literatūra

— Paģiras, budisms un svētceļnieki Rumānijā

Harijs Vagrants

10/06/2021

Tie divi džekiņi, Harijs un Mihals, kas tur tālumā soļo plecu pie pleca, plašajā esībā iederas ne sliktāk par vēl nesen vilcienā piedzīvoto nokakāto tualeti.

Kalafatu sasniedzam pēc nepilnu divu stundu kratīšanās, raustīšanās un dricelēšanās pašņurkušā vilcienā ar neticami primitīvu un nekad netīrītu tualeti (vienkāršs, noekskrementēts caurums, pa kuru var redzēt apakšā skrejošās sliedes, ja kādam interesē). Kad esam izkāpuši stacijā, bet bānīša durvis čīkstēdamas, barkšķēdamas aizslīdējušas ciet, uzsākam lēnu, nestabilu, tomēr neatlaidīgu pēdošanu virzienā, kur, spriežot pēc blīvāku māju un mājiņu pudura, atrodas šīs mazpilsētas centrs. Jāpiezīmē – paģiras no iepriekšējās nakts uzdzīves ar Krajovas benzīntanka īpašnieku Antoniu joprojām liek kaulam uz kaula neturēties. Liekas, pat smadzeņu neironi trīsuļo vairāk nekā parasti.

– Klausies, Mihal! Mums tiešām vajadzētu sevi pasaudzēt un nedzert vismaz tās divas dienas, ko esam ieplānojuši palikt Donavas krastā. Tev tā neliekas?

– Ar tavu muti runā patiesība, Hari. Nudien. Sitam saujā, – slovāks man pastiepj savu izkārnējušo plaukstu, un mēs svinīgi noslēdzam vienošanos. – Turklāt tā vietējā cuika ir tik štengra un tik smagi iet lejā, ka bail apdedzināt kuņģi un pārējos orgānus…

Piekrītoši pamāju ar galvu. Mihals smagi nopūšas.

Kalafatas centrā atrodam gana lētu bodīti, kurā iegādājamies pārtikas krājumus drīzajai atpūtai Donavas krastā. Tiem vajadzētu mūs nodrošināt abas dienas, kamēr mēs laiskosimies pie upes, – tā uz ātru roku savos prātos esam izprātojuši.

Kopumā ņemot, Kalafata nav neko interesanta vieta.

Te un tur pa kādai divstāvu vai trīsstāvu dzīvojamajai mājai, pārītis veikalu, dažas nošņurkušas koka privātmājas, kuru pagalmos kā likums izžauti neskaitāmi krāsainas, malu malās sadiegtas veļas gabali. Pa gandrīz noasfaltētajiem ceļiem reizēm garām pabrauc gadu desmitiem bukņīti automobiļi. Tie aiz sevis saceļ necaurredzamus grants un smilšu mākuļus, kuru dēļ mums visai bieži sanāk apstāties un nogaidīt, līdz tie beigs grauzt un kņudināt acis un elpceļus.

Iespējams, pats interesantākais tieši šodien un šobrīd Kalafatā esam mēs paši. Uz to norāda daudzumdaudzie ziņķārīgie skatieni, kas veltīti zem mugursomu, mūzikas instrumenta (manā gadījumā) un nupat iepirkto produktu svara zvārojošajiem augumiem.

Daži no kalafatiešiem pat mēģina uzsākt kādu nevainīgu čaliņu angļu valodā, kas, pārliekot latviešu valodā, skan apmēram: “Nu, kur tad šitā iedami, jaunskungi? Varat nomesties pie manis. Tas maksās tikai piecdesmit lejas no personas!’’ Vai arī: “Jūs jau laikam no Skandināvijas, tad jau atradīsies kāds lieks grasītis nabaga rumānim, ko?’’ Un: “Kad es biju jūsu vecumā, arī klejoju pa pasauli kā dulns un gaisā parauts, ejam pie manis, pabarošu, iedzersim, pastāstīsim viens otram ceļa stāstus.’’

Lai arī viens otrs piedāvājums no vismaz duča nemaz nešķiet akurāt zemē metams, mūs ar Mihalu vieno noruna tuvākajā laikā absolūti detoksicēties. Citiem vārdiem, nelietot nekādas vielas, kas apdullinātu mūsu ķermeni vai garu (izņemot tabaku, protams).

Acis samieguši saulē, prātus nesvārstībā nospriegojuši, turpinām likt soļus Donavas virzienā. Saskaņā ar manu padriskāto Rumānijas karti līdz mūsu galamērķim vēl ir savas četrdesmit minūtes.

Te – kur pagadījušies, kur ne – mums aiz muguras iznirst paprāvs bars ar pusaugu zēniem. Kopumā to ir vismaz divdesmit, un dažiem rokās ir neliela izmēra stibas. Šī bariņa vidējais vecums varētu būt apmēram 16 gadi. Ir grūti tā uzreiz saprast, ko viņi no mums varētu vēlēties. Izskatās, ka arī viņi paši tā īsti līdz galam nav vienojušies par savas kongregācijas mērķi – aplaupīt mūs vai, gluži pretēji, mēģināt sadraudzēties. Varbūt viņi vispār šeit ir pagadījušies tīri nejauši.

Cenšos sevi mierināt ar domu, ka viņu rokās esošās stibas nemaz uzreiz arī nevajag tulkot kā naidīgu nolūku instrumentus, bet drīzāk kā apkārtējo apstākļu spiediena rezultātu. Līdzi paņemto stibu iemesls tikpat labi varētu būt nevis potenciāls uzbrukums, bet pašaizsardzība pret tādu pašu rumāņu jaunuļu bandu no blakussētas.

Lai vai kā – situācija ir nervus spriegojoša. Sevišķi, ja nervi vēl vakarnakt tikuši negausīgi mērcēti 50 grādus stiprā plūmju spirtā.

Iesprindzis izskatās arī Mihals.

– Va, vellos. Tik tikko atjēdzos, ka visā savā pārbīlī atstāju kūju vilcienā. Ar tukšām rokām no manis nekāds dižais cīnītājs nesanāks. Oh, moj bože!

Kamēr Mihals apcer savu bezpalīdzību, rumāņu zellīši pieliek soli. Pavisam drīz viņi būs mums pavisam klāt.

– Man galvā tik tikko iešāvās lieliska ideja, – izmetu, piepeši nez kādēļ atcerēdamies latviešu budistu mūku un dēkaini Kārli Tenisonu.

– Un kāda gan tā būtu? – Mihala balsī jaušu neuzticību.

– Lai no šamējiem atkratītos, jāizmanto svētā Budas paņēmiens! Tā ir veca meditācijas tehnika, turklāt tā jāpraktizē soļojot. Darīsim tā – pagriezīsim puišeļiem muguru un kātosim Donavas virzienā. Uz katru pirmo soli abi kopā kliegsim Džong! Uz otro – Rom! Skaidrs?

Mihals apstulbis vēro mani. Es nemaz negribu zināt, kādu domu virpulis pašlaik trumuļo ceļabiedra smadzeņpodā.

Bars nāk mums arvien tuvāk, un Mihals, spiedīgo apstākļu skubināts, beidzot verbalizē sava domu procesa esenci: – Zini, es jau pasen nojautu, ka tu esi safīrējies, bet ne jau tādā mērā. Kāds vēl Džong un Rom? Tu pats vispār tici tam sviestam, ko te man vervelē?

– Skaidrs, ka neticu. Bet nav taču svarīgi ticēt. Pats Buda vēl savas dzīves laikā norādīja, lai viņa sekotāji netic nevienam pašam viņa vārdam, nevienai pāri lūpām izdvestai zilbei. Tā vietā viņš ieteica pārbaudīt ikkatru mācīto metodi praksē. Vai tev ir kāda labāka ideja? Es taču neesmu tik traks, lai tepatiņ uz līdzenas vietas skrietu vicoties ar vismaz divdesmit spraunuļiem un viņu mietiem.

Liekas, ka Mihals vēl kādu laika sprīdi mēģina sevi pārliecināt iesaistīties manā orientālajā avantūrā, līdz beidzot salūst: – Lai notiek, Harij. Izklausās pēc pilnīga murga, bet – lai notiek. Aiziet!

Kā augstāka spēka vadīti, mēs vienā mirklī pagriežam puišeļu bandai muguru, sākam spert soļus un augstās balsīs unisonā dziedāt: Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! Džong! Rom! 

Pirmais solis – Džong!

Otrais solis – Rom!

Pirmais solis – Džong!

Otrais solis – Rom!

Pirmais solis – Džong!

Otrais solis – Rom!

Pirmais solis – Džong!

Otrais solis – Rom!

Kamēr mēs tā dīvaini izpildāmies, ar perifērās dzirdes palīdzību secinu, ka puišeļu bariņš sāk iepalikt. Laikam mums būs izdevies viņus samulsināt.

Pēc mirkļa viens no zēniem mūs tomēr panāk. Viņš varētu būt aiz muguras palikušā bara sūtnis. Zēns ir bez stibas un izskatās drīzāk draudzīgs. Kādu brīsniņu viņš vēl mēģina turēt mums līdzi, bet, nespēdams iekļauties ritmā, izmežģītā angļu mēlē uzsauc:

– Kungi, kurp jūs tā iet? Ko jūs tur tā skaļi dziedāt?

Kamēr mēģinu izprātot kādu asprātīgu, draudzīgu un reizē izsmeļoši pilnīgu atbildi, Mihals pasteidzas manā vietā. Makten nopietnu seju viņš pavēsta: – Kā, kur mēs ejam? Jaunskungs, mēs esam svētceļnieki budisti. Protams, ka ejam uz Tibetu, kurp gan vēl lai mēs ietu?

Pusaudzis izskatās manāmi apjucis: – Uz Tibet? Caur Rumānij?

– Nujā. Tas taču tas vistaisnākais ceļš – Rumānija, tad Bulgārija, un tad jau līdz Tibetai teju ar roku var aizsniegt. Tādēļ jau mēs esam šeit, Kalafatā. Tālāk caur Vidinu Bulgārijā uz Sofiju un tik uz priekšu – līdz pašai Lhasai.

Pateicis savu sakāmo, slovāks cieši saspiež pie krūtīm plaukstas, cieņpilni paklanās jaunulim un atkal uzsāk: – Džong! Es tūdaļ neminstinoties piebalsoju: – Rom!

Pēc pāris minūšu iešanas un dziedāšanas, ziņkāres dzīts, pametu acis uz to vietu, kur iepriekš kavējies mūs uzrunājušais sūtnis. Puiškāns arvien vēl ir turpat. Uztvēris manu skatienu, viņš nekavējoties saliek abas plaukstas pie krūtīm un dziļi paklanās.

– Tas tev gan labi izdevās, – nosaku Mihala virzienā, kamēr slovāks, viltīgi man uzsmaidīdams, arvien skaļāk bauro: – Džong – Rom! Džong – Rom! Džong – Rom! Džong – Rom!

Arvien turpinot attālināties no puišeļu bandas un Kalafatas centra, katrā ieelpā un izelpā skandējot Džong – Rom, jūtu, ka attālinos arī pats no sevis un sava ceļabiedra. Drīz vien kļūstu par bedraino zemes ceļu, tā malās sastājušajiem netīrajiem zāles stiebriem, dzelteno, jiftīgi degošo sauli un Balkānu klaidīgajiem mākoņiem. Nav svarīgs mana ceļa sākums un gals, triceklīgās paģiras un atpūta Donavas krastā: es vairs neesmu piesaistīts lineārai pasaules uztverei.

Tie divi džekiņi, Harijs un Mihals, kas tur tālumā soļo plecu pie pleca, plašajā esībā iederas ne sliktāk par vēl nesen vilcienā piedzīvoto nokakāto tualeti. Es redzu neredzot, dzirdu nedzirdot un speru soli, tā īsti to nemaz nesperot.

Es nemaz neesmu Es.