Foto: Agnese Zeltiņa

intervijas

— Literatūras uzdevums nav izskaidrot

Kristīne Želve

17/05/2021

Neskatoties uz to, ka tur ir tik daudz autobiogrāfisku dokumentu, es tomēr aicinu to uztvert kā beletristiku, kā romānu. Un tam ir beletristikas rāmji, kam nav kaut kādu izglītojošu vai pētniecisku uzdevumu.

Ar rakstnieci un režisori Kristīni Želvi par viņa jauno grāmatu Grosvaldi, ko pavisam drīz laidīs klajā izdevniecība Neputns, sarunājas literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone, pirms pāris gadiem atrastās Margarētas Grosvaldes dienasgrāmatas pētniece. Ar viņu un mākslas vēsturnieci Ievu Kalnaču Kristīne Želve veidoja kultūrvēsturisko platformu #Grosvaldi1919 un #Grosvaldi1920. Šobrīd tā turpinās kā #Grosvaldi1921 (Facebook un lsm.lv).

 

Kristīne: Šis ir brīdis, kad vēl grūti par grāmatu runāt, jo es to pabeidzu pirms deviņiem mēnešiem. It kā tajā vairs nedzīvoju tādā radošā ziņā, bet, no otras puses, viņa vēl nav piedzimusi, nav vēl iznākusi, un ir pagājuši tieši deviņi mēneši. Grāmata jau piedzimst tajā brīdī, kad cilvēki sāk viņu lasīt. Tad tu redzi, ka darbs ir piedzimis.

Eva: Tagad deviņi mēneši ir pagājuši, kopš tu beidzi intensīvas attiecības ar to, bet cik ilgs bija rakstīšanas posms?

Kristīne: Ar mērķi grāmatu pabeigt un pielikt punktu es piesēdos tad, kad slēdza izstādi Mērijas ceļojums. Grosvaldu ģimenes stāsts Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā 2019. gada novembrī. Un decembrī piesēdos ar domu, ka tagad jāpabeidz grāmata. Un pabeidzu 2020. gada augustā. Var teikt, ka tajā posmā es strādāju katru dienu. Bet līdz tam bija dažādi. Sākot no idejas, ka vajadzētu rakstīt, un materiālu vākšanas un apstrādāšanas, kā arī jau atsevišķu daļu rakstīšanas. Kopumā tie bija kādi četri gadi.

Eva: Kurā brīdī radās ideja par romānu? Sanāk, ka pirmā bija filma Mērijas ceļojums (2018) par Mēriju jaunāko, tad izstāde, kurā bija par Mēriju un viņas ģimene, tagad centrā ir ģimene un Mērija.

Kristīne: Patiesībā doma, ka par Mēriju man kaut kas jāraksta, man radās uzreiz. Pirmais impulss, par ko es visur stāstu, bija tie Mērijas ceļojuma zābaki, kurus es ieraudzīja izstādē. Es ļoti labi atceros, tas bija 2014. gads, Rīga kļuva par Eiropas kultūras galvaspilsētu. Un 2015. gada 1. janvārī es uzrakstīju Rīgas vēstures un kuģniecības muzejam, kur glabājas Mērijas Grīnbergas arhīvs, ka gribu par viņu kaut ko vairāk uzzināt, vēl nezinot, ko, jo man bija jāredz, kas tur īsti ir. Un, lasot tur Mērijas vecākās dienasgrāmatas, radās tas impulss. Sapratu, ka tas ir rakstāmais formāts. Bet pirmā tomēr bija filma, jo esmu režisore pēc profesijas, un tas ir mans darbs. Arī, kad stāstīju muzeja dāmām, ka gribu kaut ko darīt, bet vēl nezinu, vai tā būs filma vai romāns, viņas teica – filma, noteikti filma. Jo filma ir atraktīvāks formāts un līdz ar filmu daudz īsākā, koncentrētākā laikā šo stāstu dzird daudz cilvēku. Un tieši bija simtgades filmu programma. Tomēr visu laiku man bija arī doma rakstīt. Filmā ir tikai ļoti maza daļiņa, turklāt tā ir pilnīgi cita valoda, vizuālā valoda. Redzot Mērijas vecākās atstāto rakstīto mantojumu, redzot, cik tas ir bagātīgs, cik talantīgi uzrakstīts, jau no paša sākuma domāju, ka arī ar to kaut kas jādara. Bet tad vēl nāca izstāde. Patiesībā palīdzēja viss, kas bija pa vidu, filma, izstāde, projekts #Grosvaldi1919 un #Grosvaldi1920, kur tika pārrakstīts autobiogrāfiskais materiāls, tulkotas vēstules. Pētot un lasot materiāli nāca klāt, un, protams, tur uzreiz parādījās visa ģimene, kaut sākumā šķita, ka tas būs tikai konkrēti par Mēriju. Ka es tikai paņemšu tās dienasgrāmatas, drusku pakārtošu, parediģēšu, pārkomponēšu un tas būs kaut kas tāds ļoti vienkāršs. Tāda bija mana pirmā sajūta. Bet diezgan ātri sapratu, ka tā lieta neies. Dienasgrāmatas nav rakstītas tā, lai būtu vienojošs stāsts, ne visi laika posmi ir aptverti. Turklāt es negribēju imitēt, rakstīt tādu imitējošu dienasgrāmatu no sava skatpunkta. Protams, ka cilvēks, kam piemīt kaut kāda valodas dzirde, ātri piešaujas un var imitēt, bet es to negribu darīt. Un trešais piegājiens bija ideja, ka tas būs mans autordarbs, ka rakstīšu savā balsī un lietošu modernus, mūsdienīgus izteiksmes līdzekļus. Līdzīgi kā arhitektūrā, kur to, kas ir saglabājies, patur autentisku, bet to, kas nav, rada pilnīgi no jauna un ar mūsdienīgiem materiāliem un metodēm.

Mani interesē Grosvaldi kā fenomens. Ģimeņu fenomeni, protams, pastāv gan vēsturē, gan literatūrā, bet caur viņiem var izstāstīt Latvijas vēsturi gandrīz simts gadu garumā. Un reizē katrs no viņiem ir atsevišķs tēls, viņi ir ļoti dažādi. Tajā, ko darīja Grosvaldi, gan apzināti, gan neapzināti, bija kaut kāda intence uz nākotni gan uz Latvijas nākotni, gan arī uz savu dzimtas nākotni. Par to vairāk ir pirmajā daļā. Savukārt otrajā izteiktāks ir motīvs, ko min Oļģerds Grosvalds: “Dzīvojam no atmiņām un cerībām.” Es domāju, ka, pat ja dzimta neturpinās caur pēcnācējiem, pēc viņiem ir palicis ļoti daudz. Kādu brīdi viņi bija ļoti intensīvi klātesoši, un mums ir iespēja reflektēt. Redzēju, cik katrs no viņiem ir talantīgs tieši rakstītajā vārdā. Piemēram, Mērija bija ļoti talantīga rakstītāja, viņas dienasgrāmatas drīzumā tiks publicētas. Viņi caur savu pierakstīto atklāj mums savu pasaules mērogu, cilvēku loku ap sevi. Piemēram, lasot Jāzepa Grosvalda dienasgrāmatu, es turēju atvērtu Google un ar pārsteigumu atklāju virkni tā laika slaveno mākslinieku, mūziķu, dziedātāju, viņš atsaucas, ka atkal bijis kubistu un modernistu perēklī. Jāzeps ar viņiem pavadījis laiku, spēlējis klavieres, smēķējis opiju, ielaidies kādās dēkās. Viņš piemin, ka reiz atnācis fotogrāfs un viņu bildējis. Un man ļoti gribētos redzēt šo fotogrāfiju, kur ir Jāzeps, slavenā jaunās mākslas mūza Valentine de Saint-Point Helene de Vere, baronese Mannerheim utt. Jāzepā bija šī ļoti lielā atvērtība, par spīti tam, ka dienasgrāmatās mēs redzam arī mākslinieka kompleksus un paššaustīšanu.

Eva: Kas bija pirmā romāna nodaļa, ko uzrakstīji?

Kristīne: Grāmatu sāku rakstīt vairākkārt, šī ir trešā versija. Pirmā, kad sāku rotaļāties ar Mērijas dienasgrāmatām, otrā, kad jau nopietnāk pieķēros, bet man vienā brīdī sāka nepatikt, jo sapratu, ka nodarbojos ar dokumentalitātes, valodas un vēstures imitēšanu. Tad pagāja laiks un pieķēros trešoreiz. Tad intonācija bija īstā. Sāku tiešām ar pirmajām nodaļām. Pēc tam bija periods, kad divus mēnešus dzīvoju Parīzē, kur pētīju brāļu gāju vietas. Un, lai rakstītu par Parīzi, tā arī jājūt, jāizstaigā tās brāļu takas. Parīzē es uzrakstīju Oļģerda nodaļu, to viņa gājienu cauri Parīzei. Un tobrīd es nodaļas veidoju hronoloģiski. Pēdējais punkts uz “i” bija šāds gadījums. Izstāde jau bija slēgta vai to taisījās slēgt, neatceros. Bet biju atkal sākusi mērķtiecīgu darbu pie romāna. Un, ejot uz muzeju krātuves Pulka ielā atklāšanu, es satiku Raimondu Briedi, literatūrzinātnieku, kurš bija tieši apskatījis izstādi un teica, ka, jā, interesanta izstāde. Un pēc izstādes esot skaidrs, ka tas ir romāns, romāns piecās daļās. Es teicu: ārprāts, cik interesanti, kāpēc tieši piecās daļās? Un viņš saka: kā, nu cik to bērnu Grosvaldiem bija! Un tajā brīdī man tie pēdējie klucīši sastājās savās vietās. Romāna pirmā daļa ir Grosvaldu bērni līdz tam brīdim, kad viens bērns zūd (nomirst Jāzeps), un otrā daļa ir četri stāsti no palikušo viedokļiem.

Eva: Un kur tu visizteiktāk izmanto iepriekš piesauktās mūsdienīgās metodes? Jo, lasot sākumnodaļas, uzkrītoši, cik izslīpēta ir tieši tā 19.–20. gadsimta mijas valoda. Un lasot domāju – vai tu taisīji vārdnīciņu? Un tad no tās ņēmi vārdus, izteicienus, lai īstajās vietās tos iepītu, radītu laikmeta noskaņu caur valodiskām sajūtām?

Kristīne: Es taisīju vārdnīciņu un ne tikai no Mērijas atmiņām un dienasgrāmatām, bet visu Grosvaldu dienasgrāmatām, vēstulēm un atmiņām. Ļoti daudz lasīju gan tā laika literatūru, gan pētījumus. Un es taisīju vārdnīcu, jā, izrakstīju tā laika vārdus, un tie nav tikai Grosvaldu vārdi, es tos miksēju. Man bija ļoti svarīgi arī tas, ka viņi dzīvo daudzvalodu telpā. Rīga tolaik bija daudzvalodu telpa, kurā valodas miksēja, cilvēki īpaši nenodalīja, kurā valodā viņi kurā brīdī runā vai kādus izteicienus no vācu vai krievu valodas iesprauž sakāmajā. Un Grosvaldiem tas ir ļoti izteikti. Ģimenē aktīvi lietoja piecas valodas – latviešu, krievu, vācu, franču, angļu. Viņi jebkurā brīdī var pāriet uz citu valodu, ja jūt, ka tajā var izteikties precīzāk, tāpēc arī ļāvu romānā ienākt dažādiem izteicieniem un slengam. Man valodiski gribējās panākt, ka tā ir viena valoda, tas bija viens no izaicinājumiem. Sākumā redaktore [Cilda Pelīte] šūpoja galvu, bet beigās tam visam ļoti azartiski piekrita.

Eva: Bet vienā brīdī tu romānā sāc izmantot arī 21. gadsimtam tipiskākas angļu valodas frāzes un izteicienus, piemēram, wannabe, oops, babyface.

Kristīne: Jā, Cilda, mana redaktore, saķēra galvu vismaz par diviem viens bija “beibīfeiss”. Bet tas ir mērķtiecīgs, apzināts solis, jo man vēsturiskajā literatūrā ļoti nepatīk tā imitēšana. Tas, ka reizēm, rakstot vēsturisku literatūru, autors cenšas rakstīt tā laika stilā. Mūsdienās tas vairs nav iespējams, jo, pirmkārt, mēs esam citi cilvēki ar citām zināšanām, ar citu valodisko bagāžu. Un, otrkārt, mēs arī nezinām, kā viņi runāja, mēs nevaram autentiski rekonstruēt tā laika valodu un censties to atdarināt. Tāpēc es apzināti jaucu šīs svešvalodu laika robežas, es tās nojaucu un ļāvu viņiem runāt gan tajā valodā, ko es izlasīju viņu autobiogrāfiskajos materiālos, kas ir autentiska, gan tajā, kā runā jauni cilvēki, viņa vecuma cilvēki mūsdienās. Es gribēju, lai tā ir mūsdienīga grāmata ar mūsdienu autora skatījumu un mēģinājumu iejusties tajā laikā. Lai tā nepārprotami ir mūsdienās rakstīta grāmata.

Man šķiet, ka raksturīgākais teikums tam, kā es izmantoju valodu, ir nodaļā Mēs svinam Marijas, teikums par to, kādas puķītes iepītas ziedu vijā ap krēslu Marijas vārdadienā. Tur ir ņemtas puķītes, kas tiešām vēsturiski bija tajā ziedu vainagā, ko Mērija Grīnberga minējusi savās atmiņās, tad ir puķīšu nosaukumi, veci, aizmirsti vārdi, kurus esmu atradusi, un man vienkārši patīk, kā tie skan. Un ir arī tādi vārdi, kurus esmu pilnībā izdomājusi, tādu puķīšu vispār dabā nav. Pēc šāda principa, jā, es to darīju.

Eva: Grāmatas beigās ir arī skaidrojošā daļa. Vai nav risks, ka lasītājam diezgan daudz būs jāšķirsta, jo, piemēram, kāds vecāka gadagājuma cilvēks nezinās, kas ir wannabe, vai kāds jaunietis nezinās, kas ir “aumež” un tamlīdzīgi?

Kristīne: Literatūras uzdevums nav visu izskaidrot, lai nav nekādu pārpratumu. Ar to, manuprāt, literatūra īsti nenodarbojas. Pielikums ir, ja nu cilvēkam ir vēlēšanās saprast vai uzzināt arī vēsturiskās gaitas, kaut, manuprāt, var romānu lasīt, arī to visu nezinot, nesaprotot. Un tomēr beigās to var uzzināt. Otra lieta ir tā, ka, daudzus gadus pētot Grosvaldus, es to visu vienkārši biju savākusi. Tāpēc tā ir kā vēl viena maza nodaļa, kā stāstiņš visiem tiem ļoti precīzi zināt gribētājiem. Katrā ziņā es varu pateikt, ka nākamreiz rakstot atsvešināšos no tās vēsturiskās faktu loģikas, labprāt pieturētos pie lielākas nosacītības.

Eva: Man šķita interesanti tas, kā tu daudz ko vizualizē, tur droši vien ir tava režisores acs, kam svarīgi līdz detaļām ieraudzīt apģērbu, izskatu. Piemēram, nāk prātā vecā Katrīna Dombrovska ar zelta pulksteņķēdi pie melnā, ar flisētu bantīti apšūtā kostīma. Vai tu vari pakomentēt to, cik daudz skatījies fotogrāfijas un citus vizuālos materiālus, lai uzburtu šos tēlus?

Kristīne: Jā, arī fotoarhīvs Grosvaldiem ir diezgan bagāts un liels, es to skatījos, bet jāsaka, ka tomēr neesmu, lai cik tas būtu varbūt dīvaini skanētu, tāds ļoti vizuāli tendēts cilvēks, īpaši jau rakstot. Man pašai nav šīs tendences vizualizēt, es labprāt to atstāju lasītāja ziņā. Piemēram, aprakstot abu brāļu izskatu, izmatoju viņu pašu sarakstes, un, ja kas nebija skaidrs, skatījos vēl kādos citos materiālos, jo es taču nevarēju zināt, kā viņi ģērbās. Sarakstēs ienāca man nezināmas lietas par apģērba fasoniem, īpaši Oļģerda vēstulēs tie ir smalki aprakstīti, un es vienkārši pastiprināti pievērsu tiem uzmanību.

Tāpat ļoti daudz sīku, detalizētu aprakstu bija Mērijas vecākās atmiņās. Es tos vācu, iedziļinājos un sapratu, ka palaist vējā un neizmantot būtu muļķīgi, jo Mērija raksta citādi nekā es. Man galīgi nav raksturīgi sīki aprakstīt vidi, cilvēkus, kas romānā caur Mērijas Grīnbergas acīm ienāk. Pat savā dienasgrāmatā es vairāk rakstu par izjūtām vai idejām, vai kaut kādiem notikumiem. Bet jāsaka arī, ka, tieši rakstot šo grāmatu, es uztrenēju barokālu valodas greznību, jo man pat bija speciāla dienasgrāmata, kurā es vienkārši trenējos, katru dienu, ejot ārā un staigājot, aprakstīju tādā Regīnas Ezeras stilā. Mēģināju fiksēt visu, ko redzu dabā, tieši tos vizuālos aprakstus, kas man pašai nav dabiski attīstīti.

Studiju gados radošās dienasgrāmatas man iedresēja rakstīt Ansis Epners, viņš lika rakstīt režisoru dienasgrāmatu, kur piefiksēt interesantas epizodes vai tēlus, vai impulsus, vai kaut ko zīmēt. Un, kā viņš pareizi teica, mums liekas, ka mēs visu atcerēsimies, bet patiesībā aizmirstam ļoti ātri. Tāpēc visus šos gadus tādas klades rakstu. Piemēram, ienāk prātā kāda ideja, kāds dialodziņš, redzi kādu foršu uzrakstu uz sienas, vai kaut kāda tēma ienāk prātā. Bet ar Grosvaldiem jau bija mērķtiecīgi. Piemēram, Ubāna izteicieni, kaut kādi latīņu teicieni, ko lieto Oļģerds, vecvārdi. Man arī ļoti patika un palīdzēja Kārļa Ieviņa dienasgrāmatas, kuras man uzticēja Juris Tārs. Tur ir dažas atsevišķas epizodes par Grosvaldiem, un arī daudz tā laikmeta un kaut kādas sajūtas. Un Kārļa Krūzas dienasgrāmatas, kuras, man šķiet, jau lasa visi, kas raksta par to laiku, jo tas ir ārkārtīgi vērtīgs kultūrvēsturisks materiāls, Krūza ļoti detalizēti visu ir fiksējis, neieslīgstot filozofijā.

Eva: Cik daudz tu mēģini restaurēt ģimenes autobiogrāfiskajos materiālos – sarakstēs, dienasgrāmatās? Vai ir kādas vietas, kuras tu raksti, lai aizpildītu to, kas nav saglabājies?

Kristīne: Nē, nē, es neviena vietā nerakstu, viss izmantotais ir īsts, bet tajā pašā laikā nepasniedzu arī kā dokumentu. Tas vairs nav dokuments, jo izgājis literāro apstrādi, rediģēts. Kaut kādas lietas izņemtas ārā, kaut kas pārveidots no vairākiem, un pa vidu arī mani teikumi, saistviela. Neko viņiem nepiedēvēju, visi spēcīgie vai pretrunīgie uzstādījumi ir viņu pašu. Vēstules un dienasgrāmatas nav liktas 1 : 1, ticis strādāts ar esenciālajām lietām. Lai arī es vairākus gadus esmu pētījusi dažādus Grosvaldu arhīvus un lai cik precīzi romānā parādītos viņu pašu teiktais vai rakstītais, tomēr romāns beigās veido pats savu – teksta – realitāti, un man nav ne jausmas, cik daudz tam ir kopīga ar “īstajiem Grosvaldiem”. Neskatoties uz to, ka tajā ir tik daudz autobiogrāfisku dokumentu, es tomēr aicinu to uztvert kā beletristiku, kā romānu. Un tam ir beletristikas rāmji, kam nav kaut kādu izglītojošu vai pētniecisku uzdevumu. Lasiet to kā romānu!

Eva: Bet Jāzepa atgriešanos un lielā mērā Jāzepa nāvi tu izvēlies izstāstīt caur ģimenes vēstulēm.

Kristīne: Jā, to es labāk neuzrakstītu, jo viens no kritērijiem ir – ja redzu kādu teikumu, vēstuli vai kādu dienasgrāmatas ierakstu, un man ir skaidrs, ka es to labāk uzrakstīt nevaru, tad man tas nav jāpārveido. Man pašai aizkustinošākā ir Jāzepa pēdējā vēstule, kas noslēdzas ar to, ka “nekad nav gribējies vairāk gleznot kā tagad”, un nākamais ir nāve. Un tāpēc es ieliku Jāzepa nāves nodaļā gan askētiskās vēstules, piemēram, Oļģerda Grosvalda vēstules Annai Brigaderei, gan Mamiņas [mātes Marijas Grosvaldes] vēstules. Tās ļoti daudz pasaka.

Un Jāzepa nāves epizodes, protams, ir kaut kas tik īsts un tik ļoti personisks šai ģimenei. Es nepretendēju uz to, ka es varētu kaut kā spēcīgāk vai labāk uzrakstīt, tāpēc pa vidu ir dažas manas rindas, kas fiksē to notikumu, bet viņi paši to ir izstāstījuši. Labāk par tām pašām telegrammām un sekojošām Grosvaldu vēstulēm, man liekas, neviens arī nevar izdarīt. Esmu diezgan pārliecināta, ka Mērija bija gatava tam, ka viņas dienasgrāmatas lasīs, un arī tam, ka to publicēs, īpaši tās atmiņas. Viņa tiešām uzskatīja, ka kādam tas kādreiz noderēs, un to ir pieminējusi. Un tātad viņa pati tam deva svētību un arī visu ģimenes korespondenci tomēr saglabāja, kaut viņai bija visas iespējas nesaglabāt. Pieļauju, ka ir arī lietas, kuras nesaglabāja kādu personisku iemeslu dēļ, bet domāju, ka viņa bija cilvēks, kas saprata to vērtību, un gribēja, lai tās nonāk līdz mums. Pat cauri visiem padomju gadiem un komunālā dzīvokļa istabiņu šaurībai. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka daļa Jāzepa vēstuļu ir Lielajos kapos ar Mamiņu kopā apglabātas. Piemēram, slavenā Džo pēdējā vēstule, ko viņa piemin savās vēstulēs, droši vien guļ tur Lielajos kapos.

Eva: Vai vēl par kādiem materiāliem, kas nav atrasti vai varbūt jau gājuši zudībā, tev bijis īpaši žēl?

Kristīne: Jau pieminētās Oļģerda Grosvalda dienasgrāmatas, viņš pats ir minējis, ka viņam ir bijušas Parīzes miera konferences laika dienasgrāmatas un, iespējams, arī vēlākas. Mūža beigās viņš it kā esot arī uzrakstījis vai vismaz rakstījis atmiņas par savu dzīvi, un tas viss pagaidām vismaz līdz mums nav nonācis. Iespējams, māsām vēl ir kādas vēstules vai dienasgrāmatas, kas arī līdz mums nav nonākušas. Protams, katrā izpētes posmā man par kaut ko bija žēl. Bet to es sapratu, jau strādājot ar Teivo Tulio, kas arī bija pietiekami noslēpumaina personība, par kuru ir tikai kaut kādi fragmenti saglabājušies. Un tad man likās, ka vajag vēl to un to, lai visu labāk saprastu, ka varbūt vēl atrastos kāds materiāls, un tad man viss sastāsies kopā. Taču patiesībā tā nav, tas viss ir bezgalīgs stāsts. Tāds kaleidoskops, kas var griezties un griezties. Un nav tāda pēdējā puzles gabaliņa. To es biju sapratusi. Un vairs nebaroju sevi ar ilūzijām.

Eva: Vai tev rakstot bija kāds favorīts?

Kristīne: Tu taču zini, ka man vienu laiku bija vājība uz Oļģerdu. (Smejas.) Bet tā jau tāda parasta mākslinieku lieta, ka rakstot satuvinies un viņos mazliet tā kā iemīlies, pat ja strādā ar vēsturisku materiālu. Atceros, kad strādāju ar Teivo Tulio, biju vienā starptautiskā meistardarbnīcā Parīzē, un tur bija viena pasniedzēja, franču režisore, kura visu laiku atgādināja: “Kristina, please do not fall in love with a dead man.” Tā neizbēgami notiek, un tieši tāpēc man kādos brīžos patīk vēsturiskas tēmas. Brīžiem vispār ir sajūta, ka tu it kā pārcelies uz to laiku, padzīvo tajā. Man šķiet, tas ir arī literatūras pluss. Nevajag lietot nekādas vielas, var diezgan leģitīmi tur nonākt. Bet, protams, pēc kāda laika tu izej ārā un ir jāaiziet, jāatmīlas. Principā jau ar katru no Grosvaldiem es varēju identificēties. Vēl man milzīgs un personīgs atklājums bija Ece jeb Vera Bērziņa. Oļģerda Grosvalda pasija, kas sagādāja viņa dzīvē ne mazums skaistuma, bet ne mazums arī nepatīkamu brīžu. Un tur pēkšņi atklājās tāds liktenis un sieviete, kas bijusi saistīta ar tik ļoti daudziem pazīstamiem vīriešiem. Un arī pati izdevusi dzejas grāmatu. Bet kuras dzīve un liktenis ir apvilkts ar patinu, aizmirstību. Pat viņas kaps Meža kapos nav saglabājies. Tik spilgta sieviete, kas daudzu vēsturisku apstākļu dēļ arī nav varējusi savu talantu realizēt, un šis Eces stāsts man šķiet ļoti spēcīgs un vēl pētāms. Es pat nopirku viņas dzejas grāmatu Gliemežvāks. Viņa ir sarakstījusies un bijusi tuva draudzene gan ar Jāni Sudrabkalnu, gan Konrādu Ubānu, gan ar abiem brāļiem Grosvaldiem, un, protams, viņas pirmais vīrs, teātra direktors Arturs Bērziņš, un Kārlis Krūze bijis viņā iemīlējies, un liela daļa viņa dienasgrāmatu veltītas Eces apjūsmošanai un aprakstīšanai. Tā ka viņa tiešām bijusi personība, kas atstāj nospiedumus cilvēku likteņos, bet viņas pašas liktenis bija ar diezgan dramatiskām iezīmēm.

Eva: Droši vien gan caur Eces stāstu, gan Grosvaldu māsām vari vēl pakomentēt to, kā atklājas sieviešu dzīves un likteņi, lomas un patriarhālās vērtības? Atceros Džo izteikumu par to, ka Anna Brigadere ir vienīgā sieviete kā līdzvērtīga sarunu partnere, ja vien nebūtu tik briesmīgi nesmuka.

Kristīne: Lasot šos materiālus, protams, nevar nepamanīt arī to, kāda ir sievietes vieta tajā laikā un kā vīrieši un sabiedrība kopumā skatās uz sievieti, un kas tajā laikā ir normalizēts. Es arī atstāju vairākas tādas vietas, kuras var nebūt pārāk patīkami vai priecīgi lasīt gan attiecībā uz sievietēm, gan citām tā laika sociālo un sabiedrisko kārtību raksturojošām lietām. Pat tādās izglītotās dzimtās kā Grosvaldi, kuriem bija gan izglītība, gan nauda, gan stāvoklis sabiedrībā un kurus var dēvēt par progresīvu dzimtu, arī viņu ģimenē meitu tālākizglītošana bija otršķirīgs jautājums, primāri izglītība pienācās vīriešiem, dēliem. Meitām palika valodu apguve, klavierspēles. Bet man šķiet, ka es necentos to padarīt par uzstādījumu, bet negribēju arī izvairīties. Gluži iespējams, ka es to arī ar kādiem mākslinieciskiem līdzekļiem uzsveru.

Man bija jādomā par to, ka Grosvaldu meitas realizējās ļoti daudz, ņemot vērā apstākļus un to, kas viņām tika dots. Bet tagad sāku interesēties un lasīt par Mildu Paleviču-Biti, un tur ir jau cits pakāpiens ir augstākā izglītība, skaidra emancipētas sievietes apziņa, ko darīšu ar savu dzīvi un kas būs manas prioritātes, bez būšanas mātei un sievietei ir arī citas intereses dzīvē.

Savukārt, piemēram, Līna Grosvalde intuitīvi saprot, ka kaut kas dzīvē nav labi, ir kaut kādas nepiepildītas lietas, kas sāp, grauž, nelaiž vaļā. Tādas nenoformulētas, ka tā vienkārši ir vēsturiskā netaisnība, ka vīrietim tiek dotas iespējas automātiski, atšķirībā no sievietes.

Eva: Tieši ar Līnu ir epizode, kur viņa stāv Parīzē pie augstskolas, un domā, ko varētu studēt. Bet nonāk pie secinājuma, ka sievietēm tur nekas diži piemērots netiek piedāvāts.

Kristīne: Jā, šo epizodi es izdomāju, bet tā balstās Līnas izjūtās. Līna bijusi talantīga pianiste, bet tas netika nekādā veidā attīstīts tālākā izglītībā. Jo vajadzēja kādu, kas pieskata māju, kādu, kas palīdz Mamiņai, kas palīdz uzpasēt Džo. Un vairāki līdzīgi likteņi romānā ieskanas. Mēs redzam, ka tā bija ļoti vīrišķīga pasaule.

Eva: Jā, bet, izceļot šajā romānā Margarētu, Līnu, Mēriju, Mariju un pārējās sievietes, tas ir pienesums un vēstures paplašināšana.

Kristīne: Tu ievēroji, ka Pirmā pasaules kara laikā uz bēgļu apgādāšanas kongresu, kur sūtīja delegātus uz Pēterburgu no visādām biedrībām un institūcijām, tie visi bija vīrieši, izņemot Mariju Grosvaldi.

Eva: Jā, tā epizode ir ļoti īpaša, ne velti Marija Grosvalde ir iekļauta arī topošajā datubāzē par sieviešu devumu Latvijas kultūrā, politikā un sabiedrībā līdz Otrajam pasaules karam. Tās tapšanā ikviens ir laipni aicināts iesaistīties. Savukārt brāļiem Grosvaldiem vienubrīd ir tendence pa visu varu tikt prom no Latvijas, īpaši izteikti Oļģerdam. Vai var runāt par tendenci vai tomēr tā ir tāda individuāla vēlme?

Kristīne: Interesanti, ka tā tendence tikt prom no Latvijas ir līdz zināmam laikam, viņa jaunības periodā. Jo Rīga tomēr ir province, salīdzinot ar Parīzi vai Londonu, vai Pēterburgu. Tas “tikt projām no Latvijas” ir brīdis, kad jaunam cilvēkam ir jāceļo, viņam ir jāmācās, ir kaut kas jāapgūst, un, protams, Parīze abu gadījumā piedāvā daudz lielākas iespējas. Un arī progresīvāku sabiedrību. Un kā Oļģerds raksta par tiem cilvēkiem, kas sanāk pie vecākiem: “es vispār nesaprotu, par ko viņi runā, par saviem bērniem, stāvokli sabiedrībā”, viņu tas viss neinteresē. Bet kādā brīdī sākās atgriešanās. Un, protams, pa vidu ir Pirmais pasaules karš, kas nojauc ierasto kārtību, un Jāzeps nemaz tā īsti nepaspēja atgriezties, lai gan savās pēdējās vēstulēs viņš raksta Ubānam, ka grib braukt atpakaļ un gleznot, strādāt Latvijā. Un grib meklēt domubiedrus latviešu gleznotāju vidē. Un tas pats ar Oļģerdu, kurš vispār savā jaunībā ir pilnīgākais snobs un dendijs un latviešu kultūru augstu nevērtē uz Eiropas kultūras fona. Bet tajā brīdī, kad dzimst Latvijas valsts, viņš kļūst par diezgan izteiktu, jūsmīgu Latvijas patriotu.

Eva: Epizode ar Blaumaņa zārka pārvešanu uz Latviju man šķita daudzslāņaina, arī ar to tikai vienu pacelto cepuri. Kā tā radās?

Kristīne: Arī šo es neizdomāju, tas ir pārāk konkrēti, es nerakstītu, ja tiešām nezinātu, ka tikai Oļģerds to cepuri pacēla. Tā ir fiksējis Jāzeps savā dienasgrāmatā, tā ir tāda maza epizodīte, kurā redzi kaut ko ļoti autentisku un ļoti īstu, ko mums var nodot tikai tā laika liecinieks. Viena no epizodēm, ko es tiešām lasīju ar tādu trīsuļošanu, bija Oļģerda dienasgrāmata par 1905. gada notikumiem. Man nekad nebūtu ienācis prātā, ka Oļģerds tur varētu būt bijis klātesošs. Un just līdzi kreisām, sociāldemokrātiskajām idejām, jo viņš tomēr nāca no cita sabiedrības slāņa, bet viņš bija jauns un arī tajā laikā progresīvs. Savukārt dzīves otrajā pusē viņš ir izteikti konservatīvs kungs, kas nekādi nespēj pieņemt, ka pasaule mainās, piemēram, dzīvojot Francijā, ka Alžīrija ir kļuvusi neatkarīga. Un tas man likās tāds diezgan interesants un varbūt savā ziņā arī simptomātisks stāsts.

Eva: Man ļoti skaista šķiet romāna izskaņa, kurā Mērija jaunākā lasa priekšā mātei uz nāves gultas. Tas tik aizkustinoši sasaucas ar apgriezto epizodi, kad Mērija vecākā lasa priekšā vēl nedzimušajai Mērijai zem sirds.

Kristīne: Jā, romāns noslēdzas ar muzeju lietu sarakstu. Un šī epizode arī parāda to, kā iepriekšējie darbi apaugļo nākamos. Šo sarakstu es atradu izstādei, un izstādes atklāšanā divi uzraugi, puisis un meitene, to lasīja, un tas izvērtās par ļoti aizkustinošu brīdi. Un tad pēkšņi dzirdu, cik ļoti skaisti tie latviešu vārdi skan un atliek tos tikai sakārtot, piefiksēt un vairāk netraucēt. Tur bija daudz tādu lietu un vietu romānā, kur vienkārši labāk netraucēt, esošais materiāls jau gatavs un tik spēcīgs.

 Eva: Un ko tu dari šobrīd paralēli Grosvaldu grāmatas pēdējiem darbiem, vai vari iezīmēt nākotnes plānus?

Kristīne: Es šobrīd strādāju pie īso stāstu krājuma, kas man ir jāpabeidz. Pa šiem gadiem man ir sakrājušies atsevišķi stāsti, kas līdz šim parādījušies publicēti vai uzrakstīti.

Un man ir ideja par vēl vienu vēsturisku darbu. Šobrīd pētu Marijas Leiko un Austras Ozoliņas krājumu. Par šo tandēmu, līdzīgi kā bija ar Mēriju, vēl nevaru pateikt, vai tā būs filma, grāmata vai scenārijs, bet katrā ziņā kaut kas tur būs. Bet tur noteikti būs daudz lielāka vēsturiskā nosacītība.