Foto: no autores personīgā arhīva

raksti

— Neveiklā diena

Anna Auziņa

09/05/2021

Gan 8. marta Māmiņu diena, gan maijā svinamā Mātes diena man visbiežāk ir saistījusies ar tādu kā liekulības, neveiklības vai pat neveiksmes sajūtu.

Kad es biju bērns, Māmiņu dienu svinēja 8. martā. Galvenokārt bērnudārzā un skolā, taču arī paps, šķiet, mēdza nest mums saldumus. Neatceros, kad uzzināju 8. marta sākotnējo vēsturi. 90. gadu sākumā, kad mācījos jau vidusskolā, ar draudzenēm, dzerot vīnu, jau pieminējām Klāru Cetkinu un Rozu Luksemburgu. Mana māsa Irēna tolaik bija iestājusies LSDSP un iztulkojusi fragmentu no Simonas de Bovuāras Otrā dzimuma

Mātes diena, kas mūsdienu Latvijā, tāpat kā vairākās citās valstīs, tiek svinēta maija otrajā svētdienā, ir pavisam nedaudz senāka tradīcija – sākotnēji saistīta ar 19. gadsimta amerikāņu sieviešu kustībām. Ideja par šādu dienu radās miera aktīvistei Enai Rīvsai Džārvisai. Viņa rūpējās par ievainotiem karavīriem Amerikas Pilsoņu kara abās pusēs un izveidoja Mātes dienas darba grupas, kas pievērsās sabiedrības veselības jautājumiem. Kopā ar citu miera aktīvisti un sufražisti Džūliju Vordu Hovu viņa mudināja atzīmēt Mātes dienu, kas veltīta mieram. Ena Džārvisa aicināja visu tautību mātes apvienoties, lai veicinātu mieru pasaulē. Savukārt viņas meita Anna Džārvisa vēlējās iedibināt īpašu dienu, lai godinātu savu māti un pie viena arī visas pārējās. 1907. gadā Anna Džārvisa sarīkoja piemiņas dievkalpojumu Svētā Andreja metodistu baznīcā Graftonā Rietumvirdžīnijā. Jau 1905. gadā, kad nomira viņas māte, Anna Džārvisa rosināja atzīt Mātes dienu par oficiālu svētku dienu ASV. Tomēr vēlāk, kad iecere bija īstenojusies, viņa pārdzīvoja, ka šī diena ir tikusi komercializēta. 

Gan 8. marta Māmiņu diena, gan maijā svinamā Mātes diena man visbiežāk ir saistījusies ar tādu kā liekulības, neveiklības vai pat neveiksmes sajūtu. Reiz, kad man bija gadi astoņi, nolēmu pārsteigt mammu ar māmiņdienas brokastīm un izcept maizītes. Tās sadega, es sagādāju mammai lieku darbu un dabūju bārienu. 

Citkārt man skolā uzdeva rakstīt sacerējumu par māmiņu. Vēl tagad atceros dažus teikumus no tā: “Mana māmiņa ir radiokorespondente, bet parasti strādā mājās. Viņa mazgā veļu, gatavo ēst un auklē [māsasdēlu] Matīsiņu.” Atzīme bija laba, taču kā mamma pārskaitās, kad izlasīja šo sacerējumu, kurā nebija pieminēta viņas literārā karjera! Viņa pati man nebija par to pastāstījusi. Salīdzinājumam – faktu, ka tētis ir dzejnieks, mamma man bija pateikusi jau četru gadu vecumā, taču ne viņa pati, ne tēvs neuzsvēra mammas darba nozīmīgumu. 

Ap to pašu laiku grāmatu sērijas Pasaules bērni trešajā gadagājumā (1967) izlasīju kanādiešu rakstnieka Stīvena Līkoka stāstu Kā mēs svinējām māmiņas dienu. Tas bija ironisks un pat sarkastisks stāsts par kādas ģimenes izbraukumu 20. gadsimta sākumā, kad Mātes dienas tradīcija vēl tikai sāka ieviesties. Stāstā tēvs ar četriem bērniem nolemj godināt māmiņu, svinot viņas dienu, taču sagatavot svētku dekorus ģimenes locekļi lūdz mātei pašai. Viņi vēlas pārsteigt māti ar izbraukumu dabā, taču vēlāk tēvs nolemj, ka būs labi, ja brauciena mērķis būs makšķerēšana. Kad pie durvīm piebrauc noīrētais auto, izrādās, ka visi tajā nesatilpst, un katrs izsaka gatavību palikt. “Beidzot tika nolemts, ka māmiņa paliks mājās, lieliski atpūtīsies un pagatavos pusdienas. Starp citu, izrādījās, ka makšķerēšana viņu nemaz neinteresē un laukā mazliet pavēss, lai gan rīts bija saulains un jauks, un tētis baidījās, ka māmiņa varētu saaukstēties, ja viņa brauktu līdzi. Viņš sacīja, ka nekad nevarētu sev piedot, ja viņš vazātu māmiņu apkārt pa pasauli un ļautu viņai smagi saslimt tai laikā, kad viņai iespējams jauki atpūsties. Viņš sacīja, ka mūsu pienākums sagādāt māmiņai atpūtu un mieru pēc visa tā, ko viņa bija darījusi mūsu labā, un viņš tieši tādēļ sagudrojis braukt makšķerēt, lai māmiņai būtu miers un klusums.” Kad pārējie atgriežas, māte ir pagatavojusi svētku pusdienas, bet mielasts aizkavējas, jo viņai nākas palīdzēt vairākiem ģimenes locekļiem pārģērbties. Neraugoties uz to, ka šai ģimenei ir kalpone (lai gan tikai viena), māmiņa ir tā, kas apkalpo visus pie svētku galda (loģiski, jo ir svētdienas vakars). Sākumskolas vecumā nemācēju analizēt stāstu nedz feministiskā diskursā, nedz saskaņā ar maskulinitātes teorijām. Tagad redzu, ka šajā vīrieša sarakstītajā darbā tēvs tiek rādīts kā galvenais liekulis, bet abi ar nokalpināto māti – kā topošu divkošu audzinātāji. Stāsta sarkastiskais vēstījums jau toreiz radīja skumju un kaunpilnu nepareizības sajūtu par pārspīlēti kariķēto, bet citādi tik reālo situāciju. 

Mana ģimene vismaz neizliekas. Jauka Mātes diena, piemēram, bija 2002. gadā, kad man pirms dažām nedēļām bija piedzimusi meita. Tā bija arī mana pirmā Māmiņu diena dēla bērnudārzā, un es noraudāju visu koncertu. Svētdienā ar ratiņiem aizbraucu uz Purvciema tirgu un nopirku mātei tulpes. Šķiet, togad Mātes diena sakrita ar mammas un māsas vārdadienu un mēs pasēdējām siltā un sirsnīgā noskaņā. 

Taču, lūk, mans 2005. gada Mātes dienas ieraksts dienasgrāmatā: “Mans rīts ir putekļains, trokšņains, galva dulla, bērni nocietušies uzbāžas, netieku galā ne ar bērniem, ne ēdienu, vismaz uzreiz ne. Gribētos kaut kur aizbraukt, bet šodien viņi bez diendusas neiztiks, varbūt pēcpusdienā.” Un 2009. gadā: “Šodien bijām māmiņu dienai veltītā izbraukumā līdz Mērsragam. Bērni uzvedās neciešami. Manī tas izraisīja pārdomas, cik gan ģimene ar nepilngadīgiem bērniem ir absurda cilvēku grupa, kurā nav iespējams ievērot nekādas individuālas intereses. Pieaugušie partneri vismaz ir viens otru apzināti izvēlējušies uz līdzīgu interešu vai viegli panākama kompromisa pamata, bet bērnu personības taču patiesībā nav nekā citādi saistītas ar vecākiem kā vien pārejošas savstarpējās atkarības dēļ. Drausmīgi ilgojos pēc jūnija nedēļām, kurās plānots doties uz Zviedrijas ziemeļiem divatā bez bērniem. Pazemojoši, bet par viņiem šai laikā rūpēsies savukārt mūsu vecāki.”

Rūpes par bērniem bija veids, kā mana māte saprata sieviešu solidaritāti. Viņa patiešām veltīja daudz laika un pūļu četriem vecākajiem no saviem pieciem mazbērniem. Kad dažkārt diskutējām par feminismu, viņa, šķiet, neticēja, ka situāciju iespējams mainīt politikas līmenī, un uztvēra to gluži vienkārši kā dzīves grūtības. Taču laikā, kad auga mani vecākie bērni, mamma labi saprata, cik ļoti man ir nepieciešams laiks bez viņiem, un ziedoja savējo. Paldies viņai par to. 

Tagad man jāaudzina tikai pastarītis, taču ir grūtāk, jo darām to ar vīru divatā bez iespējas atslābt. Ļoti gribēju rakstīt šo Mātes dienas eseju, cerēju, ka tā būs akadēmiskāka, taču attapos pāris dienas pirms nodošanas. Pēdējos mēnešos jaunākais dēls dažādu iemeslu dēļ maz iet uz bērnudārzu. Neesmu vienīgā, kas cieš no grūtībām savienot darbu un nepārtrauktas rūpes. Pēdējā gada laikā visā pasaulē parastās bērnu slimošanas papildina nepieciešamība izolēties Covid-19 dēļ, slēgtie dārziņi un skolas, karantīnas vai potenciālās karantīnas. Apgalvojums, ka pandēmija saasina sociālas problēmas, tostarp dzimumu nevienlīdzību, šajā gadā jau ir kļuvis banāls, bet ne nepamatots. 

Salīdzinot ar daudzām mātēm, man klājas tīri labi. Dzīvoju mazpilsētas privātmājā tuvu dabai, man ir iespēja strādāt no mājām, mans bērns var apmeklēt – un bieži tomēr arī apmeklē –, mazu un jauku privāto dārziņu, esmu vairākkārt saņēmusi valsts atbalstu kā radoša persona. Es apzinos savas privilēģijas. Tās man ir bijušas kopš bērnības. Lai gan uzaugu padomju laikos, mani neveda uz silīti jau zīdaiņa vecumā. Pat bērnudārza gaitas uzsāku tikai trīsarpus gados. Mamma neklausīja dakterim Spokam un ņēma mani rokās, kad raudāju. Neraugoties uz padomju dzemdību nodaļas īpatnībām, viņa varēja mani zīdīt un darīja to līdz gada vecumam. 

Pēc tam, kad biju piedalījusies Satori diskusijā par ģimeni, daži ar izbrīnu jautāja, vai es patiešām paužu neticību laulībā balstītai ģimenei kā labai formai, kur audzināt bērnus. Tā nav. Esmu šādā ģimenē uzaugusi un pieredzējusi labo, ko tā sniedz. Man pašai ir tāda ģimene, kurā esam jau izaudzinājuši divus bērnus un audzinām trešo. Man bija un ir ļoti svarīgi mani vecāki. Mans tēvs gana daudz bija ar mani kopā. Mans vīrs līdzvērtīgi uzņemas rūpes un veltī uzmanību bērniem, īpaši tagad jaunākajam. Es ļoti mīlu viņu un mūsu bērnus. 

Vienlaikus es saskatu un iebilstu pret ģimenes sakralizāciju manipulatīvos nolūkos. Ideoloģijas, kas glorificē ģimeni kā pavardu un patvērumu skarbajā pasaulē, iespējams apšaubīt, parādot, kā tās bieži vien maskē tradicionālas, heteroseksuālas ģimenes un tās mājsaimniecības patieso ekonomisko nozīmi. Marksistiskais feminisms kopš 19. gadsimta beigām saista sieviešu diskrimināciju ar šķiru apspiešanu. Arī 21. gadsimtā vairākas teorētiķes apstrīd uzskatu, ka sievietes sūtība ir kalpot ģimenei, atklājot, cik izdevīgs šis neapmaksātais darbs ir kapitālisma ekonomikai. Amerikāņu dzimtes pētniece Ketija Vīksa grāmatā The Problem with Work (2011) izvērš Silvijas Federiči esejā Wages Against Housework (1975) pausto ideju, ka kapitālismā kā darbs tiek apzīmēts tikai ražošanas darbs, savukārt darbs, kas veikts rūpēs par nākamo vai tagadējo darbaspēku, tiek pozicionēts kā mīlestības izpausme. Vīksa parāda, kā dzimtes normas, obligātā heteroseksualitāte un sievietes fiziskais un emocionālais darbs mājsaimniecībā, kas tiek manipulatīvi pasludināts par mīlestības aktu, joprojām kalpo kapitālisma uzturēšanai. Viņa raksta, ka mājās darītais sievietes darbs netiek novērtēts līdzvērtīgi algotam darbam, jo par to netiek maksāts, un vienlaikus tiek pārvērtēts, pat sakralizēts kā mīlestības izpausme, tādējādi padarot to par morālu pienākumu. Līdzīgi arī Padomju Savienībā šķietamās dzimumu līdztiesības apstākļos viltus sociālisms varēja ekonomiski funkcionēt, lielā mērā pateicoties sieviešu nestajai dubultajai nastai, viņām paralēli algotajam darbam, kas bija padomju sievietes pienākums, uzņemoties arī neapmaksātu un nenovērtētu darbu mājās, kuru nedarīt viņām patiešām neļāva mīlestība un pienākuma sajūta, bērniem tādējādi kļūstot par ķīlniekiem.

Tikko pamodās arī mans trīsgadīgais ķīlnieks, ļoti prasīgs. 

Šogad ir mana pirmā Mātes diena bez mammas. Vecākos bērnus satieku tikai ārpus telpām. Vīramāte ir slimnīcā. Saslimstība Latvijā aug. 

Neveiklā Mātes diena šoreiz ir īpaši skumja.