raksti

— Zuzes aborts un klīrīgā kritika

Anna Auziņa

22/06/2021

Latviešu padomju literatūrā aborts ir visai reta tēma. Socreālisma prozā tā dažkārt skarta garāmejot, no malas raugoties.

Par Dainas Avotiņas grāmatu Zuze (1973)

 

Zuzei ir sešpadsmit gadu. Neilgi pirms Pirmā pasaules kara sākuma viņa gana govis pie Tipaiņu saimnieka, kurš meiteni pa naktīm kūtsaugšā seksuāli izmanto, solīdams saimnieces godu. Taču, kad saimnieka māte saprot, ka meitene ir grūta, viņa noorganizē pirtiņā slepenu abortu. Zuze nepretojas, taču izjūt to kā traumu visu turpmāko dzīvi. Sapratusi, ka Tipaini nemīl un neprecēs, arī turpmāk viņa personiskajā dzīvē nav laimīga – pagrīdes komunists Andžs, kurā viņa patiešām iemīlas, gūtā ievainojuma dēļ kļūst impotents, dodas uz Krieviju un tiek nošauts neskaidros apstākļos. Par iespējamo sadarbību ar komunistiem Zuze tiek arestēta un apcietinājumā piekrīt būt par uradņika mīļāko, lai pasargātu no tā kameras biedrenes pusaudzes, un attiecīgi tiek nicināta, apsaukāta par slampu, arī pati uzskata sevi par netīru. Jau pēc četrdesmit gadu vecuma, tuvojoties Otrajam pasaules karam, Zuze apprecas ar mežsargu Vili, atraitni ar divām meitām, taču laulība izjūk, jo Zuze nespēj dzemdēt Vilim dēlu.

Zuze (1973) ir Dainas Avotiņas (1926) otrā prozas grāmata. Pirms tās Avotiņai ir iznākuši četri dzejas krājumi un romāns Nenogaliniet stirnu. Ne tagad, ne sava laika profesionālajā vidē Avotiņa netiek pieskaitīta pie laikmeta spilgtākajām dzejniecēm vai prozaiķēm, tomēr kopš 60. gadiem ir ilgstoši darbojusies literatūrā, publicējusi dzeju, prozu, tulkojumus, bijusi Rakstnieku savienības sekretāre un Propagandas biroja dibinātāja. Raksturojot Avotiņas daiļradi, parasti tiek minēta viņas darbu liriskā ievirze.

Arī grāmata Zuze titullapā pieteikta nevis kā romāns, bet gan kā “lirisks stāsts”. Pēc tā iznākšanas kritiķi spriež, ka darbam piemīt izteikta emocionalitāte. Dažkārt tas tiek pateikts ar neitrālu, bet biežāk ar negatīvu attieksmi. Ingrīda Kiršentāle raksta: “Mūsu prozā ir atdzīvojusies tendence pārlirizēti un sentimentāli atveidot cilvēku iekšējo pasauli, intīmāko dzīves pusi, daudz nerūpējoties par raksturu psiholoģisko patiesību un dziļāku sakņojumu reālā dzīvē.”1 Kiršentāle atsaucas uz Andreja Upīša 1922. gadā teikto par psiholoģisko romānu: “Uz noteiktu psiholoģisku momentu nekoncentrētais lirisms te dabiski zaudē lielāko daļu sava ieviļņojošā spēka.”2 Viesturs Skraucis kopumā uzteic stāsta dzīvīgumu, bet vienlaikus norāda, ka labo iespaidu “diemžēl krietni vien traucē tēlojuma īpašā, eksaltēti kāpinātā emocionālā noskaņa, kas vērsta it kā uz lasītāja iežēlināšanu”.3 Arī Harijs Hiršs pārmet, ka autore pārāk “atklāti jūt līdzi savai varonei, un grāmatā iezogas žēlabainības pieskaņa”.4 Jānis Kalniņš raksta, ka šajā darbā emocionalitāte “tiek izmantota jau tīri spekulatīvos nolūkos, lai iemidzinātu lasītāja uzmanību un viņš nepamanītu, ka viņu grib atstāt tukšā”.5 Līdzīgu vilšanos Kalniņam sagādājis arī Regīnas Ezeras izcilais romāns Aka.6 Šķiet, Kalniņa galvenais pārmetums ir, ka veiksmīgi risinātās detaļas un situācijas Zuzē un vairākos latviešu prozas darbos nekalpo kopējam virsuzdevumam, nepauž vienotu problēmu. Pēteris Zirnītis liek saprast, ka padomju kritikas nesagaidītais virsuzdevums varētu būt bijuši labāk parādīti sociālpolitiskie apstākļi, kas nosaka galvenās varones likteni.7 Taču padomju ideoloģijas neiegrožotais Rolfs Ekmanis ir vēl skarbāks un apgalvo, ka Avotiņas Zuze izceļas ar jebkādas jaunrades trūkumu.8

Jezups Laganovskis vienīgais iebilst emocionalitātes kritikai un atspēko to, rakstīdams, ka līdzjūtību pret varoni drīzāk izraisa viņas pieredze, nevis veids, kādā tā izstāstīta.9 Stāsta virsuzdevumu un vispārinājumu viņš saskata būtiskākajos varones dzīves notikumos un pārdzīvojumos, precīzi uzsverot, ka šajā stāstā tādi ir, pirmkārt, agrā jaunībā izdarītais aborts, otrkārt, varones mīļotā vīrieša karā gūtais ievainojums, kura dēļ viņš kļuvis impotents, un, treškārt, vēlīnā kopdzīve ar mežsargu Vili, kas sabrūk, kā to redz Laganovskis, tā paša jaunības aborta dēļ – Zuzei vairs nevar būt bērnu, bet Vilis aiziet pie sievietes, kura spēj dzemdēt kāroto puisēnu.

Latviešu padomju literatūrā aborts ir visai reta tēma. Socreālisma prozā tā dažkārt skarta garāmejot, no malas raugoties; raksturīgi, ka pozitīvas varones izšķirošās situācijās parasti izlemj bērnu saglabāt. Arī 70. gadu prozā rets ir gadījums, kad par abortu tiek rakstīts no galvenās varones, sievietes skatpunkta. Tam pievēršas Regīna Ezera romānā Zemdegas (1977), vēlāk arī Pie klusiem ūdeņiem (1987).

80. gados, mazinoties cenzūrai, tekstā biežāk tiek ierakstīta arī šī ķermeņa pieredze, to dara arī nākamo paaudžu rakstnieces, taču 70. gados Zuze šajā ziņā ir teju unikāls darbs, kurā visā stāsta garumā parādīts, kā agrīns aborts nosaka pozitīvas varones likteni. Zuzē nav atklātu anatomisku detaļu un notiekošais lielākoties izteikts ar zemtekstu un eifēmismu palīdzību, tieši nenosaucot procesus, tomēr pat deviņu gadu vecumā un ar vāju seksuālo izglītību, pirmo reizi slepus lasot šo grāmatu, es skaidri sapratu, par ko ir runa:

“– Es tev prasu, skuķi, vai ilgi jau tā sliktā dūša? Netaisi kumēdiņus, atbildi!

– Nē-e, tikai šodien, saimniec.

– Redzi nu, kas no tādas spēlēšanās iznāk. Vajadzēs operierēt, kamēr nav par vēlu. Bērnam bērns nedrīkst būt. Tas ir grēks.”10

Veco saimnieci patiesībā satrauc nevis “grēks”, bet gan iespējamā atbildības uzņemšanās, proti, dēla laulības ar nabadzīgu meiteni, kaut arī saimnieks vēlāk Zuzei apgalvo, ka viņa tam esot “pieķērusies pie sirds”, un apliecina labos nodomus: “Es būtu tūdaļ aizgājis pie mācītāja, iesvētītu tevi ārpus reizes. Pa jauno gadu nosvinētu kāzas. Eh, sasodītie bābieši! Vienādiņ kaut ko saputro!”11

Tipaiņu Kārlim ir pamats dusmoties – grūtniecības pārtraukšana ir īstenota, viņam mājās neesot. Vēlāk viņa māte Zuzei taisnojas:

“Es tev labu vēlēju, lai nav jāpiedzīvo kauns un negods. Kārlis man nekā netika teicis, ka viņš tevi pa nopietnam…”12

Kad Zuze vairs nevēlas palikt Tipaiņos un Kārlim ir beigušies argumenti par labu viņas palikšanai, viņš norāda:

“– Bet vai esi ar apdomājusi, ka esi tāda, nu, kā lai saka – jau lietota?”13

Fakts, ka viņa ir “tāda”, Zuzi uztrauc vairāk nekā divdesmit gadu, līdz viņa visu izstāsta Vilim, kurš, to dzirdēdams, no Zuzes neatsakās, tikai čukst: “– Neģēļi!”14

Zirnītis par darba pamatkoncepciju uzskata cilvēcisko laimi,15 savukārt Skraucis raksta, ka Zuzes laime un nelaime ir viņas siltā sirds. Iespējams, labsirdība patiešām nosaka Zuzes dzīves laimi un piepildījumu, taču pie viņas nelaimes tā nekādi nav vainojama. Ne jau labsirdības, bet gan sava bezpalīdzīgā stāvokļa dēļ viņa nepretojas nedz saimniekam, kad pirmoreiz būtībā tiek izvarota, nedz saimnieces atvestajai, vardei līdzīgajai sieviņai, kura pirtī pārtrauc Zuzes grūtniecību. Zemāks sociālais stāvoklis komplektā ar dzimti padara Zuzi divkārt neaizsargātu. Var gan piekrist, ka līdzjūtības dēļ viņa guļ ar uradņiku, – taču žēlodama ne jau viņu pašu, bet gan kameras biedrenes, pusaudzes. Lai gan Zuze pie uradņika dodas labprātīgi, viņa apzinās, ka pretējā gadījumā tas būs jādara vienai no meitenēm, kāda viņa pati bijusi Tipaiņos. Kiršentāle uzskata, ka šajā upurēšanās epizodē pārkāptas ticamības un labas gaumes robežas. Iespējams, neticama un bezgaumīga šī situācija var likties tāpēc, ka par šādu un līdzīgu seksuālu vardarbību ilgstoši nebija pieņemts runāt.

Laganovskis ir vienīgais no septiņiem šajā rakstā minētajiem kritiķiem, kurš recenzijā pamana Zuzes abortu, uzsver to kā būtisku notikumu varones dzīvē un saskata arī tam sekojošās neauglības saistību ar Zuzes vēlākās laulības izjukšanu. Tomēr Laganovskis sīkāk nepievēršas divu meitu tēva Viļa vēlmei tieši pēc dēla, tikai norāda Zuzes nespēju dzemdēt kā pašsaprotamu iemeslu, kāpēc mežsargs aiziet pie citas sievietes.

Praktiski visās kritikās norādīts, ka varone neinteresējas par politiku. Avotiņa liek arī pašai Zuzei artikulēt, ka viņai nepiemīt “šķiras apziņa”. Pārmetot Avotiņai nepietiekamu distancēšanos no varones, žēlabainu identificēšanos ar Zuzi, padomju un arī trimdas kritiķi neredz vai izliekas neredzam, vai – kā Laganovskis – līdz galam nepasaka, ka caur šo emocionālo apolitiska indivīda dzīvesstāstu autore atklāj būtiskus sociālus faktorus, kas padara iespējamu Zuzes bēdīgo likteni: sociālo un dzimtes nevienlīdzību, to savstarpējo ietekmi, pret sievietēm vērstu seksuālu vardarbību varas attiecību ietvaros. Avotiņa iezīmē arī vairākus papildu aspektus, piemēram, to, kā vecākas un zināmu varas pozīciju ieguvušas sievietes uztur sabiedrības struktūras, ieradumus un aizspriedumus, no kuriem cieš citas sievietes (un arī vīrieši) un kurus, apzinoties, ka mūsdienās šis termins tiek uzskatīts par novecojušu, tomēr visprecīzāk šķiet dēvēt par patriarhāliem.

Kāpēc 70. gadu kritiķi neraksta par darba pamatproblēmu, bet gan pārmet tās neesamību? Jezups Laganovskis daļēji atbild uz šo jautājumu, atzīdamies aizdomās, “vai tikai patiesais iemesls visiem šiem pārmetumiem nav viens otrs stāstā attēlotais fakts, nevis to attēlošanas veids. Jo parasti nez kāpēc šo savu neiecietību kritiķi vairās izteikt atklāti, bet maskējas ar atrunu: protams, rakstīt par to var, bet — citādi. Nekad tā, kā ir uzrakstīts, vienmēr — citādi.”16

Laganovskis atzīst, ka neuzskata Zuzi par izcilu, to neapgalvoju arī es, tomēr ar šo rakstu gribēju pievērst uzmanību grāmatā atklātajām problēmām – tās iznākšanas laikam novatoriskām, daudziem nepieņemamām tēmām, kas Zuzē risinātas gana pārliecinoši un ne didaktiski, autores vērojuma asumam, šķiet, pārsniedzot viņas apzinātās ieceres līmeni.

Savukārt apzinātā līmenī līdzīgu sākuma sižetu stāstā Piena ceļi pēc 40 gadiem citādi izvērš Inga Gaile, kura analogā situācijā nonākušai meitenei liek doties prom no saimnieka mājām un ieņemto bērniņu drosmīgi laist pasaulē.

  1. Kiršentāle I. Par Zuzi un dažiem prozas jautājumiem. Karogs. Nr. 1. 1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Citēts pēc: Kiršentāle I. Par Zuzi un dažiem prozas jautājumiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Skraucis V. Par metramēru un mēra sajūtu. Literatūra un Māksla. 17.02.1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Hiršs H. Grāmatu daudz. Bet… Literatūra un Māksla. 03.03.1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Kalniņš J. Konflikts un tā nozīme literārā darbā. Literatūra un Māksla. 31.03.1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Zirnītis P. Laikam viņa ir laimīga. Cīņa. 25.02.1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Ekmanis R. No sapņa par važu nokratīšanu līdz ikdienas sīkumtirgum. Piezīmes par pieciem prozas rakstniekiem. Latvija Šodien. 01.09.1980.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Laganovskis J. Zem prasīguma maskas. Karogs. Nr. 8. 1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Avotiņa D. Zuze. Rīga: Liesma, 1973. 20. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  11. Turpat, 23. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  12. Turpat, 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  13. Turpat, 25. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  14. Turpat, 108.lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  15. Zirnītis P. Laikam viņa ir laimīga. Cīņa. 25.02.1973.  (atpakaļ uz rakstu)
  16. Laganovskis J. Zem prasīguma maskas. Karogs. Nr. 8, 1973.  (atpakaļ uz rakstu)

— Saistītie raksti