— Atšķirtības dzejoļi

 

Idejas

Man te ir dažas idejas, par ko varētu rakstīt. Piemēram, vasara paiet, un pienāk rudens. Vai nav pārāk radikāli? Ja vajag, var pamainīt. Uzaust saule, un pienāk rīts. Vai arī – saule noriet, un klāt ir nakts. Varbūt par drūmu? Jaunība paiet, un pienāk vecums, protams, nepazeminot dzīves kvalitāti. To visu, protams, var mainīt, es labprāt dzirdēšu arī pārējo domas. Strautiņi satek upē, kas varena plūst uz jūru. Koks uzzied, pēc tam nes augļus. Lielākā daļa fokusgrupas atzina, ka saprot šo domu, daži pat apraudājās. Tagad mans e-pasts pilns ar sasūtītajām fotogrāfijām – pašu dārza ābeles, plūmes un ķirši, sārti augļi starp sulīgi zaļām lapām.

 

Pangeja

Toreiz nakšņojām visi kopā kā kontinenti Pangejā. Es gulēju Āfrikas līkumā, pie mūsu kājām saritinājušās Antarktīda, Austrālija un Indija. Eirāzija pamodās virtuvē, skatījās savā ar karsto balzamu nolietā laptopā, saukdama: “Centrā demonstrācija, nost ar oligarhiem, ejam visi!”

“Da nu,” Āfrika nomurmināja un pievilka mani sev tuvāk. Taču tad Ziemeļamerika piecēlās, izstaipījās un paziņoja, ka tomēr iešot uz darbu. Austrālija aizvilka projām Antarktīdu mājās normāli izgulēties, un Indijai bija jābrauc uz laukiem grābt sienu.

Arī mēs ar Āfriku pēc tā rīta pamazām attālinājāmies. Ziemeļamerika bija ļoti greizsirdīga. Pazudām cits cita skatam, okeāni savairojās starp mums, ūdens līmenis jūrās te krita, te kāpa, bet mēs tām nebridām pāri.

Jau miljoniem gadu es guļu pilnīgi komfortabli, neviens nerausta segu un nekrāc ausī. Tas labāk, nekā uz katra soļa sadurties, izraisīt svārstības, izvirst dūmus un pelnus. Skaists bija paleozojs, bet tas nenāks vairs.

 

Pa tumsu

Tavs slepenais mīlnieks nāk pie tevis tikai pa tumsu. Katru reizi viņš izdomā citu ieganstu. Dažreiz stāsta, ka skujoties sagriezies, citreiz no vēlas strādāšanas šim sarkanas, uztūkušas acis, un vēl citreiz apakšbikšu gumija atstājusi pārāk dziļu rievu ap gurniem. “Baidos, ka mani vairs negribēsi, kad ieraudzīsi,” viņš raksta īsziņās, pievienojot daudz gaisa skūpstu.

Tu zini viņa ķermeni tikai pēc taustes. Kamēr viņš tevi iegūst, tu prāto, kāds gan varētu būt viņa vecums un rase. Glaudot viņa dibenu, pūlies iztēloties, kāda tam seja. Un kā tas nācās, ka aplikācijā nepaprasīji foto.

Viņš nav sevišķi runīgs, un dažkārt tu šaubies, vai tiešām viņš vienmēr ir viens un tas pats. “Ja nu pa tumsu pie manis nāk vesels bataljons?” tu satraukti prasi. “Bataljonā mēdz būt no trīssimt līdz astoņsimt karavīru,” es guglēju. “Astoņsimt…” tu nočuksti un sāc kaut ko skaitīt uz pirkstiem.

“Nez, vai viņš pamanītu atšķirību, ja tavā vietā kādunakt atrastu mani?” es prasu. “Fui, kā tu vari tā runāt!” tu nosarksti. “Es nemūžam tā neriskētu. Tumsa ir laba, tumsā es varu būt jebkas.”

 

Atšķirtībā

Vēlos pieskarties sev tā, it kā es būtu kāds cits. Izstiepju taisnu roku uz sāniem, tad liecu atpakaļ, kamēr pirksti pieskaras mugurai. Nekā, tas esmu es pats, tās manas lāpstiņas, pazīstamas līdz kaulam.

Piesienu pie durvju roktura slotas kātu, kam galā uzsprausta (1) pudeļu birste, (2) kaijas spalva vai (3) čiekurs, tad ar kāju atveru durvis. Pieskārieni ir neizteiksmīgi, nejauši, tik tikko jūtami, un uzmanību novērš izstieptā kāja, kas neļauj aizvērties durvīm.

Lasu savus pieskārienus kā svešus melnrakstus. Izsaku vērtīgus ierosinājumus, piemēram, izmantot arī šaufeli. Taču šī un līdzīgas ieceres izgāžas, skaļi blīkšķot.

Sadusmojos uz sevi, vairs nevēlos pieskarties sev nemaz, nevēlos pat paskatīties uz sevi. Augšlūpa niknumā drebēdama uzmetas apakšlūpai. Tik ļoti sadusmojos, jau trīs dienas nerunāju ar sevi.

 

Ludziņa

1

Jaunībā mēģināju rakstīt ludziņu, taču nekad netiku tālāk par pirmo ainu. Divi cilvēki satikās kaut kur uz ielas, un sākās dialogs:

“Sveiki!”

“Sveiki!”

“Kā iet?”

“Labi. Un tev?”

“Man arī labi.”

Tālāk neko izdomāt nemācēju. Abi cilvēki nervozi pasmaidīja, paminstinājās un veicīgi aizgāja katrs uz savu pusi. Es nezināju, kā cilvēki runā, es nezināju, kā uzrakstīt ludziņu.

 

2

Turpmākie kontakti ar īstiem, dzīviem cilvēkiem parasti līdzēja maz. Divi cilvēki sasvīduši piecēlās un ģērbdamies uzsāka dialogu:

“Kā bija?”

“Labi. Un tev?”

“Man arī labi.”

“Nu tad līdz nākamai reizei.”

Abi vēl mazliet paminstinājās un aizgāja katrs uz savu pusi, lai nekad vairs nesatiktos. No šādiem dialogiem ludziņa nesanāca.

 

3

Vācu materiālus ludziņai Amerikā, Krievijā, Ķīnā. Valodas barjeras dēļ cilvēki veidoja īsus un vienkāršus dialogus:

“Sveiki!”

“Sveiki!”

“No kurienes tu?”

“Esmu no šejienes. Un tu?”

“Es no tālienes.”

Pēc neveikliem centieniem saprast, kas tā par šejieni, kas tā par tālieni, cilvēki paminstinājās, noplātīja rokas un gāja katrs uz savu pusi. Pat pieredze radošajā rakstīšanā nelīdzēja izveidot garākus dialogus. Žurnālos rakstīja par krīzi laikmetīgajā dramaturģijā.

 

4

Cilvēki ar pieredzi radošajā rakstīšanā satikās semināros par Beketu, lasīja viņa lugas – monologus par tagadnes neiespējamību, ko megafons izkliedz pār tukšu skatuvi. Pēc semināra viens otram teica:

“Labs tas Bekets.”

“Jā, labs.”

Tad paminstinājās, cieņpilni atvadījās un gāja katrs uz savu celli gatavoties nākamajam semināram. Pirms gulētiešanas vienatnē izdzēra pudeli šampanieša un kliedza spilvenā monologus, līdz aizmiga raudādami.

 

5

Vājākie padevās un sāka rakstīt kinoscenārijus par brīnišķīgiem piedzīvojumiem, varoņiem, kas glābj pasauli, īstu, patiesu draudzību un kaislīgu mīlestību. Viņu dialogi sniedzās pār vairākām lappusēm, daudz tur izsaukuma zīmju un daudzpunkšu. Savus scenārijus viņi sūtīja visiem radiem, draugiem un ietekmīgiem nozares pārstāvjiem. Vēlāk satikuši, cerīgi apjautājās:

“Vai lasīji?”

“Jā, lasīju,” neveikli atbildēja uzrunātais un apklusa. Abi paminstinājās un gāja katrs uz savu pusi, pūlēdamies atcerēties, kā sauca to tipu, kurš ar šādu scenāriju pavisam nesen bija ticis pie miljona.

 

6

Es nervozi pasmaidu, paminstinos un aizeju. Noraidoši pakratu galvu, pieklājīgi atvados un atslēdzu sarunas video. Pirmajam pretīmnācējam, smaidošai stjuartei lidmašīnā un miegainam viesnīcas administratoram saku:

“Man iet labi.”

“Tas labi,” man atbild, pagriežas, aiziet. Vēstules sākas ar vārdu “diemžēl” un beidzas ar novēlējumu nezaudēt cerību. Citas sākas ar “Apsveicam!” un beidzas ar lūgumu neatbildēt. Atskan mazruna, atskan sīkruna, atskan, lai tūlīt pat apklustu. Tagad es zinu, kā jūs, cilvēki, runājat. Es par jums rakstīšu ludziņu.

 

Apakšbikses

Ja uzvilksiet mūsu ražotās apakšbikses un nostāsieties pie spoguļa profilā, tad redzēsiet, ka jūsu izcilnis tajās pārsteidzoši atgādina Abrenes apriņķa austrumu robežas kontūru. Pateicoties īpaši elastīgajam materiālam, jūsu izcilnī skaidri varēs sazīmēt 1944. gada 23. augustā Padomju Krievijai pievienotos Purvmalas, Linavas, Kacēnu, Upmales, Gauru un Augšpils pagastus. Skatoties spogulī, jums radīsies sajūta, ka šie seši pagasti joprojām pieder Latvijai, tādēļ visu dienu jutīsieties pašpārliecināts un svarīgs. Valkājot citu ražotāju modeļus, jūsu izcilnis profilā izskatīsies pēc tagadējās Latvijas austrumu robežas, un skats nebūs no patīkamajiem. Pavisam nepatīkami jutīsieties, ietērpies mūsu ražojuma atdarinājumos. Tajos jūsu profils, visticamāk, atgādinās Roņu salu, poļu tomātu vai pavasarī pilošu lāsteku.

 

Par krāpniekiem

Uzmanies no krāpniekiem, kuri zvana un lūdz nosaukt kartes, internetbankas datus vai Smart-ID kodus!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri stāv pie tava dzīvokļa durvīm ar karstu picu kastē un uzstājīgi prasa, lai atver!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri īrē komercplatības, pieliek tām izkārtni Pārtikas veikals un izvieto tur produktus, gaidot, ka lētticīgie patērētāji nāks un atstās tur savu naudu!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri poliklīnikā uz kabineta durvīm uzraksta savu uzvārdu, uzvelk baltu halātu un sēž kabinetā, lai lētticīgiem cilvēkiem kaut ko iešļircinātu!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri sapulcējas lielā grupā, nodibina partiju un oficiāli to reģistrē, lai piedalītos pašvaldību vēlēšanās un iegūtu lētticīgo vēlētāju balsis!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri zvana, sauc sevi par taviem vecākiem, vaicā, kā tev klājas, un piedāvā atvest no Jelgavas piecus litrus ābolu sulas!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri pusseptiņos no rīta, činkstēdami “Tēti, tēti!”, tipina uz tavu gultu un cenšas ielīst tev blakus zem segas!

Uzmanies no krāpniekiem, kuri iekāpuši tavā trīsviru spogulī, izliekas par spoguļattēliem un mēģina pārliecināt, ka tev šorīt ir zaļa seja!

Uzmanies no krāpniekiem, kas uzbāzīgā veidā cenšas tevi mācīt, kā izvairīties no krāpniekiem!

Uzmanies no krāpniekiem, kas aicina neuzticēties tiem cilvēkiem, kuri, labu gribēdami, aicina tevi izvairīties no krāpniekiem!

Uzmanies no krāpniekiem, sargā sevi pats, un tad Dievs tevi sargās, uzmanies, neesi muļķis!