsaka Dada. Kā kļūt slavenam? Jāsaka Dada. Ar cildeniem žestiem un smalkām manierēm. Līdz ārprātam, līdz bezsamaņai. Kā atmest visu glumi zutīgo un žurnālīgi mutīgo, visu smuki dēto un sapucēto, visu samoralizēto, sakuilēto, saklīrēto? Jāsaka Dada. Dada ir pasaules dvēsele, Dada ir programmas nagla, Dada ir labākās lilijpienziepes pasaulē. Dada Rubīnerkungs, Dada Korrodikungs, Dada Anastāzija Lilienšteina kungs.

Vāciski tas nozīmē: augstāk par visu vērtējama Šveices viesmīlība, un estētiski viss ir atkarīgs no etalona.

Es lasu pantus, kuru mērķis ir atmest valodu, ne vairāk un ne mazāk. Dada Johans Lapsgangs Gēte. Dada Stendāls. Dada Buda, Dalailama, Dada m’dada, Dada m’dada, Dada mhm’dada. Viss atkarīgs no savienojumiem, un vispirms tos vajag mazliet paraut vaļā. Es negribu citu izdomātus vārdus. Visus vārdus izdomājuši citi. Es gribu pats savas piedauzības un klāt patskaņus un līdzskaņus, kuri ar tām saskanētu. Ja atvēziens ir septiņas olektis garš, es gribu vārdus septiņu olekšu garumā Šulckunga vārdiem nav vairāk par divarpus centimetriem.

Nu var labi redzēt, kā rodas artikulētā valoda. Es gluži vienkārši mētāju skaņas. Uznirst vārdi, vārdu pleci; kājas, rokas, vārdu delnas. Ai, oi, ū. Pārāk daudz vārdu nevajag izaudzēt. Vārsma ir izdevība iespējami ilgi iztikt bez vārdiem un bez valodas. Šī nolādētā valoda, pie kuras netīrumi līp kā pie māklera rokām, kas spēj izdeldēt monētas. Es gribu vārdu dabūt tur, kur tas beidzas un kur sākas.

Katrai lietai ir savs vārds; taču pats vārds ir kļuvis par lietu. Kāpēc koku nevar saukt par pluplušu – un par pluplubašu pēc tam, kad ir lijis? Un kāpēc tam vispār kaut kā jāsaucas? Vai tad mums visur jāpiekabina klāt mūsu mute? Vārds, tas vārds, tā vāts, kur iekurts nav sārts – mani kungi, tā visaugstākajā mērā ir sabiedrības darīšana.

 

No vācu valodas tulkojusi Māra Poļakova