literatūra

— Ķermeņi

Elīna Vendija Rībena

27/05/2021

Kā tuklas saknes zem segu kanjoniem mūsu miesas izplata siltumu. Tas pāraug mums pāri kā vēl viena slapja āda.

Paisums

Es esmu zem ūdens. Ūdens virsma ir no stikla. Pret to atstarojas saule un zīmē burtus. Burti veido vārdus, kuriem nav nekādas nozīmes. Viss ir zils, zils samts.

Man garām peld sārtas, sārtas zivis. To sāni pieskaras manai ādai kā mierinošas plaukstas. Es neelpoju. Man to nevajag.

Viss ir zils, zils, tumīgs un silts samts. Kā pie auss cieši piespiesta plauksta. Kā plauksta, pārlaista pāri acīm. Un nevienam nav vārda, kuram atsaukties. Un nevienam nav vārdu, kuros nosaukt.

Es esmu zem ūdens.

 

Straumju mijas

Pirksts atrod pirkstu un izveido siltuma zīmi. Es atpazīstu tavu pirksta nospiedumu. Tas atslēdz visas tās durvis, kuru eņģēs nospriegoti mani muskuļi.

Mani vismīļākie upju loki liecas ap tavu kaklu. Taviem pleciem. Tavu muguru. Es esmu kanoe laiva, kas nemākulīgi vadīta nobrāž tavu ādu, cenšoties tai pieskarties tikai mazliet.

Tu esi upes vidū pamesta, vientuļa sala. Es esmu tās jaunatklājējs.

Lai aizdzītu vēsumu, kas badīgi riņķo līdzi straumei, es iekuru uguni. Kā skaliņus piemetu pirkstus un uzpūšu siltu elpu.

 

Straumes

Es dreifēju tev apkārt. Cenšos noķert īsto brīdi, kurā izmest enkuru tā, lai tas nogrimtu tieši pie tavām kājām. Tad pārslīdu pāri sev – pāri bortam – kā ēna. No manis pāri paliek tikai izjukusi papīra laiviņa. Tās trauslo ādu uzreiz kā skābe izšķīdina upes sāļais ūdens.

Es nometu savu pēdējo ādu un meklēju tavas pēdas. Tu stāvi apmulsis upes klēpī un raugies uz enkuru savā priekšā.

Upes straumes sastingst un pārvēršas bezgalīgās paralēlās taisnēs, kuru krustpunktā tu stāvi kā piešūts, kā nošļucis karogs, iezīmēdams vietu, kur beidzas visi ceļi.

Pirmā tevi aizskar mana atbalss. Tā ir atlupusi no manas mutes tik sen, ka tajā ir grūti atpazīt vārdus, bet tu tomēr atceries. Mani pirksti ir ūdenszāles ap tavām kājām. Tu nokrīti vēl pirms krīt tava ēna.

Mēs esam smagi kā akmeņi, atraduši viens otra smaguma centru. Upes dzelme paklausīgi ieņem mūsu formu.

 

Dzīles

Mēs esam zemūdens avotu izcirstās dzīslas, kurām cauri pulsē ūdens nepiepildāmās alkas. Atkal un atkal tās skalojas pāri lēnos viļņos, atstājot rakstus dzelmes piemīdītajā ādā.

Kā tuklas saknes zem segu kanjoniem mūsu miesas izplata siltumu. Tas pāraug mums pāri kā vēl viena slapja āda. Bet mūsu miegs ir ciets kā valrieksts. Tam cauri netiek nedz karstums, nedz sviedri.

 

Bēgums

Tu esi steidzīgs kā vāts, tiekdamās sadzīt. Steidzīgs, it kā es pati būtu upe un tu – pret ūdens auksto vaigu atsities tauriņš, kurš nu, spārnus samērcējis, bezcerīgi seko straumei. Tu esi steidzīgs. Tava steiga pil man pāri sāļām pilēm, kurās es sagaršoju visu, bet ne tevi. Tevis te nav. Tavs ķermenis kļūst par biedējošu kustību, ieslēptu cilvēka ādā.

Es zinu, tu patiesībā brien pa tik labi pazīstamu taciņu, ka vairs nav pat jāatver acis. Es zinu, cik ļoti tu paļaujies uz šīm cikliskajām šūpām, kuras uzplēš kreveļainās atmiņu vātis. Tu mani atceries pārāk labi – tik skaidrā noteiktībā es pazaudēju pati savas atpazīšanas zīmes.

Es esmu tevis iezīmēta, iemīta rēta dzelmes cietajās smiltīs.

Mēs esam pārāk tuvu, lai būtu nepieciešams paspiest otram roku. Pārāk tālu, lai justos pazīstami.

Tu brien pa sen iemītu taciņu upē kā noburts; kā aizmirsies.

 

Bezvējš

Es gribu kaut ko skaistu. Es gribu kaut ko, kas liekas pa īstam un tomēr ir aizsegts ar vieglu miera plīvuru, ar vieglu skurbuma aizkaru, tik plānu. Ir svarīgi, lai var redzēt cauri. Ir svarīgi, lai līnijas nav pārāk asas, lai nekas nav pārāk noteikts un galīgs. Ir svarīgi, ka mēs slīdam tam cauri. 

 

tranquillo

Tas ir kaut kas saldāks par miegu.     

 

Tur mēs būsim drošībā, paslēpušies dūmakā, bet dūmaka būs dzidra. Un vārdi būs skaidri kā ledus, tie atspoguļosies precīzi un ledusauksti. Bet mums nesals, jo mūs klās silta migla. Kā priekškars. Kā balti aizkari. Kā līķauts.

 

tranquillo

Un tu saki man, ka viss notiek pa īstam. 

 

Ūdens maigi žūžo mums ap galvu, un mums nemaz nav jāelpo. Krūtis necilājas, mēs esam ārpus laika, jau sen notikušas kustības. Mēs neatstājam pēdas. Tas ir nomoda miers, ko nepiesārņo miega gurdums un sapņa aizmirstība. 

 

tranquillo

Mēs varam šeit palikt uz visiem laikiem.

— Saistītie raksti