kritika

— Par Beketu runājot

Lauris Veips

25/05/2021

Atmetuši lieko, vai, pareizāk, liekajam no viņiem aizmūkot, varoņi ir kaili un runā ar mums drīzāk kā bioloģiskas, ne kulturālas būtnes.

Par Semjuela Beketa krājumu Stāsti un teksti par neko (no franču valodas tulkojusi Agnese Kasparova; Omnia mea, 2021)

 

Par Beketu runāt ir grūti divu iemeslu pēc. Pirmkārt, par viņu jau sarunāts tik ļoti daudz. Otrkārt, tā kā viņš savā ziņā pretendē runāt par neizsakāmo, tad, raksturojot Beketu, nākas vai nu atzīties nezināšanā par viņa tekstu nozīmi, vai arī teikt, ka zināt zini, bet pateikt nevari. Izredzes nav spīdošas.

Par laimi, tie Beketa darbi, kas nupat parādījušies Agneses Kasparovas tulkojumā, nav tādi, pret kuriem lasītājam uzreiz salūst zobi. Tie pieder pārejas posmam, kurā Bekets sāk rakstīt franciski un, meklēdams balsi pēc džoisiskā Mērfija (1938, tulkots latviski) sarakstīšanas, dodas pretējā virzienā, proti, “jo mazāk, jo vairāk”, pretī minimālismam.

Pirmie trīs grāmatā lasāmie teksti – 1945. gada stāsti – Beketa daiļradē, šķiet, ir stilistiski saattiecināmi ar neformālo Moloja triloģiju, kas sarakstīta 50. gados, vismaz tās sākumu. Savukārt Teksti par neko, kas, kā vēsta franču izdevēja piezīme grāmatas ievadā, ir sarakstīti 1950. gadā, šķiet tuvāki vēlākajiem dramaturģijas darbiem, latviski tulkotajam Gaidot Godo (1952) un vēl netulkotajai Beigu spēlei (1957).

 

*

Grāmatas ievada stāsts Izraidītais sākas ar vēstītāja kritienu pa kādas nelabvēlīgas labdarības iestādes, laikam bezpajumtnieku patversmes, trepēm. Tā ir situācija, par kuru vairums teiktu, ka zemāk vairs nav, kur krist. Turpinājumā redzam, ka ir gan, taču būtībā tas neko nemaina – beigas tāpat visiem ir vienas. (29. lpp. – “Es nezinu, kādēļ izstāstīju šo stāstu. Tikpat labi būtu varējis stāstīt kādu citu.”)

Zeme un pamats, šī apakša, kurā klaidonis piezemējas, saistās ar jau minēto Beketa darbu minimālistisko ievirzi, kas attiecas ne tikai uz valodu, bet arī tēliem. Ja padomā, tad klaidoņi un bezpajumtnieki, šo tekstu varoņi, ir iespējami minimālistiskākie raksturi – tiem nav, piemēram, tādu apgrūtinājumu kā draugi, karjera un manta. Taču dīvainā kārtā viņu balsis ir ļoti spēcīgas. Atmetuši lieko, vai, pareizāk, liekajam no viņiem aizmūkot, varoņi ir kaili un runā ar mums drīzāk kā bioloģiskas, ne kulturālas būtnes. Deformēti, pazemoti, viņi tomēr runā ar stingrību, pat lepnumu – tādu lepnumu un pašcieņu, kas nāk nevis no īpašuma, bet esamības.1

Ja Beketa pazinējiem nupat paustais vēl šķiet kaut kādā mērā optimistisks, atliek palasīt Mierinājumu, kur šī un, iespējams, visu stāstu pastāvēšana skaidrota ar to, ka tie nomierina. Nospiedošais vēstītājs šeit kā tāda iekšupvērsta Šeherezāde ar stāstu (ja gribat, kultūru) atgaiņā domas par bendi, tomēr nespēj apturēt viņa tuvošanos. Noprotams, ka vienīgais iemesls, kāpēc varonis turpina runāt, izriet tikai no sausā atlikuma, no tā, ka viņš ir dzīvs. Tādu pat domu ir izteicis griezīgi smejošais amerikāņu rakstnieks Terijs Saterns ar sardonisku secinājumu, ka runāšana nav nekas cits kā atšķaidīta histērija. Izredzes tiešām nav spīdošas.

Plašāk raugoties, var teikt, ka Bekets rāda situāciju, kurā lielie un mazie stāsti ir sajukuši. Jādomā, ka šīs parādības pirmie iztirzājumi atrodami Frīdriha Nīčes pārdomās par savu laikmetu, visslavenāk, protams, Dieva nāves konstatācijā. Pirmo lielo atbalsi Nīče rod Rainera Marijas Rilkes romānā Maltes Laurida Briges piezīmes (1910), kur tā paša vārda varonis paziņo, ka viņa laikmetā vairs nav stāstnieku. Katra dzīve ir stāsts, taču stāstīt tos neviens vairs neprot. Bet kā pie Nīčes un Rilkes, tā pie Beketa redzama arī monētas otra puse. Ja vien var izdomāt, kā stāstu izstāstīt, tad vienprātības neesamība ļauj nospļauties par to, ko domā citi, un stāstīt pa savam.

 

*

Mierinājums ir laba vieta, lai ko iestarpinātu par tulkojumu. Tā nosaukums franču (Le calmant) un angļu valodā (The Calmative, angliski darbs tulkots ar Beketa līdzdalību) atsaucas uz sedatīvu, nomierinošiem līdzekļiem, savukārt latviešu Mierinājums, ņemot vērā to, kas notiek stāstā, vairāk liek domāt par šausmām, E. T. A. Hofmani. Tā nav kritika tulkotājai, tas vienkārši mudina apsvērt nozīmju plūstamību un to, ka tulkojumi neizbēgami dažādo autoru darbus.

Citviet tulkotājas uzmanība gan ir paslīdējusi, kā 120. lpp., kur franču “Mais à chaque jour suffit sa peine, ce sont là d’autres minutes”2 prasa gan precīzāku tulkojumu, gan, iespējams, tulkojumā izmantot Bībeles latviskojumu. Kā man norādīja kāds zinošāks cilvēks, teikums atsaucas uz Mt. 6:34 “katrai dienai pietiek savu bēdu”.

Šādi mazskaitlīgi apgrūtinājumi tomēr nemazina iespaidu, ka darbs darīts ar rūpēm un prieku. Lai gan varētu šķist, ka Beketa bezpersoniskā rakstība salīdzinājumā ar viņa agrāko ornamentālo stilu būtu vieglāk tulkojama, katrs teikums te ir tādā mērā nospriegots, ka tulkotājs pa daļai kļūst par atdzejotāju. Tāpēc šis tulkojums pirmām kārtām jāuzlūko kā pozitīvi ambiciozs pasākums, un ambīcijas te lielā mērā ir piepildījušās. Cerams, tas ir tikai sākums rindai ar jauniem Beketa tulkojumiem. Te izredzes ir lieliskas.

 

*

Izlasē iekļauti arī Teksti par neko, krietni mīklaināki par stāstiem. Būdami vēl liesāki naratīva struktūras ziņā (ne velti teksti, nevis stāsti), tie ir it kā no viņsaules sliekšņa rakstīti solilokviji, kas, kā iepriekš teicu, stilistiski šķiet saistāmi ar Beketa dramaturģiskajiem tekstiem.

Sava laika avangarda mākslas aizstāvis Teodors Adorno, rakstot par lugu Beigu spēle, norādīja uz dažiem aspektiem, kas lasītājam varētu palīdzēt saprast, kas tieši Beketā ir jauns, salīdzinot ar priekšgājējiem un, ja ļauts tā izteikties par tik vientuļu dvēseli, līdzgaitniekiem.

Pēc Adorno, Bekets atšķirībā no Sartra un Kamī, ar kuriem viņu mēdz saistīt, lielā mērā gājis uz priekšu tieši formas ziņā. Tā, piemēram, Kamī varoņu absurda izjūta neatspoguļojas viņa romānu formā, arī Sartrs raksta visai tradicionālas lugas. Turpretī Beketam pastāv nevis absurda pasaule un sakarīgs, no absurda pasargāts darbs (līdz ar to jādomā, ka arī cilvēks), bet gan teksti, kuri tāpat kā to varoņi jūk ārā pa vīlēm.3

Subjekta sajukšanu var novērot arī Tekstos par neko, kur vienota vēstījuma vietā, kas liecinātu par viengabalainu stāstītāju, šur tur jaušamas vien vāras jēgas atblāzmas kā no brūkoša nama krītošas lauskas. Tā, piemēram, bērnības atmiņas (96. lpp. un citur), kādas meitenītes kā cerības parādīšanās (67. lpp.) un citi motīvi tiek pausti it kā paraduma pēc, un šim paradumam piemīt biedējošs automātisms. Tas liek jautāt, vai bez paraduma vispār kaut kas vēl ir atlicis. Ja stāstos varoņi vēl atrodas ceļā uz neko, tad šeit nekas ir pāris sirdspukstu attālumā. Pukstēt gan viņa pukst, ja tas vēl ko nozīmē.

Var iedomāties, ka šie stāsti un teksti Beketa laikā izteica gan kara paaudzes pamestības, gan brīvības izjūtu – arī brīvību no ideoloģijām, kuru vārdā miljoniem cilvēku tikko bija kopīgi izpostījuši pasauli. Taču kāds ir sausais atlikums stāvoklī, kurā nav nedz ilūziju, nedz cerības uz nākotni? Jo Bekets runā no šādas pozīcijas. Uz ko gan varētu cerēt sevi tikko kompromitējusi cilvēce? Atbildes nav. Taču stāsts turpinās, un, ja turpinās, tad jau tomēr ir vērts to stāstīt.

 

*

Tā kā parādījusies svarīga autora grāmata, būtu vietā, paturot prātā atšķirības, pievērsties arī tam, kā Bekets sabalsojas ar Latvijas jaunāko literatūru.

Rakstnieka Andra Kupriša gadījumā Beketa līniju var izsekot caur viņa tulkoto amerikāņu rakstnieci Lidiju Deivisu, kura savu literāro gaitu sākumā mērķtiecīgi centās atdarināt Beketa stilu.4 Un tiešām – Kupriša Berlīnē (2019) ir teikumi, kuri būtu vietā Stāstos un tekstos par neko. Arī Kuprišs skalda nost lieko, it kā virzoties uz tīras esamības aprakstu. Beketiskam profilam atbilst hipnotiskā titulstāsta Berlīne varonis – alkoholiķis, kas bez mērķa klīst pa Vācijas galvaspilsētu, pats brukdams kopā un beigās tomēr nesabrukdams. Taču Kuprišam piemīt tikai viņam vienam raksturīgā nožēla un traģika, urbāna smeldze.5

Tāpat jāvērš uzmanība uz Akselu Hiršu, kura tekstus jau sen gribas lasīt grāmatas formā. Kaut nav zināms, vai var runāt par tiešu pārmantotību, viņa tekstus ar Beketu saista tumša nolemtība, kas Hirša izpildījumā tomēr ir dienvidnieciski spalga. Līdzīgi kā Beketam, Hirša vēstītājs dzīves priekšā mēdz pilnībā sarauties, tā ka, runātājam izgaistot, caur stāstu it kā runā pati pasaule jeb, citējot Andri Kuprišu, “forsmažors, objektīvā realitāte”.

 

*

Noslēgumā, virzot skatu nākotnē (jaunu tulkojumu gaidās) un mēģinot raksturot, ko tad īsti nozīmē sastapties ar Beketu, gribas pievērsties vēl citam viņa darbam. Beketa satriecošais detektīvromāns Molojs (1951, latviski nav tulkots) sākas ar divu svešinieku miglainu satikšanos kalnainā apvidū. Abu starpā netiek pārmīts ne vārda, viņi paiet viens otram garām, taču rodas, iespējams, svarīgāka veida sapratne.

Šī aina raisa savādas asociācijas. Gribas teikt, ka garāmgājēja sviedru smarža ir ļoti nopietna, viņa cepure lepna, savukārt ķermenis, glaudīts, lamāts, sists, ir mums pazīstams jau no tā vien, ka pazīstam paši savu. Protams – vaigi, acis, zobi, rokas. Bet arī paduses, nāsis, stakle, kāju pirkstu starpas un pa pusei apkaunojošās rūpes, ko pie saviem ķermeņiem pieliekam ik dienas. Un tas, ka šis kāds mums paiet garām, arī ir ar savu nozīmi tai lielajā stāstā, ko mēs visi saprotam, bet nevaram izsacīt.

  1. Beketu gan droši vien nevajadzētu lasīt ar pašlaik visai aktuālo sockritiku prātā. Tādu pieņēmumu provocē, piemēram, tas, ka vienu no rakstnieka dzīves pabērniem amizantā epizodē izsmej kāds komunistu aģitētājs (80. lpp).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Latviskots šādi: “Bet katrai dienai sava sāpe un arī citas minūtes.”  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Adorno T. W. Trying to understand the endgame. New German Critique, 26, Critical Theory and Modernity, 1982. Pp. 119–150.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Aguilar A., Fronth-Nygren J. Lydia Davis, Art of Fiction No. 227. The Paris Review.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Cita starpā izmantoju iespēju un sirsnīgi atvainojos Kuprišam, kura izcilajai Berlīnei pirms kāda laika piesējos visumā par pareizajām lietām, taču vīzdegunīgā veidā.  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti