Foto: Gints Ivuškāns

literatūra

— Sarunas ar Sīko

Gundega Repše

01/07/2021

Viņai bija augsti pakāpušies vaigu ābolīši un allažīga smaida sašvīkātas acis. Plats priekšauts. Balta kaza. Divi Pirmajā pasaules karā krituši dēli un maza mājiņa Smiltenē. Citu neko es nezinu.

Fragments no topošās grāmatas

 

Gingo biloba

J. V. Gēte

Lapa, kuru manā dārzā
Dzinis koks no Austrumiem,
Slēptu jēgu pazīt atļauj
Iesvētītiem cilvēkiem.

Vai tā Viena būtne būtu,
Sevī sadalījusies,
Vai tās tomēr divas, kuras
Vēlas izpausties kā viens?

Jautājums, ko uzdod lapa,
Nepaliks bez atbildes:
Vai tu jūti manās dziesmās,
Ka gan viens, gan divkāršs es?1

 

Sīkais bija ieķēries Džindžo kaklā un no visa spēka raudāja, dusmās kratīdamās un dunckādama viņu ar saviem kaulainajiem ceļgaliem.

– Kur tu atkal biji? Kāpēc tu mani neņēmi līdzi? Kā tu vari būt tāda nodevēja? Tāda gļēvule un nodevēja?

– Es nezinu. Es pilnīgi neko vairs nezinu.

– Tad apēd mani! Iešuj savā vēderā. Vai vienalga, ko. Tad mēs nekad nešķirtos.

– Varbūt tev taisnība.

– Taisi vaļā vēderu!

– Kura griezīs?

– Vispār man labāk patiktu tikt norītai. Vienā gabalā. Lai orgāni paši tur savu trafiku izregulē.

– Tad paliec pavisam maziņa. Kā cepumiņš.

– Domā es nezaudēšu sevi, ja tā sakoncentrēšos?

– Tu būsi kā tablete, ārstējoša. Nē, tā ir kļūdaina doma. Jo es taču gribēšu tevi arī redzēt. Tāpat jau mana iekšpuse ir pilna ar vecvecmāmiņām, tētiņiem un vectētiņiem, tantām un krusttēviem, skolotājiem un kretīniem, vīriešiem, mīlniekiem, džekiem un ļaundariem. Un ar mūsu māmuļu, protams. Viņas ir tik daudz, ka varētu nojaukt tūkstošiem bērnunamu. Redzi, esmu pilna un maz ir to, kurus var pārstrādāt vai izmest kanalizācijā. Kā no tā visa var nepalikt resns, ko? Vai es esmu resna?

– Nē, Džindžo, tu esi ļoti skaista. Joprojām. Dzīve tev neko nevar padarīt.

– Nepielien, Sīkais. Viņa mani taisījusi pēc sava ģīmja un līdzības – trauslu, neziņas pilnu, nedrošu un pielādētu ar bezspēcības dusmām.

– Nu, ļoti slikti. Agrāk tā nebija.

– Nevajag salīdzināt, mazulīt, nekad nevajag salīdzināt. Ne viņu ar viņu, ne šo ar to, ne vispār.

– Nesauc mani par mazulīti!

– Piedod, Sīkais. Tik ilgi nav runāts.

– Ko tad es saku? Sen gribēju prasīt – kur tu, Džindžo, biji, kad es piedzimu?

– Kaut kur mētājos, drošvien. Kā lini vai zīdtārpiņi. Vai arī kleita, ko tu kādreiz uzvilksi.

– Blēņas. Tu noteikti arī jau biji. Varbūt tad tu biji manā vēderā?

– Vai ne? Un mēs abas mammas vēderā!

– Jā, tā mēs varētu iekārtoties – Sīkais un Vecene mammas vēderā.

– Sīkais, valdies! Džindžo nav gadu. Džindžo ir tikai mūžs.

– Man apnika runāt. Pienu atnesi? Es gribētu kakao. No Līvas tantes baltajām tasēm, ja?

– Viņai bija augsti pakāpušies vaigu ābolīši un allažīga smaida sašvīkātas acis. Plats priekšauts. Balta kaza. Divi Pirmajā pasaules karā krituši dēli un maza mājiņa Smiltenē. Citu neko es nezinu. No kurienes varēja uzrasties tik glauna Kuzņecova porcelāna servīze, nav nekādas miņas vai ziņas. Tu vēl skrēji uz nokalnes grāvi vardes meklēt. Tev diktan patika Līva. Viņa bija vismīkstākā no vecmāmiņas māsām.

– Nu mēs dzeram kakao no viņas tasītēm. Divas vien palikušas, man pat apakštases vairs nav. Vecmāmiņa dzīvoja ilgāk, jo bija stingrāka, vai ne? Tāda kā visam gatava. Bet par visu to es domāju tad, kad mēs jau bijām viena otru pazaudējušas.

– Tu tik, lūdzama, stāsti un stāsti, Džindžo! Jo vairāk tu stāsti, jo stiprāk man šķiet, ka es patiešām esmu. Bet neaizraujies ar gadskaitļiem, ja?

– Gadskaitļi ir ļoti svarīgi!

– Priekš kam?

– Lai secība.

– Priekš kam?

– Lai musturs sanāk. Viens pēc otra, strīpa pēc strīpas. Un tad var izdomāt, ko tas nozīmē.

– Tu varētu vienkārši teikt – “agrāk”.

– Redz, kā mēs tomēr atšķiramies. Tu būsi no tām sievietēm, kurām kauns palikt vecākām par trīsdesmit pieciem gadiem. Un tu, tāpat kā viņas, sāksi melot par pilnīgi visu, kas tām ir un bija.

– Es atceros, ka mamma tev vienmēr atgādināja – “nevērtē pēc sevis”!

– Viņai, protams, bija taisnība. Bet es vērtēju. Par to man pēc laika norāva ādu. Jo citi ir citi.

*

 

– Kad tu biji īsts Sīkais, tu visbiežāk gribēji spēlēt “mājās”.

– Man gan šķiet, ka ārstos. Bija taču īsta šprice un recepšu blankas. Jurlaks sagādāja meitentiņam par prieku.

– Mums vispār bija jākļūst par doktoriem dūlitliem vai albertiem šveiceriem. Bet vienalga tu gribēji mājas. Katrreiz.

– Normāli. Katram cilvēkam vajadzīgas mājas.

– Tu tiki tā lolota un lutināta, ka nemaz nemanīji – mēs dzīvojam pieci cilvēki vienā istabā.

– Atceros gan! Un to drausmīgo, bezgalgaro koridoru uz ateju. Un to kožuziepju zemeņu smaku, kad Vilma vēra vaļā savas durvis, un to žvingu no Kuzmiča, un tad to caurvēju no Vālodzēm un nevarsaprastko, kad virināja Zukurs.

– Un mūsu istaba? To gan es pēc smakas neatceros.

– Sevi jau nejūt.

– Kā tad nejūt? Kas to teica? Mēs ar tevi vienmēr sevi izostām.

– Un tā drausmīgā sēņu vārīšana mazajā virtuvē. Spaiņos. Zilžļurgainas putas.

– Mēs nekad…

– Vai es teicu, ka mēs? Kuzmičs vārīja un Gaļa stāvēja blakus. Mūsu māte vārīja veļu. Uz rīves saskaidoja brūnās ziepes un tazikā vārīja. Par spīti. Bet īstenībā jau viņa šos visus žēloja. Pilna Sibīrija ar tādiem. Ko darīsi ar cilvēku, kurš tev nozog pēdējo maizes gabalu, bet otrā rītā dod liecību, ka esi godīgākais cilvēks Krievijā. Un čekists mammu atstāj nomitinājumā, nevis aizsūta pa etapu. Viņa iemācījās dzīvot ellēs. Un tad pa virsu iznāk platpakaļa Zukurs un atkrēpojas izlietnē, atceries, Džindžo?

– Vālodze sadzēries lien visiem pa vidu ar krustdūriena skatienu. Kājas šo vēl tā kā nes, bet acis nevar savākt. Man no viņa bija bail. Likās, ka var dabūt ļaunu slimību i no attāluma.

– Un tad vēl pārrodas mūsu tēvs, vācu šlāgerus aurodams, ar desu maisu. Aizdzen mammu no plīts ar visu izvārīto veļu un taisīs ģimenei mielastu. Vislabākie pavāri esot vīrieši! Turpat tai virtuvē viņš airējas kā klinšu ērglis, ģērbdams nost mēteli, šalle trāpa Kuzmiču sēņūdenī, mamma sacērt zobus, izrauj to šalli un iemet vārāmajā tazikā, kas tagad izgrūsts koridorā un…

– Vai tad mēs arī bijām tajā virtuvē?

– Tu jau varbūt arī nebiji. Es biju.

– Un tēvs tik komandē – krievussinepeēs, krievussinepeēs pie desām.

– Un Kuzmičš jau uzrotījis krekla piedurknes.

– Ta ne jau. Nemaisi visu kopā, Sīkais!

– Ā, jā, Zukurs bija tas tēva ienaidnieks. Stukačs, sifilītiķis.

– Sifilītiķi nevarēja dzīvot komunālajos dzīvokļos, vai tu prātīga.

– Kur tu kaut ko tik stulbu rāvi?! Visur viņi dzīvoja, visur. Un prezervatīvu nebija. Nu, bija, Jurlaks tak stāstīja, cik kaunīgi retu reizi aptiekā veči nākuši lūgties.

– Nu, jā, bet tas Kuzmičs dauzīja Gaļu kā karbonādi, kad uzmetās delīrijā greizsirdības fāze.

– Tēvs tad sen vairs nebija dzīvs.

– Vai es saku, ka bija? Bet tas viss notika mūsu mājās.

– Tās jau nebija nekādas mājas.

– Vai es to, Džindžo, nezinu? Bet mēs tur dzīvojām trīsdesmit gadus.

– Tēvs nekad nebūtu pieļāvis, ka sit sievieti. Viņš bija džentelmenis.

– Vai ne?! Neko citu tev, Sīkais, gan negribas atcerēties, vai ne? Kā viņš gāja Juham virsū ar krāsns kruķi. Vai ne?! Un kā mammu aiz skausta rāva pagrabā – tur lejā, kur lielie gaņģi. Džentelmenis viņai.

– Es atceros, ka viņš mātei skuva paduses. Un es kaunējos. Un dāvināja tos zilos, zaļos un rozā kombinejus ar platām mežģīnēm apakšmalā.

– Par ko tur kaunēties?

– Ka viņi smējās. Tas bija tik neierasti.

– Tu jau vispār neko neredzēji no tās šļurgas. Kolīdz kas draudēja, tā tevi evakuēja pie vecmāmiņas.

– Kur tad tu paliki?

– Kā tavs ēnas nospiedums uz sienas.

– Nav godīgi. Ir palikušas divas vēstulītes, ko tētis raksta mammai uz slimnīcu. Nav nekāds mačo, nav nekāds patriarhs. Tu vispār zini tās vēstules?

– Laikam nekas īpašs tur nebija.

 

Annīt, dārgā!

Es pēc iespējas atnesu Tev to, ko vajag kā pirmās nepieciešamības produktus. Kas attiecas uz puķēm dakteriem, rožu nav. Tikai priekš Tevis izdevās dabūt šīs dažas dzīvās puķes. Janvāris tomēr. Esi tik labiņa un uzraksti man, ko Tev vajag, ko Tu vari ēst un dzert. Juha gribēja arī nākt, bet es neļāvu.

Ja Tu uztraucies par to, ka es varētu nebūt apmierināts, Tu maldies. Tik liela un dūšīga meitenīte! Es tikai priecājos.

Valī.

 

– Un Tevi tas aizkustina. Tu esi riktīgs Sīkais.

– Tu gribēji, lai viņš piedalās dzemdībās SPA sanatorijā? Tu vispār kaut ko jēdz par laiku, Džindžo?!

– Tu neko nejēdz, nevis es. Pati teici, lai neminu gadus. Vai Tu apjēdz, kas vispār notika sešdesmitajā gadā? Uz karstām oglēm piecdesmit devītajam?

– Vai man bija jāzina? Es priecājos, ka mans tēvs ir mierā, ka piedzimusi meitene, ka viņš rūpējas par mammu.

– Tad izlasi to sasodīto otro vēstuli. Kā patriarhs tiek galā ar problēmām 25 kvadrātmetros.

– Lasi, lasi.

 

Sveicinātas, Annīt un Džilda!

Ja nu Tu gribi to vārdu, liekam! Tā taču visvairāk ir Tava meita. Pati zini, cik jūtīgi uztveru operu.

Tu rakstīji, ka ceturtdien Tevi laidīs uz mājām. Kad saņemsi šo zīmīti, uzraksti man, kādas drēbes Tev ņemt. Tu vari sīki aprakstīt. Jo, kamēr Tu rakstīsi, es aiziešu pie Tevim, paņemšu sedziņu un varbūt kādas citas nepieciešamās drēbītes. Ja Tev ir iespējams norunāt ar ārstiem un māsām, tad lai Tevi raksta uz mājām plkst. 15.00 vai līdzīgi, jo ceturtdien es strādāšu no rīta līdz 13.00. Lucavs nāks agrāk – tas ir ar tādu aprēķinu, lai es 13.oo būtu brīvs. Un piektdien es iešu uz darbu 13.00 un atbrīvošu viņu. Tā mēs tikai varam izlīdzēties.

Man vēl darba pilnas rokas., nezinu, ko ķert, ko darīt. Sevišķi grūti ar grīdas krāsošanu. Liekas, ka istabā nekā nav, bet, kad sabīdīju grabažas kopā, man tikai mazs stūris atbrīvojas. Tad bija jāņem otro stūri un tad – trešo, nu, beidzamo. Un vēl tā kušete jāatved, Tad nu pagaidām beigšu. Ar bučām –

Tētis

 

– Un šitā viņš gaužas Āfrikas gadā!

– Kādā vēl Āfrikas gadā?!

– Sešdesmitajā izbeidzās kolonizācija – neatkarību atguva valsts pēc valsts. Togo, Kamerūna, viena pēc otras, cita pēc citas.

– Toties Francija Sahāras tuksnesī izmēģināja atombumbu!

– Kāpēc tu to saki ar tādu naidu? Novembrī pa tam lāgam notika Baikonuras katastrofa. Raķete R-16 eksplodēja, un gāja bojā vairāk nekā simts cilvēki.

– Tu to, Sīkais, nevarēji zināt, to kaut kur pieminēja tikai Atmodas gados, krievi tak turēja slepenībā.

– Tu gribi teikt, ka Atmodā manis nebija?! Tu tiešām tā domā?

– Nevar saprast. Tomēr tas ticības naivuma spēks bija tā kā no tevis, ne manis, jā, tev laikam taisnība.

– Mamma vienmēr atcerējās, ka ar Tevi pārnākusi no slimnīcas uz līpošas grīdas. Un tēvs bijis iereibis.

– Baigais noziegums, ne? Un tu atkal par viņu.

– Tāpēc jau tev patīk visādas tādas sevišķas smaržas un smakas, saostījies jau kā bēbis.

– Džindžo, beidz muldēt! Mammas māsa dzina šito demagoģiju! Par nepareiziem gēniem un noplēšamā kalendāra padomnieku – “kā pareizi būtu vīram sagaidīt sievu ar bērnu no slimnīcas”. Tu vispār zini, ka tēvam bija 54 gadi, kad es piedzimu? Domā, viņš nebija drusku notrūcies? Kā tad viņam vajadzēja mammu vest uz mājām, kur priekšā visa komunālā varza, bet ar cūciņām slimais Juha pie vecmāmiņas?

– Jahtā ar sārtām zīda burām! Bagāža – dimanta soskas. Bet, atceries, soskas bija garās, ko lika uz pudeles, tādas brūnas kā izstaipīti cīsiņi.

– Tos neatceros, bet knupji vispār ir tāds veco laiku priekšstats par sievietes krūtsgalu.

– Tu esi samaitāta.

– Jā, manas krūtis soskas un knupjus neatgādina.

– Tu jau mums vispār esi izņēmums. Kaut kas sevišķs, izredzēts.

– Nē. Es tikai gribu tev atgādināt, ka vienmēr jutos pati sava. Un mani kaitina tā tava urķēšanās. Visu tev vajag zināt, izrakņāt, pētīt.

– Jā, vai tu atceries to tēva šausmīgo īkšķi?

– Apaļš kā bumba un ar tādu resnu, šauru nagu.

– Man vienmēr bija bail paskatīties. Ragana esot uzskatījusi.

– Pūšļotāja izglāba to pirkstu, lai neamputē. Lika dzert tējas un runāja pesteļu pesteļus.

– Visi citi pirksti tēvam bija tik slaidi un skaisti ar gludiem nagiem.

– Un ko tu pārmet? Ka viņam bija bumbuls īkšķa vietā? Tāpat viņš varētu nicināt tavus kaulainos ceļgalus.

– Man ir kruti ceļgali, ko tu tagad pūt?

– Vecos laikos tēvu ieskaitītu sātanos. Par tādu izaugumu.

– Viduslaikos.

– Bet viņam arī bija tāda īpaša jušanas spēja.

– Nu, jā, kad nevarēja atšķirt, vai viņš ko pa īstam sadarījis, redzējis, vai iztēlojies.

– Es esmu tu.

– Ne vella. Tu mani nodevi. Tu nobijies. Tu nobijies pa īstam.

– Nu, un pasaki tu man – pie kā lai vispār turas?

– Jā, vectētiņa spieķi ar sudraba uzmavu pēc bērēm paņēma Juha. Vecmāmiņas kūju – mūsu māte. Kad mamma nomira, es sadedzināju arī spieķi. Ir jāpieaug.

– Kurš to tev teica?

– Kāds šļaugans džeks.

– Un to, lūk, tu atceries!

– Es daudz ko atceros, ko nevajadzētu, bet tik daudz ko esmu aizmirsusi, ko pavisam nedrīkstētu. Spieķa uzmava bija no bleķa. Sudrabs mūsu mājās vairs bija tikai zobu plombās. Un sazin vai tas maz bija sudrabs.

*

 

– Kas bija mūsu pirmais līķis, ko redzējām, Džindžo?

– Tu varētu kaut kā citādāk pavaicāt?

– Tu atkal tikai formai pievērs uzmanību! Es tiešām gribu zināt, kad mēs pirmo reizi ieraudzījām mironi?

– Strazdus un zīlītes.

– Izbeidz, Džindžo, tu tīšām ar mani ecējies. Es domāju bijušo cilvēku, mironi.

– Vectētiņš tas nebija. Mums bija tikko divi gadi, mūs uz bērēm neņēma līdzi, bet es nezinu, kurš mūs pa to laiku uzpasēja.

– Toties es atceros ļoti labi vecmāmiņas trepes, kuru galā viņa stāv, kad mūsu māte atnāk no slimnīcas ar nāves ziņu. Tā apvilkās ap visu dzīvokli, manu muti, galvu, trokšņiem. Bija tā, kā mirkļa brīdī aizsalst dziļākais ezers, dreb māju logi un cilvēku sejas ir tādas, kādas līdz tam nekad nav redzētas. Nez kālab, visi mani apskāva. Mani!

– Kā tas iespējams, ka varam to atcerēties, Sīkais?

– Man šķiet, ka pirmais mirons tomēr bija mūsu tēvs – nu, tāds, kad redzi, kad ieraugi zārkā viduvēja tēlnieka sataisītu objektu ar dažiem parametriem no dzīvā cilvēka.

*

 

– Džindžo, vai tu nevarētu man palasīt priekšā! Manu pirmo patstāvīgi izlasīto grāmatu.

– Neparko! Es nespēju saprast, kas mazam knislim var šķist aizraujošs vienā no garlaicīgākajām visas pasaules literatūras grāmatām!

– Robinsons Krūzo būvēja dzīvi. Tur bija tas pats, ko mēs darījām, spēlējot mājās, kad no šķūnīšiem, pūnīšiem un aizgaldiem vilkām laukā pusgultas un spoguļu lauskas, līmējām logus ar sūnām un klīsteri, dabūjām atsperu gultu, veco aizkaru un grāmatplauktu ar izgruvušo pamatni. Vai tu atceries?

– Jā, to es atceros. Žēl tikai, ka mežiņā pirms Meža nebija elektrības. Špickus mums nedeva un petrolejas lampas ne tik. Bija jāspēlē pa dienu.

– Mums bija īstas grāmatas!

– Izļurkāta A.Upīša Zaļā zeme, ko pieaugušie nelasīja ne sitami, bet mums draudēja, ka 8. klasē tā būs obligātā literatūra un rādīsies biļetēs visos izstāj un iestājeksāmenos.

– Tu likti plauktā arī grāmatas, kuras biji izlasījusi. Lai citi bērni izlasa un tad var taisīt lielo apspriedi.

– Neatceros nekādas apspriedes.

– Nu, ja. Neviens jau neizlasīja.

– Baiba lasīja. Bet ne līdz galam. Ivars lasīja, jo viņa tēvs lasīja. Bet viņš jau vispār nerunāja. Mazrunīgi puikas kopēja savus klusējošos tēvus. Tas skaitījās vīrišķīgi.

– Aivars gan vārījās vienā gabalā, bet nekad tu viņam nevarēji paprasīt kaut ko īstu. Viņš visu laiku spēlējās. Ar katru vārdu, ar skuķi vai puiku. Vai vecākiem. Viņu bieži pēra.

– Tāpēc, ka viņa vecāki šķīrās.

– Liela muiža. Nesalīdzināmi drausmīgāk ir kā mums, kad tēvs vienkārši ņem un nomirst.

– Vai tu, Sīkais, vari iedomāties, kā būtu ar tēvu sadzīvot pieaugušai?

– Cik pieaugušai?

– Jā, kad, nez, tu apstājies augt? Varbūt tad arī apstājies – kad tētis nomira.

– Pārāk sarežģīti. Tad tu palasīsi to Robinsonu?

– Bet tikai mazliet. Atceros, ka plijos tēvam virsū par Dievu un sātanu, jo biju aizlasījusies līdz Piektdieņa vaicājumam Robinsonam:

 

Bet, ja dievs ir daudz stiprāks un dūšīgāks par velnu, kāpēc dievs nenokaut velnu, lai tas vairs nedarīt ļaunu?

Es biju dīvaini pārsteigts par šo jautājumu. Gan biju gados vecs, tomēr teoloģijā bez pieredzes, nepratu atbildēt uz kazuistiskiem jautājumiem un nespēju atrisināt sarežģītas reliģiskas problēmas. Sākumā es nezināju, ko atbildēt, tāpēc izlikos, ka neesmu viņa jautājumu dzirdējis, un lūdzu to atkārtot. Bet viņš pārāk nopietni vēlējās dzirdēt atbildi un nebija aizmirsis savu jautājumu, tāpēc to atkārtoja savā lauzītajā valodā kā pirmoreiz. Tagad biju mazliet atģidies un teicu:

– Dievs galu galā viņu bargi sodīs. Viņu gaida tiesas diena, un tad viņu iemetīs bezdibenī, kur viņš iekritīs mūžīgajā ugunī.

Šie vārdi Piektdieni neapmierināja, un viņš atkal man jautāja, atkārtojot manus vārdus:

– Gaida tiesas diena! Mans nesaprot, kālab velnu nenokaut tagad, kālab viņš nenokauts daudz agrāk?

– Tikpat labi tu varētu man jautāt, – sacīju es, – kāpēc dievs nenogalina tevi un mani, ja mēs šeit darām ļaunus darbus, kas viņu apvaino: mēs tiekam saudzēti, lai nožēlotu un saņemtu piedošanu.

Kādu brīdi Piektdienis kļuva domīgs, tad sacīja ļoti aizkustināts:

– Tas ir labi: tā tu, es, velns – visi ļauni saudzēti, visu nožēlos, dievs piedod visiem.

Tā viņš mani bezgala samulsināja un reizē pārliecināja, ka vienkāršas dabas dotas atziņas var novest līdz dieva izpratnei.

 

– Pietiks, Džindžo!

– Mēs esam nevis kauli un miesa, bet viss, ko esam redzējuši, dzirdējuši un lasījuši.

– Jā, jā, piemēram Aizmežu bārenīši.

– Mīļā Laura Fītinghofa! Un septiņi mazie bezpajumtnieki, kam nomiruši kā tēvs, tā māte.

– Kopš tās grāmatas izlasīšanas vairs nepagāja ne diena, kad es nedomātu, ka mūsu māte kādreiz nomirs. Ka nekas šausmīgāks pasaulē nevar būt. I neviens karš vai bads, vai sals. Vai ne, Džindžo?

– Es nemaz lāgā neatceros to sižetu, bet visi bāreņi tika pie laipnām un mīļām mājām. Arī kaza Zeltbārde. Un tā bija zviedru bērnu visvislasītākā grāmata pirms Otrā pasaules kara.

– Ko nu kaut kādi zviedri varēja zināt par postu un badu!

– It kā tu, Sīkais, zinātu! Tev tik vēl trūcis kā vēžu asiņu un pāvu siržu. Visi ziemeļnieki ir sūri dzīvojuši.

– Es tik atceros: “Ko nu murkšķi, vecā ņāka!” To tu nospēri Fītinghofai un šņāci zem sevis pret ikvienu skolotāju, kura tev ko aizrādīja.

– Jā, tolaik es biju ļoti veca, daudz vecāka nekā tagad. Un Tevis skolā tikpat kā nebija.

– Kā nu ne? Delverības un kūdīšana jau nu bija manas. Pieaudzis cilvēks otru tomēr nepielīmē pie krēsla, neliek visai klasei saēsties ķiplokus un puikām portfeļus garderobē nepielādē ar skolas kaktusu podiem. Neaizšuj ziemas mēteļiem piedurknes un nezog klases žurnālus pirms ceturkšņa atzīmju izlikšanas… Neber lielajām klasēm kompotos Purgen un tūkstošiem citu muļķību. Esi taisnīga, Džindžo!

– Man nepatīk to visu kulstīt. Stājies mierā ar niekiem!

– Jā, jā, tā zvejnieki centās Dullajam Daukam aizbāzt muti, kad šis, jūrā blenzdams, centās saprast, kur paliek saule, kur debess aiz horizonta.

– Labāk klausies, Sīkais!

 

Māte teica, tā esot acu apmānīšana. Kas tas ir, acu apmānīšana? Vai tā arī acu apmānīšana, ka laivas, jo tālāk tās tiek no malas, arvien jo vairāk iegrimst jūrā?… Kāpēc tās nepiesmeļas pilnas un nenomurd dibinā? – Tā jau esot tā acu apmānīšana, māte izskaidroja, ka izliekas notiekam tā, bet patiesībā esot gluži otrādi. [..] Acu apmānītājs tev rāda, kā ēd degošas pakulas, lai gan nav ne pakulas, ne uguns, bet vai nu gabals gaļas, vai maizes. [..]

– Māt, – puika pēc brīža iejautājās, – kas man apmāna acis, kad es skatos uz jūru?

– Vai es zinu, – māte atteica.

– Bet kā tu zini, ka tā ir acu apmānīšana? – viņš noprasīja.

– Mācītājs reiz baznīcā teica, – bet tā neesot grēcīga apmānīšana. Vai es vairs atminos, liec mani labāk mierā, ko es zinu par tādām lietām!

 Puika atkal pārdomāja.

– Māt, – viņš jautāja, paceldams lielās, zilās un ziņkārīgās acis, – tad tā no dieva?

– Kas no dieva?

– Tā acu apmānīšana, kas nav grēcīga.

– No dieva, no dieva, kā tad, – māte apstiprināja.

Puika atkal pārdomāja.

– Vai dievs arī melo? – viņš pēc brīža jautāja.

– Dievs? Ko tu, zēn, mels? – māte sacīja norājoši. – Dievs nekad nemelo, viņam tādi netīk.

– Bet kāpēc viņam jāmānās?

– Jāmānās? Dieviņš neviena nav apmānījis. Kad ziem sāksi iet skolā, dzirdēsi, cik dievs ir labs.

– Vai labs arī apmāna acis?

– Vai es zinu?

– Kāds tad bija tas acu apmānītājs, vai labs vai slikts?

– Ne es zinu, vai viņš bija labs, ne es zinu, vai viņš bija ļauns, zinu tikai to, ka ļaudīm tīk skatīties, kad viņš tiem apmāna acis.

– Tad ziem es iešu skolā? – zēns atkal jautāja.

– Jāiet jau būs, – neba gribi izaugt kā slotas kāts?

 

– Nav bēdīgāka gabala latviešu literatūrā. Es vienmēr domāju par Dauku, kad esmu pie jūras.

  1. No vācu valodas atdzejojis Zigurds Skābardis  (atpakaļ uz rakstu)