literatūra

— sakāve kā allaž vilinoša

Iveta Šimkus

25/06/2021

dod mums eņģeli kas ieskatās pār plecu melnrakstā

 

***

kad mostos
izkāpju kā no upes

tumsa vēl žūst bet es
jau pošos
dienai
kas ievērta lūgšanu krellēs
kāds skaita
zvirbuļus un impērijas
viss rit
kā pa diedziņu
kas nesatrūkst
tikai izskatās ka vēl
pietrūkst
bet patiesībā
viss ir

 

***

paškritika

par daudz gaismas tumsas
visādu pasauļu ēnu
un citu putnu

par maz pokemonu
golfa nūju recekļu pulsāciju
un transmisijas

gandrīz nemaz
rakstainu dūraiņu
jūsmības
telpiskuma
un seksa

vispār nav
komatu

vajadzētu kādu punktu
bet kur jāsteidzas

 

***

labāko sevi
nepazīstu
tas ir aizšķīries
aizmirstā pasakā

dzejolī
kas neuzrakstīts
notikumā
kas tuvojas
bet nekad nepienāk
tik tuvu
lai notiktu

labāko sevi
nevar izdomāt
to var sastapt
kā svešinieku
un atraidīt

 

***

Mairai

ar pazemīgo eņģeli
uz tu
debesu virtuvē
aizlūdz par mūsu
sausajām lūpām
bez dzīvības vīna un maizes
kad maļam vienu
un to pašu
aplipuši
ar pagātnes tumsu
nākotni ieķīlājuši

zāle tas ir vēsture
ataug par glītu mauriņu
dod kādu zīmi
Tūjas akmenī
vēstures vagas galā
putnu vai biedēkli

dod tiltu
starp vārdu un vārdu
pasargā to
kas zem tilta
visos pasaules vējos
paglābies
tagad nodots
aizmiršanai

dod mums
eņģeli
kas ieskatās
pār plecu
melnrakstā

 

***

katra pilsēta
kāpj kalnā
ar pili vai templi
apjož mūra jostas
gaisma līst
caur olīvkokiem

katrā pilsētā ir
Jeruzaleme
ar ādama pēdu
pret debesīm

katra ir posta
kā līgava
un postīta

auglīgs
ir tuksneša naids

derību asinis
grauž jaunas gultnes
caur klintīm

tomēr gaisma
olīvkokos

 

***

kam kara lauks
šī pasaule
nu protams dieviem
kurus dzemdinājis
aklums

visu vārdā
valda
progresa dievs

un tas jau neapstāsies
tam droša karadraudze
bruņojums

bet mums
ir tikai aklums
jā un sakāve
kā allaž vilinoša

 

***

                             saule apmirdz
visas tranšejas un
paldies Dievam
kara nebija
un velti rakām

tur tagad
ugunspuķes zied
un atmiņas
ir nekas vairāk
pelnu uzlējums

tik gara tava nāve
izstīdzējis
visums

 

***

seju vietā
drūpošas arkas
vēstures vietā
laiks

pasažieri ar biļeti
vienā virzienā
viesi
bez miesas
ar iededzinātām zīmēm
kokos un marmorā
atmiņa neaptēsta
vēsta
baložiem
vilkiem un avīm

 

***

tā viņi ceļoja
dzejoļos kā elpas vilcienos
mērca pirkstus akvareļos
vai asiņo vai brūce

klausījās skaņās
kas izaug no melnām saknēm
un tad caur pēdām
augšup triecas

katru nakti viņi
redzēja sapni
ko aizmirsa

kas bija viņu
īstā dzīve

 

***

mēs netiksim tālāk
par blaugznām
kas krīt
par sniegu
kas kūst
no vārda
nevis no mūsu centības
elpā ir spēks
izelpā pieredze
stiprini mani nakts balzam
piedod spīdumu rīta
frāzēm
kamēr nav drosmes
noskūt visu
un klusēt

 

***

jau iedzēris velnarutku sulu
viņš atcerējās
par ziedošanu ārstniecības dievam
jo bija pasargāts
no vissliktākās kaites

un tad kāds nepacietīgs eņģelis
viņu mierinādams
čukstēja
kas savu dzīvību
gribēs izglābt
tam tā zudīs
bet kas to atdos

un nedzirdējis līdz galam
viņš eņģelim teica

gaiļa asinis dieviem
tiem kuri aizejoši
tiem kuri atnākoši

 

***

tādā troksnī
var nepamanīt
ko ganīt

uz lauka gaisma
tik spoža
ne par ko
es neesmu
droša

tepat līdzās
šalc mūžzaļais
mežs

tu vēl par to pašu
ko gilgamešs

 

***

klusuma rāmis
kad vējš kaut kur nes
ūdeņu straumes
debesu kalnus
kad grimsti
kad sasalsti
kad izkūsti
gaidot pie durvīm
kas neatveras
klusuma rāmis
ir dzemde
no kuras tiksi
izstumts
spalgi kliedzošā gaismā
kādā no atraidītajām
pasaulēm

 

***

gribot visu noskaidrot
tu atver durvis
redzi vēl durvis un aiz tām
vēl durvis

tu steidzies
gribi nonākt dziļumā
kādā slēpnī
gribi vispār kaut kur nonākt
bet aiz durvīm ir
tikai durvis

laika nav daudz tu domā
ir jāatgriežas laikā
it kā tu būtu
jau aiz laika
šķērsojis kādu robežu
vai sagūstītu domu
kura jāatbrīvo
un it kā
tu zinātu kas
otrā pusē

 

***

zem kājām gruzd
vēsture
neizdegusī
tuksnešainā zeme

virskārta
gluda un vēsa
tirgus placis
bet uzpūš laika vējš
un tici netici
iesnaudusies atmiņa
mostas
un runā
no tās pašas vietas
no smilksta

 

***

klausījos
                             neesošā
valodā ko sapratu
labāk par citām

balssvedība plūda
kā pazemes upe
nenojauzdama par krastiem
kaut kur virszemē

tomēr jau laikus
meta līkumu
un plūda
dziļāk

 

***

nevar izvairīties
no mākslīgām piedevām
skatieni tiek kodināti
pieskārienos daudz
pretsalipes vielu

kādi mēs būtu
kā āboli zarā
baltie dzidrie
nemigloti

žēlotos par tārpiem?

 

***

tīrs ir skatiens
lūsim pirms lēciena

kad es gribu teikt
priekšā jau
pantmērs paklūpu
uz heksametra

pēc tam ilga
taisnošanās
jo esmu saliekta
no zilbes pretestības

reti
ir skatiens
un medījums

 

***

ienirt atmiņā
pēc gliemežnīcas

kad upe bija ceļš
novakara gaismā
es tevi gaidīju
vienmēr
gadsimti šalca
asaras bira
meldru sprogās

viena no tām izauga
par pērli