literatūra

— Sniedzoties pēc mēness

Mindaugs Jons Urbons

20/05/2021

Neticami, ka var pietuvoties pilnmēnesim, tikai nedaudz paceļoties.

Veltu Daiņum

 

Sarkanmatainais zēns man jautā, no kā ir mēness, ka tas tik balts, un es viņam atbildu: no ziloņkaula. Atspēris  kājiņas pret zemē izdeldēto sliedi, viņš aptur šūpoles un paceļ galvu pret pievakares pieriesušo pilnmēness aci, itin kā cerēdams šai riņķī patiešām ieraudzīt ziloņu kontūras.

Attapos, ka nesaku patiesību, un palaboju – visticamāk, nevis no ziloņkaula, bet gan sniegājiem. Tur vienkārši ir daudz, daudz ledus un sniega, tāpēc tik balts.

– Vajadzētu būt ļoti auksti, – viņš beidzot nosaka un, atspēries no zemes, atsāk šūpoties.

Es šūpojos blakus citās šūpolēs. Kad to spēks kā magnēts sviež mani augšup, šķiet, ka sirds uzgrūžas ribu mūrim gluži kā sarkankrūtītis, kas būrī traucas augšup, mēness virzienā. Taču spēks, zenītu sasniedzis, tūliņ sviež šūpoles atpakaļ, un sirds, atlēkusi no krūšu kauliem, iezveļas mugurā. Neticami, ka var pietuvoties pilnmēnesim, tikai nedaudz paceļoties.

– Pastāsti par mēnesi. To stāstu, kad viņa vairs nebūs… Kas tad būs? Kas būs, kad mēness vairs nebūs?

– Esmu taču stāstījis. Daudz reižu.

– Pastāsti vēlreiz, – viņš kājām apstādina ieskrējušās šūpoles. – Stāsti!

Man patīk, kad viņš prasa pastāstīt par mēnesi. Esmu astoņarpus gadus vecāks, zinošāks, tāpēc pārāks. Gaidu viņa acīs uguntiņu, kas iededzinās draudus iet mājās, ja nesākšu runāt. Es vēl uzkūdu viņa nepacietības uguni:

– Kā tev neapnīk? Viens un tas pats par to pašu. Kas būs, kas būs, kad mēness vairs nebūs? Man jau ir apnicis simto reizi atkārtot un atkārtot vienu un to pašu.

Izliekos, ka mani kaitina viņa prašņāšana. Man patīk, kad vasarraibumu spiets viņa sejā kļūst izteiktāks, bet galva zem īsajiem, retajiem matiem kļūst sārta kā sivēna āda. Visi viņu sauc par rižiku, gandrīz neviens nesauc viņu vārdā.

– Eju mājās! Skolā ar tevi vairs nerunāšu, – viņš nolec no šūpolēm.

Es neuztraucos. Tā ir bijis jau tūkstošiem reižu, tāpēc iesaucos:

– Daiņu, pagaidi. Nāc, paliec vēl te. Ja paliksi, es pastāstīšu. Zvēru pie savas dzīvības, – paceļu plaukstas un paplešu pirkstus, rādīdams, ka solījums ir īsts.

Daiņus dzird, bet neapstājas, tikai palēnina soļus. Viņa nosalušās rokas ir cieši sažņaugtas netīrās jakas kabatās. Tās rokas tikko kā žņaudza rupjās virves, tikko kā sasniedza mēnesi, bet tagad bija kā sirds, kas izstūmusi asinis caur vārstuļiem un noslēgusies dzīvei. Neesmu redzējis, ka viņš jebkad valkātu cimdus. Patiesību sakot, viņam nekad tādu nav bijis.

Viņš iet arvien lēnāk, nodilušo gumijas zābaku papēži bradā zāli un tajā sakritušās lapas – viņš grib, lai es apsolītu ko vairāk kā stāstu par mēnesi. Viņš vēlas pašu mēnesi.

– Ja paliksi, es tev atnesīšu maizi ar margarīnu un cukuru.

– Tava mamma neļaus, – viņš apstājas un spārda rudens lapas, taču nepagriežas.

Izsalkuma kauns dedzina kā salna zāli. Uzplūdušās asinis liek kāju locītavām palikt, mīdīt, gaidīt un cerēt, bet acis nodevīgi slēpjas, nepagriežas. Tās neatzīst izsalkumu.

– Viņa nepamanīs, – nokāpju no šūpolēm, demonstrēdams apņēmību nekavējoties izpildīt solījumu.

Mamma man aizliedza ne tikai barot viņu, bet arī dalīties ar ēdienu. Tas notika pēc tam, kad Daiņus māte kā viesulis ietraucās mājās un ieķērās manai mammai atlokos. Caur puvušajiem zobiem plūda alkohola dvinga, pa cisku iekšpusi notecējusī čura vēl nebija nožuvusi, un no jakas muguras, kas bija pārvilkta ar kaut ko asu, ārā gāzās vates pildījums kā slima suņa slienas, taču viņa neko nejuta. Viņa juta tikai sāpes, kas lauzās no krūtīm – sāpes par to, ka kāds ir apvainojis viņas dēlu. Nē, pat ne dēlu, bet viņu pašu. Pamodināja viņu no pudeles brāļu alas un kā ar pātagu atdzina aizstāvēt pēdējās goda paliekas, taču ne viņas pašas – goda jau vairs nebija, tikai šņabja radīta ilūzija, vairāk nekā.

– Tu, vecā kurva, muldi par mani visam ciemam, ka es savam bērnam ēst nedodu?! Vai es lūdzu barot manu bērnu?! Vai es lūdzu labdarību? Ko? Kaut tev mēle nokalstu, kurva, tādas lietas muldot! – iespļāvusi mammai sejā, viņa tad ķepurojās laukā, atbalstīdama sapampušās roku locītavas pret durvīm un sienām, gluži kā meklējot izeju no sarežģīta un tumša labirinta.

Pa logu redzējām, kā viņa nogāžas mūsu pagalmā un tad, atkal atsēdusies, vēl ilgi lamā mammu, raudama zāli ar visu zemi.

– Vairāk neko Daiņum nedod. Viņam ir sava māte, lai pati. Iedomājies, palīdzu, bet atnāk un vēl acīs lec. Vai dzirdēji, ko teicu? – mamma dusmīgi izmeta, nespēdama atgūties no negaidītās viešņas un viņas smirdoņas, kas joprojām bija jūtama.

Liku Daiņum pagaidīt dārzā, bet pats ieskrēju mājās. Pēc piecām minūtēm iznesu maizes riku, apsmērētu ar margarīnu un cukura kristāliem apkaisītu.

– Nepamanīja, – viņam teicu, – būtu atkal likusi apēst, viņai skatoties.

– Tava māte mani neieredz, – Daiņus saka, gaidīdams, kad padošu riku.

Padodu viņam gaidīto maizi. Nosalušām rokām viņš to paņem un sāk aizgūtnēm ēst. Ēd kāri, kumosu pa kumosam, un, līdz galam nesakošļājis, kož jau nākamo. Augšlūpa aplīp ar cukuru un taukiem, siekalas nepagūst samitrināt drupačas, tās saguļas lūpu kaktiņos. Ticis rikai pusē, viņš aizrijas, sāk asi klepot, taču kumosu neizspļauj, tur to mutē, līdz pāriet aizdusa, un, piemirsis kaunu, ēd tālāk. Beigās, juzdams vēderā grimstošo ēdienu, viņš sāk tīksmināties par garšu, un bads kā aptumsums atkāpjas kaut kur aiz horizonta.

– Pastāstīsi? – viņš draudzīgi jautā, aplaizīdams lūpas un pa roku galam notīrīdams seju.

– Nu, labi, bet tikai īsi, – piekrītu, un abi divi sēžamies šūpolēs.

Daiņus atkal satver virves ar cukura salipinātajiem pirkstiem un sāk šūpoties, taču ne stipri – lai nepalaistu garām manu stāstu. Visu laiku, kamēr stāstu, viņš, abpus šūpoļu virvju ierāmēts, skatās uz pilnmēnesi caur kailajiem, vecajiem saldā ķirša zariem. Vakara tintes pielietajās debesīs mēness pamazām kļūst dzeltenāks un spilgtāks. Pavadonim blakus sāk sprēgāt pirmās zvaigžņu ķeķes, bet no dārza kaktiem plūst agrās krēslas aukstums.

– …un saka, ka Mēness katru gadu no Zemes attālinās pa četriem centimetriem. Pēc daudziem, daudziem gadiem mēs to vairs neredzēsim, jo tas būs pārāk tālu, tas būs līdzīgs vienai no tām zvaigznēm. Tad būs ļoti slikti, jo mēness notur okeānus, sāksies nevaldāmi plūdi un pasaules gals. Okeānu viļņi būs kilometriem augsti, sacelsies milzīgi vēji, un viss izmirs. Ūdens appludinās mūsu ciemu, ganības, kapus…

– Arī skolu?

– Nepārtrauc! Arī skolu, arī tavas mājas, arī dzīvniekus, pat koku galotnes nevarēs aizsniegt virspusi, viss būs dziļi zem ūdens. Mēness ir ļoti vajadzīgs, tāpēc nav labi, ka viņš attālinās. Tas ir ļoti slikti.

– Senāk viņš bija tuvāk zemei?

– Daudz tuvāk. Varēja redzēt, kas uz viņa ir, vai kāds tur dzīvo, varbūt pat aizmest kādu akmeni vai citu lietu. Viņš aizklāja visas debesis, tādēļ naktis šķita kā diena, taču tas bija ļoti sen. Varbūt dinozauru laikos, varbūt vēl senāk…

– A cik viņam gadu?

– Nezinu, varbūt tikpat, cik Zemei. Neviens to nezina.

– Es gribētu, lai mēness attālinās pavisam un ūdens visu appludina, – viņš teica, cerības pilnām acīm skatīdamies uz Zemes pavadoni. – Vai arī lai viņš vairāk pietuvojas mums un mēs varam uz viņu pārcelties. Atstutēt kāpnes vai arī aizceļot ar prāmi.

– Stulbeni, ja viņš pietuvotos vai attālinātos, tad mūsu jau vairs nebūtu, viss taču mainītos, – nosmejos un atsperos no zemes, sākdams šūpoties.

– Bet es jau arī gribu, lai viss izmainās, – atsperas stiprāk arī viņš.

Mēs sākam sīvi šūpoties. Sacenšamies, kurš no mums uzmetīs kājas augstāk un atspersies mēnesī. Vējš šņāc ausīs, sirds sāk mētāties kā kompasa rādītājs, nespēdams noteikt, kur ziemeļi un kur dienvidi.

– Tu baidies, ka mēness attālināsies, – viņš smejas, ar spēku nesdamies tad uz priekšu, tad atpakaļ.

– Nebaidos, – skaļi kliedzu. – Tik un tā mēs jau vairs nesagaidīsim, kad viņš būs attālinājies tik tālu, lai uz zemes sāktos pasaules gals.

Daiņus neko vairs nesaka, viņš šūpojas arvien straujāk, atdod visus spēkus, lai tikai ātrāk kā kosmonauts raķetē paceltos kosmosā. Viņš cenšas arvien vairāk, viņa atspēriens ir pilns neizskaidrojamu gaidu, nesaprotama niknuma, it kā viņš sacenstos ne vairs ar mani, bet ar pašu mēnesi. Kurš kuru uzvarēs, kurš kuru aizskars pirmais…

Nokrēslā dzirdu, ka mani sauc mājās. Es apstājos, nokāpju no šūpolēm un pasaku, ka man ir laiks iet. Arī Daiņus apstādina šūpoles. Viņš zina, ka man jau laiks, un klusām pavada manu aizejošo muguru. Dārza lapas čukst zem kājām, bet es dzirdu arī klusu balsi:

– Vai rīt atkal pastāstīsi? Par mēnesi?

Pagriežos un nokrēslā redzu mazu zēnu, kurš turas aiz virves, turas un dziļi elš pēc cīkstiņa ar mēnesi. Viņa siluets pamazām slīgst tumšajā ūdenī. Mazs cerības gruzītis, tāds pilnīgi viens šajā dārzā zem tā baisi aukstā pavadoņa, kurš neko vairāk viņam nedos, tikai tukšus solījumus. Gribu pateikt, ka viņš nekad neuzveiks mēnesi, nekad, lai arī kā censtos, lai arī kā vēlētos, lai arī kā uz viņu skatītos un klausītos par viņu stāstus, taču man ir laiks doties, un es eju, zinādams, ka Daiņum nekad nebūs laiks doties. Viņš var būt laukā, cik vēlas, jo nav kam viņu pasaukt.

– Labu nakti, – es saku, neko neapsolot, un aizeju, atstādams viņu cīkstēties ar pilnmēnesi un zvaigznēm.

Naktī pirms iemigšanas dzirdu klaudzienus pie loga rūts. Tikpat kā nešaubos, ka tas ir Daiņus, tādēļ atvelku aizkaru stūri un ar acīm meklēju stiklā viņa tēlu. Viņš ieslēdz mazu lukturīti, nav zināms, no kurienes nočieptu, un spīdina sev sejā kā šausmu filmās – mēģina mani nobiedēt, tomēr esmu jau radis, un man nemaz nav bail.

– Ko gribi? – čukstu, lai mamma nesaklausītu, bet viņš caur biezo stiklu neko nedzird.

Viņa seja ir gluži kā zem ledus apglabāta un mēma. Skatos, kā viņš rāda man dažādas grimases, mēģinādams sasmīdināt, bet es zinu, ka viņš tikai kavē laiku. Baidās atgriezties mājās, jo nezina, ko sastaps. Negribu, lai mammai būtu kādas aizdomas, tādēļ pamāju, ka man ir laiks gulēt un aizvelku aizkarus.

Iekārtojos gultā. Es zinu, ka viņš ir aiz šīs mūra sienas, gaida, kaut ko domā, bet varbūt atkal skatās debesīs, šaubās, vai ir jau laiks iet mājās. Pirmo reizi dzīvē man ienāk prātā, ka aiz tās sienas, otrpus ledus āliņģim – logam –, varētu būt arī es.

Atkal dzirdu klusu piesitienu, pieceļos, pavelku aizkarus, taču viņu neredzu, tikai no apakšas ar lukturīti apspīdinātu, no mutes siltuma aprasojušu loga stūri, kurā ar pirkstu uzzīmēta izkosta riņķa līnija – jauns mēness. Rasa pamazām plešas, kausēdama mēness sirpi, it kā tā nekad nebūtu bijis.

It kā nekad nebūtu bijis mēness.

 

***

Decembrī dārzs pārklājās ar čauganu sniegu, koka zari pievilka sarmu. Iemirdzoties saulei, šķita, it kā virs debesīm kāds būtu sadauzījis spoguli, kura lauskas ir nosēdušās uz zemes. Tās iemirdzējās tā, ka pat acis iesāpējās.

Mēģinu taisīt piku, taču sniegs nelīp. Saspiests tas iečerkstas, bet atlaists saujā tūlīt pat zaudē formu.

Tālumā dzirdu kādu svilpjot – nāk Daiņus. Ar plikām rokām kā vārītiem vēžiem viņš taisa piku,  met tieši pa mani un saka “labrīt”. Trāpa pa plecu. Pikas sniegs nokļūst uz sejas, un es pa roku galam sāku slaucīties. Daiņus apmierināts pūš uz nosalušajiem pirkstiem.

– Vai tu nozagi Gudauskienes kartupeļu grozu no vasarnīcas? – uzreiz brūku viņam virsū.

Viņš nolaiž rokas un iebāž kabatās.

– Noteikti ne es! – viņš, necik neizbrīnīts, uzreiz noliedz.

Es zinu, ka viņš. Kaimiņiene pie pienotavas sūdzējās, ka kāds ir pienesis vasarnīcu ar sniegu un pazudis grozs ar cūku kartupeļiem.

– Ābolus taču nolasīji pa nakti, tad varbūt arī kartupeļus nozagi?

– Neņēmu es nekādus kartupeļus!

Viņš no kabatas izvelk tumši brūnu bumbiņu, liek mutē un košļā. Izliekas, ka ir bezgala garšīgi.

– Rieksti. Viņu man daudz, bet tev nedošu. Pats salasi!

Pieeju tuvāk, jo rieksti šķiet pārāk aizdomīgi. Redzu viņa rokā glīti noapaļotas un ledū sasalušas zaķu spiras, ar kurām mežā ir pilna sniega kārta. Daiņus tās liek mutē, košļā piena zobiņiem. Viņa lūpu kaktiņos ir sakrājušās valgas sanesas, zobi dzelteni, visticamāk nekad nav redzējuši zobu suku.

– Stulbeni, ko tu dari?! – izsitu spiras viņam no rokām, un tās kā saveltas vilnas krelles izbirst sniegā.

– Pats tu stulbenis! – viņš pagrūž mani un metas vākt bumbiņas.

– Tās nav ēdamas! Tie ir zaķu sūdi! – nenoturējies es sāku skaļi smieties.

– Rieksti! Ar tiem pilns mežs no kokiem piekritis! – Lepns liek mutē jaunu bumbiņu un košļā. – Vakar ar tēvu zāģējām kokus, viņš teica, ka tie ir rieksti. Pielasīju pilnu jaku! Ņem.

– Viņš tevi apmānīja. Tie ir zaķu sūdi. Pie mūsu kūts ar tādiem pilns. Ja netici, ejam, parādīšu, – nevaru noturēties no smiekliem, redzēdams, cik pārspīlēti viņš tīksminās par izkārnījumiem.

Daiņus, manas smiešanās iespaidots, izspļauj staipīgo masu un izmet bumbiņas, pēc tam izkrata kabatas. Saujām izbirst tumšas piciņas, kas bija paredzētas, lai raisītu manī skaudību. Viņam uznāk briesmīgs kauns, un viņš nosarkst kā sivēns. Tagad viņš saprot, kāpēc vakar mežā vīri, mezdami pa glāzītei, par viņu smējās.

– Garšīgi? Salasi arī mammai, un aiznes skolas draugiem, – smējās iereibušais tēvs, redzēdams, kā dēls, pudeles brāļiem redzot, košļā zaķu spiras.

– Un aiznes noteikti arī skolotājai, – iesmējās kāds no vīriem.

Daiņuks pielasīja pilnas kabatas ar “riekstiem”, kas bija sasaluši un cieti kā kauli, taču paturēs tos pie krāsns, atkusīs un būs ēdami.

Viņš kāto mājās, bet nopakaļus velkas streipuļojošais tēvs. Daiņum no kabatas birst “rieksti”, bet viņš no visa spēka cenšas plikām plaukstiņām noturēt pārpildītās kabatas, lai viņam paliktu pēc iespējas vairāk šo gardumu un būtu arī, ko aiznest uz skolu.

Kāpēc agrāk viņš nevāca riekstus? Kāpēc negāja ar tēvu uz mežu? Tur taču šitik daudz ēdamā! Pilnas kabatas! Tos var salasīt maisu maisiem! Daiņus iztēle plešas kā uz balta auduma uzpilējis asins piliens, līdz beidzot viņa tēvs sazilējis noplunkšķ kupenā kā kartupeļu maiss un guļ, velna dziras pieveikts.

Naktī sāpes graiza iekšas, Daiņus lokās aukstā gultā, čīkst, raud, kodī spilvena stūri, nav kur dēties un kam pateikt, ka sāp, jo tēvs nepievērsīs uzmanību, bet māte ir par daudz piedzērusies, lai varētu piecelt viņu no miega. Viņš ciešas līdz rīta agrumam, skatīdamies pa logu uz ģībstošo veco mēnesi, kas pamazām dilst un sarūk gluži kā sāpes, līdz abi kopā – vecais mēness un Daiņuka acis – aizripo aiz saviem horizontiem citā mijkrēslī.

– Mana mamma nekad nebūtu ļāvusi tās ēst, – saku un instinktīvi jūtu, kā Daiņu pārņem dusmu vilnis.

Sērkociņa vilciens virs cisternas – sīvas petrolejas pilnas.

– Tava mamma ir mauka! – ieskrējies viņš grūž, un es augšpēdus krītu kupenā.

Uzvēlies viņš gremdē manu seju sniegā, bet es plunčājos kā putns slazdā, nesapratis, cik sāpīgi esmu Daiņu aizvainojis. Beidzot nogrūžu viņu no sevis un pats sāku skaisties. Sniegs, kas ticis aiz apkakles, dzeļ ādu, modinādams pirmatnējo pašaizsardzības instinktu. Gaidu, sagatavojies sitienam, taču viņš neuzbrūk, tikai aizgriežas un, stipri elsdams, iet mājās, dūres sažņaudzis stingras kā riekstus. Lai iet.

Viņa izbērtās zaķu spiras ir kā vasarraibumi pret sauli no baltuma aklajā decembra sniegā.

Vakaros mana ģimene skatās televizoru, visi kaut ko grauž, mamma ada, tēvs iekārtojas uz dīvāna. Televizors mirgo. Caur to mums tiek pamesta un padota pasaule, un mēs to pieņemam – tādu neīstu un mākslīgu. Tāda pasaule ir pieņemama un skaista. Piepeši spēcīgs sitiens nezin no kurienes un nezin kā – visi saspringstam neziņā. Tēvs zibenīgi izslēdz televizoru. Mamma met mieru adīklim. Es atraujos no bērnu žurnāla.

Saplīsis loga stikls. Pa to iebrūk visu apgrābstošais decembra aukstums. Aizkari no trauksmainā caurvēja paceļas kā čigāniešu svārku krokas.

Suns pagalmā nerej. Tas saucas, cilvēks, kas sviedis ķieģeļa gabalu, – savējais.

Iedomājos, kā  viņš palaidis ķieģeļa gabalu pret logu ar sarkanām vārītu vēžu rokām un nu skrien pa sniegu, dziļi elsdams. Tumsa aprij viņa pēdas, bet viņš ar plaušām sūc nokrēslu.

Ar saviem vārdiem būšu aizvainojis viņu līdz kaulam.

 

***

Mēs snaikstījāmies zem vecā ozola, lai arī bija stingri aizliegts tur spēlēties. Mūsu kaimiņiene, iekopusi zem koka puķu dobi, vīra nāves dienā allaž nesa vainagu un sveces, rušināja zemi un visādi citādi sargāja šo dārgo vietu. Reiz mēģinājām ozolā uzbūvēt mājiņu, taču otrā dienā atraitne uztaisīja krusta gājienu cauri ciematam un sanestie dēļi mums bija jāpārvelk mājās.

Daiņus uzkāpj uz akmeņiem, kas apņem kapavietai līdzīgo puķu dobi, un smiedamies palaiž strūklu. Es no koka skatos, kā viņš demonstratīvi apgāna nāves vietu.

– Te taču nomira cilvēks! Viņš tagad var tevi redzēt! Pēc tam atnāks uz mājām un izdarīs kaut ko sliktu, nodedzinās tās vai vēl ko trakāku.

– Viņš te tikai nosala, bet apglabāja viņu miestā, – Daiņus saka, kustinādams orgānu, lai karstā strūkla noplaucētu neļķes un begonijas.

– Bet viņa dvēsele palika te, zem koka, – es pateicu, jo biju to dzirdējis no vecmāmiņas.

– Nu un? Vienalga viņš jau ir miris un neko vairs neizdarīs, – Daiņus smejas.

Man nepatīk tas, ko viņš dara, gribu, lai viņš pārstāj, tādēļ cenšos neskatīties. Sajutis, ka baidos, viņš sāk uzvesties vēl pārgalvīgāk. Viņš sakrāj pilnu muti siekalām un spļauj. Pēc tam sakrāj vēlreiz un spļauj, sakrāj un spļauj…

– Tev arī nepatiktu, ja spļautu uz tavu kapu, – es saku.

– Es vienalga neko nenojaustu, jo būtu sapuvis zem zemes, – viņš uzvelk bikses.

– Kāds nāk! – lecu no apakšējā zara zālē un skrienu slēpties nepļautu smilgu biezoknī. Izbijies kā irbe, Daiņus iespurdz zālājā man blakus, sataisa lielas acis un sastingst.

Protams, ka es sameloju, jo negribēju, lai viņš tāpat trakotu arī turpmāk. Kādu laiku tupam un gaidām, kad kāds parādīsies, taču neviens neatnāk. Tikai uz brīdi pār smilgu galotnēm kāds pārvelk aukstu roku, pieskardamies mūsu ādai, it kā pār laukiem kopā ar vēja brāzmu un šķielējošo debess ēnu būtu pārgājis pāri arī kas vairāk.

– Apmānīji! Tur neviena nebija!

– Bija, – es noliedzu, – tikai varbūt apgriezās un aizgāja.

Pieceļamies kājās un skrienam pie ozola. Daiņus tajā uzkāpj un lūkojas tālumā, taču neko neredz. Es zinu, ka viņš arī nevarētu neko ieraudzīt.

– Melis!

Smejos, viņu apmānījis. Tad manu smaidu iztraucē sīvi silta smaka un no neļķu un begoniju lapiņām joprojām pilošās čuras skats.

– Melis! Melis! Melis! – viņš bļauj pilnā rīklē un sāk rāpties augstāk ozolā, saukdams tālumā esošus un neesošus cilvēkus. – Melis! Melis! Melis! – viņš rāpjas nikni, it kā patiešām sniegtos pēc augsti nostiprinātās patiesības. It kā sniegtos pēc mēness, kuru nekad neaizsniegs. – Melis! Melis! Melis!

– Cilvēki runā, ka te pa naktīm spokojas! – iekliedzos no apakšas, lai viņš kaut cik pierimtu, varbūt pat sabītos un nokāptu. – Tas vīrietis, viņš te pa naktīm sēž kokā un spokojas, runā, ka viņa acis vēl arvien ir baltas, jo apledojušas, bet mute pavērta traki briesmīga. Onkulis teica, ka pats baidās šeit nākt.

– Melis! Melis! Melis! – viņš rāpjas ātrāk.

– Netici arī, viņš atnāks pie tevis naktī, redzēsi! Dzirdi?!

– Neko nedzirdu, meli!

Pēkšņi viņš apstājas. Dziļi elš, ar rokām turēdamies aiz raupjās mizas, skatās lejā gluži kā no milzīga dinozaura muguras. Pieveicis pasauli. Visticamāk, no tāda augstuma viņš redz mani mazu kā vaboli, un es uz brīdi, tikai brīdi, apskaužu spārnus, kuri, viņaprāt, viņam ir.

Atgriezdamies mājās, mēs spēlējam ķerītes. Ieskrienam Daiņus pagalmā un laižamies apkārt mājai un nolaistajam dārzam bez žoga. Pie šķūņa sētas suns rej kā aptracis, plosās pie ķēdes. Suns ir dusmīgs, no viņa baidās pat Daiņus. Nolēmis suni apklusināt, viņš apmētā to ar akmeņiem, līdz krancis atkāpjas būdas melnumā.

– Kur tu? Daiņu! – saucu, kad viņš jau krietni atrāvies pazūd no acīm.

Skraidu starp mājām un saimniecības ēkām, meklēju viņu visur, kaut kur uzlīdušu un ķiķinošu, taču nekur neatrodu. Ieskrienu šķūnī, bet tur – tumša krēsla. Krītu sienā, saucu viņu, bet viņš neatsaucas, it kā būtu izgaisis, it kā nekad nebūtu bijis, kā tas cilvēks, sen zem koka mirušais.

– Daiņu, kur esi? – kliedzu, lai viņš dotu vismaz zīmi, kaut kādu mājienu.

Tad paceļu acis. Pusatvērtajās durvīs gaismas joslā zem sijas virvē ap savu asi griežas Daiņus mamma. Seja zila un uztūkusi, gar kājām notecējusī čura vēl silta pamazām pilēja lejup. Skatījos uz viņu un sākumā man šķita, ka viņa ir par jaunu, lai mirtu, mirst taču tikai veci cilvēki. Cilpā viņa izskatījās pārgatavojusies, pārāk mierīga, lai mani aprātu un aizdzītu uz mājām. Vai tāda ir nāve? Ak Dievs, kāda viņa nesmuka. Kājas man pārvērtās par klučiem, it kā tās būtu aplietas ar ātri cietējošo līmi, un es nevarēju pakustēties.

Piepeši šķūnī, mani meklēdams, ieskrien Daiņus. Viņš uzreiz ierauga pakārušos māti. Viņa nedz smaida mums, nedz dusmojas uz mums, tikai nožņaugta lēnām griežas un izskatās kā maiss.

Pagalmā tikko kā pārstāja plosīties suns.

Viss šķūnis smird pēc smacīga, rūgti sapelējuša siena un putekļiem. Tāds gaiss smacē un žņaudz ciet rīkli tā, ka apdullina.

 

***

Atraitne veco ozolu apžogoja ar tēstu mietu, augstu žogu. Lai arī vīrs zem koka bija nosalis pirms divām labām desmitgadēm, viņas pieķeršanās nāves vietai kļuva tikai stiprāka. Citi sāka teikt: “Ance uz vecumu galīgi par svētuli kļuvusi.” Varbūt novecodami cilvēki jūt spēcīgāku saikni ar nāvi? Katru nedēļu viņa iet uz kapiem, no zemes rauj augošās nezāles, uzrušina zemi ar kapli, laista puķes, apspriež pieminekļu skaistumu, to cenas, lasa un ievēro jaunus uzvārdus granītā, bet rajona laikraksta paziņojumus par nāvi pārvērš par neatņemamu aprunāšanas objektu, zinādama, ka arī viņas pašas uzvārds kādu dienu pasaulē uzšķils diezgan lielu tirāžu.

Cilvēki runāja, ka viņa bezmaz piesavinājusies to ozolu, kad zem tā pazuda vēl arī jauns, lakots koka krusts ar asiņojošām krustā sistā plaukstām, pēdām un ribu: “Ance arī pati sevi apglabās tur zem tā koka. Naudu grūž zemē, nepietiek viņai kapu!”

Es vairs neuzdrošinājos rāpties ozolā, tikai, garām iedams, arvien atcerējos, kā ar Daiņu zem tā slaistījāmies un plānojām izbūvēt mājiņu ar jumtu, atveramu pret mēnesi. Labas atmiņas, es sev teicu, gar acīm pazibot raupju zaru ēnām un aizmirstot salstošās, kā riekstus saspiestās Daiņus dūrītes, maizi ar cukuru, grimases aiz loga un zaķu spiras. Reizē tas koks mani arī biedē, tā zari sargā bērnības ainas, kas rekonstruējas arvien citādi, vārdi un darbības deformējas, sajaucas un šķiet, ka nevis viņš, bet es rāpos kokā un saucu: “Melis!” Nevis viņš, bet es čurāju nāves vietā, nevis viņš, bet es, es, es… Tūkstoti un vienu reizi es.

Tajā kokā patiešām kaut kas dzīvo, kaut kas vairāk par atmiņām, kāds gars resnajā divzaru stumbrā. Kā ūdens ņibuļojošas, par visu izbrīnītas acis, kas tevi caurdur no tāluma, dodoties lejup no kalniņa.

Pēc mātes nāves Daiņus kādu laiku dzīvoja pie vecmāmiņas, tādēļ neredzēju viņu piecus gadus. Kad vienā dienā satiku pie veikala, viņš paprasīja man piesmēķēt, taču sērkociņu man nebija. Ne vārda viņš neieminējās, ka bija apzadzies un vecmāmiņa no viņa atteikusies. Nodīrājis sērkociņu kastītei vienu brūnā sēra pusi, viņš kā pirmatnēja radība sāka trīt otru un šķilt uguni. Līdz asinīm nograuzto, netīro nagu starpā pēc vairākiem mēģinājumiem noplunkšķēja liesma, pie kuras viņš tūdaļ piebāza cigareti. Dabūja uguni. Viņa kabatā bija redzams alus pudeles kakliņš.

– Tas tēvam. Nositīs, ja nepārnesīšu, – viņš izpūš dūmus pa deguna nāsīm kā vērsis ledusaukstā naktī, bet pēc tam smaida.

– Kas tev ar muti?

– Ar bahūriem skaidrojāmies. Dabūju ar krēslu pa žaunām. Dažas dienas zobs pasāpēja, pakustināju, un pats izlidoja laukā, – viņš atbild, teju lepodamies. – Pat pie zobārsta nevajadzēja.

– Āāā… – nezinu, ko viņam teikt.

Piepeši sajutu, kā mūsu planētas, kas līdz šim bija vienas zvaigznes gravitācijas laukā, sāk attālināties. Satikšanās acumirkļos tās attālinājās tā, ka vairs pat nezinu, vai tās jebkad ir bijušas tuvas. Visticamāk, tieši tāda arī ir atsvešināšanās.

– Atceries, kā tu vienmēr stāstīji par mēnesi?

– Atceros, – untumojos, it kā ar rokām kabatās kaut ko meklēdams, bakstu ar pirkstiem vīles, bet ko meklēju – pats nezinu, jo kabatas ir pavisam tukšas.

– Dabūsi atkal pastāstīt, – viņš izpūš dūmus un skatās ar tādām bezbailīgām, pārmainītām acīm. Acīm, kuras ir iemācījušās skatīties uz dzīvi taisni, taču aiz tām bija kaut kāds atgādinājums par mēnesi, kaut kāds paslēpts bērnības nevainīgums.

– Nu, varēšu pastāstīt… kādu dienu, – sāku mīņāties un lūkoties uz māju pusi, ļaudams noprast, ka man jau laiks.

– Okei, – viņš saka, lai arī agrāk tādu vārdu nebija lietojis. Šis vārds ir no tās dzīves, par kuru es neko nezinu, tādēļ jūtu, kā mūsu planētas arvien atraujas viena no otras un attālinās kosmosa tumsā. – Aizskriešu pie tevis.

– Labi, – griežos uz māju pusi.

Viņš izstiepj roku. Mēs nekad tik vīrišķīgi neesam atvadījušies. Pēc mātes noskandinātā sauciena atskriet es vienmēr teicu “labu nakti” vai “atā”, “tūliņ būšu atpakaļ”, un tas bija tik saprotami, tik ierasti un dabiski. Saprotamāk par kaut kādiem rokasspiedieniem.

Spiežu viņam plaukstu. Viņa delna ir salta, raupja, bet spēcīga, attālinošā kosmosa aukstuma norūdīta. Acīs skaidrs pārākums, kas saka: “Skaties, kāds es esmu izaudzis, skaties, kāds es esmu spēcīgs, bet tu vēl arvien šūpojies saldā ķirša šūpolēs, es jau sen tevi esmu apdzinis un pacēlies virs zariem.” Viņš pakrata roku tik spēcīgi, it kā gribētu pievilkt mani sev klāt un ar niknu skatienu paskatīties acīs, taču ātri palaiž un es pagriezies eju mājās.

– Rīt! – viņš iesaucas, man aizejot, un es pagriežos. – Rīt aiziešu.

– Labi. Atnāc rīt.

Novērsies paātrinu soli, viņš pīpē un kādu laiku mani vēro. Jūtu viņa skatienu, jūtu aizdomu pilnās acis, piemiegtas kā ērglim, kuras kā sarkans snaipera punktiņš dedzina manus krustus. Esmu mērķis. Neatskatos, baidos, ka uzrunās, ka piedāvās kaut ko, bet man nāksies atteikties. Nāksies izlikties ne par sevi. Samelot. Tajā brīdī sapratu, ka mūsu planētas ir attālinājušās tā, ka vairs nav iespējams tām izsekot ne ar kādiem radariem.

Rīt. Es galīgi negribu rītdienu.

 

***

Daiņus skatās, līdz pazūdu aiz mājas stūra. Viņš beidz pīpēt cigareti. Filtrs nokrīt uz ceļa. Viņš samin izsmēķi ar kāju un pagroza. Alus pudele rēgojas kabatā, kamēr viņš iet pa ceļu. Līdz dēļiem apšūtajai pienotavai. Tur viņš izvelk pudeli, iespiež roboto metāla korķi dēlī un iedzer. Putota strūkla aplej rokas gluži kā būtu pārrauta dzīvību sniedzošā aorta. Spēcīgs lamuvārds. Aptvēris ar muti pāri malām plūstošo kakliņu, viņš steidz laizīt plaukstas.

Nogriezies no ceļa, viņš brien pa laukiem un lēnām dzer tēvam paredzēto alu. Tā garša izklīst mutē, aukslējas appludina pentiņš. Viņš zina, ka, pabeidzot pudeli, būs siltāk un jautrāk, sirds lēkās kā uz batuta. Pasaule pietuvosies un kļūs draudzīgāka. Tāda arī ir laime.

Dodamies lejā no kalniņa, viņš pa gabalu redz apžogoto, veco ozolu. Līdz tam aiziedams, viņš sakrata pusi pudeles kuņģī, kas ēdiena nepazīst. Apstājas pie krusta. Guldzina. Pa roku galam noslauka lūpas. Daiņus krusta priekšā, un krusts viņa priekšā. Īss acumirklis, pirms rodas domas un plāns. Virs viņa galvas – resns melns zars. Pārakmeņojušies melni zibeņi, kas nevar nevienu nospert. Nezinu, vai viņu izbrīna šī krusta skaistums vai atraitnes centieni nosargāt šo vietu. Un vai vispār viņu kas izbrīna? Nē, visticamāk, neizbrīna. Krusts kā jau tūkstošiem citu pasaulē stāvošu krustu. Tie ir kā tukšas alus pudeles. Nekas vairāk.

Ieskrējies viņš sper pa krustu, un tas sasveras, taču nenogāžas. Rokas atkal aplej saputotais alus. Viņš noliek pudeli uz zemes un cīkstās ar krustu. Spārda, līdz tas nogāžas. Pēc tam lēkā pa to, līdz tas nobrakšķ kā kauls. Ar papēžiem dauza krustā sisto, it kā gribētu atriebties visai pasaulei.

Vajag pielikt krietnas pūles, lai to pieveiktu. Lietu, kas neko nenozīmē. Un varbūt kaut kur no koka, caur zaru zibeņiem vai no sagumušās rudens zāles viņu vēro šeit reiz mirušā vīra acis. Daiņum tāda doma piezogas tikai uz brīdi. Viņš palūkojas visapkārt. Nē, neviens. Tikai drēgns, vēss rudens nogūlies visapkārt, piespiedies tur laukus, iekams atvilksies sniegs.

Viņš paņem pudeli, pārkāpj tēsto mietu žogam un rāpjas ozolā, kas pievilcies ar mitrumu. Ar īkšķi aizspiedis tur pudeles kakliņu, lai neaplietos ar putām. Ar vienu roku viņš rāpjas aizvien augstāk, bet ar otru, kurā alus, tikai pieturas. Šo koku viņš pazīst kā savus piecus pirkstus, zina, kur likt kāju, kurš zars ir stiprs, bet kurš – neuzticams. Nav kāpis tajā gadiem, bet atpazīst kā aklais Braila rakstu. Tas ir viņa dzīves koks. Viņš uzrāpjas augstāk – savā vietā. Muguru atspiež pret ķērpjiem apaugušo stumbru. Iedzer un skatās tālumā, uz tukšo stārķa ligzdu artēziskā ūdens torņa augšā, un viņam necik nesāp. Viņš pat nesaprot, ka ir ilgojies pēc šī koka un skata, kas no tā paveras, bet tik un tā viņam gribas te palūkoties. Sazīmēt, kas ir mainījies.

Viņš dzer savā iedomātajā mēnesī. Asinis ielaiž arvien vairāk reibuma. Tāda līksme, tāda vēlme kāpt augstāk, kur augstāk vairs nevar aizsniegt. Viņš nomet tukšo pudeli zemē un kāpj uz nezināmiem zariem, pārkoksnējušiem zibeņiem, nepieradināta, tā arī nekad neatbrīvota cilvēka. Tver zarus ar rokām, kas reiz šādi turējās aiz šūpoļu virvēm. Mazais dievs uz melnajiem zibeņiem, kuri reizēm var aizvest mūs līdz mēnesim, līdz pat zvaigznēm. No mazām patiesībām līdz lielām.

Ja vien mēs zinātu, kuri zibeņi izgaismo īstāko patiesību…

Viņš iespiež degunu dinozaura ozola mizā. Viņš turas, apkampis ar roku stumbru, bet ar otru sniedzas pēc augstāka zara. Kāja taustās un meklē atbalstu.

Tie zaru zibeņi ir trausli. Nedroši. Ar tukšiem vidiem kā nosprāgušu gliemežu čaulas.

Viņš pagriež galvu un skatās, cik tālu līdz zaram. Un Daiņum šķiet, ka aizsniegs, tiešām satvers, ja atspersies, ķers un pievilks. Kāda mānīga īstenība. Kādi zaru zibeņi un starp tiem zibsnījoša reiz miruša cilvēka ēna, varbūt pat ne ēna, kaut kāda dvesma. Nojauta, ka kaut kas ar tevi elpo, tev pašam nezinot…

Neticami, cik maz vajag, lai strauji pietuvotos mēnesim. Ak Dievs, bet patiešām, cik maz. Vai ne? Ak.

Daiņu atrada žoga asā mieta caurdurtu. Viņš krita ar vēderu pa priekšu un uzmaucās uz tā. Šogad mēness ir attālinājies par četriem centimetriem. Rudens ir tik drēgns kā vēl nekad. Migla sūcās zālē, māju sienās un apspieda aromātu. Vecā ozola žogu nojauca, puķu dobi vēlāk aizaudzēs ar zāli. Tikai mazs krustiņš piesists pie ozola stumbra. Gluži kā tāda rēta. Atgādinājums. Krustiņš par abiem. Kad paiet zem vecā ozola, uzmetas zosāda, it kā no koka kāds sauktu:

– Melis! Melis! Melis!

Un tā gribas pagriezties. Iekliegties tā, lai apklustu:

– Bet tu pats teici, ka rīt atnāksi!

Ak, tā mūžīgā un nekad nepienākusī rītdiena. Nodevēja.

Tagad katru rudeni, pūstot lapām un smidzinot lietum, atceros to rudmataino, zaķu spiras ēdošo. Gribētu smieties, bet nespēju. Kad nevaru aizmigt un vārtos gultā, reizēm šķiet, ka viņš ir tepat aiz sienas, laukā. Staigā apkārt mājai, it kā vairs nezinādams, pie kura loga pieklauvēt un mani piecelt. Bet varbūt klauvē, tikai es nedzirdu, jo viņš ir attālinājies tos nožēlojamos četrus centimetrus kosmosa dzelmē. Vairs nesasniedzams ne ar kādiem radariem.

Ja atkal paprasītu. Pastāstīt par mēnesi. Un jautātu arvien uzbāzīgāk

– Nu, kas notika? Kas bija, kad mēness pazuda?

Es viņam atbildētu:

– Viss izmainījās. Viss. Mēnesim pazūdot, pacēlušies okeāni appludināja visu zemi. Ūdens pārpludināja laukus ar dzīvniekiem, šķūņiem, veco ozolu, mūsu mājām, kapiem, skolām. Pat kokus visus līdz pat galotnēm nogremdēja… Tikai nepārtrauc, tad beigšu stāstīt! Nogremdēja visu, visu, visu. Arī mani.

 

No lietuviešu valodas tulkojusi Madara Skudra

— Saistītie raksti