literatūra

— Svētdienās pamostos akls

Dominiks Norkūns

17/07/2021

Mana mēle reizēm ir eņģeļa

 

Dominiks Norkūns (Dominykas Norkūnas) ir lietuviešu dzejnieks un tulkotājs, kā arī kultūras asociācijas Baziliska vēstniecība (Bazilisko ambasada) dibinātājs. Šogad autors saņēmis prestižo Dominika Urba prēmiju par debiju, atdzejojot un sastādot Džeroma Rotenberga izlasi Khurbn. Dominiks tulko no angļu, vācu, latviešu, nīderlandiešu, krievu, jidiša valodas. Lietuviski atdzejojis tādus latviešu autorus kā Monta Kroma, Toms Treibergs, Madara Gruntmane, Artis Ostups u. c. Dominika oriģinālpublikācijas lasāmas vairākos literatūras žurnālos, bet septembrī iznāks viņa debijas dzejas krājums.

Atdzejotāja

 

Par to, kā reizēm tiek dziedāts

Mana mēle reizēm ir eņģeļa,
tā lien pa debess ķermeņu apaļumiem,
dedzinošiem
kā liesmojošs mozus marsa klajumos,
pamesti zikurāti pārklājas ar rasu,
              un mans vienīgais skatiens
              sašķeļas
              tūkstošos plīstošu skatienu
              kā baziliska brēciens
              dobjā spoguļu bezgalībā.
Tad mana mēle kļūst cilvēcīga,
tā trinas pret zobiem,
kas reiz bija ilkņi,
saplosījuši pirmos dievus, –
              tā ķērc ar vārnām no II PK laikiem
              vai skrabinās vaboles bailēs
              zem izlietnes
              padomju virtuvē,
              pārtapdama zirnekļu sazvērestības
              klusumā mitrā puspagrabā.

Tad manu mēli izārda
bari pašu mazāko zvirbuļu,
un tā ceļo ēterā
              ar pirmatnēja izsalkuma čiepstienu
              jaunputnu rīklēs.

Līdz beidzot mana mēle pārtop
vecā sievišķī, kas valkā pidžamu
un, atspiedusies pret kruķiem,
no balkona sauc savu vīru,
iela ir tukša,
un viņas vīra tur nav.

Vecenei ir demence.

 

Pieci mozaīkas gabaliņi 

iekrituši kādā Romas akā

I

Akmens galvaskauss
nogrimst
vilcenes pienā,

kurš ir
skaidra acs,

mirkstoša
kupola virsotnē

 

II

Divi zīdaiņi,
notriepti asinīm,

klaigā kriptās.

Visi zvēri no viņiem bīstas

 

III

Septiņi pakalni
ir
septiņi galvaskausi,
kas lēni
zelē kolonnas

 

IV

Quadratum ellipticis –

Nesapratām stāvot
elipses malā,
tāpēc

obelisks, kaija
un kura tur
mēness fāze

bija trīs
atskārsmes adatas,
iedurtas
Hēlija varavīksnenē

 

V

palatino

Cauru pēcpusdienu ķerstīju tevi kailu kolonādē,
piekususi tu atlaidies uz saplaisājuša smilšakmens kāpnēm,

apņemu tevi ap vidukli
un spiežu vēsās lūpas pie tavējām

___

Tribunāls mūs notiesāja uz nāvi,
un tavi vaidi bija vienīgais
gaisa malks, pēc kura vēl tagad
smaržo mans skelets

___

divi ķermeņi
savijušies
galvaskausa mutē

 

Sv. Valentīns vai WWII

kamēr tu skaiti zvaigznes,
manas domas pārvēršas izvadīšanas zālēs,
jo, ieraudzījis tevi, es atceros Holokaustu,
jo dieva pirksts tonakt
nepieskārās pasaules asij,
tas eļļoja viras
aprasojušos Aušvicas vārtos

pa tiem iebraukdams,
es sprāgstu kontrolšāvienos,
tempdams asinis,
ar kurām pārplūduši visi grāvji

kad tavi zobi saplēš
manu kaklu kā papīru
un mani degošie kauli
noplaiksnī
mitrajā postā,
varmācības pļavas –

kliedzienā,
tavu roku melnā sniega
apslāpētā

 

Svētdienās pamostos akls

un mana balss ir balts vējš,
ar kuru beidzas visi debesjumi
ar nazi bakstu dievmaizītes,
jo slāpstu asins no viņpuses

es meklēju amuletus koku dobumos,
kropļoju ķirzakas un vāveres,
jo mani interesē
to dievišķīgums

norauju
zirnekļiem kājiņas
un vēroju,
kā mirst tie,
kuri
aprij nāvi

 

***

Grētai

Es uzmodos
kad puteņa putni
sitās manos griestos
un balti sienāži lēkāja gultā

Puteņa putni
knābāja acis
puteņa putni
nesa manas acis
uz vienīgo ligzdu

Balti sienāži
grauza pēdas
balti sienāži
nesa manas pēdas
vienīgās piekrastes virzienā
jo tikai tobrīd

Es redzēju tevi upē
bangas – tavu drēbju krokas
bangas – tavas cirtas
vižņiem bez atdusas dunot

Es redzēju tevi
tu biji upe
es biju laivinieks
iegremdējis airi
tavā tumšajā dzīlē
vižņiem bez atdusas dunot
kad krakšķēdama lūza
mūs turošā
baltā ziemas roka

 

Dzejolis, pēcnāves maska un tumsa

Dzejolim kaut kas ir jāpasaka

bet spogulis tumsā neko nesaka
pēcnāves maska spogulī neko nesaka

pēcnāves maskā nozib acis
nozib spogulī
nozib tumsā
un neko nesaka

aiz stūra
skulptūras roka
karājas telpā
aplipusi
ar sekundēm
kā zilu sniegu

nirstu
caur mitru klepsidras
caurumiņu
un krītu
uz sakarsušām plāksnēm
neredzētā
degošā ielā

dzejolim kaut kas ir jāpasaka

mana seja – vara šķīvis
tas noveļas pa kāpnēm
tumsā

nesacīdams neko

 

No lietuviešu valodas atdzejojusi Emija Grigorjeva