literatūra

— 100% atklātība

Ingvilla Lute

16/07/2021

Es sapņoju par skandināvisku atstatumu un smalkām likstām

 

Norvēģu dzejniece Ingvilla Lute (Ingvild Lothe, 1990) ir studējusi literatūru Dienvidaustrumu Norvēģijas Universitātē un šobrīd ir pārtraukusi maģistra studijas Gēteborgas Universitātē Zviedrijā, lai Oslo audzinātu meitu. Šeit atlasīti dzejoļi no viņas pirmā dzejoļu krājuma Kādēļ esmu tik skumja, ja esmu tika jauka (Hvorfor er jeg så trist når jeg er så søt, Kolon forlag, 2016). Iepriekš iznākusi arī pusgrāmata Mazliet gribu pisties, mazliet mirt (Litt lyst til å pule, litt lyst til å dø, AVF Press, 2015), bet 2019. gadā izdota Lutes otrā grāmata – romāns dzejā Nāras sirds (Havfruehjerte, Kolon forlag). Lute apgalvo, ka iekšēji ir pārāk haotiska, lai paciestu nekārtību sev apkārt un raksta tikai par svarīgo, jo visam citam trūkst pacietības. Viņas dzeja ir atklāta, pilna pašrefleksijas, frustrācijas un negaidītu pavērsienu. Šobrīd Lute ir viena no redzamākajām norvēģu jaunās paaudzes dzejniecēm.

Atdzejotāja

 

***

1. Kādēļ esmu tik skumja, ja esmu tik jauka?
2. Man ir tīrs prāts un es mazgājos ik dienas.
3. Kad es mainu pamperus senioriem, man sagribas bērnus.
4. Es visu laiku domāju par zīdaiņiem.
5. Es eju uz baznīcu Ziemassvētkos un ārzemēs.
6. Es esmu sasodīti smuka ārzemēs.

 

***

Man bija piecpadsmit. Es gulēju kaila mātes dārzā,
kad apjautu, ka mākoņi debesīs vairs neatgādina delfīnus un ziloņus.

Man šķiet, ka tā tas sākās.  

 

***

Es jūtos parasta un stulba.
Kādu dienu es vairs nespēšu panest.

 

***

Kamēr aug mani mati,
un kamēr aug mani nagi,
es zinu, ka mazliet mirstu, ik dienas.

 

***

Kad biju maza, man patika skriet.
Tagad gaidu nākamo autobusu.
Man spēka ir tikpat, cik pensionāram,
bet cilvēki vienalga saka: tev vēl visa dzīve priekšā.
Bet pie velna.
Cilvēka spēja pārvarēt pagātni
ir ierobežota.

 

Simba

man ir astoņpadsmit un esmu neizturama
klaiņoju un smēķēju flirtēju ar sensoru uzbrauktuvē
saģērbjos izaicinoši uz mutisko eksāmenu
veltīgi
izgāžos dzīvē
caurduru nabu meiteņu tualetē
mani izslēdz no skolas
sadraudzējos ar tiem ko varu pievilt
pilsētā kārtīgi piedzeros
ģērbjos melnā un gribu daudz gulēt
rums ar kolu un vēl mazliet uzmanības lūdzu
esmu tik fucking classy
bet nepamanīju kā izģērbos pirms
gulēju neapdzīvota un tukša
uz netīra dīvāna
cumshot
tieši ģīmī
protams ka es pārskaitos
tāpēc aizskāru savu seju
ar pirkstiem savācu spermu
un ar teatrālu kustību
ierīvēju to viņam pierē
un nočukstēju
simba
es skrēju pa gājēju ielu gliteru sniegā un kliedzu
tā ir dzīve, ļaudis
vieta idiotiem 

 

***

Nav īstas atšķirības starp dzimumaktu un abortu
Atvainojiet,
bet, lai kā uz to raugāmies,
ir tikai kārtējais stulbenis, kas baksta tavu vagīnu
ar pretīgu verķi

 

***

Es sapņoju par skandināvisku atstatumu
un smalkām likstām,
bet kājstarpe ir vaļēja brūce.
Tualetes podā ir cilvēka embrijs.
Man vairākkārt jānolaiž ūdens,
lai tas pazustu notekā.

 

***

Es vairs nespēju domāt par vīriešiem
Šodien izēdu Läkerol iepakojumu un
masturbēju
Es vēlos, kaut dzīvotu piedienīgu dzīvi
ar vīru un bērnu, un Volvo un dzīvžogu,
bet esmu nemīlēta un tukšā,
es turu savu sirdi aizslēgtu
Tas droši vien ir labākais visiem iesaistītajiem

 

***

Man patīk skaisti cilvēki
ar tieviem, kalsniem ķermeņiem
un pustukšām sirdīm

 

***

Es uzņemu pārāk maz selfiju.
Es esmu vērtīga.
Man vajadzētu fotografēt sevi vairāk.

 

***

Kad es teicu, ka gultā esmu zvērs,
es biju domājusi – sliņķis.
Atvainojos par pārpratumu.

 

***

viņš bija skaists un es biju skaista
nekas fancy
mēs gulējām kopā
tas bija sasniegums
vai arī tas bija kā sākt dzīvi no jauna
es pilnībā pārstāju masturbēt
es domāju, ka viņš varētu būt nedaudz sajucis prātā mīlestības dēļ
un domāju: mīla – tā ir štelle
un domāju: vispār jau tā bija laba doma

 

Kā karaliene

tas nav nekāds noslēpums
ka esmu skaistākā sieviete
ar ko tu esi gulējis

ir oktobris ābolu laiks jau sen kā beidzies
tagad tie sakrituši zemē
gaiss ir mierīgs
un ielās ir jauki un tumši
mēness ir skaistuma pilnbriedā
dieva nokniebtais nags
es esmu svaigi izpista un laimīga
tava sēkla manā mutē
kad es aizeju

 

No norvēģu valodas atdzejojusi Elvīra Bloma, rediģējusi Dace Deniņa. Publikācija tapusi ar NORLA (Norwegian Literature Abroad) finansiālo atbalstu.