literatūra

— Par sinepēm asāks ir klusums

Elvis Friks

15/07/2021

Baba nekad nepaskaidroja, kāpēc klusēja, sinepes taisīdama. Tā Latgalē bija darījusi arī viņas mamma, un punkts.

Acs kaktiņš nedaudz sūrstēja no ieberztās sinepju mērces. Severīns aizmiedza aci un klusēdams pārcieta sāpes. Saudzīgi ar alumīnija karoti pasmēla sinepju putru no svēpētas māla bļodas un iepildīja tumīgo mērci dažāda izmēra burciņās. Tad pabāza gludi noskūto seju zem krāna ūdens un kārtīgi izberza acis. Vaļas garšvielu bode bija tepat lejā pāri ielai. Dažu sirdspukstu attālumā. Viņš norāva no vadža babas puķaino priekšautu un ar pietāti nosusināja ādu. No piespiedu klusēšanas vārdi bija iesprūduši kaut kur starp krūtīm un mēles galu un padarīja jaunekli pārāk nopietnu. 

Vaļas garšvielu veikalā no vīraka kociņa pacēlās spalvām līdzīgi dūmi. “Kā sapresēti govs mēsli var tik labi smaržot?” Severīns prātoja, nojauzdams, ka nekad to neuzzinās. Varbūt kāda govs Gangas ūdeņos bija veldzējusi slāpes un ēdusi smaržīgus ābolus no ziedojuma altāra pie zilonīša kājām. Bet to Severīns tikai minēja. Pats nebija ceļojis tālāk par tirgu ielas galā. No vīraka dūmiem mutē palika saldi piparota pēcgarša. Iespējams, tā garšoja Gangas upe. 

– Cik daudz? – Vaļa jautāja un novilka gaisā garumzīmi ar garšvielu lāpstiņu. Severīns izvilka roku no kabatas, pacēla trīs pirkstus, tad pasniedza bērza tāss cibiņu. Pirms uzlikt uz svariem, Vaļa kārtīgi nopētīja apaļo kārbu. Ar pirkstu pakasīja iedobītes cibiņa iekšpusē un saudzīgi uzlika to uz svaru kausa, tad iebēra cibiņā sinepju graudus. Severīns pamīņājās, tad piegāja tuvāk letei, lai noteiktu svaru pēc skalas.

Pamanījusi, ka Severīns pietuvojies pavisam tuvu, Vaļa pieliecās pie viņa vaiga un lēni, it kā Severīns lasītu no lūpām, jautāja: – Ne-uz-ti-cies?

Severīns nosarka kā zemene un neveikli pakratīja rokas gaisā virs krūtīm. Vaļa pat uz mirkli samulsa.

Varētu jau beigt māžoties un sarunāties ar Vaļu. Kāda izklausītos Severīna balss viņas klātbūtnē? Noteikti tā nebūtu flauta, drīzāk trompete. Gribējās jau visu izstāstīt kopš pirmās satikšanās dienas, atklāt, kā visa šī klusēšana radusies, bet, jo vairāk Severīns par to domāja, jo vairāk tas izklausījās pēc attaisnojumiem un varētu nostādīt Vaļu lētticīgas muļķes lomā. Lai jau mēmums ir pagaidu alibi.

Severīns veicīgi izvilka no kabatas telefonu, paspaidīja pīkstošās podziņas, tad pagrieza blāvo ekrānu pret Vaļu. “Ukraina?” Viņa pakratīja galvu un no atvilktnes izvilka baltu krītiņu. Uz sienas tāfeles šķībi uzšvīkāja “Ungārija”. Kāda vēl Ungārija? Viņu sinepju sēklas ir blāvas tuksneša smiltis, sažuvuši salmu pārpalikumi, kuri saglabājuši tikai rūgtumu pret pašu nevīžīgo audzētāju. Severīns skaļi nopūtās, kas izklausījās pēc – ha!

Viņš veicīgi nocēla no svariem savu kārbu un izbēra ungāru nevērtīgo zeltu atpakaļ Vaļas maisā, tad izvilka no piedurknes rūtainu kabatlakatiņu un cītīgi noslaucīja cibiņa malas, it kā tās būtu noputējušas netīras. Vaļa jau grasījās kaut ko iebilst, bet Severīns tikai atmeta ar roku un izgāja no veikala, zvaniņam noklaudzot pret durvju augšu.  

 

Skaitīju soļus no Vaļas veikala līdz dzīvokļa durvīm. Par trim soļiem mazāk nekā vakar un par vienu vairāk nekā nedēļas sākumā. Kā mērinstruments es būtu gaužām neprecīzs. Ieslidināju babas dzīvokļa garo atslēgu durvju slēdzenē. Mehānisms ietikšķējās kā pulkstenis. Ievēlos tukšajā dzīvoklī, sarāvies pavisam sīks, un atkritu ar seju gultā. Uz palodzes sēdēja trīspadsmit sinepju burkas. Pietrūka vēl vienas. Trīspadsmit nebija labs skaitlis, trīspadsmit nevajadzētu atstāt. Esmu bezgala māņticīgs. Sen nebija gadījušās sausas sēklas. Tās pāržuvušās nojauca visus mērus. Vislabāk krūmus bija nopļaut agri no rīta, kamēr nakts mitrums vēl nebija nozudis, bet to jau vairs neviens nedarīja. 

Smalcinādams sinepes vai prātodams par tām, es paliku kluss. Šo paražu biju mantojis no babas kopā ar sinepju mērces recepti. Iespējams, viņa vienkārši nemīlēja ar mani runāt. No otras puses, ja viņa tik daudz neklusētu, es būtu viņu izpratis vairāk. Tomēr es nekad nedzirdēju, ka viņa pēc pieskaršanās sinepju sēklām būtu pārkāpusi klusēšanas zvērestu, līdz nenotirgoja visas burkas līdz pēdējai. Babas roku pirksti bija sagriezušies katrs uz citu pusi un viena kāja bija īsāka par otru. Vecums bija viņu sagriezis otrādi. Uz īsās kājas viņa mauca milzīgu zābaku kā kuģi. Arī mēle šķita sagriezusies — viņa nevarēja skaidri izrunāt “r” burtu. Burka kļuva par buļku

Kaimiņiene no blakus dzīvokļa reizi mēnesī ienāca ielikt babai ilgviļņus. Es viņu iesaucu par Klimpu. Neatceros, vai tāpēc, ka viņa šļūkāja ar čībām, vai tāpēc, ka valkāja palsu ķiteli un smaržoja pēc silta piena. Vienā no skaistumkopšanas vakariem baba grozījās gar pieliekamo. Es savukārt trinos gar babas sāniem, līdz beidzot tiku pie dažām rupjmaizēm, nosmērētām ar sinepēm. Tā saukto dāmu sinepju smēri baba taisīja ar karstu ūdeni, tad tā sanāca maigāka. Viņa vēl pielika salvijas lapas, retāk sīpolu vai ķiploku. Nepaspēju apēst otru sinepjmaizi, kad atnāca Klimpa un piešķīla cepeškrāsni, tad satina babas matus dzelžainos ruļļos. Nedaudz pavērusi plīts čīkstošās durtiņas, Klimpa piestūma babu uz taburetes ar muguru pret plīti un ar košu lakatu savienoja cepeškrāsni ar babas ilgviļņu galvu. Kaimiņiene regulēja plīts temperatūru, lai babas sirmie matu rullīši nepiedegtu. Citreiz baba pie vienām mokām uz cepešpannas uzbēra arī sinepju graudus, lai tos apgrauzdētu, bet tad viņa nevarēja klačoties ar Klimpu. 

Baba nekad nepaskaidroja, kāpēc klusēja, sinepes taisīdama. Tā Latgalē bija darījusi arī viņas mamma, un punkts. Par šo paražu viņa neielaidās sarunā. Viņa svēti ticēja, ka visas burkas tik ātri izķēra, tieši pateicoties klusēšanas zvērestam. Pabeigusi gatavot sinepes, viņa atkal varēja priecīga kulstīt mēli.

Es katru vakaru dīcu un jautāju, kur bija tā Latgale, līdz viņa pievilka mani pie palodzes un parādīja uz mēnesi. Tad skaļi nosmējās un nosauca sevi par mēnessmeitu un mani par muļķi, bet pēc tam sajutās gaužām slikti un mēs noturējām sinepju receptes zvērestu. Nekad nebiju juties viņai tuvāks. Līdz ceturtajai klasei biju pārliecināts, ka baba ir nokritusi no mēness. 

Klimpa turpināja vest radus, un baba ar līkajiem pirkstiem tik meta ciparus, cik ņems no katra par burku. Dažiem tie pirksti izkrita vairāk. 

Klimpa iedunkāja sānos dāmai karakula kažokā ar kantainu zaļu somiņu un nočukstēja ausī: – Neko neprasi, viņa nerunā!

Karakula kunkulis izstiepa kaklu un jautāja Klimpai pavisam bēdīgi: – Ai nabadzīte, galīgi kurla?

– Jau vairākas dienas, tāpēc ātri ņem ciet, lai tieku atpakaļ pie draudzenes! 

Babas priekšā viņas stāvēja pavisam nopietnas, mēteļus nost nevilkdamas. Es strēbu zupu pie galda un mēģināju neuzkrītoši viņas novērot. Baba kā orākuls ar savām burkām sēdēja pie krāsns un nesveicinādamās skatījās uz karakula dāmu.

Klusums bieži iekustināja pircējas. Citas iesāka ar gariem ievadiem: – Esmu dzirdējusi, ka jums esot labas sinepes. Mans vīrs ir kaislīgs mednieks. Dēls jūrnieks.

Un aiziet jūriņā ar visu monologu. Savādi, ka tie lielie runātāji arī vairāk pirka. Visu naudu baba sabāza metāla cepumu kastē. Nebaltai dienai.

Kad baba vēl bija jauna, viņa apprecējās ar vācbaltieti. Viņš esot iekarojis babas sirdi ar neatlaidību un dāvanām. Gan jau vairāk ar dāvanām. Kā viņa jūsmoja par visiem porcelāna zilonīšiem un meiteņu figūriņām ar lakotām bizēm! Taču vācbaltietis turpināja iekarot un apdāvināt arī citas, līdz pēkšņi nozuda. Baba neapjuka un izīrēja kambari šuvējai, kura rībināja šujmašīnu un taisīja kundēm kleitas. Katram apmeklējumam līdzi aizgāja arī burka ar sinepēm, tas ietilpa īres nosacījumos. Tā abas tīri labi šeptējās. Līdz kādā ziemas pēcpusdienā nezināms sievišķis uz ragavām atvilka pazudušo iekarotāju un atstāja pie mājas durvīm. Visu to ziemu baba bez mitas grauzdēja un mala sinepju graudus, lai var kārtīgi paklusēt. Visus asos, sāpīgos vārdus caur klusēšanu samala sinepju pulverī. 

– Kādas asas sinepes! Velk muti čokurā! – Kundes slavēja un grozījās gar spoguli.  

Pienāca stunda, kad baba vairs neteica buļka un sinepes sāku taisīt es.

 

Bija pagājušas pāris dienas, kopš izskrēju no Vaļas veikala neatvadījies. Ap pusdienlaiku tirgū tika izķertas arī pēdējās sinepju burkas, un es varēju doties uz mājām pildīt jaunas. Ticēju, ka viss tik viegli ir gājis klusēšanas dēļ.

Pa ceļam paķēru tādu maigu un baltu pūpolu bunti, bružāju pa rokām un mazliet spīdzināju sevi – ienākšu pie Vaļas un skaļi paziņošu, ka protu runāt. Varēju jau arī netaisīt tās sinepes – baba būtu sapratusi, ja vairs nesanāks. Varbūt es drebēju no bailēm pazaudēt dažas mīļas atmiņas par viņu? Bez sinepju mērces receptes man nekā cita no viņas nebija. 

Bet varbūt es neko sakarīgu Vaļai nepateikšu, visu nopūderēšu. Vaļa iepletīs acis un teiks, ka esmu viens melīgs tipāžs. Es teikšu, tu dulla esi? Es tevis dēļ tikko upurēju visu sinepju tradīciju, nodevu babu, izmetu recepti miskastē, jo tās slepenā sastāvdaļa bija klusēšana. Un es bļaušu visu, ko nebija izbļāvusi baba un visi tie sasodītie nīkuļi pirms viņas, kuriem bija uzticēta sinepju recepte. Manas balss saites pārvērtīsies milzīgā vētras piltuvē. Griezīsies ap mani kā savu asi, iesūks iekšā Vaļu, tad garšvielu maisus, riekstu eļļas pudelītes un beigās visu bodi. Tad virpulis pacelsies gaisā un sašķīdīs. No sprādziena atvēršu acis, rokās vēl būs sažņaugta mīkstā pūpolu bunte. Vaļa būs ieķērusies stāvas liepas zaros. Pieskriešu un kratīšu koku, līdz uz sejas un zemes sakritīs sinepju graudiņi no Vaļas kabatām, no kuriem izaugs lekni sinepju krūmi ar spožām ziedu cepurēm, un katrā ziediņā sēdēs babas porcelāna zilonīši – saulainām un mirdzošām galvām tie lēkās apkārt, kamēr Vaļa, zaros ieķērusies, skatīsies uz mani tik maigām acīm kā pūpolu pogaļas. Un es kliegšu austrumu gudrību: – Tas, kurš pagaršojis vienu sinepju graudu, zinās sinepju garšu daudz labāk nekā tas, kurš ieraudzījis ar sinepju graudiem apkrautus ziloņus. 

Noklaudzēja durvju zvaniņš. Kavējos ienākt dziļāk veikalā. Pētīju šauros garšvielu plauktus ar krāsainajiem pulveru toveriem. Pret sienu atstutētie auduma maisi bija atvērti, no tiem rēgojās sarkani piparu mēnestiņi un krunkainas kardamona pākstis. Mēbeles no graudu malšanas bija nosnigušas gaiši brūniem putekļiem. Sinepju maisi bija paslēpti aiz platās letēs. Kad tuvojos svariem, grīda nočīkstēja. Uzmetu uz kausu bļodas pūpolus. Vaļa piesardzīgi pacēla bunti un nozuda aiz letes tumšajā noliktavas kambarī, pamājot, lai uzgaidu. Jau pēc mirkļa viņa atvilka smagu maišeli un atstāja to pie manām kājām.

– Sarkanbrūnās no Ukrainas, – viņa ierunājās, tad atmeta ar roku. – Ai, tu jau nedzirdi!

Iekšā zem ribām viss nedaudz sagriezās. Kā izdzēst agrāko klusumu, padarīt to nebijušu? Kā lai visu izskaidro? Varbūt es viņai patīku tāds kluss… 

Pēc nedēļas atnesu uz veikalu pieticīgas narcises. Viņa bieži tēloja pārsteigumu, atbildot: – Oho, tas man? Tik jauki! – Viņa parasti izvēlējās īsus teikumus, plati vēra muti – un tas viss manis dēļ. Savaldījos, lai neizplūstu smieklos. Viņa piedomāja par mani. Vaļai šķita, ka no viņas lūpām es nolasu nepabeigtos teikumus. Savukārt man tas deva iespēju skatīties uz viņu un nesarkt.

Vasarā es pasāku dāvināt viņai dārza lilijas. Ražas svētkos raibās mārtiņrozes un ziemā – prīmulas krāsainos podiņos. Viņa savukārt man dāvināja papīrā ievīstītas mandeļmiltu maizītes, muskatriekstu cepumus un pūderētus zaķaušus.  

Sinepju pārdošana gāja no rokas, līdz beidzot sadūšojos un uzaicināju Vaļu palīdzēt gatavot sinepes. Sanāca, ka pa dienu stumdīju auduma maisus pa veikala pagrabu, krāmēju un svēru garšvielas, bet Vaļa vakaros nāca pie manis palīdzēt pildīt burkās sinepes. Vienmēr klusumā no manas puses.

Es tikmēr apguvu jaunas sinepju mērces receptes ar grauzdētiem pekanriekstiem un cukurotām meloņu daiviņām. Parādījās franču, angļu un krievu sinepju burkas. Asākās samalu kopā ar čili pipariem, maigākajām pieliku sīpolus un salvijas lapas, sīvākās marinēju vīna etiķī. Biju jau sanesis un nokrāvis visu veikala skatlogu ar sīkām burciņām, kuras ātri izpirka, un es dabūju piepildīt atkal jaunas. Klusēšana kļuva par ikdienas lietu. Labāk taisu sinepes un nerunāju, tad mani sargā pašizdomāts, attaisnojams klusums. Baba tomēr bija gudra, ka taisīja tikai vienu recepti. Tādu ātri iztirgosi un atkal būsi cilvēks ar vārdiem mutē. Bet ko daru es? Izdomāju jaunas receptes, lai klusētu visu laiku.

 

Jau vienā no pirmajām dienām Vaļa ievēroja, ka Severīns satrūkstas, sašķīstot vīnogu etiķa pudelei. Vēl Severīns bieži atskatījās uz automašīnām, kuru šoferi taurēja uz ielas. Tomēr viņa skaļi apsprieda Severīnu pa telefonu, sarunājoties ar draudzenēm, kamēr Severīns krēslā šķirstīja avīzi. Vaļai bija skaidrs, ka viņš nav kurls kopš bērnības, arī zīmju valodu viņš neprata. Beidzot viņa uzrakstīja uz avīzes malas – kāpēc tu nedzirdi? Severīns uzrakstīja pretī – sinepju dēļ. Un Vaļa piepūta vaigus un uzbūra pavisam ticamu ainu, kur Severīna balss saites ir izdedzinājusi etiķa esence, kuru viņš nejauši pielicis pie sinepēm. Droši vien vārtījies pa grīdu, sāpēs rīstoties pēc gaisa. Atguvis elpu, viņš pazaudējis balsi uz visiem laikiem. Un tas viss sinepju dēļ. Ar šo pārliecību Vaļa dzīvoja, līdz Severīna kāpņu telpā uzskrēja virsū pļāpīgai kaimiņieni, kuru Severīns, izrādās, bērnībā bija iesaucis par Klimpu. Viņa lēnīgi slīdēja pa kāpnēm kā milzīgs, izšķilties gatavs kāpurs.

– Ai, nu glupi abi, ne viņa vecāmāte, ne viņš pats neizdveš ne vārda, tēlo mēmus, kad tās sinepes taisa, – Klimpa sēca un pārlika soļus uz pakāpieniem. – It kā runāšana veiksmi aizbiedējot, vai velns sazin, ko vēl! Agrāk jau cilvēki tā visu uz iekšu slēpa, norija rūgtumu un muti ciet! Bet šitādus pātarus izdomāt, cepuri nost!

Vakarā pēc Klimpas satikšanas Vaļa grozījās gar Severīnu un klausījās, kā misiņa piestā plīsa sinepju graudiņi. Gaisā vējoja vīna etiķis, Severīns uzmanīgi mērīja ūdens temperatūru. Sāls un medus daudzumu sinepju mērcē Severīns noteica pēc garšas. Vaļa kā apmāta prātoja, kā pārraut šo mantoto klusēšanas paradumu. Vai vispār ir nepieciešams iejaukties? Ja nu Severīns visu pārpratīs un beigās izskatīsies, ka viņa ir ziņkārīga okšķere? Ja Severīna vecaimātei klusēšanu varbūt izsauca kāda dvēseles brūce, tad viņš pats šo visu padarīšanu droši vien bija kļūdas pēc pārņēmis. Vaļa izlēma iedot Severīnam kādu mājienu, pamudināt aizstāt klusumu ar dziedāšanu.

Viņa sastādīja nelielu programmu un kādudien iesāka dziedāt, kamēr Severīns ķimerējās ap sinepju masu. Pirmajā reizē Vaļa nodziedāja dažas priecīgas dziesmas un vienu sērīgu kara laika balādi. Nākamajās dienās viņa programmu papildināja ar rūgti asarainām baznīcas himnām, maz dzirdētām ziņģēm un bāreņu šūpuļdziesmām. Severīns tikai pārsteigts raustīja plecus un nepievērsa tam īpašu uzmanību, līdz pamazām sinepju malšana vairs nebija iespējama klusumā. Pēc dažām nedēļām Severīns jau bija tā pieradis klausīties Vaļas dziesmās, ka nācās uzgriezt radio, kad viņa bija aizgājusi uz tirgu. Klusums kļuva neizturams. 

 

Aiz loga vējš pieņēmās spēkā un locīja pāri ielai novilktos trolejbusa vadus. Tālumā žvadzēja no jumta noplēsts skārda gabals. Palodzē cirtās retas un smagas lietus lāses, it kā pie loga kāds klauvētu, bet iekšā nenāktu. Ar augusta vētru parasti noslēdzas vasara un iestājas neizbēgamais rudens – varētu padomāt, vasara nenojauš, ka sāk cīņu jau zaudējusi. Pagriežu misiņa rokturi un plaši atvēru logu, virtuvē ieplūda vēsa atvasaras brīze. Pelēkās mākoņu gubās pa brīdim izgaismoja zibens upi. Ātri pēc tam nodārda pērkons. Baba mani biedēja ar lodveida zibeni, tāpēc vētras laikā logi bija ciet, aizkari aizvilkti, plīts šīberis aizvērts, visām spraugām jābūt ciet. Atkal šīs mantotās dzīves paslēpes.

Pievērsos sinepju receptei un iegriezu ar pirkstu spirāli pieneņdzeltenajā mērces masā. Pats to nemanīdams, sāku klusām dungot kara laika dziesmu. Bet mūsdienās vairs arī nav jātaupa vārdi, visas emocijas var izrunāt skaidri un atklāti. Pietiek slēpties aiz klusēšanas sienas. Un vispār – Vaļai taisnība, kas ļauns var notikt?

Sabēru apgrauzdētās sinepes kafijas dzirnaviņās, nomērīju ūdeni un pabeidzu dungot. Vētra aiz loga bija pierimusi, ainava bija mierīga. Stāvēju un laizīju ar sinepju mērci aplipušos pirkstus. Garšoja izcili, biju apmierināts.

Izvilku no cepumu kastes babas recepšu lapiņu un pasmaidīju. Pati pirmā recepte, no kuras viss sākās. Sīku burtu kruzuļi, ieslēgti blāvās rūtiņu restēs uz lapas. Pagriezu galvu un vēroju, kā pa griestu balto virsmu skraida trolejbusa gaismas sliedes, ieplūzdamas virtuvē no tumšās ielas. Bet te no burkām gaisā izšāvās dzeltena lava. Nepaspēju atjēgties, kā burciņas uzsprāga gaisā līdzīgi salūta raķetēm, noķēzīdamas visas sienas. Virtuves grīdas dēļi pārvērtās grimstošās sinepju smiltīs, es iestigu līdz nabai. Rāpos laukā un stigu arvien dziļāk. Gar logu slīdošie trolejbusa gaismas kūļi žilbināja acis.

Biju jau iegrimis līdz zodam, siekalas jaucās ar sinepju putekļiem, kad, šķiet, vēl paspēju ar acu kaktiņu ieraudzīt apaļu lodi lēni ieplūstam no atvērtā loga virtuvē. Tai virsū lepni uzsēdusies baba. Viņa bija pilnā augumā ielīdusi cepeškrāsnī un žāvēja tur matus. Ieraudzījusi mani, viņa žiperīgi pagriezās un pakratīja pirkstu: – Es tak tev sacēju, tus svešūs nasaklaus!