intervijas

— Krīze, lai sāktu no jauna

Deniss Hanovs

10/05/2021

Ja postkoloniālās sabiedrības radikāli nemainīs savu attieksmi pret minoritātēm, tad būs lemtas atkārtot koloniālo politiku pret tām.

Deniss Hanovs ir komunikācijas profesors Rīgas Stradiņa universitātē, vairāku zinātnisku monogrāfiju autors, kultūrpētnieks. Kopā ar Valdi Tēraudkalnu sarakstītā monogrāfija Asiņainā rītausma Parīzē. 1789. gada revolūcija kā mediju notikums šogad saņēma grāmatu mākslas konkursa Zelta ābele apbalvojumu zinātniskās literatūras kategorijā. Sarunā skārām ne tikai jautājumus par 1789. gada Franču revolūciju vai autora un dizainera mijiedarbību, bet arī tos, kas attiecas uz pašreizējo Latvijas sabiedrību un dzīvi tajā. 

Ilze Jansone

 

Šajā intervijā gribu parunāties par daudz ko, bet sākšu ar acīmredzamo – es arī tevi kā vienu no grāmatas autoriem apsveicu ar Zelta ābeli. Pavisam vienkāršs jautājums – cik lielu nozīmi tu kā zinātnisku darbu autors piešķir grāmatas dizainam? 

Nu, redzi, zinātne var būt jautra un kāpēc gan ne arī skaista? It sevišķi tādēļ, ka, cik es zinu no dažiem dizaineriem, bieži zinātniskas grāmatas, kuras, protams, nav īpaši populāras un komerciāli nav nekādas peļņas avots, tiek publicētas vai drukātas pēc diviem principiem – vai nu pēc atlikuma, kad paliek daži graši, un tad grāmata ir pelēka, neinteresanta, un brīžiem tiešām veidojas iekšēja estētiska pretestība to atvērt un šķirstīt. Vai otrais princips – ja ir kāds projekts, kur ir jāiztērē nauda, it sevišķi gada beigās, tad tur, kā saka, tikai debesis ir robeža. Tādas grāmatas ir neadekvāti greznas, es teiktu, kā trekna torte – ar zilu krēmu, rozā ziediem un tā tālāk. Respektīvi, pārāk saldas. Izdodot grāmatas, strādājot ar ļoti dažādiem dizaineriem, esmu pieredzējis, ka iepriekšējā grāmata – par Donu Žuanu1 – ir izrādījusies… Labi, par tekstu tagad nerunāšu, par to lai spriež mūzikas vēstures eksperti, bet grāmatas noformējums bija tāds, kas daudziem lasītājiem – protams, man nav statistikas – izraisīja sajūtu, ka grāmata pretojas lasīšanai, ka tā ir sasniegusi mākslas albuma kvalitāti un aukstumu. Es laikam esmu barbars – man patīk ar zīmuli svītrot, pasvītrot, uzrakstīt NB un tā tālāk. Bet Dons Žuans pretojas, tā man teica kolēģi, un tas ir tēlains apzīmējums. Katrai grāmatai ir arī kāds stāsts, dramatiskākais bija tas, ka katrā no grāmatas dizaineriem es biju kaut kā ļoti intensīvi iemīlējies. Respektīvi, ar katru no abām pēdējām grāmatām man saistījies gan burvīgs mīlasstāsts – principā vienpusējs –, gan lielas sāpes. Arī estētiski strīdi, kuros zaudēju ar estētisku padošanos mīlas objektam, jo es principā biju sekojis tā cilvēka estētiskajam diktātam, kurā biju iemīlējies, – vienas vienīgas kaislības apkārt grāmatu izdošanai! Pēdējā grāmatā, ja mēs runājam par dizainu, tad, ja Dons Žuāns ir auksts klasicisms, ļoti līdzsvarots, ļoti tīrs, kaut kādā veidā pat sterils, kas atkal, manuprāt, pauž dizainera būtību, tad šī pēdējā ir visai traka grāmata. Revolūcijas dizainers Daniils Vjatkins arī kolekcionē – nosauksim to pieklājīgi, pārfrāzējot no Pēterburgas krievu valodas, – jocīgas grāmatas. Šī grāmata ir jocīga tādēļ vien, ka mēs esam mocījuši gan izdevēju, gan arī, protams, tipogrāfiju. Izdevās! Redzi, tad, kad ļoti gribas, tad var piespiest izdarīt gandrīz visu! Mūsu sākotnējā ideja bija ļoti tālu no šī it kā askētiskā dizaina. Mēs gribējām saprast, kas var vislabāk raksturot revolūciju kā mediju notikumu. 

 

Un kāda ir revolūcija kā mediju notikums? Kāda bija sākotnējā iecere? 

Mēs šeit nerunājam par kādu 135. versiju par Franču revolūcijas notikumiem, jo tas nav bijis mūsu uzdevums. Protams, arī šeit bija zināma perversija, jo Latvijas mūsdienu vēstures telpā un pētniecībā nevienu neinteresē Franču revolūcija. Ir jābūt absolūti neadekvātam, lai par to rakstītu, bet mēs konstatējām, ka pēdējā grāmata par šo tēmu bija izdota 50. gadu sākumā, ar atbilstošu retoriku un patosu. Bija viens mazs, plāns rakstiņš 90. gadu sākumā, kur apstrīdēja jēdzienu “Lielā Franču revolūcija”, kas ir, protams, padomijas leksikas mantojums. Tad mēs sapratām, ka gribam par to rakstīt, un tad arī bija jautājums – kā mēs grāmatu noformēsim? Šis periods bija piepildīts lielākoties ar rakstiskām komunikācijas formām – un arī vizuālām –, kas iekļauj sevī brošūras, pamfletus, karikatūras, arī pornogrāfisko karikatūru, un dzejoļus un lugas arī… Tad sapratām, ka apkārt veidojas skandāla kultūra, principā mēs varam redzēt, ka absolūtisms kā rituāla, simboliskā telpa ir beidzies jau krietni pirms 1789. gada. Turpat Parīzē burtiski blakus karalim Palerojālas pilī bija tipogrāfijas kafejnīcas, kur varēja gan iedzert šokolādi, gan arī dabūt pēdējo erotisko pamfletu par Mariju Antuaneti un viņas žurnālistu izdomātām seksuālām izklaidēm. 18. gadsimta noslēguma gadu desmiti ir ārkārtīgi erotizēti, ļoti jutekliski – un de Sads ir tikai varbūt tā filozofiskākā kvintesence –, ir plaši izplatīta pornogrāfiska literatūra, pornogrāfiski zīmējumi, gravīras un tā tālāk. Ir Apgaismības pārstāvju erotiskā dzeja (man, piemēram, ir dzejas krājums, kurā Voltērs ir rakstījis ļoti pikantu dzeju). Respektīvi, mēs zinām, ka revolūcijas sākums ir skandāls, piparots skandāls, un mēs sākumā gribējām grāmatu veidot kā dzelteno presi, nosacīti kaut kādu žurnālu Kas Jauns vai Privātā Dzīve. Ļoti raibu, tādu pretīgu. Mēs pat gribējām tādu papīru, kas ātri saburzās. Bet tad notika tā, ka Latvijas alus darītavas mums palīdzēja sākotnējo ideju radikāli mainīt. Daniils bija atbraucis uz Rīgu, turpinot Pēterburgas tradīciju, kur līdz dziļai naktij mēs staigājām no viena bāra uz citu, mēs, protams, arī Rīgas bāros meklējām iedvesmas avotu alternatīvam dizainam. Iedvesmas avots tika atrasts Labietī septembra sākumā. Mēs pasūtījām visdramatiskāko versiju, proti, alu Ragana, kas, man liekas, bija kaut kur ap 9, 11 vai pat 14 grādiem – kaut kas ļoti bīstams. Un sapratām, ka ļausimies radošai plūsmai kopā ar alu. Beigās, šīm divām plūsmām savienojoties, mums tapa ideja, kas it kā ir ļoti primitīva un kas varētu rasties mazliet neskaidrā galvā, – nu kas tad mums šķiet visasākais, piedod par kalambūru, revolūcijas simbols? Protams, giljotīnas nazis! Tad mēs domājām, kā varētu vienkārši nogriezt tos 35 grādus no vāka. Tā kā Daniils nav tikai dizainers, bet, man šķiet, ka pat primāri mākslinieks, ilustrators, tad viņš arī izveidoja parūku, kas it kā ir bīstami tuvu giljotīnai. Tas, protams, ir vēsturiski neprecīzi, jo parasti parūkas tajā brīdī noņēma. Grāmatas nodaļām tapa atbilstoši neogotiski zīmējumi, jo Daniils ir izaudzis muzikālā un dzejiskā kultūrā. Tu jau zini, ka es esmu tas, ko krievu valodā sauc par botāniķi, – nav nekādas saiknes ar zinātni, drīzāk ar dzīvesveidu. Bet Daniils ir huligāns, un kaut kā sanāca, ka biju iemīlējies šajā huligānā vēl Pēterburgā. Tas viss no manas puses bija ļoti kaismīgi un, protams, ļoti stulbi un operai līdzīgi, bet mums izdevās to pārdzīvot un saglabāt draudzību, kuras pamatā ir arī visādas trakas idejas. Tagad top vēl viena grāmata ar viņa zīmējumiem – par operas vēsturi jauniešiem. Tā nu mēs sapratām, ka ļoti to [giljotīnu] gribam, un pārējais bija detaļas. Un tad mans uzdevums bija mocīt izdevēju – Ingrīdu Segliņu, kurai piemīt tāds veselīgs avantūrisms un ticība arī radošajam garam. Pēc aptuveni pusstundas ilgas sarunas es pierunāju viņu riskēt un atbalstīt šo dizainu. Kamēr vēl Daniils bija šeit, mēs aizgājām uz Jelgavas tipogrāfijas pārstāvniecību. Sākumā viņi bija šokēti, bet tad parādījās jautājums: “Vai mēs varam?” Arī viņiem šī grāmata bija eksperiments. Jāatzīst, ka tagad, jau bez traucējoša mīlas fona, es tiešām sajūsminos, par to, cik alegoriska domāšana ir šim mākslinieciskajam huligānam. Turklāt viņš ir grāmatas maketētājs, kurš neprot latviešu valodu, – es principā devu viņam kopsavilkumu par katru nodaļu, stāstīju, un viņš no tā ir veidojis ļoti dziļus zīmējumus. Daniilam ir izteikti alegoriska, kopsavelkoša domāšana – piemēram, pītais grozs un Burbonu profils – tā ir nodaļas kvintesence. Drīzāk tā varētu būt jau gāztā Luija XVI biste, kas ir arī simboliski, jo grozā ir drīzāk sistēma, nevis atsevišķs cilvēks.

 

Faktiski grāmata ir par to, ka revolūcija ir notikums, kas atspoguļojas sabiedrības kultūrā. Tu minēji vārdu savienojumu “skandāla kultūra”. Vai tu vari mazliet paskaidrot, varbūt jau skatoties tādā perspektīvā, – vai ir kaut kas, ko mēs no franču revolūcijas, no skandāla kultūras franču revolūcijas atspoguļojuma varam iemācīties?

Es domāju, ka pirmais piemērs ir 20. gadsimta sākumā Krievijas impērijas beigas. No tā pat tiem, kas netic nekādai mistikai vai predestinācijai, jau vajadzētu būt tā saucamajām “skudriņām [pār kauliem]”. Jo principā ir viens pret vienu. Viens pret vienu no abām pusēm, jo arī boļševiki ir izmantojuši Franču revolūcijas simboliku – viņi sevi historiogrāfijā ievietojuši par jakobīņu mantiniekiem – “Nākamo nodaļu tagad rakstām mēs 1917. gadā”. No otras puses, no monarhijas puses, ir apbrīnojama spēja neredzēt realitāti. Arī, teiksim, monarhu kvalitāte – Krievijā bija mazliet citi apstākļi, reliģiskais misticisms, slimais troņmantinieks, dīvainais Rasputins. Tāda ļoti slāviska versija, pareizticīgais, histēriskais misticisms. Bet kāds aklums! Arī propaganda pret Nikolaja II sievu – 18. gadsimta stāsts par to, ka Marija Antuanete ir Austrijas spiedze, bet 1917. gadā – Vilhelma II spiedze, jo abas dinastijas bija rados. Un karaliene Viktorija bija, tā teikt, Eiropas vecmāmiņa. Vilhelms ir bijis viņas mazdēls, Aleksandra bijusi viņas tuva radiniece. Paralēles ir diezgan šausminošas. Tas, ko mēs varam iemācīties, – mēģināt saredzēt, kur Franču revolūcija sākās. Franču revolūcija ir valsts funkcionēšanas bojāeja. Tā ir mazspēja, kas attīstās un progresē, un beigās – šeit es veidotu tiltu uz mūsdienu sabiedrību Latvijā – beigās slimais organisms tāpat iet bojā, tas ir skaidrs, tikai laika jautājums. Nekas pēkšņs nav bijis. Ekonomikas vēsturnieki var parādīt Amerikas kara ietekmi uz franču budžetu. Kas ir interesanti – Luija XIV reliģiskā politika aptuveni 150 gadus pirms tam, ar to, ka viņš ir atcēlis Nantes ediktu un ir atņēmis protestantiem pilsoniskās tiesības paust savu reliģiju, sekmē to, ka minoritāte masveidā emigrē uz Brandenburgu utt. Tas ir atmaksājies nosacīti ar divtik augstām likmēm (kredītiem karam starptautiskajā finanšu tirgū), nekā tas ir bijis protestantu Anglijai. Ir liecības, ka Anglijai protestantu finanšu tirgū likme bija nosacīti zem 6%, Francijai tai pašā tirgū 10% un pat vairāk. Kas bija pamatā? Tie paši reliģiskie konflikti un kari. Tā ka Luijs XIV, izveidojot Versaļu, ir izveidojis arī kapenes Burboniem. Tas, ko mēs varam iemācīties, – kā ir jāpamana sociālo tīklu, forumu un funkcionēšanas mazspēja. Ja mēs skatāmies uz padomijas beigām… Ir vairāki pētījumi par to, ka tas bija noguris laikmets, noguruši bija cilvēki, nogurusi pati vara, nefunkcionēja virkne tā saucamo asinsrites elementu. Tas viss beidzās triju dienu laikā ar pēdējo lēkmi – puču. Es domāju, ka gan tev, gan man ir paveicies, ka mēs apzinātā vecumā bijām sapratuši, ka tas, kas šķiet stabils, tāds nav. Kurš tad būtu domājis, ka PSRS neilgs vairāk par 80 gadiem? Tas viss beidzās triju dienu laikā. Tas pats arī ir bija Francijā – desmit gadsimtu garumā izveidota feodāla sistēma bez mazākās vēlmes reformēties sabruka trīs mēnešu laikā – no 1789. gada 5. maija līdz 26. augustam. Viss – feodālisma vairāk nav! Mēs redzam, ka Lielbritānijai toreiz izdevās izvairīties no politiskās katastrofas. Es domāju, tā ir lielākā mācība – pamanīt, ka sabiedrība slikti funkcionē. 

 

Kā tev šķiet, kādi esam mēs, pašreizējā Latvijas sabiedrība? Tu dzīvo un strādā gan Vācijā, gan Latvijā, tev ir pietiekami plašs skatījums. Kā tu redzi mūs kā pašreizējo sabiedrību, arī no kultūras aspekta? 

Redzi, tā sanāca, ka kopš 2003. gada, kad es biju Sorosa fonda stipendiāts – viens no tiem, kurus pēc tam stigmatizēja, – es ieguvu ļoti daudz informācijas, mūsu sadarbība nebija veiksmīga, bet pieredze bija ļoti interesanta. Kopš tā laika es komentēju, novēroju, visdažādākajos veidos piedalos Latvijas sabiedrības procesos, un tādēļ es varu atskatīties uz dinamiku gandrīz 20 gadu perspektīvā. Esmu bijis dažādās lomās – cilvēks, kurš raksta politikas plānošanas dokumentus, tad kļuvu par ierēdni, sešus gadus nostrādāju Integrācijas sekretariātā, tad biju vienā nevalstiskā organizācijā, Cilvēktiesību centrā, sešus gadus pārstāvēju vācu sociāldemokrātisko fondu, kas īstenībā politiski ir bijis ļoti neitrāls. Tad strādāju Lipkes memoriālā, kur pieskāros arī vēstures politikai, un visu laiku rakstīju, komentēju. Var bezkaunīgi teikt, ka zināmā mērā esmu arī mediju cilvēks. Diagnoze no manas puses būs diezgan skarba. Es uzskatu, ka Latvijas sabiedrības vairākumam nav vajadzīga ideja par demokrātisko, tiesisko Eiropas liberālo kultūru. Latvijas sabiedrības vienai daļai, kura ir cietusi no iepriekšējā režīma, tiek piedāvāts diskurss par mūžīgo brūci, kurai kreveles nav un nebūs, jo tas tad būtu bīstami politiķiem. Okupācija netiek analizēta un pārstrādāta, bet tiek kopta kā sāpju, skumju, baiļu un naida avots. Varbūt tu atceries, pirms dažiem gadiem es veidoju publisko notikumu Anglikāņu baznīcā 8. maijā un vēlāk LTV7 – tur es par atmiņu dialogu esmu visu izteicis. Labi zinu, ka joprojām ir daudz cilvēku, kuriem riebjas manā dzimtā valoda, tāpēc ka trauma ir stiprāka par viņiem, jo nav apstrādāta. Ja trauma ir individuālā līmenī, mēs ejam pie terapeita, mēs kaut ko ar sāpēm darām. Vāciešiem ir jēdziens Vergangenheitsbewältigung, tātad tikt galā vai pārvarēt pagātni, burtiskā nozīmē. Latvijas sabiedrībā mēs to nedarām – nav ne institūtu, ne politiskas gribas, ne sabiedrisku diskursu, nekā. Pie mums tagad ir, piedod, tāpat kā anekdotē: “Kāpēc jūs putekļus zem paklāja slaukāt?” – “Nē, kāds paklājs? Mums nekāda paklāja nav, mums to komunisti ir nozaguši!” Tāpat arī pie mums – nemanot norisinājās okupācijas banalizācija. Okupācija nekur nav pazudusi, tā ir un paliks staļinisma noziegums. Tikai tā to var traktēt, ja mēs raugāmies no Eiropas kopīgās vēstures un atmiņas politikas viedokļa. Tas, ka tagad Krievijā noziedzīgs diktators tiek pārvērsts par varoni, tā ir Krievijas sabiedrības traģēdija, jo ir skaidrs, ka, pēc Brodska pareģojuma, viņi ir spiesti par to maksāt ar visu savu dzīvi un ar savu brīvību. Pie mums tomēr ir demokrātiskais plurālisms, ir priekšnoteikumi ar traumu strādāt, bet politiskās gribas nav. Tādēļ visu laiku ir tie 50 okupācijas gadi. Interesanti, ko mēs darīsim, kad būs 50 gadi pēc okupācijas? Nāksies kaut kā to izstiept un pagarināt. Tas ir tāds purvs, avots, no kura var visu ko smelties – var triumfāli iebraukt Saeimā, var gadu desmitiem uzturēt ksenofobisku, izslēdzošu diskursu pret cilvēkiem, kuri, protams, ir daļa no PSRS režīma pēc fiziskām pazīmēm – nepilsoņi un tā tālāk. No otras puses, valstisko domāšanu, par kuru mēs tik ļoti aktīvi runājam, vajadzētu veicināt citādi. Es domāju, ka 90. gados trauslā ģeopolitiskajā situācijā nepilsoņu fenomens ir bijis ļoti smags, bet pareizs lēmums. Bet tagad ir 2021. gads, un mums joprojām ir aptuveni 11% cilvēku, kas vienkārši sēž mājās un skatās, kā citi piedalās procesā ar nosaukumu “demokrātija”, kas viņiem principā ir sveša. Kurā virzienā viņi skatās, lai katrs padomā pats. Statistika rāda, ka viņi vairāk izvēlas Krievijas pavalstniecību. Komiskais un skumjais ir tas, ka šī banalizācija caurstrāvo visu Latvijas sabiedrību. Groteskākā un komiskākā izpausme ir vakcinācijas izvēle – Sputnik ir “mūsu”! Nav pārbaudīts, nav sertificēts, mēs slīkstam dažādu citu vakcīnu piedāvājumā, bet vienalga, ar kuru krievvalodīgo es runāju, – Sputnik! Tas vairs pat nav smieklīgi, bet skumji. Vakcīnas izvēle ir simbolisks turpinājums mūsu sašķeltībai. Protams, visu laiku tiek turpināts par to, ko pētnieki sauc par nedrošu vairākumu – ir nervozais impulss, ka mēs esam apdraudēti. Padarīt valodu par iekļaujošu neviens netaisās. Valoda cilvēku iztēlē un nostāstos, fantāzijā ir soda sistēma, valoda ir simboliska vajāšana, jo apziņā viss jau palielinās un mainās. Beigās sanāk, ka latviešu valoda ir traumatisks, skumjš stāsts, eksāmenu, kategoriju, pārbaužu sodu, sodu un sodu stāsts. Tādā veidā es ar skumjām, ar šausmām konstatēju, ka šī ir sistēma, kas veidojas par biotopu. Nacionāļiem ir vajadzīgi aizdomīgi krievi, viņiem ir vajadzīga neanalizēta un neizsāpēta okupācija, viņiem ir vajadzīga latviešu valoda kā sodu sistēma. Un mēs nonākam pie tā, kas, manuprāt, ir Aizspogulija. Kas būtu jādara citādi? Normāli būtu tieši tas, ko mēs nekad neesam izdarījuši. Man ir Vācijas pieredze, kur redzam unikālu iespēju atteikties un nodot arhīvā romantisko 19. gadsimta nacionālismu, kas ir nācis tieši no Vācijas un pie mums ir pamatīgi aizkavējies. Tur sabiedrība visaugstākajā elites līmenī tiek pasludināta par iebraucēju vai migrantu sabiedrību. Tā ir, pirmkārt, spēja satikties ar realitāti, ko mēs nedarām, mums tas randiņš nekad nav noticis, nekad kopš 90. gadu sākuma. Otrkārt, vācieši sekmē iekļaujošu sabiedrību arī ekonomisko apsvērumu dēļ, jo Citādais, kas kļūst par daļu no mums, ir arī potenciāls. Humānisms labi savijas ar spēju dot pienesumu sabiedrībai, tādēļ Vācijas ekonomika joprojām, pat tagad, pēc pandēmijas gada, ir viena no stiprākajām. Trešais aspekts – ir skaidrs, ka migrantiem būs lemts palikt Vācijā, un tādēļ viņiem jābūt daļai no šīs sabiedrības. Ko darām mēs? Stūrgalvīgi sēžam etnogrāfiskajā muzejā ar piecus metrus augstu žogu apkārt un domājam, ka, ja mēs tur paslēpsimies un aizvērsim actiņas, globalizācija pāries. Jautājums ir par to, cik lēni, cik dārgi, cik slikti mēs būsim spiesti reaģēt uz globalizāciju. Sekas nacionālisma diskursa dominantei ir tādas, ka mums ir stabilais, ksenofobiskais sabiedrības vairākums, kas ir uzņēmis un īsteno naida vēstījumu, kuru gadu desmitiem bezatbildīgi izplata politiķi. Īslaicīgi tas ir ļoti produktīvi. Žēl, ka mums nav bijušo partiju kapsētas, tur noteikti viss kaut kas mētātos – kāds pat uz balta un nu jau beigta zirga, tur būtu atrodama vesela galerija, kurā daudzi ieguvuši īslaicīgu varu, pateicoties ksenofobijas vēstījumam. Lielākoties politiķi tiek Saeimā ar histēriju, ar bailēm un, protams, ar ienaidniekiem uz plakātiem. Pāri visam ir tautiskais romantisms, kam, manuprāt, ir vieta Latvijas Universitātes institūtos vai attiecīgajos muzejos, bet ne valsts politikā. Izrādījās, ka mums brīvības un demokrātijas, un Rietumu kultūras vietā, kas nav tikai svētki, dotācijas vai konfektes, ir asorti no tautiskā romantisma, no savām nepārvarētajām sāpēm, jo mums patīk sāpes, pie vainas noteikti ir kāds cits, bet mūžīgais upuris esam mēs. Tādā situācijā ir skaidrs, kāpēc mūsu sabiedrībā kaut cik jūtamā apmērā neizplatās tādas idejas, kas īsumā raksturojamas kā liberālisma kultūra, ieskaitot arī minoritāšu tiesības. Jo izmocītais, bailīgais un neirastēniskais vairākums uzskata – ja kāds grib sev lūgt vai pieprasīt demokrātiskā sabiedrībā īstenot vienlīdzību, tad šis citādais nāk un atņem manu mantu, manas tiesības. Tas, ka, jo vairāk cilvēku, kas bauda tiesības, jo veselīgāka ir vide, tas mūs neinteresē. Mēs esam narkotiskā, ilgstošā sapnī, kas, protams, kādreiz beigsies. Un tad ir arī jautājums, ko es minēju sakarā ar Franču revolūciju. Mēs šeit redzam labēji radikālu stūrgalvību, apsēstību ar romantisko eposu stāstiem, un ar gadiem bailes no realitātes kļuva par apsēstību, līdz ar Levitu tautiskais romantisms kļuvis par simbolu – par mantru, kas ļauj neredzēt neko citu un citādo apspiest, apklusināt. Tautiskums bez visu līdzdalības ir tukša forma. Valoda bez atbalstoša, iekļaujoša vēstījuma ir tikai gramatika, kuru var izmantot utilitāri, bet būs iekšējā pretestība, un smagākais, arī ierēdniecībā dažādās nozarēs politiskā elite neļauj monitorēt politisko realitāti, saprast un apjēgt, kas un kur nefunkcionē. Principā diemžēl jāsaka, ka mēs strauji tuvojamies padomijas trafaretiem un pašu veidotām fantāzijām, ka viss ir labi, ka esam veiksmes stāsts. Šo tēmu pabeigšu ar kāda postkoloniālisma pētnieka frāzi  – ja postkoloniālās sabiedrības radikāli nemainīs savu attieksmi pret minoritātēm, tad būs lemtas atkārtot koloniālo politiku pret tām. Un mēs to arī darām. Uzspiest, sodīt tā vietā, lai veidotu iekļaujošu vēstījumu. Iekļaut nenozīmē sagatavot sev piemērotus iepakojumus. Iekļaut nozīmē iekļaut citādo un ļaut viņam arī tādam pastāvēt. Vēl, protams, no padomijas esam iemācījušies atrakstīties – arī Eiropas starptautiskajām organizācijām. Es arī ierēdniecībā noslēguma posmā rakstīju visu, kā vajag. Tālaika ministram bija absolūti nospļauties uz integrācijas procesu, un arī Pirmajai partijai, jo projekts nenesa augļus, un Sekretariātu  samainīja pret sīknaudu, atrunājoties ar budžeta taupības programmu, bet mēs jau bijām sagatavojuši programmas projektu, kas varēja atbalstīt mazākumtautības. Tas, ko redzam arī Tukuma situācijas kontekstā, saistībā ar partnerattiecību likumu, ar augošo ksenofobiju pret bēgļiem, ir ļoti nopietnas sabiedrības sociālās solidaritātes disfunkcijas. Šeit neko labāku par Ernesta Renāna citātu pateikt nevaru – sociālā dzīve un patriotisms tiešām ir katras dienas plebiscīts. Es gribu iesaistīties valstī, bet nevis romantiskajā upurēšanās stilā, es to darīšu tāpēc, ka sabiedrība iesaistās manī, atzīst un ciena mani un manu patību un brīvību. Ka tā dod man tiesības būt tādam, kāds esmu. Ka es varu ar savu dzīvesbiedru neatkarīgi no manas identitātes būt līdztiesīgs. Gribu – precēšos, negribu – ne. Pie tam skumjākais ir tas, ka tā ir tāda apsēstība ar ienaidnieku, – partnerattiecību likums ir arī daudziem heterocilvēkiem akūti vajadzīgs. Bet, nē, mums ir vajadzīgs laulību institūts starp vīrieti un sievieti, un ar to mēs domājam, ka mūsu pasaule būs stabila. Skumji, ļauni, ļaunprātīgi, bezatbildīgi, jo sekas būs ilgstošas. 

 

Tu jau minēji šo atslēgvārdu, kas attiecas uz partnerattiecību jautājumu, – “kaut ko atņemt”. Pēdējos gados – varbūt tāpēc, ka dzīvoju savā burbulī vai tamlīdzīgi, – man bija šķitis, ka visa šī situācija lēnām uzlabojas. Līdz konkrētam notikumam pagājušā gada rudenī es domāju – cilvēkiem taču vairs neuzbrūk, vai ne. Domāju, ka būs arī partnerattiecību likums, – tik daudzi LGBT pāri, es tai skaitā, ir noslēguši partnerattiecības ārzemēs, un valsts taču vismaz varētu juridiski atzīt šīs attiecības. Bet, pēdējā laikā sekojot līdzi diezgan baisajai retorikai, lielākais šoks bija uzbrukums tev. Jāsecina, ka tomēr radikalizējamies. Pastāsti, vai tu vispār jūties droši dzīvot šajā valstī? 

Labi, pastāstīšu. Es arī biju 2005. gada praidā, ārā ļoti, ļoti tuvu, – negāju gājienā, jo toreiz biju ierēdnis un mums tas bija liegts, bet biju kopā ar kolēģi no departamenta turpat ļoti tuvu, jo, protams, arī to apsprieda integrācijas sekretariātā un konsultējās, un tā tālāk. Es redzēju visu to naidu – piektais gads, pirmais praids. Ir skaidrs, ka tādā sabiedrībā, kāda mēs bijām toreiz un esam joprojām, neko citu nebija iespējams gaidīt. Pēdējo praidu tik daudzi arī no LGBT kopienas slavina, bet man jāsaka, ka laikam esmu no bērnības tāds pesimists un skumjš, jo es redzēju drīzāk vēlmi aizmirsties. Protams, ja visā garumā ir žogs, ir policisti, jo tur piedalās vēstnieki un kultūras atašeji, un tā tālāk. Uz mirkli tur varēja justies droši, atslābt un priecāties, kioski ar saldumiem un tā tālāk. Tajā laikā arī mans dizainers bija šeit, Rīgā, un mēs ar viņu nebijām iekšā, bijām ārā. Tādēļ bijām tuvāk tiem, kas novēroja, no frizētavām, no ēdnīcām, no kafejnīcām. Un tas, ko es dzirdēju, protams, nav nekas sociāli reprezentatīvs, īsais kopsavilkums: “Perversi dīvaiņi, jocīgie, grēks.” Svarīgākais jau ir tieši tas, ko runā šie cilvēki, jo, ja ir šāda ksenofobija, nekāds atzīšanas un pieņemšanas process nenotiks pat ar vislabāko likumdošanu un vissuperīgākajiem praidiem. Kad šeit būs kā, piemēram, Berlīnē? Vēlīnā pēcpusdienā braucot uz bibliotēku, metro pieturā – nav tur ne policistu, ne drošībnieku, nekā, vienkārši divdesmit cilvēki gaida metro vilcienu – redzu vienu geju pāri, kas acīmredzami tik tikko ir iemīlējušies – viņiem tik ļoti jābūt kopā, jāskūpstās un jāpieskaras, tāda pirmo mirkļu burvestība. Viņi arī to neslēpj, un tas ir mīļi un jauki, tikpat jauki, kā tas ir, teiksim, puisim un meitenei vai divām meitenēm, tas ir brīdis, kad ārkārtīgi gribas būt kopā arī taktili. Un man automātiski bija par viņiem bailes, domāju – kas tagad būs? Nē! Kāds lasa avīzi, kāds čāpo, mamma ar diviem bērniem staigā viņiem apkārt un runā par to, ka nedrīkst lācīti ar netīrām rokām aiztikt. Absolūta sadzīve! Neviena vardarbības vārda. Latvijā – es nezinu, kas no viņiem būtu palicis pāri. Verbāli, un tagad mēs arī redzam – fiziski. Te nu ir tie augļi, kuri krāti gadu desmitiem, un es nekad nepaguršu to stāstīt – lūdzu, ieskatāmies Saeimas stenogrammās, kad mēģināja apspriest partnerattiecību likumu. Ja mēs pieņemam, ka to vēl necenzē un nefotošopē, tad varam redzēt konkrētus uzvārdus un konkrētu retoriku, kas ir klasiska naida runa. Skaidrs, ka simboliski daudziem deputātiem uz rokām ir šo cilvēku asinis – un būs vēl diemžēl. Jo komentāri kādā brīdī materializējas. Un arī tagad politiskās elites retorikā nebija nevienas runas – es neesmu dzirdējis –, ka homofobija būtu nosodāma. Nebija nevienas atbalstošas replikas, pat “homo” netika lietots. Viss tāds puķains – dažādas identitātes, un mēs pret naidu. Tā visa ir bīstama liekulība, jo cilvēki arī verbāli netiek pieradināti pie Citādā tiesībām. Protams, es atzīšos, dažādība un tolerance arī ir ideoloģija. Bet tā ir laba ideoloģija, jo ļauj pastāvēt jebkuram. Tā dod drošību un patiesībā, ja mēs runājam Satversmes valodā, arī laimi. Latvijā raksturīgā naida valoda – “no gejiem brīva telpa” – ir vēsturiski visai tuva atsauce uz nacistu režīma valodu, kas vajāja LGBT kopienu. Un politiķi labi zina, ko lieto, tāpēc Nacionālā apvienība, manuprāt, ir bīstama Satversmes un demokrātijas kultūrai. Pētnieciskajā žurnālistikā pierādīts, ka viņiem ir cieša sadarbība ar britu neonacistiem. Viņi var ātri diskvalificēt medijus un vērst pret tiem represijas. Viņi arī vairo naidu. Ir sakāmvārds – “кто сеет ветер, пожнет бурю”. Ja mēs domājam, ka naids, kas ir universāla visatļautība, nepārvērtīsies par ieroci pret latviešu jauniešiem kādā rajonā vai pret ebrejiem, kas, protams, būtu arī liels starptautiskais skandāls, vai pret latviešu politiķiem, tā ir liela kļūda un naivums, jo naids un vardarbība ir vērsta pret visiem. Patlaban Latvijai ir tāds tumšais laiks, jo parlamentā nav nevienas partijas, kas varētu reprezentēt Eiropas demokrātiskās un liberālās vērtības. Viens mēģinājums, tā teikt, mira dzemdībās, respektīvi, Attīstībai/Par. Viņu alianse ar Nacionālo apvienību ir katastrofa un zināmā mērā vēlētāju politiskā prostituizācija. Vācijas parlamentārajā kultūrā deputāts, kas lieto “no gejiem brīva telpa”, pēc stundas būtu pazudis politiskajā pagātnē. Vai tiešām kāds naivi tic, ka ģeopolitiskas krīzes vai ideoloģiskās manipulācijas situācijā apspiestas un izslēgtas grupas iesaistīsies un sargās, palīdzēs pārvarēt krīzi? No kāda ļoti gudra un intelektuāla ebreja šeit, Latvijā, dzirdēju frāzi: “Zini, galvenais ir paspēt nopirkt biļeti uz Berlīni.” To teica jauns cilvēks, kas ir ļoti perspektīvs pētnieks, skaidrā prātā – un tā ir ļoti skumja diagnoze šai sabiedrībai. 

 

Un kāda ir policijas atbilde par uzbrukumu tev? Tas taču arī ietekmēja tavu sajūtu par drošību Latvijā? 

Pirmkārt, es konstatēju, cik ļoti bezpalīdzīga un vārga ir mūsu policija. Bija komiski, ka tad, kad visu biju sarakstījis ar roku, pēc dažām nedēļām mani aicināja to visu palīdzēt atšifrēt nākamajai izmeklētājai. Kaut kāds Gogoļa stila skrīveris sēž! Bet tas vēl nav viss – tika pieprasītas arī manas mākslinieciskās dotības, jo vajadzēja uzzīmēt notikuma vietu, un es vienreiz, plaši zīmējot, nevarēju iekļaut tramvaju, kas brauca perpendikulāri, – nācās zīmēt no jauna! Nav nekāda dežūrdatora, kurā būtu kāda, nezinu, veidlapa, kurā var visu piefiksēt, un tad nākamajam izmeklētājam jau gatavs fails. Pie tam galvaspilsētā! Kopš tā laika man nav nekādu ziņu, nekā. Patiesībā mēs esam izšķīrušies ar šo cilvēku, bija ļoti smags posms, un tas viss ir bijis kaut kā nenozīmīgi. Es konstatēju, ka varu būt diezgan drosmīgs, jo es aizsargājoties turēju ciet kioska durvis, vienlaicīgi mierinot pārdevēju, kura bija gandrīz bezsamaņas stāvoklī. Beigās es arī atkopos tiktāl, ka aizgāju un nopirku tos ziedus, kuru dēļ bijām tai kioskā, jo manam bijušajam draugam patika konkrēti ziedi. Es pat izgāju no kioska, jo gribēju zināt, kas ar viņu notika. Tad arī konstatēju, ka blakus drosmei var būt arī bailes. Ne man, bet viņam. Un bailes var izpausties skumji un nejauki. Un tad, protams, es pieredzēju arī milzīgu mediju vilni, ko es mēģināju izmantot, kā es teicu arī vienā no intervijām, tieši tādiem cilvēkiem, kas cietuši Tukumā un cietīs, teiksim, Ainažos, Skrīveros, Rēzeknē, visur kur. Tas ir tikai laika jautājums, jo pēc būtības skaidrs, ka tikai Rīgas anonimitātē geju pāris puslīdz varētu izdzīvot. Protams, man bija arī īslaicīgas sekas, jo man bija bail pastaigāties tur. Bailes piezagās trešajā, ceturtajā dienā. Sākumā biju uz viļņa – mediji, mediji, ministru atbalsts… Mani patiešām ļoti aizkustināja manas universitātes rektora atbalsts. Es zinu, ka ārstu vide ir diezgan konservatīva, bet viņš mani ir atbalstījis savā feisbuka kontā, un tas nebija kaut kāds tāds rituāls žests. Tagad, kad atbraucu no Berlīnes, kas ir patiešām ļoti brīva pilsēta, pirmās dienas pēc Tukuma traģēdijas es, piemēram, pamanīju, ka man ļoti nepatīk, ja kāds cieši iet aiz manis. Kaut arī tagad ielas ir ļoti tukšas, salīdzinot ar Berlīni. Es dzīvoju centrā, ļoti mazā, skaistā ielā, nevis Maskavas priekšpilsētas Doles rajonā. Domāju par to, cik sāpīgi un skumji ir daudziem jauniem cilvēkiem. Bija kāds posms, kad vairāk biju studentu vidē, arī LGBT studentu vidē, un es redzēju, cik daudzi no viņiem cieš no depresijas. Viņi ar depresiju ir izauguši no bērnības. Ar vardarbību, ar dzērumu ģimenēs. Cik daudzi no viņiem nevar atļauties terapeitu, arī zāles, nevar atļauties studijas. Viņi to visu gremdē alkoholā. Tie nav divu triju cilvēku likteņi, ko es būtu novērojis kādā bārā. Vienlaicīgi es arī redzu daudzos izteiktu pilsonisku drosmi. Arī drosmi, kas izpaužas politiskā līdzdalībā. Man ļoti nepatīk iet uz mītiņiem, masveida notikumi man ļoti nepatīk. Es vienreiz, pirmoreiz, aizgāju kopā ar Lolitu (Tomsoni I. J.) protestēt pret ierobežojumiem ziedot olšūnas un gandrīz nokavēju. Starp citu, interesanti, takša vadītāja bija sieviete, un viņa teica: “Nu ko tad jūs tā? Vienreiz ejat protestēt un pat to nokavējat.” Bet es biju tur un uzstājos ar intelektuālu un dīvainu plakātu “1984”. 

 

Kā tev šķiet, vai mēs varam mainīt sabiedrību, vai tas vispār ir iespējams, ja rēķināmies ar visām stigmām, kuras tu uzskaitīji, ar visu, ko esam pastūmuši zem paklāja? Ko vispār iespējams darīt?

Arī feisbuka kopienā, kas, protams, ir vēl viens no burbuļiem, es redzu daudzus jaunus, drosmīgus cilvēkus. Pagaidām gan neredzu, kas varētu viņus sapulcināt un veidot vēlētāju kodolu partijas ietvarā. Jo partijai ir vajadzīgi arī vēlētāji. Šeit mēs arī jūtam kluso masveida emigrāciju, par ko, protams, neviens negrib runāt. Politiķi runā par diasporu, kas noteikti sadzirdēs mātes Latvijas balsi un tūlīt, tūlīt atgriezīsies. Bez ironijas, mēs redzam, ka daudzi drosmīgi un gudri cilvēki ir izceļojuši. Mums principā ir sabiedrības mazspēja, zināmā veidā arī politiska mazspēja liberālismam. Ideālā gadījumā mums būtu vajadzīga tāda vācu un franču 1968. gada studentu revolūcija, nemieri. Lai studenti un strādnieki solidarizētos, lai solidarizētos dažādas minoritātes un kopīgi pieprasītu līdztiesību visiem, tiesības būt tādiem, kādi esam. Bet strādnieku mums nav un daudziem studentiem ir jāstrādā. Ir svarīgi, lai minoritārās grupas savstarpēji solidarizētos. Bet solidaritāte mums joprojām smaržo pēc padomijas, mums pat nav īsti efektīvu un ietekmīgu arodbiedrību, pašreizējās ir tāds relikts, kas brauc uz konferencēm un principā neko nedara. Skolotāju vai pensionāru arodbiedrības un federācijas ir bezspēcīgas – tikko ierodas ministrs, aizmirst prasības un dāvina ziedus ar trīcošām rokām, jo amatpersona vai uniforma ir atnākusi. Mums ir vajadzīga cenzūra, mums ir vajadzīga krīze. No medicīnas labi zinām, ka krīze ir tāds ceļš – vai nu atveseļojas, vai mirst. Cerams, ka tomēr atveseļojas. Vairākos romānos krīze ir arī tāds pats pārvarēšanas un pārvērtēšanas posms. Mums ir vajadzīga krīze, politiska vai arī humāna krīze, lai mēs saprastu, cik ilgi ignorējam dažādu grupu vajadzības, cik ilgi esam bijuši vienaldzīgi, akli pret Citādā apspiesto stāvokli, cik maz esam dalījušies ar brīvību un cik maz aicinām būt par daļu no Latvijas, saglabājot savu patību. Tikai izredzētie var dzīvot permanentajā revolūcijā, un lielākoties mēs tādi neesam. Arī man beidzas enerģijas avots – es aizeju savā iekšējā pasaulē, savā eskeipismā. Cerība ir uz jauniešiem, uz kādu, nu, teiksim, kritisko masu, kas var virzīt kādu jaunu partiju. Turklāt partiju, kura varētu stāties pretī nacionāļiem, kuriem vienīgajiem ir vērtību politika. Jaunu, kuri pateiks – jā, mēs esam LGBT partija, jā, mēs ar to riskējam palikt 3%, bet varbūt tomēr savāksim un akumulēsim visus tos, kas ir neapmierināti. Mūsu nelaime ir arī sadrumstalotībā un ka Nacionālā apvienība visu laiku dabūs tos savus 10 plus procentus un bojās politisko vidi arī tālāk. Bet iespējams, ka ir jābūt kādai pamatīgai disfunkcijai. Šajā neprognozējamajā pasaulē viss ir iespējams, varbūt būs kāda dabas kataklizma vai vēl kas. Mums būtu vajadzīgs jaunais politiskais konsenss. Mums ir vajadzīga ceturtā atmoda, kurā mēs pieņemsim visus, kurā mēs atteiksimies no nacionālisma, kas ir naida pilns un kas principā nozaga mums tādus jēdziens kā patriotisms pret dzimteni, līdzdalība, latviskums un tamlīdzīgi. Kurā mēs atteiksimies no 19. gadsimta valodas, kuru atkal ekspluatē. Mums būtu vajadzīgs jauns vēstījums par to, ka, jā, mēs esam apmaldījušies no 1991. gada, bet tomēr gribam iet Rietumu virzienā un kļūt par iekļaujošu demokrātiju. Mēs varētu sev pavaicāt, kur ir izeja uz Rietumiem, jo strauji tuvojamies Austrumiem. Ja nebūtu Eiropas Savienības kontrolējoša ietvara, arī mums būtu pretgeju likumi. Īstenībā krīze jau ir. Krīze ir attieksmē pret cilvēka brīvību un tiesībām.  Es domāju, ka humānisma krīze mūsdienu Latvijā varētu mums palīdzēt atgūt humānās sabiedrības sapni, bet acīmredzami pagaidām vēl ne. Varbūt šī sabiedrība turpinās pēc inerces kādu laiku funkcionēt dehumanizējoties, bet es domāju, ka pirmās globālās problēmas, kas nestabilā pasaulē var gadīties, novedīs līdz nopietnai krīzei. Iespējams, vienkārši pietrūks konsensa par to, ka mēs gribam gādāt par šo sabiedrību, jo tā ir mūsu, visu mūsu sabiedrība, ka visi tai pieder un visiem brīvība ir kopīga un nav liegta. Es gan negribu neko pareģot. Gribu tikai teikt, ka jebkurš ārsts pateiks, ka, ja ir veselības problēmas un ar tām neko nedara, tās noved pie vēl smagākas krīzes. 

 

  1. Hanovs D. Dons Žuans atgriežas: Volfganga Amadeja Mocarta opera Don Giovanni 18. gadsimta komunikācijas telpā. Rīga: Zinātne, 2016.  (atpakaļ uz rakstu)